Kad es atkal ieraudzīju palātu un tās iemītniekus, Angusa gultā gulēja cits slimnieks. Anguss un Miks bija izrakstījušies tajā nedēļā, kad es gulēju murgos. Anguss bija atstājis man trīs olas un pusburciņu marinētu dārzeņu, un Miks iedevis kopējai Konredai konservu kārbu pilnu medus, lai nododot man, «kad es būšot atžirdzis».
Man viņu trūka. Palāta likās it kā pārvērtusies. Vīri, kas tagad gulēja baltajās gultās, bija pārāk slimi vai arī neparastajos apstākļos jutās tik nomākti, ka nespēja jautri sarunāties, un vēl nebija iemācījušies dalīties olās.
Tētiņš likās drūmāks nekā jebkad iepriekš.
— Te vairs nav tā kā agrāk, — viņš stāstīja man. — Es atceros, kādas sarunas gāja vaļā šinī palātā — kaut ko tādu reti gadās dzirdēt. Kas par gudriem pui-
šiem te bija! Bet paskaties uz šo baru! Visi kopā nav ne plika graša vērts. Sanāk te ar vēdergraizēm un tad bola acis, it kā viņiem būtu dilonis. Ne dzirdēt negrib, kas otram kaiš, domā tikai par savām sāpēm un vainām. Ja es jau nestāvētu ar vienu kāju kapā, es lūgtu vecāko māsu, lai mani laiž mājās. Viņa ir brīnišķīga sieviete, kad es tev saku!
Slimnieks, kas gulēja Angusa gultā, bija liela auguma, un kopēja Konreda, pirmo reizi kārtodama viņa segas, iesaucās:
— Jums nu gan ir augums!
Viņam tas patika. Viņš kautrīgi pasmaidīja un palūkojās apkārt, lai redzētu, vai mēs visi dzirdējuši, tad ierīkojās ērtāk gultā, izstiepdams savas garās kājas tā, ka izgrūda segas cauri gultas kājgalim, un aizlika rokas aiz galvas.
— Vai jūs protat jāt? — es jautāju, juzdams cieņu pret viņa vareno augumu.
Viņš pameta uz mani ātru skatienu un, redzēdams, ka esmu bērns, nemaz neatbildēja, tikai pētīja tālāk palātu. Es nodomāju, ka viņš varbūt uzskata mani par nekautrīgu, tad noskaities iestāstīju pats sev, ka man vienalga, ko viņš domā.
Taču ar kopēju Konredu viņš runāja vienmēr.
— Jūs esat jauka, — viņš tai mēdza sacīt.
Kopēja gaidīja, lai viņš turpinātu sarunu, taču likās,
ka viņš neko vairāk nespēja pateikt. Reizēm viņš mēģināja satvert kopējas roku, kad viņa skaitīja pulsu, un, kad meitene atrāva roku, viņš sacīja:
— Jūs esat jauka.
Kopējai allaž vajadzēja uzmanīties, stāvot pie viņa gultas, citādi viņš uzplāja ar plaukstu tai pa muguru, sacīdams:
— Jūs esat jauka.
— Nekad vairs tā nedariet! — kopēja reiz viņam asi aizrādīja.
— Jūs esat jauka, — viņš noteica.
— Šī piezīme neko neizlabos, — kopēja uzlūkoja viņu nesatricināmā mierā.
Es šo viru nesapratu. Nevienai citai viņš neteica: «Jūs esat jauka.»
Reiz viņš visu pēcpusdienu, pieri savilcis, kaut ko rakstīja uz papīra lapas, un vakarā, kad kopēja Konreda ņēma nost vatēto segu, viņš teica:
— Es uzrakstīju par jums dzejoli.
Kopēja uzlūkoja viņu pārsteigta, ar aizdomām.
— Jūs rakstāt dzejoļus? — viņa jautāja, uz mirkli mitēdamās strādāt un raudzīdamās slimniekā.
— Jā, — viņš apstiprināja. — Tas man viegli padodas. Es varu uzrakstīt dzejoli, par ko vien gribu.
Viņš pasniedza meitenei lapu, viņa lasīja dzejoli, un viņas seja pauda patiku.
— Patiešām labi, — viņa sacīja. — Jā. Patiešām labi. Kur jūs iemācījāties rakstīt dzejoļus?
Viņa paskatījās papīra lapai otrā pusē, tad vēlreiz izlasīja dzejoli.
— Vai es to varu paturēt? Tas patiešām ir labs dzejolis.
— Sīkums, — vīrs noniecinādams pameta ar roku. — Rīt es jums uzrakstīšu citu. Paturiet to. Es varu sacerēt, kad tikai gribu. Man nemaz nav jādomā. Tas man viegli padodas.
Kopēja Konreda pienāca sakārtot manu gultu un nolika lapiņu uz mana skapīša.
— Tu vari to izlasīt, — viņa atļāva, pamanījusi, ka es skatos uz lapiņu. Viņa pasniedza man dzejoli, un es sāku lēni, ar pūlēm to lasīt.