Kruķi pamazām kļuva it kā daļa rio manis paša. Manas rokas bija attīstījušās vairāk par citām ķermeņa daļām, paduses norūdījušās un cietas. Kruķi vairs neradīja sāpes, un es varēju ērti staigāt.
Man bija dažādi staigāšanas veidi, un es nosaucu tos vārdos, ar ko apzīmē zirgu gailu. Es varēju virzīties uz priekšu soļiem, rikšiem, aulekšiem, galopā.
Bieži un smagi krilu, taču iemanījos novelties zemē tā, lai pasargātu slimo kāju no trieciena. Atcerēdamies agrāk piedzīvotos kritienus, es jau paklupdams zināju, kāds būs kritiens, — «labs» vai «slikts». Ja abi kruķi paslīdēja mirklī, kad es vēzēju kājas uz priekšu, es kritu atmuguriski, un tas bija pats ļaunākais, jo tādos gadījumos man bieži vien aizsitās elpa vai arī uzkritu virsū slimajai kājai. Tas bija sāpīgs kritiens, un tādās reizēs es dauzīju ar dūrēm zemi, lai apspiestu raudas.
8 Alans Maršals
Kad tikai viens kruķis paslīdēja vai atsitās pret akmeni vai sakni, es kritu uz priekšu, uz rokām, un nekad ne- sasitos.
Es nekad netiku vaļā no zilumiem, puniem vai no- brāzumiem, un ik vakarus man nācās ārstēt kādu dienā dabūtu pušumu.
Taču es par to neraizējos. Tas bija gan nepatīkami, taču likās neizbēgami, un man pat prātā neienāca, ka tā jācieš tikai kroplim, — šādu jēdzienu es tajā laikā uz sevi neattiecināju.
Sāku pats iet uz skolu un iepazīties ar nogurumu, pilnīgu spēku izsīkumu — visu kropļu sūro likstu.
Es vienmēr vairījos no līkumiem, vienmēr, cik taisnā ceļā vien iespējams, devos, kur biju nodomājis. Labāk gāju cauri dzelkšņu puduriem nekā apkārt, labāk kāpu pāri žogiem, nekā nogriezos dažus jardus sānis, lai ietu pa vārtiem.
Normāls bērns izlieto savu enerģijas pārpalikumu, skraidīdams apkārt, lēkādams, griezdamies vai, ejot pa ielu, spārdīdams akmeņus. Arī es jutu vajadzību darīt to pašu un, iedams pa ceļu, taisīju neveiklus lēcienus, lai parādītu savu labo garastāvokli. Redzēdami, cik neveikli es paužu savu dzīvesprieku, ļaudis noraudzījās mani ar aizkustinājumu un nožēlu, tā ka es tūdaļ mitējos un nogaidīju, kamēr viņi mani vairs neredzēja; tad viņu skumjas un sāpes mani vairs neatturēja un es atkal atgriezos savā laimīgajā pasaulē.
Pašam to neapzinoties, man mainījās uzskati: agrāk es cienīju zēnus, kas daudz laika ziedoja lasīšanai, tagad mani sāka pievilkt spēks un veiklība. Futbolists, bokseris, velosipēdists mani valdzināja daudz vairāk nekā zēns, kas apveltīts ar ievērojamām garīgām spējām. Rupji zēni kļuva par maniem rotaļu biedriem, un bieži vien pēc manas runas varēja spriest, ka pats esmu kauslīgs.
— Pēc stundām es tev likšu pa aci, Ted. Pagaidi tikai!
Vārdos es bieži draudēju, taču vairījos izpildīt savus draudus. Es nespēju sadunkāt zēnu, ja viņš pirmais neiebelza man.
Jebkura varmācība man derdzās. Dažreiz, kad gadījās redzēt, ka vīrs sit zirgu vai sper sunim, es, mājās pārnācis, apliku roku Megai ap kaklu un cieši piespiedu viņu sev klāt. Apzinādamies, ka viņa dzīvo drošībā, es pats jutos labāk.
Maz bija tādu mirkļu, kad es nedomāju par dzīvniekiem un putniem. Putnu lidojums iedarbojās uz mani kā muziķa. Es vēroju skrejošus suņus, gandrīz ar sāpēm apjauzdams viņu kustību skaistumu, un auļojošs zirgs izraisīja manī saviļņojumu, ko es pats nespēju izskaidrot.
Es neapzinājos, ka, dievinādams jebkuru darbību, kas apliecināja spēku un veiklību, es guvu gandarījumu par to, ka pats nespēju tā rīkoties. Es tikai zināju, ka, redzēdams citu spēka izpaudumus, pats jutu možumu.
Mēs ar Džo Kārmaiklu kopīgi medījām zaķus un trusīšus, ar suņiem klaiņojām pa krūmiem un vaļējiem aplokiem, un, kad izcēlām zaķi un suņi sāka dzīties tam pakaļ, es sajūsmināts vēroju ķenguru suņa līgano skrējienu, tuvu pie zemes nolaisto galvu, skaisto kakla un piecu izliekumu, spraigos pagriezienus, kad viņš apdzina zaķi, kas bēgdams meta cilpas.
Sāku vakaros staigāt pa mežu, lai ieelpotu zemes un koku smaržu. Nometos ceļos sūnās un papardēs, spiedu seju pie zemes, uzsūkdams tās aromātu. Rakņājos ar pirkstiem pa zāles saknītēm, neizsakāmi vēlēdamies izpētīt, no kā sastāv zemes pika, ko turu rokā, aplūkot sīkās, matiņiem līdzīgās saknītes, kas stīgo tajā. Zeme bija it kā apveltīta ar kādu burvību, un man sāka likties, ka mana galva pārāk tālu no tās, lai spētu pilnīgi iepazīt zāli, lauku puķes, papardes un akmeņus, kas gadījās man ceļā. Es vēlējos līdzīgi sunim skriet ar degunu pie zemes, lai neviena smarža man neietu zudumā, lai neviens brīnums akmens vai auga izskatā nepaliktu neievērots.
Es mēdzu ložņāt cauri papardēm purva malā, atstādams aiz sevis platu sliedi un ik reizes atklādams kaut ko vēl neredzētu, vai arī gulēt visā garumā, seju pie- liecis tuvu paparžu jaunajiem dzinumiem, kas nule izniruši no auglīgās zemes un atgādināja dūrītēs savilktas bērnu rociņas. Cik tie bija maigi, cik mīļi un nevarīgi! Es noliecu galvu un pieskāros tiem ar vaigu.
Taču es jutos saistīts, nespēju rast atklājumu, kas izskaidrotu un remdētu šīs manas alkas. Tāpēc es ļāvos sapņiem, jo tad varēju klaiņot pēc patikas, tad nepaklausīgais ķermenis mani nekavēja.
Pēc tējas, kamēr vēl nebija pienācis laiks iet gulēt, gaidu pilnajā mijkrēslī, kad purvā sāka kurkstēt vardes un pirmie oposumi pabāza galvu no koku dobumiem, es mēdzu stāvēt ārā, vērdamies caur vārtiem pāri ceļam uz mežu, kas nekustīgi slējās pret debesīm, gaidot nakti. Visvairāk man patika tie vakari, kad mēness lēnām cēlās aiz Turallas kalna, kas likās milzīgs un asi iezīmējās palsajā gaismā.
Klausīdamies varžu kurkstēšanā, pūces kliedzienos vai oposuma pīkstos, es domās devos straujā skrējienā cauri naktij, joņoju uz četrām kājām, ar degunu pie zemes, sekodams pa trusīša vai ķengura pēdām. Varbūt es biju dingo vai parastais suns, kas dzīvo savu patstāvīgu dzīvi mežā, — to es skaidri nezināju, — taču es nekad nešķīros no meža, pa kuru cilpoju nepiekusis. Es biju daļa no tā, un man piederēja viss, ko tas sniedza.
Iztēlē staigāšana man nesagādāja grūtības, es skrēju, nejuzdams noguruma, lēcu bez pūlēm, kustējos viegli un veikli kā citi cilvēki vai suņi un zirgi.
Kā suns lēkšodams nakts tumsā, es nejutu ne pūļu, ne noguruma, ne kritiena sāpju. Es joņoju pa mežu, nepaceldams degunu no lapām apbirušās zemes, džinos pakaļ bēgošiem ķenguriem, nogriezdamies, kad viņi nogriezās, lēcu, lai notvertu tos, traucos pāri siekstām un strautiem gan mēness gaismā, gan koku ēnā, cilpoju, metu līkumus, un mani nesa spēcīgi muskuļi, un neizmērojami, līksmi spēka uzplūdi darīja mani možu.
Savā iztēlē es pārtraucu šos medību sapņus, kad biju notvēris trusīti-vai ķenguru, mani valdzināja tikai pašas medības, tas, ka mana būtne tad likās it kā daļa no meža.
Es nespēju iedomāties, ka vesels cilvēks var nogurt. Biju pārliecināts, ka nogurumu rada staigāšana ar kruķiem, veseli cilvēki, manuprāt, šādu sajūtu nepazina.
Kruķi taču neļāva man aizskriet bez apstāšanās līdz skolai, tie taču lika manai sirdij stiprāk dauzīties, kad kāpu kalnā, un piespieda mani aizelsušos atbalstīties pret koku, kamēr citi zēni gāja tālāk. Tomēr es nevainoju savus kruķus. Es nespēju dusmoties. Sapņos es tos pametu, taču atgriezos pie tiem bez sašutuma.
Sajā pielāgošanās periodā mani vienādi iepriecināja abas pasaules, kurās es dzīvoju. Ikviena no tām lika man tiekties pēc otras. Īstenība mani rūdīja, sapņu pasaulē es vicināju zobenu.
F redijs Hoks skrēja, cīkstējās, kāpa kokos un šāva ar «kaķeni» labāk par visiem mūsu skolā. Viņš bija visveiklākais marmora bumbiņu spēlē un varēja aizmest cigarešu kastīti tālāk nekā citi zēni. Fredijs bija kluss zēns, nekad nelielījās, un es biju viņam sirsnīgi pieķēries. Viņš krāja bildītes no cigarešu kārbiņām, un trūka vēl tikai vienas, tad būtu pilns komplekts ar nosaukumu «Britu impērijas ieroči un bruņas».
Šo kolekciju viņš glabāja skārda tabakas kārbā un ik dienas reizi vai divas izņēma ārā, apslapināja īkšķi un pārskaitīja visas, bet es skatījos. Vienmēr iznāca četrdesmit deviņas.
Es gribēju sadabūt viņam trūkstošo bildīti un uzrunāju katru vīrieti, ko vien sastapu: «Vai jums nav kāda bildīte no cigarešu kārbiņas, mister?» Tomēr veltīgi.
Kad es jau biju nospriedis, ka tā droši vien ir pati retākā cigarešu bildīte pasaulē, kāds jātnieks, ko es apturēju pie mūsu vārtiem, izvilka to no kabatas un iedeva man.
Es gandrīz nespēju ticēt. Vairākas reizes pārbaudīju numuru — trīsdesmit septiņi. īstā. Fredijam trūka trīsdesmit septītā numura.
Otrā dienā es nepacietīgi gaidīju, kad Fredijs parādīsies uz ceļa, un jau ceturtdaj jūdzes attālumā pakliedzu viņam jauno ziņu. Pienācis tik tuvu, ka varēja mani dzirdēt, viņš sāka skriet, un, kad viņš bija klāt, es pasniedzu bildīti.
— Dabūju to no puiša, kas jāja garām, — es uztraukts stāstīju. — Viņš man prasa: «Ko tu krāj?» — un es saku: «Britu impērijas ieročus un bruņas.» Un viņš saka: «Paraudzīšu, varbūt man kāda ir!» Un, redz, bija arī. Tagad tev ir pilns komplekts.
Fredijs aplūkoja bildīti, tad apgrieza to un paskatījās uz numuru. Pēc tam izlasīja attēloto bruņu aprakstu un noteica:
— Tieši tā, kas man vajadzīga, nudien!
Viņš izvilka no kabatas tabakas kārbiņu un atvēra to. Ielika jauno bildīti, kur tai vajadzēja atrasties, uzsita ar paciņu pa staba galu, lai nolīdzinātu, aplaizīja īkšķi un lēni izskaitīja bildītes, skaļi nosaukdams katru numuru. Es atkārtoju tos viņam līdzi.
— Piecdesmit! — lepni un laimīgi iesaucos, kad viņš pieskārās pēdējai.
— Tā izskatās! — Fredijs pievienojās.
Viņš atkal uzsita ar paciņu pret stabu un izskaitīja vēlreiz, sākdams no otra gala.
— Tagad tev ir pilns komplekts, Fredij, — es priecīgi sacīju, kad viņš beidza. — Un visas labu labās.
— Jā, — Fredijs noteica. Viņš ielika bildītes atpakaļ tabakas kārbā. — Padomā tikai — pilns komplekts! — Viņš turēja kārbu izstieptā rokā un smaidīdams lūkojās uz to.
— Še, ņem to! — viņš teica, piepeši iemezdams kārbiņu man rokās. — Tās ir tavas. Es tās krāju tev.
Skolā viņš reti rotaļājās ar mani, vairāk domādams par to, kā iespēlēt marmora bumbiņas un savākt bildītes no cigarešu kārbiņām, vai laizdams rotaļu vilciņu.
Es vāji spēlēju bumbiņas un vienmēr zaudēju. Fre- dijam bija viena īpaša, «pienainā bumbiņa šiliņa vērtībā», un viņš man to iedeva, lai es varētu spēlēt «uz vērtīgajām». Katrs dalībnieks lika aplī vienu bumbiņu, taču vienīgi vislabākie spēlētāji riskēja ar tik dārgām. Es pazaudēju šo «pienaino» bumbiņu, kad vien spēlēju, un tad devos pie Fredija un pateicu:
— Es atkal to paspēlēju, Fredij.
— Kam? — Fredijs apjautājās.
— Billijam Robertsonam.
Tas nekas! — Fredijs mani mierināja, aizgāja,
atguva to atpakaļ un atdeva inan, noteikdams: — Te tā ir! — un atkal atgriezās pie savām spēlēm.
Kad es sastrīdējos ar kādu zēnu, Fredijs allaž turējās tuvumā un klausījās, spārdīdams ar kāju granti. Reiz, kad Stivs Makintairs piedraudēja iespert man pa muguru, es tam atcirtu:
— Tad tas būs tavs pēdējais spēriens!
Un Stivs grasījās mesties man virsū. Fredijs bija to dzirdējis un sacīja Stivam:
— Kas aiztiks viņu, tam būs darīšana ar mani!
Pēc tam Stivs vairs negribēja man spert, tomēr,
iedams klasē, pačukstēja:
— Es tev sadošu pēc stundām, tad tu redzēsi!
Es atvēzēju kruķi un, iekams viņš paspēja atvirzīties, trāpīju viņam pa stilbu, un zēni tūdaļ nostājās gan manā, gan Stiva pusē — vieni sacīja, man vajagot sadot, otri — ka Stivs to pelnījis.
Mums ar Stivu strīds sākās jau agrāk, kad mēs visi reiz cīkstējāmies skolas pagalmā pie četrstūrainās metala tvertnes, kur glabājās ūdens. Liela skārda krūze ar aprūsējušu dibenu karājās pie tvertnes krāna, un zem tā bērni bija ieminuši bedri, kurā krājās izlaistītais ūdens. Tie, kas gribēja padzerties, mīdījās šinī dubļainajā peļķē kā govis pie siles.
Vasarā, kad mēs rotaļājāmies pagalmā, ap tvertni arvien bija drūzma, meitenes un zēni stumdījās un grūstījās, raudami vēl neiztukšoto krūzi no lūpām tiem, kas jau dzēra, un liedami tās saturu savās mutēs, kamēr daudzas rokas vēl snaikstījās pēc tās. Kad viens bija padzēries, krūzi tūdaļ satvēra un tukšoja cits.
Pastāvīgi skanēja kliedzieni. Visi vērsās pret to, kas pašlaik dzēra, — lūdza, draudēja, atgādināja senus nodarījumus vai solījumus, ko tas bija aizmirsis.
— Te, šai pusē, Bil… Es esmu šeit… Dod krūzi! Es tev aizdevu savu bumbiņu. Es pēc tevis, Džim… Ei, Džim, es pēc tevis . . . Tur pietiks mums abiem. Paej nost, vai neredzi, kur grūdies … Es biju pirmais. Tagad mana kārta. Ej ratā!
Ūdens lija uz kleitām, krekliem … Zēni uz vienas kājas lēca ārā no drūzmas, aptvēruši ar rokām stilbus un kliegdami: — O-o-o! — Meitenes spiedza: — Es pateikšu skolotājam! — Padzērušie spiedās ārā no bara, ar plaukstām slaucīdami slapjās mutes, un smaidīja uzvaras smaidu.
Es cīnījos līdz ar citiem. Tādās reizēs neviens nedomāja par manām kroplajām kājām un mani notrieca zemē vai pagrūda sānis ar visiem maniem kruķiem.
Es pats pamudināju viņus tā rīkoties, lietodams izteicienus, kas neatbilda maniem spēkiem.
— Es tevi viens divi notriekšu no kātiem, — piedraudēju kādam visā skolā pazīstamam kauslim, un tas nobrīnījās vien.
Visi domāja, ka es spēju pierādīt vārdus ar darbiem, taču līdz strīdam ar Stivu Makintairu es nekad savus draudus nebiju izpildījis.
Man dzerot, Stivs pasita krūzi uz augšu, aplēja ar ūdeni un izrāva krūzi no rokām. Es iebelzu viņam pa vēderu un pats novēlos zemē, jo man nokrita kruķis. Zemē gulēdams, es saķēru Stivu aiz kājām un nogāzu dubļos. Tomēr viņš piecēlās ātrāk nekā es un grasījās mesties man virsū, bet tajā mirklī atskanēja zvans.
Visu nedēļu pēc tam mēs piedraudējām viens otram, un mums katram bija savs draugu pulks, kas pačukstēja padomus. Visi atzina, ka man esot spēcīgas rokas, taču Stiva padomdevēji atklāti pateica, ka es būšot pagalam, ja man izraušot kruķus. Zēni, kas stāvēja manā pusē, turpretī apgalvoja, ka es vislabāk varot cīnīties, zemē gulēdams.
Es pats nezināju, kā varu vislabāk cīnīties, taču par sakāvi pat iedomāties nespēju.
— Pieņemsim, ka viņš mani notriec. zemē, — es skaidroju Fredijam Hokam. — Nu, kad tieku kājās, es varu atkal uzbrukt viņam.
Mans spriedums balstījās uz visai vienkārša nosacījuma: «Kas nepadodas, to nevar uzvarēt.» Tā kā nekas pasaulē nespētu piespiest mani padoties, man vajadzēja uzvarēt.
Fredijs, skaitīdams bumbiņas un likdams tās ar auklu aizsienamā drānas maisiņā, piezīmēja:
— Es cīnīšos ar viņu tavā vietā un iedošu tev vēl vienu bumbiņu.
Tam es nevarēju piekrist. Es pats gribēju norēķināties ar Stivu Makintairu. Man vajadzēja cīnīties ar viņu, citādi es būtu mīkstčaulis. Ja es necīnītos ar viņu, zēni vairs neticētu maniem vārdiem.
Paskaidroju to Fredijam, un tas ieteica man atbalstīties ar muguru pret mūri, jo tad Stivs, netrāpīdams man, atdauzītu pret akmeņiem rokas.
Man tas likās labs padoms.
Tovakar, mājās pārnācis, es pastāstīju mātei, ka otrā dienā cīnīšos ar Stivu Makintairu Džeksona aplokā aiz vecā celma.
Māte tai brīdī stāvēja pie plīts un gatavoja ēdienu. Viņa pagriezās pret mani un iesaucās:
— Cīnīsies? Tu cīnīsies?
— Jā, — es apstiprināju.
Viņa uzlika lielo, melno katlu uz plīts un sacīja:
— Man nepatīk, ka tu kaujies, Alan. Vai tu nevari iztikt bez tā?
— Nē. Es gribu cīnīties ar viņu.
— Nevajag! — māte lūdzās, tad pēkšņi apklusa un raudzījās manī, un viņas seja pauda rūpes un pārdomas.
— Es … Un ko tēvs par to saka?
— Es viņam vēl neesmu stāstījis.
— Ej izstāsti!
Devos uz aploku, kur tēvs vadāja pa apli jaunu, nemierīgu zirgu, kas vilka sev līdzi stabu. Zirgs bija izliecis kaklu, un ap muti pie laužņiem tam bija putas. Tas gāja gan strauji, gan atkal lēni, un tēvs visu laiku runāja, mierinādams to.
Uzrāpos uz žoga un paziņoju:
— Rīt es cīnīšos ar Stivu Makintairu.
Tēvs apturēja zirgu, piegāja klāt un paplikšķināja tam kaklu.
— Ko nozīmē — cīnīšos? Vai tu liksies viņam virsū ar dūrēm?
— Jā.
Par ko jūs sastrīdējāties?
Viņš mani aplēja ar ūdeni.
— Vai tas ir tik slikti? Man patīk laistīties ar ūdeni.
— Viņš pastāvīgi mani ķircina.
— Nu, tas nav labi, — tēvs gausi novilka, lūkodamies zemē. — Kas būs tavs sekundants?
— Fredijs Hoks.
— Jā, — tēvs norūca pie sevis, — tas ir kārtīgs zēns. — Tad piebilda: — Tev laikam gribas paspēko- ties. — Viņš palūkojās manī. — Tu taču nestaigā apkārt, strīdu meklēdams, vai ne, dēls? Man tas nepatiktu.
— Nē. Viņš mani aiztiek.
— Es saprotu, — tēvs sacīja. Viņš paskatījās uz zirgu. — Pagaidi, kamēr es aizvedīšu kumeļu.
Es vēroju, kā viņš atraisa zirgam krūšu siksnu un nomet atsaites; tad nokāpu no žoga un gaidīju tēvu pie staļļa durvīm.
— Nu tad aprunāsimies, — viņš sacīja, iznācis ārā. — Cik liels ir tas Makintairu puika? Es viņu neatceros.
— Lielāks par mani, bet Fredijs domā, ka viņš esot bailīgs,
— Jā, — tēvs prātoja. — Bet kas notiks, ja viņš tevi sasitīs? Viņš var sasist tevi zili melnu, kamēr tu tiec viņam klāt, Varbūt tu viņam vienreiz iekrausi, bet, ja viņš trāpīs tev pa zodu, tu apvelsies kā kūlenis. Un ne jau tāpēc, ka tu nespētu cīnīties, ievēro to! — viņš steidzās piebilst. — Tu esi no tiem, kas iet kā kuļmašīna. Bet kā tu noturēsies kājās? Kā tu varēsi tai pašā laikā balstīties uz kruķiem un zvelt viņam?
— Ja es esmu zemē, tad viss kārtībā, — es dedzīgi apgalvoju. — Tad es viņu nogāzīšu no kājām. Viņš man neizspruks.
— Bet kā būs ar tavu muguru?
— Mugurai nekas nekait… Nesāp. Ja viņš man iespertu, tad sāpētu, bet es gulēšu uz muguras.
Tēvs izvilka pīpi un domīgi vērās uz pirkstiem, stampādams galviņā tabaku.
— 2ēl, ka tu nevari ar viņu kaut kā citādi cīnīties. Kā tu šauj ar «kaķeni»?
— O! Ar «kaķeni» viņš ir meistars. — Es steidzīgi paskaidroju. — Viņš var trāpīt zīlītei pāri ceļam.
— Varbūt ar nūjām?
— Ar nūjām? — es iesaucos.
— Jā, cīņa ar nūjām tev būtu izdevīgāka. Rokas tev stiprākas nekā viņam. Tu varētu apsēsties zālē viņam
pretī un cirst ar nūju. Kad viņi sacīs: «Sākt!» — vai ko nu viņi saka, gāz viņam, cik stipri vari. Ja viņš ir bailīgs, kā tu saki, tad padosies pēc pirmā sitiena.
— Bet ja viņš negrib cīnīties ar nūjām?
— Tev viņš kaut kā jāpiedabū, — tēvs paskaidroja.. — Ja viņš stīvējas pretī, nosauc viņu, zēniem dzirdot, par zaķapastalu. Uz šī āķa viņš uzķersies. Rīkojies uzmanīgi. Nezaudē savaldību. Iecērt viņam pa pirkstiem, ja vari. Ja viņš līdzīgs savam vecajam, tad ir īsts ziepju burbulis. Es viendien redzēju viņa veco lejā, krodziņā. Vīstīja dūres, it kā taisītos mesties kādam virsū. Bet, kad vecais Railijs aicināja viņu ārā, zālē, viņš aprima. Zēns būs tāds pats. Redzēsi, kādu seju viņš rādīs, kad tu pateiksi, ka necīnīsieties ar dūrēm, bet ar nūjām.
Vēlu vakarā es redzēju pa vajējām savas guļamistabas durvīm, ka tēvs sarunājās ar māti, kura lāpīja manas zeķes, un dzirdēju viņa vārdus:
— Mums viņš jānorūda, Mērij. Tu to zini. Viņam jāiemācās paciest sitienus, kaut arī tas būtu sāpīgi. Ja viņu no tā pasargāsim, tikpat galu galā viņu sitīs no aizmugures un krietni vien. Labi tas nav, bet ko lai dara. Mums vairs nevajag rūpēties par zēnu, mums jārūpējas par vīru. Es gribu, lai viņš šoreiz cīnās, kaut arī risks ir liels. Vai nu jāriskē ar viņa sprandu vai jāsalauž viņa sirds. Tad jau labāk riskēt ar viņa sprandu. Vismaz es tā domāju. Varbūt es maldos, bet esmu ar mieru likt uz spēles visu, kas man ir, un apgalvot, ka , man taisnība.
Māte kaut ko piebilda, un tēvs turpināja:
— Jā, zinu, zinu. Mums tomēr jāuzņemas šis risks. Es baidos ļoti, tomēr domāju, ka ļaunākais šoreiz var būt puns galvā un daži pušumi. — Tēvs brīdi klusēja, tad piemetināja: — Es gan negribētu būt tas Makintaira puika, — atmeta galvu un viegli iesmējās. Lampas gaisma krita viņam sejā, un māte raudzījās viņā ilgi un vērīgi.
Kaujas vienmēr notika pēc stundām. Tajās dienās, kad bija paredzēta kāda cīņa, visus bērnus pārņēma uztraukums un sasprindzinājums, meitenes pastāvīgi draudēja «pateikt» un skolas pazīstamās «sūdzētājas» tika tā nostrostētas, ka apvainotas sapurināja savas peļastītes un aizgāja, degunus pacēlušas, bet tie skolnieki, kas nicināja sūdzēšanos, nikni noskatījās viņām pakaļ.
Taču vajadzēja daudz drosmes, lai nosūdzētu, jo gandrīz visai skolai patika cīņas, un meitenes ar «sūdzētāju» slavu dažas reizes pagājās līdz skolas durvīm, it kā taisīdamās iet «pateikt», bet tur, nevarēdamas saņemties, apstājās un izmeta pa ļaunai piezīmei par nejaukajiem zēniem, kas viņas novērojot.
Meitenes nebija klāt cīņās, jo visi uzskatīja, ka viņas ir pārāk maigas tik brutālam skatam, taču viņas lūkojās no tālienes un satrauktas lādējās — tā Megija Maligena man stāstīja.
Megija vienmēr noskatījās cīņas. Šoreiz viņa nāca barā ar zēniem, kas ielenca mani, ejot uz Džeksona aploku, un izdevīgā brīdī apliecināja man savu uzticību, steigšus pačukstēdama:
Ja viņš piekaus tevi, es piekaušu viņa māsu!
Nekādi citi vārdi nebūtu skaidrāk pierādījuši, ka viņa stāv manā pusē.
— Es viņu miltos samalšu, — es pārliecinoši sacīju.
Par cīņas iznākumu es nešaubījos. Pats vairāk likos ieinteresēts skatītājs nekā galvenā persona notikumā, kam tik dedzīgi gatavojās mani atbalstītāji. Bija pilnīgi skaidrs, cik piekritēju katram cīnītājam. Ikvienam zēnam tika jautāts, kurai pusei viņš pieslejas, un skolēni sadalījās gandrīz līdzīgās daļās.
Stivs Makintairs sākumā noraidīja cīņu ar nūjām, taču visi zēni, kas dzirdēja šo ierosinājumu, uzņēma to ar tādu sajūsmu, ka viņam bija neērti atteikties, it īpaši pēc tam, kad es nosaucu viņu par zaķapastalu un «apzīmēju par gļēvuli», tas ir, uzsitu trīsreiz uz ploca, skandēdams: — Viens, divi, trīs, tev bailēs kājas trīc.
Tā palikām pie nūjām, un Fredijs Hoks nogrieza man skaistu jo skaistu. Tā griezta no akācijas, ko neesot apgrauzuši kāpuri — Fredijs man stāstīja kā īsts lietpratējs. Nūja bija trīs pēdas gara un vienā galā resnāka.
— Turi aiz tievā gala, — Fredijs pamācīja. — Savi- cini tā, it kā tu taisītos sist govij. Trāpi viņam aiz auss, tad cērt otrreiz pa degunu.
Es klausījos Fredijā ar bijību, pārliecināts, ka nav pasaulē nekā tāda, ko viņš nezinātu.
— Aiz auss ir laba vieta, — es piekritu.
Spiegi nēsāja ziņas no viena pretinieka pie otra. Runāja, ka Stivs sitīšot ar tādu vēzienu, «it kā skaldītu malku».
— Būs tikai divi gājieni, — Stivs lielījās. — Es gāzīšu viņam, un viņš gāzīsies zemē.
— Muldoņa! — Fredijs šos vārdus uzņēma nicīgi. — Diez ko tad Alans darīs, kamēr Stivs viņu zilinās!
Fredijs un Džo Kārmaikls, mani sekundanti, bija izmērījuši nūjas, saliekot abas kopā, lai nevienam no mums nebūtu priekšrocību.
Kad mēs visi sapulcējāmies Džeksona aplokā aiz lielā celma, Sliva piekritēji stāvēja ap viņu blīvā barā. Megija Maligena sacīja, ka Stivs labprāt laistos projām. Bet Fredijs tā nedomāja.
— Stivs vislabāk cīnās, kad sāk kaukt, — viņš sacīja man, — bet vēl viņš nekauc.
Iekams mēs abi apsēdāmies viens otram pretī, Stivs novilka svārkus, uzlocīja krekla piedurknes un iespļāva saujās. Tas likās iespaidīgi visiem, izņemot Megiju Ma- ligenu, kurai šķita, ka Stivs plātoties.
Es nevilku nost svārkus, jo manam kreklam bija daudz caurumu un es negribēju, ka Megija Maligena tos redz. Taču saujās es iespļāvu, lai parādītu, ka zinu, kas darāms, tad sakrustoju kājas sev apakšā kā melnādainais un savicināju nūju gaisā kā misters Takers savu spieķi.
Saspļāvis saujās, Stivs nosēdās man pretī tik tālu, ka ar nūju viņu nevarēju aizsniegt, un viņam lika pievirzīties tuvāk. Izstiepu savu nūju, lai pārliecinātos, vai varu aizsniegt viņa galvu, un, tā kā viegli varēju, tad sacīju, ka var sākt cīņu. Arī Stivs bija sagatavojies, un tad Fredijs deva pēdējos norādījumus.
— Atcerieties, tā ka neviens lai nestāsta vecajam Takeram par to, kas notiks.
Visi apsolījās nestāstīt Takeram, tad Fredijs teica:
— Sākt! — un Stivs cirta man pa galvu. Nūja trāpīja pa matiem un noslīdēja pāri vaigam, noraudama ādu, un tas nāca tik negaidīti, ka viņš iesita man otrreiz, pa plecu, iekams es pilnīgi apjēdzu, ka esam sākuši cīņu.
Tad es briesmīgās dusmās sāku sist ar tādu spēku un straujumu, ka, pēc Megijas Maligenas vārdiem, būtu varējis nogāzt vērsi.
Stivs atkrita uz muguras, lai izvairītos no sitieniem, un es paliecos uz priekšu un neganti zvetēju, kaut gan viņš mēģināja aizvelties projām. Viņam asiņoja deguns, un viņš sāpēs tā iebrēcās, ka es apstājos neziņā, bet Fredijs Hoks iesaucās: — Pieveic viņu! — un es atkal sāku slānīt, kliegdams pēc katra sitiena: — Vai tev diezgan? Vai tev diezgan? — kamēr starp bļāvieniem izdzirdēju: — Jā.
Džo Kārmaikls stāvēja man blakus ar kruķiem un Fredijs palīdzēja man piecelties. Es trīcēju kā jauns zirgs. Seju dedzināja sāpes, tā ka nevarēja pieskarties, un uz galvas auga puns.
— Es esmu uzvarējis, vai ne?
— Tu sadauzīji viņu kā salmu kūli, — sacīja Megija Maligena, tad, bažīgi noliekusies pie manis, piebilda:; — Kā ar tavu slimo kāju?
Kad nokļuvu mājās, tēvs un māte gaidīja mani pie vārtiem. Tēvs izlikās tur kaut ko labojam un nogaidīja, kamēr citi zēni aizgāja, tad strauji pienāca pie manis un, apvaldīdams nepacietību, jautāja:
— Kā tev gāja?
— Es uzvarēju, — atbildēju, un diezin kāpēc man uzmācās raudas.
— Labi! — tēvs sacīja un norūpējies aplūkoja manu seju. — Viņš ir tevi briesmīgi apstrādājis. Tu izskaties tā, it kā būtu laists caur kuļmašīnu. Kā jūties?
— Labi.
Tēvs pastiepa roku.
— Ļauj man paspiest tev roku, — viņš sacīja. — Tu esi dūšīgs zēns.
Paspiedis man roku, tēvs sacīja:
— Arī māte vēlēsies paspiest tev roku.
Bet māte mani apskāva.
Otrā dienā Misters Takers, ieraudzījis manu seju, izsauca mani priekšā un sodīja par kaušanos un sodīja arī Stivu Makintairu, taču es visu laiku atcerējos tēva vārdus, ka es esot dūšīgs zēns, un neraudāju.