Pēc azaida tēvs izveda mani pagalmā. Viņš piestūma ratiņus pie Peta būra, un uz mirkli mani pārņēma nemiers par neiztīrīto grīdu; tad es palūkojos uz Petu. Vecais kakadu sabozies tupēja uz laktas, ar pazīstamo čirkstoņu trīdams knābi. Es izbāzu pirkstu caur režģi un pakasīju viņa noliekto pakausi; pirksts kļuva balts, un es saodu papagaiļu smaku, kas man atsauca atmiņā tumšsarkanu spārnu vēdas krūmos. Pets vieglītēm saņēma manu pirkstu savā spēcīgajā knābī, un es jutu, kā strauji kustas viņa sausā, asā mēlīte.
— Hallo, Pet! — kakadu sacīja gluži kā manā balsī.
Blakus sprostā karaļpapagailis lēkāja pa laktu, bet Toms — mans oposums — gulēja. Tēvs izcēla viņu no tumšās, mazās aizgaldiņas, kurā viņš gulēja, un Toms atvēra lielās, rāmās acis, paskatījās uz mani un atkal saritinājās tēvam rokā.
Mēs devāmies tālāk uz stalli — varēja dzirdēt, kā zirgi tur sprauslā, ēzdami ekseļus, un pakavi reizēm nošķind pret nelīdzeno akmens grīdu.
Stallis bija celts pirms sešdesmit gadiem, un likās, ka tas var sabrukt zem salmu jumta smaguma. Tas bija sasvēries uz vieniem sāniem, kaut gan to balstīja stipri eikaliptu statņi ar žāklēm galos, kas turēja neaptēstās sijas. Sienas bija no stateniski sasistiem nomaļiem, un pa spraugām varēja ieskatīties tumšajos steliņģos, no kuriem plūda asa zirgu mēslu un vircā samirkušu salmu smaka.
Zirgi bija piesieti virvēs pie sienā iestiprinātiem dzelzs riņķiem un ēda no barības silēm, kas bija izdobtas no lieliem bluķiem un nogludinātas ar platu cirvi.
Blakus stallim zem tā paša smagā salmu jumta, kur pašlaik zvirbuļi trokšņaini rosījās ap savām ligzdām, atradās šķūnis barības uzglabāšanai, kura nelīdzenā dēļu grīda bija piebirusi ar biezu ekseļu kārtu. Aiz šķūņa bija telpa, kur glabājās zirglietas; uz sienā iestiprinātiem koka vadžiem karājās iejūga piederumi — sakas, loki, groži, slejas un segli. Atsevišķi karājās īpašie segli, ko tēvs lietoja niķīgu zirgu iejāšanai, un tiem bija spoži nospodrināti ceļu spilventiņi.
Pie sienas apakšā uz aptēstā, iegropētā baļķa, kas turēja nomaļu balstus, stāvēja bundžas ar ziedēm ratu eļļošanai un iejūga piederumu spodrināšanai, terpentīna, «Zalamana šķidruma» un mikstūru pudeles. Zirgu skrāpji un sukas atradās uz plaukta pie sienas, un blakus tam uz naglām karājās divas pātagas.
Salmu jumts sniedzās pāri ratu nojumei, kur stāvēja trīsvietīgi vieglie rati un divriči, kuros tēvs iebrauca zirgus. Divriči bija atslieti pret sienu, un garās riekstkoka ilksis, izbāztas caur pažobelēm, rēgojās virs jumta.
Pa staļļa otrām durvīm varēja ieiet apaļajā zirgu aplokā, ko apņēma žogs no pavirši aptēstiem septiņas pēdas gariem stabiem un šķeltiem šķērskokiem. Sis augstais žogs bija ar slīpumu uz āru, lai zirgs, slieda- mies pakaļkājās, nenobrāztu tēvam kājas pret šķērskokiem vai nesaspiestu viņu pret stabu. Pie aploka auga vecs sarkanais eikalipts. Ziedu laikā mazie papagailīši lori bariem meklēja medu ziedos, reizēm karādamies ar galvu uz leju ārējos zaros, vai iztraucēti, griezīgi klaigādami, pūlīšos riņķoja ap koku. Pie līkā stumbra bija piesliets salauzts ritenis, aprūsējušas asis, nolietotas vieglo ratu atsperes un laika zoba sagrauzts divriču sēdeklis, no kura noplīsušajiem spilveniem spraucās ārā sirmu astru kušķi. Pie koka saknēm rūsēja kaudzīte nodilušu pakavu.
Aploka vienā stūrī auga akāciju puduris, un zeme ap to bija klāta ar biezu zirgu mēslu kārtu, jo zirgi, ko tēvs iebrauca, karstās dienās uzturējās akāciju ēnā. Viņi stāvēja, galvas nokāruši un atbrīvojuši vienu pakaļkāju, un sita ar astēm, gaiņādami mušas, ko pievilka mēslu smaka.
Netālu no akācijām bija vārti uz ceļu, un otrā pusē putekļainajam ceļam stiepās mežs, kur patvērās tie nedaudzie ķenguri, kas vēl arvien negribēja pāriet uz mazāk apdzīvotiem rajoniem. Šur tur meža vidū bija nelieli purviņi, kur pulcējās melnās pīles, un klusos vakaros varēja dzirdēt dumpjus maujam.
— Ūdensvīrs šovakar klaigā, — tēvs mēdza sacīt, tos izdzirdējis, bet mani pārņēma bailes.
Veikals, pasts un skola atradās gandrīz jūdzes attālumā, un gar ceļu uz turieni līdumos bija ierīkotas ienesīgas piena fermas, kas piederēja misis Kerusersai.
Tālāk pacēlās lielais Turallas kalns. Tas bija apaudzis ar papardēm un brikšņiem, un tā virsotnē atradās krāteris, kurā bērni ripināja akmeņus, un tie vēlās, lauzdami papardes, līdz beidzot apstājās dziļi lejā, krātera dibenā.
Tēvs daudzreiz tika jājis uz Turallas kalna virsotni. Viņš sacīja, ka zirgiem, kas iejāti kalna nogāzēs, esot drošāka gaita un tie esot vērtīgāki nekā līdzenumos iejātie.
Kad tēvs man to pateica, šis apgalvojums kļuva par manu pārliecību, kas bija nesatricināma kā klints. Viss, ko tēvs stāstīja par zirgiem, stingri iespiedās man atmiņā, un es to atcerējos tikpat labi kā savu vārdu.
— Pašlaik es iejāju tur to kumeļu, — tēvs teica, stumdams manus ratiņus stallī. — Tas rāda acu baltu-
Oius, un, cik man gadījies redzēt, visi zirgi, kas rāda acu baltumus, tā sper, ka izspers odam aci, ja tiks klāt. Kumeļš pieder Bredijam. Reiz tas viņu nobeigs, piemini manus vārdus!
— Stāvi rāms! — tēvs uzsauca zirgam, kas bija pie- placis, it kā grasīdamies mesties uz priekšu. — Redzi! Viņš taisās spert. Es jau esmu pieradinājis viņu pie iemauktiem, mute viņam nebūs cieta, tomēr varu derēt, ka viņš vēl mēģinās parādīt, ko spēj, kad jūgšu viņu ratos.
Piegājis pie zirga, tēvs pārlaida plaukstu tā trīcošajai mugurai.
— Stāvi rāms, draudziņ! Stāvi rāms… — Viņš klusi runāja, un zirgs acumirklī nomierinājās un, pagriezis atpakaļ galvu, paskatījās uz tēvu.
— Kad es viņu jūgšu, uzlikšu siksnu, lai viņš nevar spert, — tēvs sacīja. — Tas vēl neko nenozīmē, ka viņš uz mani paskatījās.
— Vai es varēšu braukt tev līdzi, kad tu viņu pirmo reizi jūgsi? — es jautāju.
— Jā, varētu jau, — tēvs lēni novilka, bāzdams pīpē tabaku. — Tu varētu palīdzēt, kad es viņu iebraukšu, — pieturēt viņu un tā. Tu man būtu liels palīgs, bet… — viņš piespaidīja ar pirkstu tabaku.
— … es domāju, labāk es vispirms izlaidīšu dažus līkumus. Ne jau tālu . .. Un, protams, tā vēl nebūs īstā iebraukšana. Es gribētu, lai tu vispirms apskatītu vinu, kad braukšu garām, un pateiktu, ko tu domā par viņa gaitu. Tādā ziņā tu bieži varēsi man palīdzēt — pateikt, kā viņi iet, un daudz ko citu. Zirgus tu pazīsti. Es nezinu, vai kāds vēl tā pazīst zirgus kā tu.
— Es tev visu pateikšu! — es iesaucos, dedzīgi vēlēdamies palīdzēt tēvam. — Es skatīšos uz viņa kājām, cik labi vien varēšu. Pastāstīšu tev, kā viņš skrien, un visu citu. Labprāt, tēt.
— Es to zināju, — sacīja tēvs, aizsmēķēdams pīpi.
— Cik labi, ka tu man esi!
— Kur tu mani dabūji, tēt? — es jautāju, gribēdams sirsnīgi parunāties ar tēvu.
— Māte kādu laiku tevi nēsāja sevī, un tad tu piedzimi, — tēvs paskaidroja. — Viņa saka, tu esot audzis kā puķe viņai zem sirds.
— Tāpat kā Melnītes kaķēni?
— Jā, tāpat.
— Man tas liekas kaut kā nepatīkami.
— Jā. — Tēvs bridi klusēja, lūkodamies pa staļļa durvīm uz mežu, tad turpināja: — Es arī tā nodomāju, kad pirmoreiz par to dzirdēju, bet vēlāk likās, ka tā ir labi. Tas taču ir tik skaisti, kad kumeļš skrien blakus mātei, glaužas tai klāt. Viņi skrejot piespiežas pie mātēm. — Viņš piespiedās pie staba, rādīdams, kā tas notiek. — Nu un ķēve nēsāja kumeļu, kamēr tas piedzima. Un nu tas skraida viņai apkārt, it kā gribētu tikt atpakaļ. Es domāju, ka tā ir labi. Labāk, nekā ja tu tikai būtu atnests savai mātei. Ja tā labi padomā, tas ir lieliski ierīkots.
— Jā, es arī tā domāju. — Es strauji mainīju savus uzskatus. — Man patīk kumeļi.
Pēkšņi jutu, ka man mīļi zirgi, kas nēsā sevī kumeļus.
— Man nepatiktu, ja mani kāds būtu tikai atnesis, — es piebildu.
— Nē, — tēvs piekrita. — Ari man nepatiktu.
Tēvs izveda mani pagalmā un teica, lai skatoties, kā viņš smērēšotj ratus.
— Vai tu zini, ka sestdien būs sarīkojums? — viņš vaicāja, paceldams un atbalstīdams vienu riteni.
— Sarīkojums! — es iesaucos, un mani pārņēma satraukums, domājot par šiem gadskārtējiem svētdienas skolas svētkiem. — Vai mēs brauksim?
— Jā.
Pēkšņa vilšanās sāpe pārvērta manu sejas izteiksmi.
— Es nevarēšu skriet.
— Nē, — tēvs strupi noteica. Viņš spēcīgi iekustināja pacelto riteni un brītiņu vēroja, kā tas griežas. — Bet tas nav svarīgi.
Tas bija gan svarīgi. Tēvs vienmēr tika man sacījis, ka es būšot skrējējs un uzvarēšot sacīkstēs tāpat kā agrāk viņš. Tagad es nespēšu noskriet citus, kamēr izveseļošos, un līdz sarīkojumam tas nenotiks.
Tomēr es negribēju tēvu apbēdināt, tāpēc sacīju:
— Nu lai! Es droši vien būtu atkal skatījies atpakaļ.
Es biju mazākais un jaunākais no visiem bērnu skriešanās sacīkšu dalībniekiem svētdienas skolas sarīkojumā, un rīkotāji iekārtoja tā, lai es katrā ziņā pienāktu pie lentas ātrāk par vecākajiem un lielākajiem zēniem. Man lika skriet tikai pusdistanci, kaut arī šī priekšrocība patiesībā bija lieka, jo es skrēju ātri pat tad, kad tas nemaz nebija vajadzīgs, taču sacīkstēs es vēl nekad nebiju uzvarējis, tāpēc viņi ļoti vēlējās man palīdzēt.
Tēvs vienmēr pieteica mani šajās sacīkstēs ar lielu pašpaļāvību. Pirms pēdējā sarīkojuma, kad es vēl varēju skriet kā visi zēni, tēvs no rīta rūpīgi izskaidroja, kas man jādara, kad atskanēs pistoles šāviens, un es tik aizrautīgi uzklausīju viņa padomus, ka viņš pie brokastgalda paziņoja:
— Alans šodien noskries citus zēnus!
Es noklausījos šo pravietisko apgalvojumu, it kā tā būtu dieva nolikta patiesība! Ja tētis ir teicis, ka es šodien uzvarēšu sacīkstēs, tad es uzvarēšu. Citādi nemaz nevarēja būt. Stundu, kas atlika līdz aizbraukšanai, es pavadīju pie vārtiem, stāstīdams par savu gaidāmo uzvaru katram, kas brauca vai jāja garām.
Sarīkojums notika Turallas upes krastā, trīs jūdzes no mūsu mājas, un pirms gada šajā dienā tēvs veda mūs uz turieni trīsvietīgajos vieglajos ratos. Mēs ar māti un tēvu sēdējām uz priekšējā sēdekļa, Mērija un Džeina aizmugurē, viena otrai pretī.
Fermeri un mežinieki, kas brauca uz sarīkojumu, uzskatīja, ka šis gadījums dod viņiem iespēju parādīt, cik kuram labi zirgi, un visas trīs jūdzes līdz upei riteņi griezās kā negudri un grants šķīda zem straujiem pakaviem — braucēji izaicināja cits citu uz sacensību, lai palepotos ar saviem zirgiem.
Uz upi veda šoseja, bet līdzās tai pa zālaini stiepās trīs dziļas, garas sliedes, ko bija iebraukuši tie, kas pārbaudīja savus zirgus. Vidējo, platāko taku bija ieminušas zirgu kājas, un abpus tai gāja riteņu iespiedumi mīkstajā zemē. Šis ceļš aizlocījās apkārt celmiem, garām dīķiem, vijās caur kokiem, kamēr beidzot pie kāda dziļa grāvja atkal savienojās ar šoseju.
Tomēr ne uz ilgu laiku. Kad šķērslis bija garām, ceļš no jauna nogriezās zālainē un vijās tālāk, kamēr nozuda aiz pakalna tālu pamalē.
Tēvs arvien brauca pa šo līkumaino, bedraino ceļu, un rati man par lielu prieku šūpojās un kratījās, kad viņš «uzmeta» Princim ar pātagu.
Princis bija straujš bēris ar līku purnu, un tēvs apgalvoja, ka viņš skrienot kā vējš. Viņam bija garš solis un plati nagi; rikšodams viņš bieži «piesita» — pakaļkāju pakavi ar asu klikšķi pieskārās priekšējiem.
Man tas patika. Aiz tā paša iemesla man patika, ja man staigājot čīkstēja zābaki. Čīkstoši zābaki liecināja, ka es esmu pieaudzis, un Prinča šķindošie pakavi liecināja, ka tas ir zirgs, kas spēj skriet. Tēvam šis Prinča paradums nepatika, un viņš tam lika smagākus priekšējos pakavus, lai tas nevarētu mest kājas tik augstu.
Kad Princis nogriezās uz sacīkšu ceļa un juta, ka tēvs pievelk grožus — «liek viņam saņemties», kā tēvs teica, — viņš pieglauda ausis, izstiepās un ar gariem, slaidiem vēzieniem meta uz priekšu savas spēcīgās kājas, un ratu riteņi sāka dūkt.
Arī man gribējās dziedāt, jo mani priecīgi satrauca asais vējš, kas sitās sejā, un zemes piciņu un grants dzēlieni vaigos. Man patika redzēt, kā tēva rokas cieši turēja grožus, kad viņš mēģināja tikt garām ratiem, kuros viņa paziņas, uz priekšu saliekušies, raustīja vaļīgos grožus vai vicināja pātagas, neatlaidīgi mudinādami zirgus, kas pūlējās skriet, cik jaudas.
— Hei! Hei! — sauca tēvs, un šai saucienā, ko viņš bieži lietoja, iejādams zirgus, bija neatvairāms, spēcīgs mudinājums, ko zirgi saprata un tādēļ skrēja arvien straujāk.
Tagad, sēdēdams saulītē ar segu uz ceļiem un vērodams, kā tēvs smērē ratus, es atcerējos to dienu pirms gada, kad viņš pārspēja Makfersonu «divu jūdžu sacensībās».
Kaut kāda iemesla dēļ tēvs nekad neskatījās atpakaļ uz braucējiem, kas ar viņu sacentās. Viņš skatījās tikai uz ceļu, pa kuru brauca, un smaids rotājās viņam sejā.
— Iebrauksi bedrē un paspēlēsi veselu jardu, — viņš reiz man paskaidroja.
Es vienmēr lūkojos atpakaļ. Bija satraucoši redzēt tūlīt aiz mūsu ratiem spēcīga zirga galvu, izplestās nāsis un putām klāto kaklu.
Atceros, ka toreiz raudzījos atpakaļ uz Makfersonu.
— Makfersons mūs apdzen, tēt! — es brīdināju tēvu, redzēdams, ka pa šoseju mums aizmugurē brāžas divriči ar dzelteniem riteņiem un tajos sēž vīrs ar smilškrāsas bārdu un pātago sānus sirmam aidiniekam. Lauku ceļš, pa kuru mēs braucām, tai vietā jau sāka tuvoties šosejai.
— Jupis viņu rauj! — norūca tēvs. Viņš piecēlās kājās, paliecās uz priekšu un saņēma īsāk grožus, tad pameta ašu skatienu uz priekšu, kur apmēram simt jardu attālumā sacīkšu ceļš savienojās ar šoseju un gāja pāri grāvim. Tālāk tas atkal nogriezās no šosejas, bet pari tiltam varēja braukt tikai pa vienam.
— Pievelc, skaistuli! — kliedza tēvs un viegli uzsita Princim ar pātagu. Lielais zirgs izstiepās un spēra vēl garākus so|us. Mēs jau braucām līdztekus šosejai.
— Pie velna! Ceļu! — iebļāvās Makfersons. — Griez ceļu, citādi lāsts pār tevi, Maršal! — Makfersons bija draudzes vecākais un zināja visu par velniem un lāstiem, bet par Princi viņš nezināja nekā.
— Es jums jau esmu priekšā! — tēvs sauca. — Hei! Hei!
Un Princis vēl mazliet pielika soli, kā tēvs bija paredzējis. Rati uzlidoja Makfersona sirmim gar purnu uz šosejas, putekļu mākonī pārbrauca pāri tiltam un atkal nogriezās uz klusā lauku ceļa, kamēr Makfersons lādējās mums aizmugurē, vēl arvien vicinādams pātagu.
— Piķis un zēvele! — iesaucās tēvs. — Viņš iedomājas, ka es viņam padošos. Būtu es iebraucamajos ratos, sen būtu atstājis viņu ar garu degunu.
Tēvs allaž daudz lādējās pa ceļam uz svētdienas skolas sarīkojumu.
— Neaizmirsti, uz kurieni mēs braucam, — māte viņam atgādināja.
—• Labi, labi! — tēvs centās izdabāt. — Velns! Tur jau brauc Rodžers ar savu jauno Saini. Hei! Hei!
Taču mēs bijām uzbraukuši pēdējā pakalnā, un sarīkojuma vieta bija klāt. Blakus tai tecēja upe. Tai pāri liecās milzīgs dzelzceļa tilts, kura ēna raustījās un drebēja uz ūdens un nekustīgi stiepās pāri plašajam, zālainajam laukumam gar ūdens malu.
Bērni jau rotaļājās šajā laukumā. Pieaugušie līkājās ap groziem, ņēma ārā tasītes un šķīvjus, tina no papīriem laukā mājas cepumus un kārtoja uz paplātēm sviestmaizes.
Piesieti pie žoga, kas stiepās pāri tuvējam pakalnam, zirgi atpūtās ar nokārtām galvām un vaļēju iejūgu. Daži mētāja auzu tarbas, sprauslādami, kad nāsīs iekļuva putekļi. Lejā zem tilta daždažādi rati ar tukšām ilksīm stāvēja ēnā starp balstiem.
Tēvs iebrauca mūsu pajūgu starp divām augstu kolonu rindām, un mēs izkūleņojām ārā gandrīz reizē ar viņa «Tprū!» un grožu rāvienu, kas apstādināja zirgus.
Es skriešus devos uz upi. Bija prieks kaut paskatīties uz to. Plūstošais ūdens aplieca ap slaidajiem meldriem bangu vilnīšus. Niedru plakanās lapas šūpoja savas smailes virs ūdens līmeņa, un no dziļuma reizēm pacēlās sudrabaini burbuļi un sašķīda ūdens virsū, saceldami ņirboņu.
Veci sarkanie eikalipti auga krastā, un viņu zari liecās pāri ūdenim, daži tik zemu, ka straume skāra lapas, pavilka gabaliņu līdzi, tad atkal atlaida. Izgāzušos koku sausie stumbri gulēja, saknes izslējuši, pie zālēm aizaugušajām bedrēm, kur reiz bija stingri stāvējuši.
Laika zoba sagrauztās saknes noderēja par pakāpieniem, pa tām varēja uzrāpties augšā un no turienes skatīties uz stumbru, kas ar galotni bija iegrimis ūdenī. Saknes bija saplaisājušas un izbalējušas saulē un lietū, un man patika aptaustīt tās, rūpīgi izpētīt ietrunējušā koka šķiedru, meklēt oposuma nagu zīmes vai mēģināt iedomāties, kāds izskatījies koks, kad vēl zaļoja.
Otrā pusē upei zālē stāvēja vērši un, galvas pacēluši, raudzījās uz mani. Zilgana dzērve smagi izlaidās no meldru pudura. Tad atnāca Mērija un sauca mani atpakaļ pie ratiem gatavoties skrējienam. Tas bija skrējiens, kurā man vajadzēja uzvarēt, un es pateicu to māsai, ejot rokrokā ar viņu pāri zālājam pie mātes, kas sēdēja zemē blakus ratiem un rīkoja "azaidu. Viņa bija noklājusi zālē drēbīti, un tēvs, nometies ceļos, grieza šķēlēs aukstu jēra cepeti. Viņš labprāt nepirka gaļu pie miesnieka un apgalvoja, ka aitas gaļa nekur nederot, ja aita neesot kauta, tikko no ganībām nākusi, labi paēdusi.
— Tur tās notrenkā ar suņiem un sablīvē aplokos, —• viņš mēdza sacīt. — Reizēm tās sakostas un nodauzītas no vienas vietas. Un, ja aita vairākas dienas dzīvo neēdusi, tad tā katrā ziņā izkrītas.
Grozīdams uz šķīvja cepeša gabalu, viņš kaut ko murmināja pie sevis.
— Šis jērs droši vien bija krietnu vecumu piedzīvojis, kad to kāva, — viņš sacīja, ieraudzījis mani. — Sēdies un iekod kādu kumosu.
Pēc azaida es staigāju līdzi tēvam, kamēr atskanēja zvans, kas vēstīja skriešanās sacīkšu sākumu.
— Nu mums jāiet, — tēvs teica, pēkšņi apraudams sarunu ar kādu paziņu. — Satiksimies vēlāk, Tom. — Viņš pamāja vīram un, paņēmis mani pie rokas, devās pie Pītera Finlija, kas pūlējās noturēt kārtīgā rindā zēnu bariņu.
— Atpakaļ, — Pīters atkārtoja vienā laidā, nervozi cilādams izstieptās rokas un staigādams šurpu turpu gar zēnu rindu. — Negrūstieties! Stāviet retāk! Tā, tā, nu ir labāk. Nav kur steigties. Pagaidiet. Mēs jums pateiksim, kad jāsāk skriet. Vēl atpakaļ…
— Te jums būs vēl viens skrējējs, — sacīja tēvs, pabīdīdams mani uz priekšu.
Pīters pagriezās pret mums.
— Ā! — viņš iesaucās, uzlūkodams mani ar jautru smaidu. — Vai viņš šodien neniķosies? — viņš jautāja tēvam.
— Nē, viņš jau slienas pakaļkājās aiz nepacietības.
Pīters uzmeta skatienu ceļam, pa kuru mums vajadzēja skriet.
— Nostādi viņu pie tā zāles kumšķa, Bil. Viņš skries no turienes. — Viņš paglaudīja man galvu. — Nu, parādi savam vecajam, ko tu spēj.
Mani ieinteresēja rosīgā rīkošanās sacīkstēm, kurās man vajadzēja uzvarēt. Daži zēni lēkāja savās norādītajās vietās, citi bija noliekušies uz priekšu, ar pirkstiem balstīdamies pret zemi. Tēvs sacīja, man tā nevajagot darīt. Es gāju viņam līdzi starp divām ļaužu rindām. Tur stāvēja visi, ko es pazinu, vērodami mūs un smaidīdami. Arī misis Kartera bija tur; reiz viņa man iedeva konfekti. Tagad viņa pamāja man un uzsauca:
— Skrien, cik jaudas, Alan!
— Te ir tā vieta, — tēvs sacīja. Viņš apstājās un noliecies novilka man kurpes. Stāvot zālē ar basām kājām, radās tada sajuta, ka gribot negribot vajadzēja palēkties. Un es sāku lēkāt.
— Paliec mierā, — tēvs sacīja. — Zirgs, kas dižojas, nekad nedabū godalgas. Stāvi te un skaties uz to lentu. — Viņš parādīja uz laužu rindas galu, kur divi vīri turēja cejam pāri lentu. Tas likās loti tālu, taču es gribēju nomierināt tēvu.
— Es aizskriešu tur kā zibens.
— Paklausies, Alan! — Tēvs pietupās uz papēžiem, tā ka viņa seja atradās tuvu manējai. — Neaizmirsti, ko es tev sacīju. Kad atskanēs šāviens, skrien taisni uz lentu. Un neskaties atpakaļ. Tiklīdz dzirdēsi šāvienu, skrien. Skrien, cik spēj, tā, kā tu skrien mājās. Es stāvēšu tur, pie tiem cilvēkiem. Tagad es iešu. Skaties tikai uz lentu, negriezies atpakaj.
— Es dabūšu godalgu, kad uzvarēšu, vai ne? — jautāju tēvam.
— Jā, — viņš apstiprināja. — Tagad nostājies. Pēc minūtes būs šāviens.
Viņš atmuguriski atkāpās no manis. Man nepatika redzēt viņu aizejam. Vajadzēja pašam tik daudz ko atcerēties, kad viņš nebija pie manis.
— Gatavoties! — viņš pēkšņi uzsauca man, stāvēdams laužu rindas priekšā.
Es atskatījos, brīnīdamies, kāpēc vēl neatskan šāviens. Visi zēni stāvēja vienā līnijā. Es biju projām no visiem, viens pats, un vēlējos būt kopā ar citiem. Tad atskanēja šāviens, un visi sāka skriet. Es izbijos, redzēdams, cik ātri viņi skrēja. Pūlēdamies tikt cits citam garām, viņi skatījās apkārt, bet man vēl nebija ar ko sacensties. Nevar taču skrieties ar kādu, kas nav blakus.
Tēvs kliedza:
— Skrien! Skrien! Skrien!
Tagad visi bija nonākuši līdz manim, un man vajadzēja sacensties ar viņiem, taču viņi mani negaidīja, un es izmisīgi skrēju viņiem pakaļ, saniknots un mazliet apmulsis. Lenta jau bija norauta, kad es tur nonācu, un es apstājos un sāku raudāt. Tēvs piesteidzās un pacēla mani uz rokām.
— Sasper jods! — viņš uztraukts iesaucās. — Kāpēc tu neskrēji, kad atskanēja šāviens? Tu atkal skatījies atpakaļ un gaidīji zēnus!
— Man vajadzēja pagaidīt, lai varētu ar viņiem skrieties, — es šņukstēju. — Man nepatīk uzvarēt vienam pašam.
— Nu nekas, neraudi, — tēvs mani mierināja.
— Gan mēs no tevis iztaisīsim skrējēju.
Tas notika pirms gada.
Varbūt tēvs domāja par to, griezdams riteni, un es sēdēju savos ratiņos, vērodams viņu, un manas sakropļotās kājas bija apsegtas ar segu.
— Šoreiz tu nevarēsi skriet, — viņš beidzot sacīja,
— bet es gribu, lai tu noskaties, kā viņi skrien. Stāvi tuvu pie lentas. Skatīdamies skrien līdz ar viņiem. Kad pirmais zēns pieskarsies lentai, pieskaries tu reizē ar viņu.
— Kā, tēt? — Es lāgā nesapratu, ko viņš gribēja sacīt.
— Domās, — tēvs paskaidroja.
Es pārdomāju šos vārdus, kamēr tēvs iegāja ratnīcā pēc ratu smēres. Atgriezies viņš nolika bundžu blakus ratiem, noslaucīja lupatā rokas un sacīja:
— Reiz man bija melna kuce — pusasiņu ķenguru suns. Viņa skrēja kā bulta. Viņa varēja joņot līdzi stirnai un simts jardos tika priekšā vecam ķenguru tēviņam. Parasti viņa izdzenāja baru, tad izvēlējās vienu un norāva to zemē, satverdama tā astes galu, kad tas lēca. Viņa nekad neķērās ķenguram plecā kā citi suņi. Bet nekad nepalaida. Tas bija labākais no visiem suņiem, kas man piederējuši. Reiz man par viņu solīja piecnieku.
— Kāpēc tu viņu nepārdevi, tēt? — es vaicāju.
— Es viņu paņēmu pavisam mazu kucēnu un pats izaudzēju. Iesaucu par Besiju.
— Kaut mums tagad viņa būtu, tēt!
— Jā, es arī to gribētu. Bet viņa reiz sasita plecu, laikam izmežģīja. Vēlāk tur radās pamatīgs sacietējums. Pēc tam viņa vairs nederēja medībām. Tomēr es viņu arvien ņēmu līdzi, un viņa rēja, kamēr citi suņi skrēja. Neesmu redzējis otru suni, kas tā dzīvotu līdzi medībām. Un, ievēro to, viņa pati nepiedalījās.
Atceros, reiz mēs panācām vecu ķenguru tēviņu, tas stāvēja ar muguru pret koku, un, kad Brindls — tas ari bija viens no maniem ķenguru suņiem — kad Brindls metās virsū, ķengurs pārplēsa viņam plecu, un Besija tūlīt sāka vaukšķēt. Pie velna, jā! Neesmu redzējis otru tādu suni, kas tik dedzīgi dzītos paka] medījumam un cīnītos. Un viņa to parādīja tikai ar riešanu.
— Man patīk klausīties, kad tu stāsti par viņu, tēt, — es sacīju, vēlēdamies dzirdēt vēl kaut ko.
— Nu, un tev jārīkojas tāpat. Skatīdamies iztēlojies, ka tu cīnies, skrien, sacenties, jāj un kliedz, ka vai galva plīst pušu. Par savām kājām nedomā. No šī brīža arī es par tām nedomāšu.
Bērni, kam pa ceļam uz skolu iznāca iet garām mums, no rītiem iegriezās mūsu mājās un aizstūma mani. Viņiem tas patika, jo visi pēc kārtas dabūja pavizināties pie manis ratiņos.
Tie, kas vilka ratiņus, dīžojās kā zirgi, un es tikai uzkliedzu: — Hei! Hei! — un vicināju iedomātu pātagu.
Tur bija mans draugs Džo Kārmaikls, kas dzīvoja mums gandrīz pretī, un skolas varonis Fredijs Hoks, kurš visu varēja izdarīt labāk par citiem, un «Čiepslis» Bronsons, kurš allaž draudēja «pateikt», ja kāds viņam iesita.
Mūsu ceļa malā dzīvoja divas meitenes; viena no tām Alise Barkere. Visi mūsu skolas zēni gribēja draudzēties ar viņu, bet viņai patika Fredijs Hoks. Otra bija Megija Maligena. Tā bija liela auguma meitene, zināja trīs briesmīgus lāstus un nobēra visus trīs reizē, ja viņu aizkaitināja. Viņa varēja vienā acumirklī iebelzt kādam pa ausi, un es vienmēr vēlējos, lai neviens cits, bet viņa stumtu manus ratiņus, jo mīlēju viņu.
Reizēm, kad mēs spēlējām «niķīgus zirgus», ratiņi apgāzās. Tad Megija nokliedza savus trīs lāstus, pacēla mani un uzsauca pārējiem:
— Ei! Palīdziet man iesēdināt viņu, kamēr kāds nav ieraudzījis.
Viņai bija divas garas, sarkanas bizes pār muguru, un dažreiz zēni skolā viņai ķircinādamies uzsauca: «Lapsas aste.» Tad viņa par atbildi tiem uzdziedāja: «Deguns kā puļķis, pats tīrais muļķis.»
Viņa nebaidījās no zēniem un nebaidījās arī no buļļiem.
Kad Makdonalda bullis reiz izskrēja uz ceļa un sāka badīties ar kādu no buļļiem, ko dzina garām, mēs visi apstājāmies paskatīties. Makdonalda bullis bija lielāks un visu laiku grūda otru atpakaļ, kamēr piespieda pie koka un iedūra tam sānos. Svešais bullis iebaurojās un metās bēgt. Asinis plūda viņam pār pakaļkājām, viņš skrēja pa ceļu uz mūsu pusi, un Makdonalda bullis sekoja viņam, visu laiku badīdams.
Džo, Fredijs un «Čiepslis» diedza uz žogu, bet Megija Maligena apstājās, neatlaizdama ratiņu rokturi. Viņa mēģināja pavilkt ratiņus nost no ceļa, bet nepaspēja, Makdonalda bullis, garām skriedams, apsvieda tos ar ragiem, taču es iekritu papardēs un nesasitos, un arī Megijai Maligenai nekas ļauns nenolika.
Tomēr ratiņiem bija saliekts ritenis, un Megija Maligena ņēma mani pičpaunā un aiznesa uz mājām, tikai četras reizes apstādamās — Džo un Fredijs saskaitīja.
Skolā manus ratiņus atstāja pie durvīm, un es gāju klasē ar kruķiem.
Skola bija gara mūra ēka ar augstiem, šauriem logiem, pa kuriem sēžot neko nevarēja redzēt ārā. Platās palodzes klāja krīta putekļi. Uz vienas no tām dziļajā loga nišā stāvēja veca vāze ar sakaltušiem ziediem.
Klasē bija divas garas tāfeles, katra savā telpas galā.
Katras tāfeles apakšējā malā bija silīte, kurā glabājās krīta gabaliņi, lupatas tāfeles slaucīšanai, lieli trijstūri un lineāli.
Sienā starp abām tāfelēm atradās kamīns, piebāzts ar veciem atzīmju žurnāliem, un virs kamīna karājās glezna, kas attēloja grupu kareivju sarkanos, asinīm notrieptos mundieros. Viņi skatījās kaut kur sānis, palie- kušies uz priekšu un šautenes izstiepuši pāri citu kareivju līķiem, kas gulēja viņiem pie kājām. Grupas vidū augstāk par citiem stāvēja kāds vīrs, turēdams rokā karogu ar garu kātu. Viņš kaut ko kliedza un kratīja dūri. Gleznas nosaukums bija «Pirms pēdējās cīņas», taču mis Pringla nezināja, kas tā par pēdējo cīņu. Misters Takers apgalvoja, ka tur attēlota britu varoņgara spilgtākā izpausme, un, to sacīdams, piesita gleznai ar garu rādāmo koku, lai visiem būtu skaidrs, par ko viņš runā.
Mis Pringla mācīja mazos un misters Takers lielos. Mis Pringlai bija sirmi mati, un viņa skatījās uz skolēniem pāri brillēm. Viņa valkāja augstu apkakli ar zivju kauliņiem, tāpēc viņai nenācās viegli pamāt ar galvu, kad viņa atļava mums iziet. Es ļoti bieži vēlējos iet ārā, jo tad varēju pastāvēt saulē, lūkoties uz Turallas kalnu un dzirdēt žagatas žadzinām. Reizēm ārā sagadī- jāmies veseli trīs, un tad strīdējāmies, kuram pirmajam jāiet atpakaļ.
Misters Takers bija vecākais skolotājs. Viņš nevalkāja brilles. Viņa acis biedēja mūs visus, pat tad, ja mēs noliecām galvas, lai nebūtu jāskatās tajās. Tās bija asas, nežēlīgas un aukstas, un viņš dzēla ar tām kā ar pātagu. Viņš vienmēr mazgāja rokas emaljētā bļodā, kas atradās klases stūrī, un nomazgājies aizgāja pie katedras un stāvēja tur, raudzīdamies skolēnos, kamēr noslaucīja rokas mazā, baltā dvielītī. Viņš nosusināja katru pirkstu atsevišķi, sākot ar īkšķi. Pirksti viņam bija gari un balti, un zem ādas varēja redzēt cīpslas. Viņš berzēja pirkstus ātri, tomēr, kā likās, apdomīgi, un viņa acis visu laiku bija pievērstas mums.
Neviens nekustējās, kamēr viņš slaucīja rokas, neviens nerunāja. Pabeidzis viņš salocīja dvieli, novietoja to katedras atvilktnē un tad uzsmaidīja mums ar lūpām un zobiem.
Es baidījos no viņa kā no tīģera.
Viņam bija niedres spieķis, un, iekams viņš ar to pārmācīja kādu zēnu, viņš divas reizes strauji nošvīk- stināja to gaisā, tad izvilka caur sažņaugtu dūri, it kā gribēdams notīrīt.
— Nu, — viņš tad sacīja, atņirgdams zobus smaidā.
Paciest sitienus bez asarām nozīmēja apliecināt savu pārākumu. Zēniem, kas raudāja, kad viņus sita, vēlāk rotaļās vajadzēja pakļauties pārējiem. Pat mazāki zēni uzsāka cīņu ar viņiem, pārliecināti, ka pārspēs viņus. Mans lepnums prasīja, lai es izceltos ar kaut kādām spējām, ko citi bērni augstu vērtē, un, tā kā man daudz kas cits bija liegts, es sāku nicīgi izturēties pret šo sodu, lai gan baidījos no mistera Takera vairāk par visiem. Es nerāvu atpakaļ izstiepto roku, kad tuvojās spieķis, kā to darīja daži zēni, un nevaibstījos, un ne- atvilku rokas pēc katra sitiena, zinādams, ka tas nemazinās ne sāpes, ne mistera Takera paredzēto sitienu skaitu. Pēc sitieniem es nevarēju satvert kruķu spraišļus, stīvie pirksti neklausīja, tāpēc es no apakšas pabāzu zem spraišļiem nesaliektas plaukstas un tikai tā varēju aiziet uz savu vietu.
Mis Pringla nelietoja spieķi. Viņa sita ar platu siksnu, kas vienā galā bija sašķelta trīs daļās. Domāja, ka šīs strēmeles cērtot stiprāk nekā viena vesela siksna, taču drīz vien atklājās, ka tā nav, un pēc tam viņa turēja siksnu aiz šķellā gala un slānīja mūs ar veselo.
Rīkodamās ar pletni, viņa saknieba lūpas un aizturēja elpu, tomēr visai stipri iesist nevarēja. Viņa bieži ņēma līdzi siksnu, staigājot pa klasi, un šad tad paplikšķināja sev pa svārkiem, kā lopu dzinējs ar pātagu, baidīdams lopus.
Sodīdama skolēnus, viņa pati likās mierīga, turpretī misteru Takeru sagrāba mežonīga nepacietība, kad viņš gribēja pārmācīt kādu zēnu. Viņš tad pielēca pie katedras, ar troksni pacēla plato vāku un, meklēdams starp žurnāliem un papīriem spieķi, kliedza:
— Nāc šurp, Tompson! Es redzēju, ka tu vaibstījies man aiz muguras, domādams, ka es nemanīšu.
Neviens nemācījās, kad viņš kādu pēra. Mēs visi skatījāmies klusēdami, sastinguši aiz bailēm no šī dusmu izvirduma, ko nespējām ne saprast, ne izskaidrot. Mums šķita, ka skolotāja piesarkusi seja un pārvērstā balss pareģo kaut ko briesmīgu, un mēs trīcējām, sēdēdami savās vietās.
Mēs zinājām, kā viņš redzēja, ka Tompsons viņam aiz muguras vaibstās. Virs kamīna novietotās gleznas stikls atspoguļoja tos, kas atradās skolotāja aizmugurē, un, skatīdamies uz gleznu, viņš neredzēja ne kritušos kareivjus, ne vīru, kas kliegdams turēja karogu; viņš redzēja bērnu sejas.
Bērni bieži runāja par niedres spieķi un siksnu. Daži no vecākajiem zēniem ļoti gudri sprieda par šo tematu, un mēs klausījāmies viņos ar cieņu.
Viņi pastāstīja mums, ka vajadzētu ielikt spieķa galā kādā plaisiņā zirga astru, un, kad ar tādu spieķi sistu pa roku, tas uzreiz sašķeltos divās dajās. To dzirdēdams, es iztēlojos, ka iekāpju pa logu skolā, kad tur neviena nav, ielieku spieķī astru un nemanīts pazūdu. Es varēju iedomāties mistera Takera nikno, apjukušo seju nākošajā dienā, kad viņš blenž uz sašķelto, nederīgo spieķi savā rokā, bet es stāvu viņa priekšā smaidīdams, ar izstieptu roku, gaidīdams sitienu, kas vairs nenāks. Tas bija visai patīkams skats.
Taču, lai ieliktu šo astru, vajadzētu uzlauzt aizslēgto katedru, un to mēs nevarējām. Un mēs ieberzējām delnas ar sveķiem, pārliecināti, ka tie darīs ādu tik cietu, ka nekādi sitieni nesāpēs.
Es pamazām kļuvu par padomdevēju sveķu jautājumā, noteikdams, cik daudz un kā tie jālieto, un aprakstīdams sveķu dažādās īpašības tādā tonī, kas liecināja, ka esmu īsts lietpratējs un ar mani nav ko strīdēties.
Taču vēlāk es pārgāju uz akāciju mizām — mērcēju rokas brūnajā šķidrumā, ko ieguvu, aplejot mizas ar karstu ūdeni. Es apgalvoju, ka tas miecē ādu, un par apstiprinājumu rādīju savas delnas, kas bija cietas no pastāvīgās berzēšanās pret kruķu spraišļiem. Man radās daudz sekotāju, un par pudeli akāciju mizu šķidruma, ja tas bija gandrīz melns, es ņēmu četras marmora bumbiņas vai sešas bildītes no cigarešu kārbiņām.
Sākumā es sēdēju galerijā tajā telpas daļā, kur mācīja mis Pringla. Galerija sastāvēja no solu rindām, kas atradās cita par citu augstāk, pēdējā gandrīz vai pie pašiem griestiem. Katram solam bija sēdeklis bez atzveltnes, un tajā varēja novietoties seši bērni. Solu virsas bija izraibinātas ar iniciāļiem, apļiem, četrstūriem un robiem, kas bija ieskrāpēti kokā ar kabatas nažiem. Dažos bija izgriezti apaļi caurumi, un pa tiem varēja iemest dzēšamo gumiju vai zīmuli apakšējā nodalījumā. Sešas tintnīcas atradās tam nolūkam izurbtos iedobumos un blakus tām gropes spalvām un zīmuļiem.
Mazie rakstīja uz tāfeles. Tāfeles rāmī bija caurums, kurā ievēra aukliņu un pie tās piesēja lupatu.
Kad tāfeli vajadzēja notīrīt, uz tās uzspļāva un ar lupatu noslaucīja uzrakstīto. Pēc kāda laika lupata sāka ost, un tad skolnieks dabūja no mātes citu.
Bija parasts sakrāt krietnu spļāvienu, sūcot vaigu iekšpusi un kustinot žokļus. Ar lielu spļāvienu varēja palepoties, parādīt to zēnam, kas sēdēja blakus, un tikai tad, grozot tāfeli, virzīt siekalas gan uz vienu, gan otru pusi, kamēr mitrā sliede, ko tās atstāja, izpletās gandrīz pa visu tāfeli. Tad skolnieks noslaucīja tāfeli un pievērsa uzmanību mis Pringlai.
Mis Pringla uzskatīja, ka vajagot tikai pastāvīgi atkārtot vārdu, un tas ne vien uz visiem laikiem iespiedī- šoties atmiņā, bet būšot arī pilnīgi skaidra tā nozīme.
Vispirms mēs iemācījāmies alfabētu, ik dienas to atkārtodami, tad visa klase vienmuļā balsī vilka: «Ka- a-ķe-i-es — kaķis; ka-a-ķe-i-es — kaķis; ka-a-ķe-i-es — kaķis.»
Tajā vakarā skolnieks paziņoja savai mātei, ka prot saburtot vārdu «Kaķis», un māte sacīja, tas esot lieliski.
Tomēr mans tēvs tā nedomāja.
Kad es iepazīstināju viņu ar savām, zināšanām, viņš teica:
— Pie velna «kaķi»! Saburto «zirgu».
Es iemācījos ātri, ja domāju līdzi, taču stundās bieži vien smējos un pļāpāju un pastāvīgi dabūju sitienus. Pēc katras stundas man palika kaut kas neapgūts, nezināms, un es sāku nīst skolu. Mis Pringla paļāja manu rokrakstu un allaž klakšķināja mēli, skatīdamās manā rakstudarbā. Zīmēt kaut ko pēc paša izvēles man patika, jo tad varēju zīmēt eikaliptu lapas, un man zīmējumi vienmēr izdevās citādāki nekā pārējiem. Tajās stundās, kad vajadzēja zīmēt noteiktus priekšmetus, mums parasti nolika priekšā kubus, un tie man nekad neiznāca precīzi.
Reizi nedēļā mums bija mācība, ko sauca par «Dabas zinībām». Tā man patika, jo tad mums atļāva stāvēt ap galdu un mēs varējām grūstīties un jokoties.
Misters Takers atvēra skapi, kur glabājās dažas stikla caurules, spirta lampiņa, pudelīte ar dzīvsudrabu un ādas disks, kam centrā bija piestiprināta aukliņa. Viņš nolika šos priekšmetus uz galda un sacīja:
— Šodien mēs apskatīsim gaisa spiedienu, kas ir četrpadsmit mārciņas uz kvadrātcollu.
Es nekā no tā nesapratu, taču, stāvēdams blakus Megijai Maligenai, vēlējos paspīdēt ar savām zināšanām un atkārtoju, ko man tēvs bija stāstījis: jo vairāk gaisa cilvēks ievelkot plaušās, jo vieglāks tas esot un upē neslīkstot. Domāju, ka tam ir kāds sakars ar dabas zinībām, taču misters Takers lēnām nolika ādas disku atpakaj uz galda, tad uzlūkoja mani tā, ka man vajadzēja nolaist acis, un izspieda caur zobiem:
— Maršal, ievēro to, ka mūs neinteresē ne tavs tēvs, ne tas, ko tavs tēvs sacījis, pat ja šādi izteikumi liecina par viņa dēla muļķību. Esi tik laipns un klausies uzmanīgi!
Tad viņš apslapināja ādas disku un piespieda to pie galda, un neviens no mums nevarēja to atraut, izņemot Megiju Maligenu, kura saplēsa to gabalos ar vienu rāvienu un pierādīja, ka nav nekāda gaisa spiediena.
Vezdama mani uz mājām, viņa sacīja, ka man taisnība un tāda gaisa spiediena neesot.
— Es labprāt tev kaut ko uzdāvinātu, — es viņai sacīju, — bet man nekā nav.
— Vai tev nav kāds žurnāls? — viņa jautāja.
— Man ir divi zem gultas, — es dedzīgi atbildēju. — Es uzdāvināšu tev abus.