Džo Kārmaikls dzīvoja mums pavisam tuvu. Pēc stundām mēs gandrīz vienmēr bijām kopā. Sestdienu pēcpusdienās mēs kopīgi devāmies medībās un darbdienu vakaros likām slazdus, kurus apstaigājām agri otrā rītā. Mēs pazinām visus putnus, kas dzīvoja mežā pie mūsu mājām; zinājām viņu paražas, perēšanas vietas, un mums abiem bija olu kolekcija, ko glabājām papes kārbā uz klijām.
Džo bija moža, sārta seja un rāms smaids, kas darīja viņu pievilcīgu pieaugušo acīm. Viņš pacēla cepuri, kad satika sievietes, un labprāt pakalpoja ikvienam. Viņš nekad nestrīdējās, tomēr stūrgalvīgi palika pie saviem ieskatiem, kaut arī atklāti tos neaizstāvēja.
Džo tēvs strādāja dažādus gadījuma darbus misis Kerusersas fermā un ik rītus mazā gaismiņā jāja garām mūsu vārtiem uz ponija, ko sauca par Toniju. Vakaros, kad sāka tumst, viņš atgriezās mājās. Viņam bija smilšu krāsas ūsas, un tēvs apgalvoja, ka viņš esot pats godīgākais cilvēks visā apgabalā. Misis Kerusersa maksāja viņam divdesmit piecus šiliņus nedēļā, piecus šiliņus atvelkot par mājas renti. Pie mājas bija akrs zemes, un Džo tēvs turēja govi.
Misis Kārmaikla bija maza, kalsna sieviete. Matus viņa nēsāja uz celiņa pāršķirtus un pakausī saņemtus ciešā mezglā. Viņa mazgāja veļu apaļos koka toveros, kas bija pagatavoti, pārzāģējot uz pusēm mucas, un strādājot vienmēr dungoja vienu un to pašu melodiju.
Tajā vienmulīgi atkārtojās nedaudzas skaņas, un šķita, ka tā pauž apmierinātību. Vasaras vakaros, kad es gāju pie Kārmaikliem, šī melodija skanēja man pretī no veļas mazgātavas, un es arvien apstājos paklausīties.
Misis Kārmaikla gatavoja mērci no sēnēm, ko mēs salasījām. Viņa sarindoja tās uz paplātes un apkaisīja ar sāli, un uz sēņu cepurītēm parādījās mazas, sārtas sulas pērlītes — tur jau radās mērce.
Džo māte turēja vistas, pīles, zosis un cūku. Kad cūka izauga, misters Kārmaikls to nokāva, iemērca toverī ar karstu ūdeni un nokasīja sarus, tad apsālīja un pakarināja mazā, no maisiem pagatavotā būdiņā. Uz būdiņas grīdas viņš no zaļām lapām sakūra uguni, un dūmi spiedās ārā pa visām spraugām. Pēc tam cūka bija kļuvusi par šķiņķi, un misters Kārmaikls iedeva manam tēvam gabalu no tā, un tēvs sacīja, tas esot labākais šķiņķis, kādu viņš jebkad ēdis.
Misis Kārmaikla vienmēr uzsmaidīja man, kad aizgāju pie viņiem, un sacīja:
— Nu kā tad, tu atkal esi klāt. — Tad piebilda: — Es jums ar Džo tūlīt iedošu pa gabalam maizes ar ievārījumu.
Šķita, ka viņa nekad neredz manus kruķus. Pa visiem gadiem, kopš es viņu pazinu, vina nekad netika tos pieminējusi. Viņa nekad neskatījās ne uz kruķiem, ne uz manām kājām vai muguru, bet vienmēr tikai sejā.
Viņa runāja ar mani, it kā nezinātu, ka es nevaru skriet kā citi zēni.
— Aizskrien un pasauc Džo! — viņa mēdza sacīt. Vai arī: — Jūs ar Džo paliksiet tievi kā diegi, skraidīdami ar saviem trusīšiem un citām būšanām. Sēdiet un iekodiet kādu kumosu!
Es vēlējos, kaut viņas mājās izceltos ugunsgrēks, tad es varētu ieskriet tajā un izglābt viņai dzīvību.
Džo bija brālis Endijs, mazs, gaišmatains zēns, kas vēl negāja skolā. Džo uzdevums bija uzmanīt Endiju, un mēs ar Džo viņu uzskatījām par slogu.
Endijs skrēja kā ķenguržurka. Džo bieži vien ilgi noņēmās, tvarstīdams viņu, kad kādreiz gribēja pārmācīt. Endijs prata izlocīties kā zaķis. Viņš pat lepojās ar to im reizēm iesvieda brālim ar govju mēsliem, lai tas
sāktu viņu gūstīt. Džo neskrēja ātri, tomēr, ja bija sācis, sekoja neatlaidīgi kā suns pa pēdām. Viņš nokausēja Endiju, un, kad beidzot grasījās to satvert, tas tik želi ievaimanājās, ka māte steigšus metās ārā no veļas mazgātavas.
— Kas tad nu atkal? — viņa sauca. — Liec zēnu mierā! Viņš tevi neaiztiek.
Izdzirdējis mātes balsi, Džo satrūkās kā izbiedets zirgs, bet Endijs smiedamies aizmuka un, paslēpies aiz koka, ķircināja Džo.
Džo arvien mēģināja iekārtoties tā, lai nebūtu tuvu mājai, kad gribēja iekaut Endiju. Taču Endija bļāvienus varēja dzirdēt pusjūdzes attālumā, un vajadzēja aizvadīt viņu tālāk projām, kamēr kliedzienus vairs nevarēja saklausīt.
— Ar Endiju tikai nepatikšanas vien ir, — Džo bieži izteicās. Taču, ja kāds tikai mēģināja paļāt Endiju, viņš tūdaļ piepūtās un sāka buldurēt kā tītars.
Džo bija divi suņi — Damijs un Rovers. Damijs, dzeltens tīrasiņu kurts, vaukšķēja, kad viņam paspieda muguru. Džo to izskaidroja tā, ka Damijs reiz pakļuvis zem riteņiem un neesot to aizmirsis.
— Ja viņš nebūtu paskrējis zem riteņiem, — Džo bieži sprieda, — viņš reiz iegūtu Vaterlo kausu.
Nelaimes gadījums tomēr Damijam nebija kaitējis — pa mežu viņš skrēja ļoti ātri, un mēs ar Džo mēdzām palielīties ar viņu, kad skolā runājām par suņiem.
Rovers bija jauktenis. Viņš labsirdīgi atņirdza zobus un luncināja asti, kad viņu pasauca, līšus pielīda klāt, vēlās uz muguras un locījās, lai izrādītu savu padevību. Mēs Roveru visai augstu vērtējām.
Es nekad neņēmu medībās līdzi Megu, bet savu ķenguru suni Spotu. Tas nebija tik ātrs kā Damijs, bet izturīgāks un veiklāks, kad vajadzēja līst cauri brikšņiem. Reiz, kad Spots vēl bija kucēns, to sapluinīja vecs ķenguru tēviņš, un pēc tam viņš zaudēja patiku medīt ķengurus. Taču viņš bija labs trusīšu dzinējs.
Ar šiem trim suņiem, kas skrēja mums pa priekšu, zāli un kokus apošņādami, es un Džo sestdienu pievakarēs devāmies meklēt trusīšus un zaķus. Ādas mēs pārdevām bārdainam ādu uzpircējam, kurš ik nedēļas savā furgonā piebrauca pie Džo mājas. Ieņemto naudu noglabājām konservu kārbā. Mēs to krājām, lai varētu nopirkt Līča «Grāmatu par putniem», ko uzskatījām par brīnišķīgāko grāmatu, kāda vispār dabūjama.
— Man liekas, bībele ir labāka, — Džo reiz sāka šaubīties. Brīžam viņu pārņēma reliģiozas noskaņas.
Aiz jaunaudzes, kas stiepās gar purvu, atradās nevienam nepiederoša meža josla un aiz tās fermu ganību aploki, kur vienmēr varējām izcelt kādu zaķi.
Šajos medību gājienos Džo pielāgojās maniem soļiem. Kad tārtiņi, brīdinoši iekliegdamies, iztrūkās no zāļu ceriem, viņš nemetās uz priekšu meklēt to ligzdas, bet soļoja man līdzās. Viņš nekad nelaupīja man atklājuma prieku. Ja viņam gadījās pirmajam pamanīt zaķi tupam slēptuvē, viņš neganti mētājās ar rokām un bez skaņas šķobīja muti, un tad es zināju, ka jāsteidzas, cik jaudas. Es devos turp, sevišķi rūpīgi paceldams un nolaizdams kruķus, lai nebūtu trokšņa. Tad mēs abi kopā vērojām sarāvušos zaķi, kas ar izvalbītām, baiļu pilnām acīm blenza uz mums, ausis pieglaudis pie muguras. Izdzirdējis tuvojošos suņu rejas, tas pieplāja ausis vēl ciešāk muguras kūkumam, līdz mēs abi reizē iekliedzāmies un izbiedētais zaķis trūkās augšā un šāvās uz attālo, ar garu zāli apaugušo pakalnu.
— Te mēs kādu izcelsim, — es sacīju Džo reiz saulainā rītā, kad mēs, ar brokastīm apgādājušies, gājām pa kuplo zāli un Endijs sekoja mums pa pēdām. — Te viņu ir simtiem, to jau var redzēt. Pasauc Damiju! Nenāc līdzi,. Endij!
— Es gribu palikt pie jums, —1 Endijs dumpojās.
— Nevajag viņu aiztikt, kamēr nesam nonākuši īstajā vietā, — Džo mani brīdināja. — Ja viņš sāks bļaut, izbiedēs visus zaķus jūdzēm tālu.
Endijs klausījās visai apmierināts.
— Nebūs neviena zaķa, — viņš apstiprināja, pamādams ar galvu.
Uzmetis Endijam pētošu skatienu, nolēmu vairs neuzstāt.
— Labi, — es noteicu, — nāc man līdz, Endij. Es iešu augšā pakalnā, lai zaķi neizskrien pa caurumu
Beikera žogā. Džo viņus uzmeklēs. Nelaid vajā suņus, Džo, kamēr es teikšu, ka var!
— Šurp! — Džo uzkliedza Roveram. Suns pielīda viņam pie kājām un apvēlās uz muguras, izlūgdamies žēlastību. — Celies augšā! — Džo asi pavēlēja.
— Iesim, Endij! — es aicināju.
— Jā, ej līdzi Alanam, Endij! — Džo piekrita. Viņš priecājās, ka ticis vajā no mazā brāļa.
Kad nonācām pie stiepju pinuma žoga, kas aizlocījās gar pakalnu, es liku Endijam apstāties pret nelielo, apajo caurumu, ap kura malām stiepļu asumos bija ieķērušās brūnas spalvas.
— Sēdi šeit, Endij, — es norādīju, — tad viņi netiks cauri.
— Viņi var man uzbrukt, — Endijs nebija visai pārliecināts par šādas rīcības lietderību.
— Kas par niekiem — uzbrukt! — Endijs mani izveda no pacietības.
Pagājies mazliet atpakaļ, uzsaucu Džo:
— Es nostādīju caurumam priekšā Endiju. Izcel nu kādu!
— Meklējiet! — Džo pavēlēja suņiem.
Rovers, kurš vienmēr pirmais atrada zaķi vai trusīti, piepeši atmeta savu pazemību un kļuva cīņas spara pilns. Viņš brāzās iekšā zāļu ceros, un Damijs un Spots sekoja, palēkdamies augstu virs zāles, izstiepuši kaklus un grozīdami galvas, pūlē-iamies taciņās ieraudzīt bēgoša zaķa kažociņu pazibam.
Rovers pēkšņi ieķilk tējās un metās uz zāļu ceru, no kura ar graciozu lēcienu iztrūkās zaķis. Tas vairs nebija nožēlojamais, bailēs trīcošais radījums, kas meklēja patvērumu zālē. Tagad tā ausis bija taisni izslējušās un skrējiens drošs. Zaķis trīs reizes palēcās, it kā lai saņemtos, tad izstiepās un kā bulta traucās uz caurumu žogā.
Damijs ar Spotu klusām metās pakaļ zaķim. Damijs skrēja, savilkdamies un izstiepdamies kā šaujamais loks; viņa galva neatkarīgi no šīm kustībām tiecās uz priekšu niknā neatlaidībā. Dažus pirmos jardus viņš lēca rāvieniem, ar milzīgu piepūli, tad sasniedza īsto ātrumu un skrēja ritmiski un viegli.
Cieši aiz viņa tādā pašā gaitā sekoja Spots un tālāk aizmugurē Rovers, riedams un ķilkstēdams, garajai spalvai plandoties, pūlējās neizlaist viņus no acīm un lauzās caur kuplo zāli, it kā tā tīši kavētu viņu.
Zaķis, ko suņa pirmais uzbrukums vēl nebija pārāk nobaidījis, bēga pa taku, ausis taisni izslējis, galvu pacēlis. Šad tad palēkdamies, tas skrēja žoga cauruma virzienā, kamēr mani un Endija kliedzieni to izbiedēja, tad cirtās sānis un, ausis pieglaudis, lai paslēptos, caur zāli drāzās projām. Damijs, kas cieši sekoja zaķim, spēji apsviedās apkārt tā, ka smiltis vien pajuka viņam zem ķepām un apbēra Endija jūrnieka žaketi un roku, ar ko viņš sargāja seju.
Spots, kurš bija palicis mazliet aizmugurē, panāca Damiju un klupa virsū medījumam, taču zaķis zibenīgi izvairījās un šāvās atpakaļ starp abiem suņiem. Damijs no jauna pilnā sparā metās pakaļ zaķim un mēģināja satvert to zobos. Tomēr zaķis atkal izvairījās un nu jau galīgi pārbiedēts drāzās pāri aplokam, un abi suņi sekoj a.
— Nepalaid viņu! Ķer viņu! — es kliedzu, lēkdams pa zāli viņiem pakaļ.
Džo, skriedams no sāniem, sauca:
— Ņem viņu, sunīt! Ņem viņu!
Aploka vidū Damijs atkal gandrīz jau noķēra zaķi, pēc tam Spots šķērsām izskrēja tam pretī, bet zaķis pasitās nostāk, un Spots, ar visu sparu skriedams, nespēja noturēties un aizkūleņoja sānis. Zaķis šāvās uz brikšņiem, un Damijs ar katru lēcienu tuvojās tam.
Spots skrēja tieši uz brikšņiem, un, kamēr Damijs apmeta līkumu, viņš drāzās pakaļ zaķim tējas krūmu un paparžu smalcē, nemazinādams ātrumu.
— Tur viņš pazaudēs zaķi, — Džo elsoja, pienācis pie manis.
Mēs stāvējām un skatījāmies uz brikšņiem, un piepeši no turienes atskanēja spalgs kauciens, tad vēl otrs, dobjāks, pēc tam iestājās klusums.
— Viņš ir uzdūries, — es bailēs iekliedzos, vērdamies uz Džo un izmisīgi cerēdams, ka viņam būs kāds cits izskaidrojums.
— Tā izskatās, — Džo piekrita.
— Viņš būs beigts, — teica Endijs baiļpilnā balsī.
— Stāvi klusu! — uzbrēca Džo.
Mēs pārmeklējām brikšņus, līdz atradām Spotu. Viņš gulēja papardēs ar asiņainām krūtīm, un blakus slējās asinīm notraipīts sprungulis, uz kura viņš bija sadūries. Tas bija papardēs paslēpies nolūzis zars, ass kā duncis.
Mēs apklājām suni ar zariem, kamēr to vairs nevarēja redzēt, tad gājām mājup. Es neraudāju, līdz sastapu tēvu ratnīcā un viņam visu izstāstīju.
— Tas ir slikti, — viņš sacīja. — Es saprotu. Bet Spots nezināja, kas viņu nogalināja.
— Vai viņam sāpēja? — jautāju caur asarām.
— Nē, — tēvs mani mierināja. — Viņš neko nejuta. Lai nu kur viņš tagad ir, viņam liekas, ka viņš vēl arvien skrien. — Tēvs domīgi mani uzlūkoja, tad piemetināja: — Viņš būtu noskumis, ja zinātu, ka tu uztraucies par to, ka viņš guļ tur mežā uz papardēm.
To dzirdēdams, es mitējos raudāt.
— Tas tikai tāpēc, ka man viņa trūks, — es paskaidroju.
— Es saprotu, — tēvs saudzīgi noteica.