Nāk kopēja Konreda, gultas mums sakārto, Un nevar pat saprast un aptvert to, Kāpēc visi s.'lmnīcā, it kā par spīti, To saucam par skaistāko meitenīti? No skaistākām kopējām tiešām visskaistākā, Vislabākā, klusākā tā. Vislielākās bēdās tā palīdz arvien, Tāpēc viņu mīlam ikviens, ikviens.
Pabeidzis lasīt, es nezināju, ko teikt. Man patika tas, kas bija sacīts par kopēju Konredu, bet nepatika tas, ka viņš to teicis. Man likās, ka uzrakstīts labi, jo
dzejolis paliek dzejolis; skolā lika lasīt dzejoļus, un mūsu skolotājs vienmēr apgalvoja, ka dzeja esot skaista.
— Tas ir labs, — es skumīgi teicu.
Vēlējos, kaut es to būtu uzrakstījis. Zirgs un divriči likās nieks salīdzinājumā ar prasmi rakstīt dzejoļus.
Es jutos noguris un vēlējos būt mājās, kur neviens nerakstīja dzejoļus un kur es varētu uzlēkt Ketijai mugurā un rikšos laist apkārt pagalmam, un tēvs man uzsauktu: «Sēdi taisni. . . Rokas zemāk . .. Galvu augšā . . . Pievelc pavadu, lai jūti zirga galvu … Kājas ' mazliet uz priekšu… Pareizi. Tā ir labi. Vēl taisnāk . . . Brašs zēns!»
Kaut tikai kopēja Konreda redzētu mani Ketijai mugurā!
Mana kāja no ceļgala līdz potītei tagad bija iešinota, ģipsējums no pēdas un gūžas noņemts. Sāpes bija norimušas, un es vairs nevēlējos būt miris.
Reiz dzirdēju, ka doktors Robertsons sacīja vecākajai māsai:
— Kauls lēni saaug. Kājā ir pavājināta asinsriņķošana.
Kādu dienu viņš tai sacīja:
Zēns ir bāls. . . Nedabū sauli . . . Izvediet viņu ik dienas ārā stumjamā krēslā, lai pasēž saulītē. Kā tev patiktu pavizināties krēslā? — viņš vaicāja man.
Es pat nespēju atbildēt.
Tajā pēcpusdienā māsa piestūma braucamo krēslu pie manas gultas. Viņa smējās, ieraudzījusi manu sejas izteiksmi.
— Tagad tu varēsi sacensties ar Tētiņu. Pacelies sēdus, lai es varu tevi apņemt ar roku!
Viņa iecēla mani krēslā, lēni atbalstīdama manas kājas pret niedru pinumu krēsla apakšējā dajā. Līdz koka grīdiņai pašā apakšā kājas nesniedzās un nevarīgi karājās ar lejup vērstām pēdām.
Es paskatījos lejā, noskumis, ka manas kājas pārāk īsas. Iedomājos, ka, braucot sacīkstēs, tas man būtu liels kavēklis, taču nešaubījos, ka tēvs ierīkotu grīdiņu, tā ka es to varētu aizsniegt, un rokas man bija stipras.
Es biju lepns uz savām rokām. Satvēru koka rokturus, ar kuru palīdzību varēja griezt riteņus, tomēr man
reiba galva un vajadzēja Jaut māsai izstumt krēslu pa durvīm cauri gaitenim ārā gaišajā pasaulē.
Kad mēs braucām pa durvīm dārzā, svaigais āra gaiss un saules gaisma apņēma mani kā varena straume. Tiekdamies tai pretī, es saslējos savā krēslā, raudzījos mirdzošajā zilumā, jutu vēsmu viegli pieskārāmies sejai. Es biju kā nirējs, kas nule pacēlies no jūras dzijuma.
Trīs mēnešus es nebiju redzējis mākoņus, jutis sauli. Tagad atkal tos biju atguvis, pavisam citādus, labākus, apveltītus ar tādām īpašībām, kādas agrāk tiem nepiemita.
Māsa atstāja mani piesaulē netālu no dažiem ozoliem, un, kaut gan vēja nebija, es varēju dzirdēt, kā tie sačukstas, — tēvs man bija stāstījis, ka ozoli sačukstoties.
Es brīnījos, kas noticis ar visu apkārtni, kamēr es gulēju slims, kāpēc viss tā ir pārvērties. Kāds suns tecēja pa ielu aiz augstā zedeņu žoga. Tas bija pats brīnišķīgākais suns pasaulē, to varētu paglaudīt, diezin ko visu ar to nevarētu iesākt. Iedziedājās pelēkais strazds, un tā dziesma man bija kā dāvana. Es paraudzījos lejup uz granti zem sava krēsla. Katrs graudiņš bija citā krāsā, un to bija miljoniem, tie veidoja mazus pakalniņus un ielejiņas. Daži smilšu graudiņi bija iebē- guši zālē, kas auga gar celiņa malu, un zāles stiebri maigi liecās tiem pāri daijos lokos.
Es dzirdēju, kā bērni rotajādamies klaigā, kā, pakaviem klabot, aizrikšo zirgi. Kaut kur rēja suns, un tālumā aiz klusajiem namiem nopūta vilciens . . .
Ozolu zari nokarājās kā rupji mati, un cauri tiem varēja redzēt debesis. Eikaliptu lapas mirdzēja, atstarojot saules staru dimantus, un manas acis, atradušas no tāda spožuma, iesmeldzās.
Nokāru galvu un aizvēru acis, un saule apņēma mani siltām rokām.
Pēc brītiņa es atkal pacēlu galvu un mēģināju pabraukt ar krēslu, satverdams rokturus tāpat kā Tētiņš un pūlēdamies pagriezt riteņus, taču tie pārāk dziji grima grantī un celiņam bija akmens apmale.
Tad man iegribējās zināt, cik tālu varu aizspļaut.
Pazinu kādu zēnu, kas varēja pārspļaut pāri ceļam; viņam trūka viena priekšējā zoba. Pataustīju savus zobus, taču neviens no tiem nekustējās.
Izpētīju ozolus un nospriedu, ka uzkāptu visos, izņemot vienu, un tajā arī nebija vērts kāpt.
Pēc brīža kāds zēns nāca šurp pa ielu. Iedams viņš vilka ar sprunguli pa zedeņiem, un viņam līdzi tecēja brūns suns. Zēnu es pazinu. Viņu sauca par Džordžu, un viņa māte veda viņu katrā viesu dienā uz slimnīcu. Viņš bieži man kaut ko iedeva — bērnu žurnālu, bildītes no cigarešu paciņām, dažreiz konfektes.
Man viņš patika, jo viņš bija labs trusīšu mednieks un viņam piederēja sesks. Viņš bija arī labsirdīgs.
— Es labprāt tev vēl šo to atnestu, — viņš kādreiz man sacīja, — bet man neļauj.
Viņa suni sauca par Snaipu, un tas bija tik mazs, ka varēja ielīst alās, tomēr spēja cīnīties ar jebkuru dzīvnieku, ja tikai tam neuzklupa slepus, — tā Džordžs man stāstīja.
— Kas grib būt labs trusīšu mednieks, tam vajadzīgs labs suns, — tāda bija viena no Džordža dzīves gudrībām.
Es viņam piekritu, taču izteicu ari savas domas — ka būtu labi turēt kurtu, ja māte atļautu.
Tas sakrita ar Džordža uzskatiem par kurtiem. Viņš man drūmi paskaidroja, ka «sievietēm nepatīkot kurti».
Es domāju tieši to pašu.
Man Džordžs likās ļoti gudrs, un es pastāstīju arī mātei par viņu.
— Viņš ir labs zēns, — māte nosprieda.
Es par to mazliet šaubījos un cerēju, ka viņš nav pārāk labs.
— Man nepatīk paipuisīši. Un tev? — es viņam vēlāk pajautāju. To es darīju, gribēdams viņu pārbaudīt.
— Velns parāvis, nē! — viņš atteica.
Atbilde mani apmierināja, un es secināju, ka viņš nemaz nav tik labs, kā mātei likās.
Ieraudzījis viņu nākam pa ielu, es kļuvu ļoti priecīgs.
— Ka klājas, Džordž? — es iekliedzos.
— Var iztikt, — viņš atbildēja, — tikai mamma sacīja, lai es tūlīt ejot mājās.
— O, — es vīlies iesaucos.
— Man te ir konfektes, — viņš teica, it kā runādams par kaut ko pavisam ikdienišķu.
— Kādas?
— «Londonas maisījums».
— Tās man vislabāk garšo. Vai ir kāda no tām apaļajām, zini, — apkaisītajām!
— Nē, tās es apēdu.
— Vai tiešām? — es nomurmināju, piepeši noskumdams.
— Pienāc pie žoga, es atdošu tev, cik atlicis, — Džordžs mani mudināja. — Man vairs negribas. Mums mājās ir apkaisītās.
Man ne' prātā nebūtu nācis noraidīt tādu piedāvājumu, taču pēc strauja, bet veltīga mēģinājuma es viņam sacīju:
— Es vēl nevaru staigāt. Mani vēl ārstē. Es pieietu, ja man kāja nebūtu iešinota.
— Nu, tad es pārsviedīšu pāri žogam, — Džordžs paziņoja.
— Labi, Džordž!
Džordžs pagājās atpakaļ uz ielas, lai varētu ieskrieties. Es atzinīgi vēroju viņu. Šī rūpīgā sagatavošanās liecināja, ka Džordžs pilnīgi apguvis mešanas mākslu.
Viņš novērtēja ar aci attālumu, atbrīvoja plecus .. .
— Nu ķer! — viņš kliedza.
Savu skrējienu viņš iesāka ar graciozu palēcienu — īsti meistarīgi — tad paspēra trīs garus soļus un meta.
Kura katra meitene būtu metusi labāk.
— Neizdevās, — Džordžs uztraukts paskaidroja. — Sasodītā kāja paslīdēja.
Es gan nemanīju, ka Džordžam būtu paslīdējusi kāja, taču nevarēja būt šaubu, ka paslīdējusi un stipri vien.
Es paskatījos uz konfekšu turziņu, kas gulēja zālē jardus astoņus no manis, un sacīju:
— Klausies! Vai tu nevari ienākt pa vārtiem un padot man to?
— Nevaru, — skaidroja Džordžs. — Mamma gaida nieru taukus cepšanai. Viņa teica, lai es tūliņ ejot mājās. Lai tās paliek turpat, rīt es tev iedošu. Neviens tās neaiztiks. Bet nu gan jāiet!
— Labi, — es samierinājos. — Kas jādara, tas jādara.
— Nu, es eju, — Džordžs uzsauca. — Rit atnākšu. Sveiks!
— Sveiks, Džordž, — es izklaidīgi atsaucos. Es lūkojos uz konfektēm un pūlējos izdomāt, kā tās dabūt.
Kā man garšoja saldumi! Kad tēvs veikalā kārtoja rēķinu par iepriekšējo mēnesi, viņš vienmēr ņēma mani līdzi, un tirgotājs, pasniedzis tēvam kvīti, mēdza sacīt man:
— Nu mazais, ko tu vēlētos? Es zinu — saldumus. Nu, paskatīsimies, ko mēs atradīsim.
Viņš iztaisīja konusveida turziņu no balta papīra gabala, iebēra tajā krējuma konfektes un iedeva man, un es pateicos:
— Paldies, mister Simons!
Es vienmēr kādu brītiņu paturēju rokā konfektes, tikai tad aplūkoju un ēdu. Bija tik kārdinoši just tās cauri papīram — katrs izcilnītis nozīmēja vienu konfekti, — just rokā to svaru, ka es vispirms gribēju tāpat papriecāties. Turklāt, mājās pārnācis, es arvien dalījos saldumos ar Mēriju.
Krējuma konfektes bija garšīgas, taču, tāpat kā tirgotāja dotās, man ļāva tās ēst, kamēr turziņa bija tukša. Tas mazliet pazemināja konfekšu vērtību, jo liecināja, ka pieaugušie tās neuzskata par kaut ko sevišķu.
Bija arī tādi dārgi salcfumi, ka man tos Jāva tikai pagaršot. Reiz tēvs nopirka plāksnīti piena šokolādes par trim pensiem un māte iedeva mums ar Mēriju katram pa gabaliņam. Piena šokolāde izkusa uz mēles un bija tik neizsakāmi garšīga, ka es bieži atcerējos šo gadījumu, kā mēdz atcerēties ievērojamus notikumus.
— Es labprāt mainītu kotletes pret piena šokolādi, — reiz sacīju mātei, kad viņa stāvēja pie cepja- mām restēm.
— Kādreiz es nopirkšu tev veselu plāksnīti, — viņa apsolīja.
Dažkārt kāds garāmbraucējs iedeva man peniju par zirga paturēšanu, un tādās reizēs es tūdaļ aizskrēju uz maiznīcu, kur pārdeva saldumus, un ilgi stāvēju, blenzdams uz skatlogā izliktajiem «ruma ripulīšiem», «piena vālītēm», «sudraba standziņām», «klepus standziņām», «šerbeta sūkājamām», «lakricas plāksnītēm», «anīsa lodītēm» un «sniega pikām». Es neievēroju dažas pusdzīvas gaļas mušas, kas vāļājās starp paciņām, vālītēm un plāksnītēm, uz muguras apkritušas, vārgi kustinādamas kājas un brīžiem iedūkdamās. Es redzēju vienīgi saldumus. Mēdzu stāvēt tur ilgu laiku, nespēdams izšķirties, ko pirkt.
Tajos retajos gadījumos, kad kāds fermeris iedeva man trīs pensus par to pašu pakalpojumu, mani tūliņ ielenca skolas biedri, paziņodami cits citam šo jauno vēsti ar spalgiem kliedzieniem:
— Alanam ir trīs pensi!
Tad nāca svarīgais jautājums:
— Vai tu iztērēsi visu tūlīt vai atstāsi arī rītdienai?
Atbilde noteica, cik lielu daļu katrs zēns saņems no
mana pirkuma, un visi sasprindzināti gaidīja manu lēmumu.
Mana atbilde vienmēr bija viena un tā pati:
— Iztērēšu visu uz reizi.
Šo lēmumu zēni katrā ziņā uzņēma ar atzinības saucieniem, pēc tam sāka plūkties, lai izšķirtu, kurš ies man pa labi un pa kreisi, kurš aizmugurē un kurš pa priekšu.
— Es esmu tavs draugs, Alan … Tu taču mani pazīsti, Alan… Vakar es tev iedevu ābola serdi… Es pirmais atnācu . . . Laid manf.. . Es vienmēr esmu draudzējies ar Alanu, vai ne, Alan?
Mūsu skolā bija pieņemts, ka zēnam, ko otrs turēja satvertu, vajadzēja izpildīt vai vismaz uzklausīt šī otra prasības. Es gāju neliela, cieša bariņa vidū, un katrs zēns apņēmīgi turējās pie manis. Saujā man bija sažņaugts trīspensu gabals.
Mēs apstājāmies pie skatloga, un pār mani bira padomu krusa.
— Atceries, Alan, — par peniju iznāk astoņas anīsa lodītes… Sem, cik mēs te esam? Mēs esam astoņi, Alan . . . Lakricas plāksnītes visilgāk turas mutē . . . Vislabākās ir šerbeta sūkājamās . .. No šerbeta sūkājamām var iztaisīt dzērienu . .. Laid mani… Es pirmais biju pie viņa… Iedomājies tikai, trīs pensi! Tu vari dabūt manu «kaķeni», kad tikai tu gribi, Alan …
Es raudzījos uz saldumu turziņu zālē. Man ir prātā neienāca, ka pats saviem spēkiem nevarēšu to aizsniegt. Sīs konfektes bija manas. Tās bija man iedotas. Nieks par manām kājām! Es dabūšu konfektes!
Krēsls stāvēja celiņa malā blakus zālājam, kur atradās turziņa. Es satvēru roku balstus un sāku šūpot krēslu no vienas puses uz otru, kamēr tas pēdīgi sašķiebās uz viena riteņa, tad vēl mazliet piespiedos, krēsls stipri nosvērās uz sāniem, un es iekritu uz mutes zālē. Mana iešinotā kāja atsitās pret celiņa akmens apmali, un pēkšņajās sāpēs es nikni kaut ko norūcu un izrāvu dažus zāļu stiebrus ar visām saknēm. Bālganās saknes, pie kurām vēl turējās graudainas zemes piciņas, mani it kā nomierināja. Es tūdaļ sāku vilkties pa zemi uz saldumu pusi, pamezdams aiz sevis spilvenus, segu, žurnālu . . .
Aizvilcies līdz turziņai, es smaidīdams satvēru to.
Reiz tēvs man bija licis uzkāpt kokā un pārmest pār zaru virvi, un, kad es tiku augšā, viņš priecīgs sauca no apakšas: «Darīts ir! Pie velna, darīts ir!»
«Darīts ir,» es tagad nodomāju, attaisīju turziņu un apmierināts papētīju tās saturu un izvilku konfekti ar uzrakstu. Uz tās es izlasīju vārdus: «Es tevi mīlu.»
Es tīksmīgi sūkāju to, ik pēc brītiņa izņemdams no mutes, lai pārliecinātos, vai varu vēl izlasīt uzrakstu. Tas pamazām zuda, burti kļuva tikko manāmi, tad izgaisa. Man rokā palika maza, sārta ripiņa. Es gulēju uz muguras, lūkodamies cauri ozola zariem, un grauzu konfekti. 1 *' j
Es jutos ļoti laimīgs.
Mani pārsteidza apjukums, kas pārņēma māsas, kad viņas atrada mani guļam zālē. Nesapratu, kāpēc viņas izsauca vecāko māsu, kāpēc visi sapulcējās ap manu gultu, kāpēc izjautāja mani ar bažām un dusmām.
Es tikai atkārtoju vienu un to pašu:
— Es apgāzu krēslu, lai tiktu pie konfektēm.
Un, kad vecākā māsa uzstāja, lai es atbildot, kāpēc es tā darīju, kāpēc nesaucis kopēju, es atbildēju:
— Gribēju pats tās paņemt.
— Es tevi nesaprotu, — viņa žēlojās.
Es brīnījos, kas tur ko nesaprast. Tēvs noteikti būtu sapratis, to es zināju. Kad es viņam pastāstīju, viņš jautāja:
— Vai tu nevarēji kaut kā izkāpt, lai nebūtu jāapgāž krēsls?
— Nē, — es paskaidroju. — Kājas taču man neklausīja.
— Es saprotu, — viņš sacīja, tad piebilda: — Nu, galu galā konfektes tu dabūji. Es arī nebūtu saucis kopēju. Viņa jau būtu tās padevusi, tomēr tas būtu bijis pavisam kas cits.
— Jā, pavisam kas cits, — es piekritu, un tēvs man likās sevišķi mīļš un labs.
— Bet citreiz nesasities, — viņš mani brīdināja. — Esi uzmanīgs. Nekrīti zemē konfekšu dēļ. Tās nav to vērts. Krīti, ja ir nopietns iemesls, — ugunsgrēks vai kas tamlīdzīgs. Es būtu nopircis tev saldumus, bet šonedēļ man ar naudu tā pagrūti.
— Šonedēļ man nevajag, — es sacīju, viņu mierinādams.
Nākošajās nedēļās mani ļoti rūpīgi uzmanīja, kad es braucamajā krēslā sēdēju verandā. Tad kādu dienu doktors atnesa kruķus.
— Te būs tavas priekškājas, — viņš man paziņoja.
— Kā tu domā, vai varēsi ar tiem paiet? Nu, pamēģināsim.
— Vai tie patiešām ir mani? — es jautāju.
— Jā, tavi gan …
Es sēdēju dārzā braucamajā krēslā, un doktors aizstūma to līdz zālājam zem ozoliem.
— Te ir laba vieta. Te mēs pamēģināsim.
Vecākā māsa un dažas kopējas bija iznākušas paskatīties manu pirmo mēģinājumu staigāt ar kruķiem. Viņas stāvēja apkārt, kad doktors saņēma mani zem padusēm, izcēla no krēsla un turēja taisni izstiepušos sev priekšā.
Vecākā māsa, kam ārsts bija iedevis kruķus, palika tos man zem padusēm, tad viņš nolaida mani zemāk, kamēr es ar savu svaru balstījos uz kruķiem.
— Vai vari noturēties? — viņš vaicāja.
— Nē, — es atbildēju, pēkšņi juzdamies nedrošs.
— Vēl ne. Bet tūlīt varēšu.
— Nesteidzies, — ārsts aizrādīja. — Vēl nemēģini staigāt. Tikai pastāvi. Es tevi turu. Tu nekritīsi.
Mana labā kāja, tā, ko es saucu par «slimo», bija pilnīgi paralizēta un karājās no gurna uz leju — sakropļota un nederīga. Kreiso kāju es saucu par «veselo». Tā bija tikai daļēji paralizēta un varēja noturēt manu svaru. Jau nedēļām es biju to pārbaudījis, sēdēdams uz gultas malas.
Mugurkaula izliekuma dēļ es stipri saliecos uz kreiso pusi, taču, kad balstījos uz kruķiem, mugura izstiepās taisna un viss augums it kā kļuva garāks, tāpēc stāvot es izskatījos lielāks nekā sēžot.
Vēdera muskuļi bija daļēji paralizēti, bet krūtis un rokas pilnīgi veselas. Vēlāko gadu laikā man pamazām radās pārliecība, ka manas kājas nav nekā vērts. Tās mani kaitināja, kaut arī reizēm likās, ka tās dzīvo pašas savu skumjo dzīvi, un man bija to žēl. Ar savām rokām un krūtīm es lepojos, un tās pamazām kļuva spēcīgākas par visām pārējām ķermeņa daļām.
Es brīdi stāvēju šaubīdamies un lūkojos uz priekšu dažu jardu attālumā, kur zālājā bija neliels kailas zemes laukumiņš.
«Aiziešu līdz turienei,» es domāju un vilcinājos, nebūdams skaidrībā, kā sākt kustēties, juzdams kruķu sāpīgo spiedienu padusēs un zinādams, ka tie jāvirza uz priekšu un mirkli jāpārnes svars uz manas «veselās» kājas, ja gribu staigāt.
Doktors mani vairs neturēja, taču es atrados starp viņa izstieptajām rokām, tā ka viņš varētu mani satvert, ja es kristu.
Es pacēlu kruķus un smagi pagrūdu tos uz priekšu, un mani pleci pēkšņi parāvās uz augšu, kad es ar visu savu svaru no jauna atbalstījos uz kruķiem. Ar vēzienu pasviedu kājas uz priekšu, pie kam mana labā kāja vilkās pa zemi kā salauzts spārns. Apstājos, smagi elpodams un raudzīdamies uz laukumiņu sev priekšā.
— Labi! — iesaucās doktors, kad es spēru savu pirmo soli. — Vēlreiz!
Es vēlreiz atkārtoju tās pašas kustības, tad vēl trīs reizes, kamēr beidzot stāvēju uz laukumiņa, un visās malās man sāpēja. Es biju aizgājis.
— Šodien pietiks, — sacīja ārsts. — Sēdies atpakaļ krēslā. Rīt pamēģināsi atkal.
Pēc dažām nedēļām es varēju staigāt pa dārzu un, kaut arī gadījās pakrist, tomēr es biju ieguvis ticību saviem spēkiem un sāku vingrināties lēkšanā no verandas, vērodams, cik tālu varu aizlēkt no celiņā ievilktas līnijas.
Kad man paziņoja, ka es varēšot iet mājās un nākamajā dienā māte ieradīšoties man pakaļ, es nejutu tāda saviļņojuma, kādu, manuprāt, vajadzētu just. Slimnīca pamazām bija kļuvusi par fonu visām manām domām un rīcībai. Mana dzīve tur bija sākusi ritēt pēc stingriem noteikumiem, un es zemapziņā jutu, ka, atstādams slimnīcu, zaudēšu tur iegūto drošības sajūtu. Aiziešana no slimnīcas mani mazliet biedēja, tomēr es alku redzēt, kur aizved iela, kura gāja garām slimnīcai, un kas notiek aiz pakalna, kur elsa manevrējošie vilcieni, žvank-
stēdami grūdās kopā vagoni un šurpu turpu steidzās rati, kuros sēdēja cilvēki ar saiņiem. Un es vēlējos atkal redzēt, kā tēvs iebrauc zirgus.
Kad ieradās māte, es saģērbies sēdēju uz gultas malas, lūkodamies uz tukšo slimnieka krēslu, kuru nekad vairs nelietošu. Tēvam nebija tik daudz naudas, lai nopirktu stumjamo krēslu, taču viņš bija pagatavojis no veciem bērnu ratiņiem garu braucamo ierīci ar trim riteņiem, un māte to bija paņēmusi līdzi. Viņai vajadzēja aizvest mani līdz ielas galam, kur tēvs kādas iebraucamās vietas pagalmā bija atstājis ratus un pats aizvedis zirgus apkalt.
Kad kopēja Konreda atvadoties mani noskūpstīja, man mācās virsū raudas, tomēr es noturējos un atdevu viņai visas atlikušās olas, dažus žurnālus un papagaiļa spalvas, ko tēvs man bija atnesis. Cita man nekā nebija, ko dot, taču viņa sacīja, ka pietiekot ar to.
Vecākā māsa noglaudīja man galvu un stāstīja mātei, ka es esot dūšīgs puisis un savā ziņā esot labi, ka es sakropļots tik mazs, tad man nebūšot grūti aprast ar domu, ka visu mūžu jāstaigā ar kruķiem.
— Bērni tik ātri piemērojas apstākļiem, — viņa apgalvoja mātei.
Māte, vērdamās manī, likās dziļu skumju pārņemta, dzirdot šos vārdus, un nekā neatbildēja, un es nodomāju, ka viņa izturas visai nepieklājīgi.
Kopējas pamāja man, un Tētiņš paspieda man roku un sacīja, es viņu nekad vairs neredzēšot. Viņš jau stāvot ar vienu kāju kapā.
Māte bija ievīstījusi mani segā, un es gulēju ratiņos, sažņaudzis rokā mazu māla lauviņu, ko man bija iedevusi kopēja Konreda.
Māte izstūma mani uz ielas, tad tālāk, pāri pakalnam. Aiz tā nebija nekā brīnišķīga, kā es biju iedomājies. Mājas tādas pašas kā visur, un dzelzceļa stacija atgādināja šķūni.
Māte pārstūma ratiņus pāri ietves malai, gabaliņu brauca pa ielu, tad atkal grieza atpakaļ uz ietves, bet viens ritenis aizķērās, ratiņi apgāzās, un es iekritu notekā.
Es nejutu, kā māte pūlējās pacelt ratiņus, kas bija uzkrituši man virsū, nedzirdēju viņas bažu pilnos jautājumus, vai es neesot sasities. Es dedzīgi meklēju savu māla lauvu, un tur jau tā gulēja zem segas ar nolauztu galvu, kā biju paredzējis.
Izdzirdējis mātes saucienus, piesteidzās kāds vīrietis.
— Lūdzu, palīdziet man iecelt zēnu atpakaļ ratiņos! — māte sacīja.
— Kas noticis? — iesaucās vīrietis, satverdams ratiņus un strauji paceldams tos. — Kas zēnam kaiš?
— Ratiņi apgāzās. Uzmanīgi! Nesaspiediet viņu, viņš ir klibs!
Šis mālēs izsauciens satrieca mani, jo es pēkšņi apzinājos, kāda man loma šajā nevajadzīgajā kņadā. Dzirdot vārdu «klibs», es vienmēr biju iedomājies klibus zirgus, un tas nozīmēja pilnīgu nederīgumu.
Es pacēlos notekā uz elkoņa, pārsteigts uzlūkodams māti.
— Klibs, mam? — es iesaucos satraukts un izbrīnījies. — Kāpēc tu sacīji, ka esmu klibs?
Vārds «kropls», pēc mana ieskata, apzīmēja tādu stāvokli, ko varēja gan attiecināt uz dažiem cilvēkiem, bet ne uz mani. Taču, tik bieži dzirdēdams, ka citi uzskata mani par kroplu, es biju spiests atzīt, ka atbilstu šim apzīmējumam, tomēr paliku tajā pārliecībā, ka sakropļojums acīm redzot gan ir nelaime citiem cilvēkiem, bet ar mani ir citādi.
Kropls bērns neapzinās, kāds kavēklis ir viņa paralizētās kājas. Tās gan bieži traucē vai kaitina, taču viņš ir pārliecināts, ka tās nekad nekavēs viņu darīt, ko viņš grib, vai sasniegt to, ko viņš vēlas. Ja viņš tās uzskata par kavēkli, tad tikai tāpēc, ka viņam tā ir sacīts.
Bērni neredz nekādas atšķirības starp klibu un tādu, kas var brīvi rīkoties ar saviem locekļiem. Var gadīties, ka viņi liek zēnam, kas staigā ar kruķiem, aizskriet un izpildīt kādu uzdevumu, un žēlojas, ka viņš to neizdara pietiekami ātri.
Bērns nekaunas no kroplas kājas; tikai tad, kad viņš iemācās izprast skatienus, ko viņam pievērš cilvēki, kuri neprot slēpt savas jūtas, viņā rodas vēlēšanās izvairīties no tiem. Un cik dīvaini — šādus neslēpta pretīguma pilnus skatienus raida vienīgi tie, kas paši ir vārgi, kas paši apzinās savu fizisko vājumu; tā nekad neraugās spēcīgi un veselīgi cilvēki. Spēcīgos un veselīgos kroplis neatbaida; kropļa stāvoklis viņiem ir pilnīgi neiedomājams. Tikai tie, kam pašiem draud vārgums, šausminās, redzot bezpalīdzību citos.
Bērni atklāti runā par paralizētu vai sakropļotu locekli.
— Paskaties, cik Alanam jocīga kāja! Viņš to var aizlikt aiz pakauša.
— Kāpēc tev tāda kāja?
Dzirdot, ka viņas dēls nekautrēdamies pasaka: «Tas ir Alans, mam. Viņam ir maitāta kāja,» — māte satrūkstas un steidz apklusināt viņu, aizmirsdama, ka viņas priekšā ir divi laimīgi mazi zēni — viņas dēls, kas lepojas, ka var demonstrēt kaut ko interesantu, un Alans, kurš priecājas, ka var noderēt par tādu demonstrējamo.
Sakropļots loceklis bieži vien dara tā īpašnieku nozīmīgāku un dažreiz dod tam zināmas priekšrocības.
Spēlējot cirku, es uzņēmos ēzeļa lomu — «tāpēc ka man četras kājas» — un vareni spārdījos un «cēlos pakaļkājās», priecādamies, ka man iespējams to izdarīt, un lepodamies ar savām četrām kājām.
Bērnu humora izjūtu neierobežo pieaugušo uzskati par to, kas ir labi un pieklājīgi. Bērni bieži vien smējās, kad es staigāju ar kruķiem, un priecīgi klaigāja, kad pakritu. Es smējos viņiem līdzi — arī man likās, ka kritiens var radīt tikai jautrību.
Kad vajadzēja tikt pāri augstiem žogiem, mani bieži vien pārgrūda pāri, un, kad otrā pusē stāvošie, mani uztverot, pakrita, tas likās visai jocīgi ne vien viņiem, bet arī man pašam.
Es biju laimīgs. Man nekas nesāpēja, un es varēju staigāt. Taču pieaugušie, kas ieradās mūsu mājās, nedomāja, ka es varētu būt laimīgs. Viņi sacīja, ka es esot «dūšīgs». Vairums pieaugušo atklāti runā par bērniem, tiem dzirdot, it kā bērni nespētu saprast, kas uz tiem attiecas.
— Viņš ir laimīgs ar visu savu likstu, misis Maršala, — viņi mēdza sacīt, it kā brīnīdamies par to.
«Kāpēc gan lai es nebūtu laimīgs?» es domāju. Norādījums, ka es varētu arī nebūt laimīgs, biedēja mani, jo lika nojaust, ka mani dzīvē gaida kāda liela nelaime, ko es vēl nepazīstu, bet kas man reiz uzbruks. Es nesapratu, kas gan tas varētu būt, un galu galā nospriedu: viņi laikam iedomājas, ka kāja man sagādā ciešanas.
— Kāja man nesāp, — es jautri paskaidroju tiem, kas neslēpa savu pārsteigumu, redzot manu smaidošo seju. — Skatieties! — Un es pacēlu nedzīvo kāju ar rokām un aizliku aiz galvas.
Daži, to ieraugot, nodrebinājās, un mana nesapratne vēl palielinājās. Es biju tā pieradis pie savām kājām, ka tās man šķita tādas pašas kā citiem viņu normālie locekļi un neizraisīja ne mazākās pretīguma sajūtas.
Tie vecāki, kas lika saviem bērniem būt saudzīgiem pret mani vai arī gribēja mīkstināt šo šķietami cietsirdīgo izturēšanos, tikai samulsināja viņus. Daži bērni, paklausīdami vecākiem, kuri vēlējās «darīt manu dzīvi vieglāku», reizēm sāka mani aizstāvēt un aizrādīt saviem biedriem:
— Negrūsti viņu, viņam sāp kājai
Taču es gribēju, lai mani grūsta, un, kaut gan pēc dabas biju piekāpīgs, bieži vien izturējos izaicinoši, nevēlēdamies samierināties ar nevajadzīgu un pazemojošu piekāpšanos.
Garīgi būdams normāli attīstīts, es raudzījos uz dzīvi tāpat kā ikviens normāls bērns, un kroplie locekļi manus uzskatus nespēja grozīt. Kad ar mani apgājās tā, it kā es būtu citādāks nekā mani rotaļu biedri, es izjutu pretestību: es negribēju domāt par savu kroplumu.
Kropla bērna saprāts un apkārtējās pasaules uztvere ir gluži tāda pati kā bērniem ar veseliem locekļiem. Bērnus, kas klūp, staigājot ar kruķiem, krīt vai mehāniski izmanto roku, lai pavirzītu uz priekšu paralizēto kāju, nemāc izmisums un ciešanas, nemoka domas par grūtībām, ko tiem sagādā nokļūšana no vienas vietas uz otru; viņi domā vienīgi par pašu nokļūšanu, tāpat kā visi bērni, kas skrien pāri aplokam vai iet pa ielu.
Kroplais bērnībā necieš no sava kropluma, cieš tie pieaugušie, kas viņu redz.
Pirmajos mēnešos pēc atgriešanās mājās es kaut ko no visa tā nojautu, taču pilnīgi skaidrs tas man nebija.
Pēc plašās palātas man nācās pielāgoties dzīvei mājā, kas pēkšņi likās maza kā lādīte.
Kad tēvs izcēla ratiņus no pajūga un iestūma mani virtuvē, es izbrīnījies vēroju, kā tā sarāvusies. Likās, ka galds, ko sedza plīša galdauts ar ieaustām rozēm, aizņēma visu telpu, tā ka gandrīz neatlika vietas maniem ratiņiem. Krāsns priekšā tupēja svešs kaķis, laizīdams savu kažoku.
— Kam tas pieder? — es jautāju, pārsteigts, ka šajā pierastajā telpā gadījies kaķis, ko es nekad nebiju redzējis.
— Tas ir Melnltes kaķēns, — paskaidroja Mērija. — Tu taču zini, viņai tie atskrēja pirms tavas aiziešanas uz slimnīcu.
Mērija dega nepacietībā pastāstīt visus ievērojamos jaunumus manas prombūtnes laikā.
— Un Megai ir pieci kucēni, un mazo, brūno mēs saucam par Alanu. To, kuru tētis nesa uz slimnīcu tev parādīt.
Mērija priecājās par manu atgriešanos, un viņa jau bija jautājusi mātei, vai varēšot vizināt mani ratiņos. Mērija bija vecāka par mani, sirsnīga, nopietna meitene, kas mēdza sēdēt pie grāmatas, kad nevajadzēja palīdzēt mātei, bet kļuva nikna un enerģiska, ja nācās aizstāvēt dzīvnieku, ar kuru kāds slikti apgājās. Šīs cīņas ar nežēlīgiem cilvēkiem viņai aizņēma krietni daudz laika. Reiz, kad kāds jātnieks, izliecies no segliem, sita nokusušu teļu, kas nespēja tikt līdzi savai mātei, Mērija pakāpās uz vārtu staba un asarainā balsī bāra jātnieku.
Kad teļš ar siekalām notašķītiem sāniem pakrita, Mērija pieskrēja tam klāt un stāvēja, sažņaugusi rokas. Vīrs vairs nesita telēnu.
Mērijai bija melni mati un brūnas acis; viņa bieži trūkās kājās, lai kādam kaut ko padotu. Viņa gribēja kļūt par misionāri un palīdzēt nabaga melnajiem. Dažreiz viņa pārdomāja un taisījās palīdzēt ķīniešu pagāniem, tikai mazliet baidījās, ka viņu nenoslepkavo.
«Biļetenā» reizēm bija ievietotas ilustrācijas, kas attēloja, kā melnādainie vāra misionārus katlos, un es teicu māsai, ka labāk tikt noslepkavotam nekā izvārītam, galvenokārt tāpēc, ka nezināju, ko nozīmē noslepkavot.
Pati vecākā no mums bija Džeina. Viņa baroja vistas un turēja trīs jērus, ko viņai bija atdevis kāds lopu dzinējs, kad tie bija tā noguruši, ka nevarēja tālāk paiet. Viņa bija gara auguma un staigāja ar paceltu galvu. Viņa palīdzēja misis Malvenijai, maiznieka sievai, uzraudzīt bērnus, saņēma par to piecus šiliņus nedēlā un, atdevusi daļu mātei, par atlikumu varēja pirkt, ko vien gribēja.
Viņa jau valkāja garus svārkus, uzsprauda matus un staigāja dzeltenbrūnos šņorzābakos, kas sniedzās gandrīz līdz ceļiem. Misis Malvenija teica, ka tie izskatoties smalki, un es domāju tāpat.
Kad mēs ar Džeinu gājām pa ielu, viņa arvien brīdināja mani:
— Esi pieklājīgs un pacel cepuri, ja satiksim misis Malveniju.
Ja es visu laiku piedomāju, ka jāpaceļ cepure, tad arī pacēlu, taču bieži vien tas man izgāja no prāta.
Džeina bija pie misis Malvenijas, kad es pārrados mājās, tāpēc Mērija izstāstīja man visu par kanārijputniņiem, par kakadu Petu, par manu mīluli oposumu un kara|papagaili, kam vēl nebija uzaugusi aste. Viņa katru dienu tos pabarojusi, ne reizīti nav aizmirsusi un ielikusi divas jaunas konservu kārbas, kur kanārijputniņiem ieliet ūdeni. Vajagot tikai iztīrīt Peta būri. Opo- sums vēl arvien skrāpējot, kad to ņemot rokās, tomēr mazāk nekā agrāk.
Sēdēju savos ratiņos — māte bija noglabājusi kruķus, jo tos es drīkstēju lietot tikai vienu stundu dienā, — un vēroju, kā māte klāj galdu pusdienām. Mērija ienesa malku no malkas kastes, kas stāvēja priekšnamā, kur satrunējušie dēli klusināja viņas straujo soju troksni.
Tagad, kad biju mājās, slimnīca šķita kaut kur tālu un viss notikušais pamazām zaudēja asumu un palika manā atmiņā kā stāsts, kurā es biju darbojies līdzi. Mazie ikdienas notikumi ap mani atkal ienāca manā dzīvē — ar jaunu spilgtumu, jaunu burvību. Pat spožie āķi pie brūnās virtuves bufetes, no kuras māte pašlaik ņēma laukā krūzītes, man likās neparasti un nozīmīgi, it kā es nekad agrāk nebūtu tos redzējis.
Lampa ar rievotu tvertni, čuguna kāju un sārtu kupolu stāvēja uz ledusskapja, kam blakus atradās mani ratiņi. Vakaros lampu noņēma, aizdedzināja un nolika galda vidū, un zem tās uz galdauta krita spožs gaismas loks.
Skapim bija cinkotas sienas ar caurumiem, pa kuriem nāca ēdienu smarža. Uz skapja atradās mušpapīra loksne, iegarens, bieza, brūna papīra gabals, pārklāts ar brūnu, lipīgu masu. Papīrs bija no vienas vietas nosēts ar mušām, no kurām daudzas vēl pūlējās tikt projām, strauji kustinādamas spārnus un sīkdamas. Vasarā māja bija pilna mušu un ēdot vajadzēja pastāvīgi vicināt roku, lai atgaiņātos. Tēvs vienmēr uzlika tējas krūzītei virsū apakštasīti.
— Es nezinu, — viņš mēdza sacīt, — daži cilvēki var dzert tēju, kurā ir bijusi iekšā muša. Es nevaru.
Liela, melna tējkanna ar garu snīpi kā čūskas dzeloni kūpēja uz pavarda; virs pavarda atradās plauktiņš, apklāts ar brūnu audumu, kas bija nokūpējis dūmos un garaiņos. Uz plauktiņa stāvēja tējas turziņa un kafijas kārba ar bārdaina turka attēlu un virs plauktiņa pie sienas — gravīra ar izbiedētajiem -zirgiem. Bija tik patīkami atkal redzēt šo gravīru.
Pie sānu sienas virs maniem ratiņiem karājās liela, ierāmēta glezna — zēns, kas pūš ziepju burbuļus. Tā bija atsūtīta Ziemsvētkos kā pielikums Pīrsa Gadagrāmatai. Pacēlu galvu un aplūkoju zēnu ar jaunu interesi. Mana ilgā prombūtne bija pilnīgi izdzēsusi nepatiku, ko agrāk jutu pret viņa meilenīgajām sprogām un vecmodīgo apģērbu.
Zils samta adatu spilventiņš, piespraudīts ar adatām, karājās uz nagliņas zem šīs gleznas. Spilventiņš bija piepildīts ar zāģu skaidām, ko varēja sataustīt, ja to paspieda.
Aizdurvē uz naglas karājās veci kalendāri un pašā virsū veikalnieka dāvana pagājušajos Ziemsvētkos — papes vēstuļu mape, kuru mēs saņēmām plakanu, divās daļās sadalītu. Vienu no šiem gabaliem, uz kura sarkanas magones vijās ap mistera Simonsa vārdu, tēvs salocīja, iesprauda stūrīšus otra, lielākā gabala iegriezumos, un mape gatava. Tagad tā bija pilna ar vēstulēm.
Virtuvē bija vēl divas durvis. Vienas veda manā guļamistabā, ļoti mazā telpā, kur atradās mazgājamais galdiņš ar marmora virsu un ar lupatu segu apklāta šaura gulta. Pa vaļējām durvīm es varēju redzēt ar avīzēm aplīmētās džutas auduma sienas, kas vējainā laikā līgojās, it kā istaba elpotu. Kaķene Melnīte parasti gulēja manas gultas kājgalī un Mega uz maisu drēbes pie gultas. Dažreiz māte klusām ienāca, kad es jau biju aizmidzis, un izdzina abas ārā, taču tās vienmēr atnāca atpakaļ.
Otras durvis veda Mērijas un Džeinas guļamistabā, kas bija tikpat liela kā manējā, tikai tajā atradās divas gultas un kumode ar grozāmu spoguli, kas bija iestiprināts starp abām augšējām atvilktnēm, kurās Mērija un Džeina glabāja savas spraudes.
Pretī priekšnama durvīm bija īss gaitenis. Apdiluši plīša aizkari nošķīra šo gaiteni no virtuves, sadalot māju divās daļās. Virtuves pusē varēja kāpt uz krēsliem, trokšņot, spēlēt zem galda lāčus, ja gribēja, bet otru pusi aiz aizkariem nekad neizmantoja rotaļām, un tur nekad negāja ar netīrām drēbēm un dubļainiem zābakiem.
No gaiteņa durvis veda viesistabā, kur linolejs bija noberzts spožs un nesen krāsotajā kamīnā plīti sakrauta malka, sagatavota iekuršanai ziemas vakaros, kad atnāks viesi.
Pie viesistabas sienām karājās fotogrāfijās ietvaros. Tie bija dažādi: no gliemežvākiem, ar samtu pārvilkta koka, no metala, viens ietvars pat no korķa. Daži ietvari bija gareni, un tajos atradās vesela sērija fotogrāfiju, citi — lieli, kokgriezumiem rotāti, un vienā no tādiem nikns vīrs ar bārdu stāvēja, ar vienu roku atbalstījies uz maza galdiņa, kas atradās pie ūdenskrituma. Tas bija vectēvs Maršals. Otrā lielā ietvarā veca lēdija ar melnu mežģiņu šalli cienīgi sēdēja rožu lapenē uz akmens sola un kalsns vīrietis šaurās biksēs stāvēja lēdijai aiz muguras, uzlicis roku viņai uz pleca, un bargi blenza fotogrāfā.
Šie divi nopietnie cilvēki bija manas mātes vecāki. Tēvs, paskatījies fotogrāfijā, mēdza sacīt, ka vectēvam esot resni ceļi kā kumeļam, bet māte iebilda — tā tikai izskatoties šauro bikšu dēļ. Kad vien es tagad palūkojos fotogrāfijā, es redzēju vectēva ceļgalus un man prātā nāca kumeļi.
Tēvs allaž lasīja, sēdēdams viesistabā. Viņš lasīja Roberta Blečforda romānu «Nevainīgs jeb Pagrimušā aizstāvība» un Mailsa Frenklina «Mana spožā karjera». Viņš augstu vērtēja šīs grāmatas, ko viņam bija iedevis Pīters Finlijs, un bieži runāja par tām.
— Man patīk grāmatas, kas ir patiesas, — viņš reizēm sacīja. — Es nudien labāk bēdājos par patiesību, nekā priecājos, kad viss labi beidzas, bet ir samelots.
Tēvs ienāca no āra, pabarojis steliņģos zirgus, un, apsēdies uz krēsla, kas bija pildīts ar astriem (tie dūrās man cauri bikšelēm, kad es grozījos), sacīja:
— Pēdējais ekseju maiss, ko es pirku pie Simonsa, ir pilns auzu. Tie ir labākie ekseji, ko es šogad no viņa esmu dabūjis. Simonss saka, tie esot vecā Pedija O'Lou- lena salmi. — Tēvs uzsmaidīja man. — Kā tev patīk mājās, draudziņ?
— O, te ir labi! — es atteicu.
— Jā, te ir labi, — viņš piekrita, ar saviebtu seju vilkdams nost savas gamašas. — Vēlāk es tevi pavizi- nāšu pagalmā un parādīšu Megas kucēnus.
— Vai nevajadzētu nopirkt vēl kādu maisu ekseļu, kamēr nav izbeigušies? — māte ierosināja.
— Jā, laikam gan vajadzēs nopirkt. Es aizrunāšu. Pedija auzām ir īsi salmi un kuplas skaras.
— Kad es atkal varēšu pastaigāt ar kruķiem? — es jautāju.
— Ārsts sacīja, tev jāguļot katru dienu pa stundai, Alan, — māte man atgādināja.
— Tas nebūs tik viegli, — tēvs norūca, pētīdams zābaku zoles.
— Mums par to vajadzēs parūpēties.
— Jā, tā gan. Neaizmirsti to, Alan, — tev katru dienu jāpaguļ. Ar kruķiem pastaigāt arī varēsi katru dienu. Es domāju, vajadzēs galus izpolsterēt ar astriem. Vai tev nesāp paduses?
— Sāp.
Turēdams zābaku acu priekšā, tēvs norūpējies paraudzījās manī.
— Pievelc savu krēslu pie galda, — māte viņam aizrādīja. Viņa pienāca pie manis un piestūma manus ratiņus blakus tēva krēslam, tad izslējās taisni un smaidīdama palūkojās manī.
— Nu mums atkal ir divi vīrieši mājās! Man vairs n'ibūs tik daudz jāstrādā.