Ik dienas, pārnācis no skolas, Džo dzina savas mātes pīles un zosis uz dīķi, kas atradās ceturtdajjūdzi no viņu mājām, un vakaros atkal pārdzina tās. Putni virzījās viņam pa priekšu līganā, baltā virknē, nepacietības un gaidu pārņemti. Kad viņš dzina tos cauri pēdējam koku pudurim, tie sāka iet veicīgāk, pēkšķēt un gāgāt, bet Džo apsēdās zemē.
Es gandrīz vienmēr pavadīju viņu. Mēs sēdējām blakus un ar patiku vērojām, kā pīles dīķa malā pieplok, ielaižas ūdenī un aizslīd, šūpodamās sīkajos vilnīšos. Dīķa vidū pīles izslējās un savicināja spārnus, tad atkal nolaidās ūdenī, apmierināti skurinādamas astes, un sāka meklēt ūdens dzīvnieciņus, kas mitinājās dīķī.
Džo apgalvoja, ka dīķī varot atrast visu ko, taču es tam nepiekritu.
— Nemaz nevar zināt, kas tur ir, — viņš reizēm prātoja.
Vējainās dienās mēs ielikām skudras tukšās konservu kārbās un laidām kā kuģus ar visu komandu pāri dīķim, dažreiz paši bradājām gar malu, meklēdami tritonu, šo dīvaino, garnelei līdzīgo dzīvnieciņu ar kustīgām žaunām.
Džo daudz zināja par tritoniem.
— Tie ir ļoti vārīgi, — viņš man stāstīja. — Ja ieliek pudelē, tūliņ nobeidzas.
Man gribējās zināt, kur viņi paliek, kad dīķis izžūst.
— Dievs vien to zina! — Džo noteica.
Kamēr pīles plunčājās dīķī, mēs klaiņojām pa mežu, meklējām putnus un pavasaros kāpām pie viņu ligzdām.
Man patika kāpt kokos. Viss, kas prasīja spēku un veiklību, mudināja mani, urdīja pamēģināt to, ko Džo, kuram nevajadzēja pierādīt savas fiziskās spējas, nemaz nevēlējās darīt.
Kāpjot es izmantoju rokas, jo kājas maz noderēja. Slimā kāja slābi karājās, kad es rokās pārvilkos no zara uz zaru, un veselo kāju varēju izlietot vienīgi atbalstam, kamēr rokas sniedzās pēc augstākajiem zariem.
Es baidījos no augstuma, taču pārvarēju šīs bailes, izvairīdamies skatīties uz leju, kad tas nebija gluži nepieciešams.
Nespēju uzrāpties pa stumbru kā citi zēni, bet pratu ar rokām uzvilkties pa virvi, un, kad nevarēju aizsniegt zemākos zarus, Džo pārmeta virvi kādam pāri un es uzvilkos pa to tiktāl, ka varēju satvert zaru.
Ja rāpos kokā žagatu perēšanas laikā, Džo parasti stāvēja apakšā un brīdināja, kad putni grasījās uzbrukt. Es rāpos pa zaru, kas līgojās vējā, seju piespiedis pie koka, lēni virzīdamies pa raupjo mizu garām zaru žāklēm arvien tuvāk tumšajam, apaļajam plankumam, kas vīdēja lapotnē. Izdzirdējis Džo kliedzienu: «Laižas!» — es apstājos un, turēdamies ar vienu roku, otru izmisīgi vicināju ap galvu, gaidot, ka nupat nošalks spārnu vēdas, spalgi noklakstēs knābja cirtiens un sejā iesitīsies vēja brāzma, žagatai atkal uzšaujoties gaisā.
Nebija tik ļauni, ja izdevās pagriezties tā, lai redzētu žagatas slīdam lejup, jo tad varēja atgaiņāties, kad tās bruka virsū, un, nikni ieknābušas izstieptajā rokā, tās atkal aizlaidās, spārnus žvīkstinādamas, bet, ja gadījās stāvēt ar muguru pret putniem un vajadzēja turēties ar abām rokām, tad tās bieži vien iecirta ar knābi vai iebelza ar spārniem.
Kad man tā gadījās, no lejas atskanēja Džo rūpju pilnā balss:
— Vai viņa tev trāpīja?
— Jā.
— Kur?
— Galvā, pie auss.
— Asinis tek?
— Vēl nezinu. Pagaidi, kamēr pieķeros stingrāk.
Uz mirkli atbrīvojis vienu roku, es pataustīju sūrstošo galvu, tad paskatījos uz pirkstu galiem.
— Tek, — es uzsaucu Džo, priecīgs un reizē arī nobažījies par to.
— Piķis un zēvele! Bet nu jau tu esi tuvu. Vēl kādu jardu… Tagad pastiepies… Vēl mazliet… Nē… Vairāk pa labi. . . Turpat ir …
Es ieliku silto oliņu mutē un laidos lejā, un tad turēju to plaukstā, un mēs abi to aplūkojām.
Reizēm es kritu, taču parasti aizķēros apakšējos zaros un nekad stipri nesasitos. Kādreiz, kad mēs kāpām abi, es, mēģinādams satvert zaru, tā vietā sagrābu Džo kāju. Džo pūlējās nokratīt mani, taču es turējos kā dadzis, un mēs abi kopā, zariem brakšķot, nokritām uz mizas gabaliem nosētās zemes nobrāztām rokām un kājām un bez elpas, tomēr sveiki un veseli.
Šis kritiens atstāja lielu iespaidu uz Džo. Pārcilādams vecas atmiņas, viņš bieži vien ieminējās:
— Es nekad neaizmirsīšu to trako dienu, kad tu sagrābi manu kāju un nelaidi vaļā. Kāpēc tu tā darīji? Es taču kliedzu: «Laid vaļā!»
Es nekad nevarēju viņam to pilnīgi izskaidrot, kaut gan pats jutu, ka man bija tiesības turēties pie Džo.
— Nesaprotu, — viņš domīgi novilka. — Ar tevi kopā kāpt nav droši. Nudien nav droši!
Džo ar laiku pierada pie maniem kritieniem. Kad mūsu kopīgajos gājienos gadījās, ka es izstiepos visā garumā, sagrīļojies nogāzos sānis vai nozvēlos atmugu* riski, Džo tūlīt apsēdās un turpināja sarunu, zinādams, ka es mazu brītiņu gulēšu kā pakritis.
Es gandrīz vienmēr biju noguris, un kritiens deva man iespēju un ieganstu atpūsties, guļot zemē. Tādās reizēs es paņēmu zariņu un rakņājos starp zāļu stiebriem, meklēdams kukaiņus, vai vēroju skudras, kas tekalēja pa tuneļiem zem lapām.
Mēs nekad nepieminējām kritienu. Tas nelikās nekas svarīgs, jo bija tikpat parasts kā staigāšana.
Džo reiz izteicās, runājot par maniem kritieniem:
— Beigts tu neesi, un tas ir pats galvenais.
Ja man gadījās «smags» kritiens, Džo tāpat apsēdās. Nekad viņš neatļāvās tādu aplamību kā nākt man palīgā, ja es nesaucu. Viņš sēdēja zālē, pameta skatienu uz mani, kad es valstījos aiz sāpēm, tad apņēmīgi novērsās un noteica:
— Cik muļķīgi!
Pēc brītiņa, kad es jau gulēju mierīgi, Džo atkal paskatījās uz mani un jautāja:
— Kā tu domā? Vai iesim tālāk?
Pieminēdams manus kritienus, viņš arvien izvēlējās
vārdus, ko lietoja fermeri sausuma laikā, kad viņu zirgi un lopi krita un nobeidzās uz izkaltušās zemes.
— Šodien atkal viena govs nolikās gar zemi, — viņi mēdza sacīt. Un reizēm, kad tēvs apjautājās Džo, kā es staigājot, viņš atbildēja:
— Viņš nolikās gar zemi netālu no upes un pēc tam vairs nekrita, kamēr aizgājām līdz pašiem akmeņiem.
Lielais sausums, kas togad uznāca Austrālijā, iepazīstināja Džo un mani ar bailēm, sāpēm un ciešanām, par ko mēs agrāk nekā nebijām zinājuši. Pēc savas pieredzes varējām spriest, ka pasaule ir tīri jauka. Saule nekad nededzināja, un dievs gādāja par govīm un zirgiem. Ja kāds dzīvnieks cieta, tad tikai cilvēka dēļ — par to mēs bijām pārliecināti. Mēs bieži prātojām, ko mēs darītu govju vai zirgu vietā, un vienmēr nospriedām, ka lēktu pāri visiem žogiem, kamēr nonāktu tādā vietā, kur ap mums būtu tikai mežs un neviena cilvēka, un tur mēs dzīvotu pilnīgā laimē, kamēr mierīgi nomirtu koku paēnā, atlaidušies garā, zaļā zālē.
Sausums sākās tāpēc, ka nelija parastie rudens lieti. Kad sākās ziemas lieti, zeme bija pārāk auksta, sēklas vairs neuzdīga un daudzgadējo zāli izsalkušie lopi nograuza līdz saknēm. Pavasaris bija sauss, un, kad pienāca vasara, putekļi kūpēja par aplokiem, kur citus gadus viļņoja zāle.
Zirgi un lopi, kurus to īpašnieki laida ganīties uz platajiem ceļiem, kas stiepās cauri apgabalam, klaiņoja jūdzēm tālu, meklēdami barību. Viņi lauzās caur žogiem aplokos, kas bija pat vēl kailāki nekā ceļi, no kurienes lopi nāca, lai noplūktu kādu sažuvušu zāles stiebriņu vai krūma zariņu.
Fermeri, nevarēdami izbarot vecos zirgus, ko bija novietojuši tālajos aplokos, un arī nespēdami nošaut dzīvniekus, kas pie viņiem bija pieraduši, izdzina tos uz ceļa, lai paši meklē sev barību. Viņi nopirka tiem žetonus un uzskatīja, ka izpildījuši savu pienākumu.
Vietējās pārvaldes iestādes atļāva lopiem ganīties uz ceļiem tikai tad, ja tiem kaklā karājās misiņa žetoni, par ko pārvalde iekasēja piecus šiliņus. Žetons deva pircējam tiesības ganīt savu lopu uz ceļa vienu gadu.
Vasaras naktīs mežā varēja dzirdēt šķindam ķēdes, pie kurām šie žetoni bija piestiprināti, — zirgi un govis gāja pie ūdens tvertnes padzerties.
Jūdzēm tālu uz visiem ceļiem, kas sazarojās no ūdens tvertnes, varēja redzēt nelielus zirgu un govju bariņus, kas rušināja ar purniem putekļaino zemi, meklēdami kādu saknīti, vai stāvēja uz šosejas un ēda sažuvušus mēslus, ko bija atstājis kāds ar eksejiem barots zirgs.
Katrs bars turējās atsevišķi, gāja pa vienu un to pašu ceļu, allaž uzmeklēja vienas un tās pašas taciņas. Kad sausums un svelmīgais karstums ieilga, lopu bari kļuva arvien mazāki un mazāki. Ik dienas kāds no vājākajiem pakrita un palika guļam putekļos, ko pats sacēla, pūlēdamies tikt augšā, bet pārējie gāja tālāk, lēni vilkdami kājas, galvas nokāruši, tālāk un tālāk, kamēr slāpes piespieda tos vēlreiz mērot garo ceļu atpakaļ pie ūdens tvertnes.
Gar ceļiem, pa kuriem gāja lopi, eikaliptu zaros grīļojās žagatas ar atplestiem knābjiem, vārnas laidelējās pār aplokiem un sāka ķērkt un riņķot uz vietas, kad ieraudzīja kādu kritušu lopu, un no pamales līdz pama-
Iei pāri kailajai zemei klājās satraucoša mežu deguma dūmaka un gruzdošu eikaliptu lapu smaka.
Katru rītu fermeri apstaigāja savus aplokus, celdami augšā lopus, kas bija pakrituši.
— Pagājušajā naktī man atkal trīs pagalam, — kāds fermeris, garām ejot, žēlojās tēvam. — Droši vien šonakt vēl kāds pāris kritīs.
Veseli piena lopu ganāmpulki nobeidzās savu īpašnieku nomātajos aplokos. Govis gulēja uz sāniem, un zemē pie to kājām bija izspārdītas pusmēnesim līdzīgas bedres — govis bija pūlējušās piecelties. Diendienā, saulei spīdot pie skaidrām debesīm, lopi nopūlējās tikt augšā… un putekļi sagriezās ap tiem un izklīda. Un aplokos varēja dzirdēt dzīvnieku smagās elsas un dziļās nopūtas … reizēm klusus kunkstienus.
Fermeri, cerēdami uz lietu, cerēdami uz kādu brīnumu, kas viņus varētu glābt, ļāva lopiem dienām ilgi cīnīties ar nāvi. Kad kļuva skaidrs, ka govs kuru katru mirkli nobeigsies, viņi nogalināja to ar sitienu pierē, tad devās pie spēcīgākajiem lopiem, kuri vēl pūlējās celties, snaigstīdami uz augšu un atkal nolaizdami savas smagās galvas, plati iepletuši acis ar stingstošu skatienu.
Fermeri aplika šīm govīm apkārt virves, ar zirgu palīdzību uzcēla tās, nostādīja starp dēļiem un tā ar stipriem balstiem turēja slāvus, kamēr lopi tiktāl atžirga, ka paši varēja nostāvēt kājās un nodzīvot vēl kādu dienu.
Vīri, pret vārtiem atspiedušies, vēroja liesmainos saulrietus, un viņiem aiz muguras bija kūtis ar tukšiem steliņģiem un aiz tām aploki ar kailu zemi. Ap to laiku, kad pienāca pasts, fermeri pulcējās pie pasta kantora, stāstīdami par saviem zaudējumiem un prātodami, kur ņemt naudu, lai nopirktu sienu, kā izvilkties, kamēr uznāks lietus.
Tēvam klājās grūti. Viņš pašlaik iebrauca dažus misis Kerusersas zirgus, un viņa sūtīja ekseļus, ar ko tos barot. Katru nedēļu Pīters Finlijs atstāja četrus maisus pie mūsu vārtiem, un tēvs tad pagrāba sauju ekseļu, bārstīja tos no vienas rokas otrā, pūzdams projām salmus, kamēr saujā palika maza kaudzīte auzu. Viņš priecājās, ja bija daudz auzu:
— Laba manta!
Bērdams eksejus no maisiem spaiņos, tēvs daudz — likās, pārāk daudz — izkaisīja pa grīdu. Ik vakarus atnāca Džo tēvs ar virtuves slauķi un kliju maisu, sa- slaucīja uz grīdas izbirušos eksejus un aiznesa uz savām mājām. Viņš pūlējās uzturēt savu govi un zirgu pie dzīvības. Ekseļi maksāja mārciņu maisā, ja tos vispār varēja dabūt, un tā bija visa viņa nedēļas alga, tāpēc viņš tos nevarēja nopirkt. Džo gāja uz mežu un plūca purva zāli, taču purvi izžuva, un zāle drīz vien iznīka.
Mēs ar Džo vienmēr runājām par zirgiem, kurus bijām redzējuši nobeigušos. Mēs mocījām sevi ar sirdi plosošiem aprakstiem par to, kā lēnā nāvē mirst lopi aplokos un mežā visā apkārtnē.
Aiz kaut kāda neizprotama iemesla mēs mazāk skumām par lopiem, kas nobeidzās aplokos, bet daudz smagāk pārdzīvojām klaiņojošo dzīvnieku nāvi. Šie lopi mums šķita vientulīgi, pamesti, padzīti un nāvei nolemti, kamēr tiem lopiem, kas stāvēja aplokos, bija īpašnieki, kuri par tiem rūpējās.
Tveicīgajos vasaras vakaros, kad debesis vēl ilgi pēc saulrieta sarkani kvēloja, mēs ar Džo devāmies uz ūdens tvertni vērot, kā lopi nāk dzert. Zirgi nāca pār- vakarus, jo varēja divas dienas iztikt bez ūdens, govis katru vakaru, taču tās cita pēc citas nobeidzās un palika guļam ūdens tvertnes tuvumā, jo nespēja noiet tik lielu gabalu kā zirgi.
Kādu vakaru mēs sēdējām, raudzīdamies saulrietā un gaidīdami zirgus. Ceļš stiepās taisnā līnijā caur kokiem, tad pāri klajumam un beidzot nozuda aiz pakalna. Uz pakalna stāvēja nokaltuši eikalipti, kas asi iezīmējās pret sārtajām debesīm. Visstiprākie vēji nespēja locīt to nedzīvos zarus, un nekad vairs pavasaris netērpa tos lapu rotā. Izslējuši savus kaulainos zaru pirkstus pret sarkanajām debesīm, tie stāvēja klusi kā nāves miegā. Pēc brīža no aizkalnes iznira zirgi un gar kokiem virzījās uz mūsu pusi, kakla ķēdēm šķindot un pakaviem klabot.
Viņi nāca lejā no pakalna, divdesmit vai vairāk, veci un jauni, nokārtām galvām, visi mazliet grīļodamies. No tālienes saoduši ūdeni, viņi pacēla galvas, sasparojās un uzņēma ļodzīgu riksi. Viņi nerikšoja barā, bet izklaidus, citādi viens zirgs klupdams varētu notriekt zemē vairākus un pakrituši viņi vairs nepieceltos.
Neviens no šiem zirgiem nebija gulējis mēnešiem. Daži rikšoja vienmērīgi, citi zvāļodamies, taču visi turējās tālāk cits no cita.
Ieraudzījuši ūdens tvertni, daži iezviedzās, citi paātrināja gaitu. Kāda bēra ķēve, kurai katra riba bija skaidri redzama un tik asi, izspiedušies krusti, ka likās, kauls tūlīt izdursies cauri izžuvušajai ādai, piepeši sagrīļojās. Kājas viņai sametās, saliecās apakšā… viņa nevis paklupa un nokrita, bet sabruka, mazliet sasvērdamās uz priekšu, tā ka vispirms atsitās ar purnu pret zemi, tad apvēlās uz sāniem.
Brītiņu viņa gulēja nekustīgi, tad sāka izmisīgu mēģinājumu piecelties. Paslējās uz priekškājām, pūlēdamās atsperties ar pakaļējām un tikt augšā, taču pakaļkājas neklausīja, un ķēve atkal nokrita uz sāniem. Kad mēs piesteidzāmies klāt, viņa pacēla galvu un lūkojās uz ūdens tvertni. Pat tad, kad mēs jau stāvējām blakus, viņa vēl arvien lūkojās uz ūdens tvertni.
— Paklau! — es uzsaucu Džo. — Mums viņa jāpie- ceļ. Viņai vajag tikai padzerties, un viņa atspirgs. Paskaties uz viņas sāniem. Izkaltusi kā asaka. Ņemsim viņu aiz galvas.
Džo nostājās man blakus. Mēs apņēmām ar rokām ķēves kaklu un cēlām, taču viņa nekustējās. Tikai smagi elsa.
— Lai viņa mazliet atpūšas, — Džo ieteica. — Varbūt tad varēs piecelties.
Mēs stāvējām blakus ķēvei tumstošajā vakara krēslā, nespēdami samierināties ar domu, ka viņai jānobeidzas. Mūs mocīja nemiers un dusmas par savu bezspēcību. Gribējām iet mājās, bet nespējām pamest ķēvi, jo tad mums acu priekšā stāvētu zirgs, kas nakts tumsā cīnās ar nāvi.
Es pēkšņi satvēru viņas galvu. Džo pliķēja sānus. Mudinājām viņu ar kliedzieniem. Brītiņu viņa pūlējās piecelties, tad atkrita atpakaļ un ar smagu, trīcošu nopūtu nolaida galvu zemē.
Mēs to nespējām izturēt.
— Pie velna, ko viņi visi dara? — piepeši Džo dusmās iekliedzās, lūkodamies apkārt uz tukšajiem cejiem, it kā gaidītu spēcīgus vīrus ar virvēm steidzamies mums palīgā.
— Vajadzēs atnest viņai ūdeni, — es izmisis sacīju. — Iesim dabūsim spaini!
— Es iešu, — teica Džo. — Tu pagaidi tepat. Kur ir spainis?
— Šķūnī.
Džo skriešus metās uz mājas pusi, bet es apsēdos zemē blakus ķēvei. Dzirdēju moskītus sīcam, garām aizdūca vaboles. Pāri koku galotnēm laidelējās sikspārņi. Pārējie zirgi bija padzērušies un cits aiz cita lēnām vilkās man garām, atpakaļ uz kādu tālu vietu, kur vēl bija paglābušies daži apkrimsti zāļu stiebri. Zirgi atgādināja ar ādu pārvilktus skeletus, un, kad viņi gāja garām, es varēju saost viņu elpu — it kā sapelējušas zemes smaku.
Kad Džo atgriezās ar spaini, mēs piesmēlām to no ūdens tvertnes, taču Džo viens to nevarēja panest, un es viņam palīdzēju. Vienā paņēmienā pavirzījāmies uz priekšu tikai jardu. Abi satvērām stīpu, pavēzējām spaini uz priekšu, tad pagājām paši tam garām, pasniedzāmies atpakaļ un atkal vēzējām to uz priekšu, un tā neskaitāmas reizes, kamēr nonācām pie ķēves.
Tikuši tuvāk, mēs dzirdējām, ka viņa grudzina aiz slāpēm. Kad nolikām spaini viņai priekšā, viņa iegrūda purnu dziļi ūdenī un dzēra tik lieliem guldzieniem, ka ūdens līmenis spainī strauji kritās. Acumirklī spainis bija tukšs. Atnesām vēl vienu, viņa izdzēra to, tad vēl vienu … Taču tad es biju galīgi nokusis. Pakritu un vairs nespēju piecelties. Gulēju blakus ķēvei, galīgi zaudējis spēkus.
— Pie velna! Tagad man vajadzēs stiept ūdeni un dzirdīt tevi, — sacīja Džo.
Viņš apsēdās zemē man blakus, raudzījās zvaigznēs un ilgi sēdēja, nekustēdamies un neteikdams ne vārda. Es dzirdēju vienīgi zirga dziļo, grūto elpošanu.
Kādā svētdienas pievakarē es stāvēju pie vārtiem un raudzījos, kā Džo cauri mežiņam steidzas pie mums. Viņš skrēja sagumis, galvu plecos ierāvis, slapstījās aiz kokiem un pastāvīgi skatījās atpakaļ, it kā laupītāji dzītos viņam pakaļ.
Paslēpies aiz veca sarkanā eikalipta, viņš nometās uz vēdera un gar stumbru skatījās uz to pusi, no kuras pats tikko bija skrējis. Pēkšņi viņš pieplaka pie zemes kā ķirzaka. Es palūkojos un ieraudzīju, ka Endijs skrien pa taku.
Endijs neslapstījās aiz kokiem. Viņš skrēja ar kādu ciešu nolūku, ko nevajadzēja slēpt.
Džo virzījās apkārt kokam, pūlēdamies izgrozīties tā, lai vienmēr būtu paslēpies aiz stumbra, taču Endijs zināja Džo paņēmienus un devās taisni uz šo koku.
Džo piecēlās un izlikās visai pārsteigts.
— Tu, Endij? Nudien, es tieši gaidīju tevi!
Viņam neizdevās apmānīt Endiju: viņu ieraudzījis,
tas varen apmierināts iesaucās:
— Noķēru gan!
Mēs ar Džo bijām norunājuši sastapties ar «Čiepsli» Bronsonu un Stivu Makintairu Turallas kalna piekājē. Līdzi ņēmām suņus, jo papardēs, kas auga kalna nogāzēs, bieži bija manītas lapsas, taču mūsu galvenais nolūks bija ripināt akmeņus lejā, krāterī.
Milzīgie klintsbluķi, ko mēs izkustinājām krātera malā, veldamies lejā, atsitās pret krātera stāvajām sienām, palēcās augstu gaisā, ar brīkšķi drāzās pret kokiem un atstāja aiz sevis salauzītus brikšņus un papardes. Lejā, krātera dibenā, akmeņi vēl palēkdamies ripoja uz priekšu, pat mazliet augšup pa pretējo sienu, tad tikai apstājās.
Uzkāpšana kalnā mani ļoti nogurdināja. Man vajadzēja bieži atpūsties, un to es arī darīju, ja gājām divatā ar Džo, bet, ja bija vēl citi zēni, tie dažkārt neapmierināti rūca:
— Pie joda! Vai tu atkal taisies apstāties?
Dažreiz viņi negribēja gaidīt, un, kad es beidzot
tiku pie viņiem kalna virsotnē, prieks par pirmo novelto akmeni jau bija norimis un sajūsmas saucieni apklusuši,
Es pamanījos iegūt laiku atpūtai, uz brītiņu novērsdams biedru uzmanību no gājiena mērķa. Parādīju uz taciņām papardēs un iesaucos:
— Ož pēc lapsas! Laikam tikko paskrējusi garām! Dzenies pakaļ, Džo!
Apspriešanās, vai vērts dzīties pakaļ lapsai, aizņēma laiku, un man tika nepieciešamā atpūta.
Kad mēs nonācām norunātajā vietā pie akāciju pudura, Bronsons un Stivs tupēja zemē pie trusīšu alas un skatījās uz Tainija — Bronsona austrāliešu terjera asti un pakaļkājām. Tainija galva, pleci un priekškājas atradās alā, un viņš sparīgi kašņāja zemi.
— Vai kāds ieskrēja iekšā? — jautāja Džo, nometies ceļos pie alas un ar lietpratēja skatienu uzlūkodams zēnus. — Ei! Palaid mani! — Viņš saķēra Tainiju aiz pakaļkājām.
— Izvelc viņu ārā, iztaustīsim alu! — es sacīju tikpat viszinīgs kā Džo.
— Tikai muļķis bāž roku alā! — teica Stivs, pieceldamies kājās un purinādams smiltis no ceļgaliem, it kā ala viņu vairs neinteresētu. Stivs nespēja man pie-» dot, ka biju uzvarējis viņu cīņā ar nūjām.
— Kurš te baidās no čūskām? — es nievājoši noteicu, nogūlies uz sāniem un bāzdams roku alā, kamēr Džo turēja Tainiju, kas pūlējās atbrīvoties.
— Var sataustīt alas dibenu! — es nicīgi paziņoju, ielaidis roku alā līdz pat plecam.
— Šinī alā ir audzēti mazuļi, — sacīja Džo. Viņš palaida vaļā Tainiju, un tas no jauna metās alā, tikko es izvilku ārā roku. Apcirsto asti stīvi saslējis, šunelis trīs reizes gari ievilka gaisu, izošņādams alu, tad atmuguriski izlīda ārā un jautājoši mūs uzlūkoja.
— Nu, iesim tālāk, — sacīja Stivs.
— Kur Endijs? — vaicāja Džo. Endijs sēdēja zemē starp Damiju un Roveru. Viņš šķirstīja Rovera spalvu, meklēdams blusas, un Rovers pacieta šo operāciju, apmierinājumā izslējis purnu.
— Kāpēc ņēmi Endiju līdzi? — jautāja «Ciepslis» Bronsons ar cietēja izteiksmi.
Endijs pēkšņi palūkojās uz Džo, gaidīdams ticamu paskaidrojumu.
— Tāpēc, ka ņēmu, un viss, — Džo nikni atcirta. Viņš nekad ar Bronsonu gari neizrunājās. «Kad skatos uz viņu, man gribas viņam gāzt,» tā Džo bieži izteica savas domas par «Čiepsli».
Gājām pa šauru, zirgu iemītu taciņu, kas vijās pa nogāzi. Man tur bija ļoti grūti iet. Garās papardes, kas auga gar taciņas malām, kavēja ikvienu kruķu vēzienu. Plati ceļi šādas grūtības nesagādāja, un es vienmēr izvēlējos tādus, kad gāju pa mežu, taču Turallas kalnā veda tikai šauras taciņas starp papardēm, kas sniedzās mums līdz jostas vietai. Es liku vienu kruķi uz takas, ar kājām un otru kruķi lauzdams ceļu caur biežņu.
Es nekad nerēķinājos ar kājām, tām ceļš nebija vajadzīgs. Ar visu augumu es tikai mirkli balstījos uz veselās kājas, iekams vēzēju abas kājas uz priekšu, bet svarīgi bija, uz kā balstīsies kruķi, kas tos kavēs. Ja es kritu, tad vienmēr tikai tāpēc, ka kruķis paslīdēja, atsitās pret akmeni, sapinās zālē vai papardēs, nevis tāpēc, ka vēzienā kaut kur aizķērās kājas.
Kad es sāku staigāt kopā ar Džo, viņš uztraucās, redzot, ka manas kājas laužas cauri papardēm, bet blakus ir brīvs, klajš ceļš. Tas, ka pa šo ceļu virzās viens kruķis, viņam nelikās svarīgi; manas ērtības viņš vērtēja pēc tā, kā pārvietojās manas kājas, un bieži pārmeta:
— Kāpēc tu neej pa ceļu, kur vieglāk staigāt?
Kad paskaidroju iemeslu, viņš noteica: — Tas tik ir jocīgi! — un nekad vairs par to nerunāja.
Viltībai, ko es pielietoju, lai mazinātu Bronsona un Stiva steigu, bija panākumi, un kalna virsotni mēs sasniedzām visi reizē. Atklātajā galotnē spēcīgs vējš šaustīja mūs, mēs ar sajūsmu pagriezām krūtis tam pretī, un mūsu skaļie kliedzieni atbalsojās krāterī, kas vērās pie mūsu kājām kā dziļš kauss.
Mēs nogrūdām krāterī akmeni un priecīgā satraukumā vērojām, kā tas palēkdamies krīt lejā gar stāvajām sienām. Mani pārņēma vēlēšanās sekot tam, pašam ar savām acīm redzēt, kas slēpjas tur lejā starp papardēm un kokiem, kuri auga krātera dibenā.
— Stāsta, ka tur lejā esot liels caurums un tam virsū tikai plāna kārtiņa zemes, — es sacīju, — un, ja uzkāptu uz tās, iekšā būtu karstos dubļos un diezin kur.
— Tas ir izdzisis, — iebilda Stivs, kā parasti cenzdamies apgalvot pretējo.
— Varbūt, — Džo strīdīgi iejaucās, — tomēr dibens ir mīksts un var iebrukt. Neviens nezina, kas tur lejā ir, — viņš svarīgi nobeidza. — Neviens pats!
— Varu derēt, ka tur kādreiz dzīvoja melnie, — apgalvoja Bronsons. — Ja nokāptu lejā, varētu redzēt, kur viņi bijuši. Misters Takers te atradis melnādaino cirvi.
— Tas nav nekas, — noteica Džo. — Es pazīstu kādu cilvēku, kam ir pusducis tādu cirvju.
— Es mēģināšu nokāpt lejā, — solījās Stivs.
— Kāpsim! — Bronsons dedzīgi piebalsoja. — Tas tik būs vareni. Es ari. Ejam, Džo!
Džo paskatījās uz mani.
— Es jūs pagaidīšu, — teicu viņam.
Krātera nogāzes klāja lavas gabali un akmeņi, kas pirms daudziem gadiem, iekams sacietēja, droši vien mutuļoja šķidrā, kvēlojošā masā. Tās bija akmenī pārvērtušās putu pikas, tik vieglas, ka ūdenim peldēja pa virsu. Tur bija klinšu ieži ar tik gludu virsmu, ka atgādināja sastingušu šķidrumu, un apaļi akmeņi ar zaļganiem grants graudiņiem vidū. Stāvajās nogāzēs auga veci eikalipti, un vietām bija plaši paparžu laukumi.
Maniem kruķiem nebūtu kur atbalstīties šajā stāvajā, drupanajā sienā, un, ja arī gadītos ciets pamats, nebija iespējams nolaisties lejā pa tik stāvu nogāzi. Apsēdos, nolicis kruķus sev blakus, sagatavojies gaidīt, kamēr zēni atgriezīsies.
Endijs bija nolēmis doties līdzi brālim šajā dēkā.
— Ar Endiju es tālu netikšu. — Džo gribēja mierināt mani. — Viņš nokusīs, ja kāpsim līdz pašai apakšai. Es iešu tikai līdz pusei.
— Es varu iet, cik tālu vajadzīgs, — ieteicās Endijs, pūlēdamies pārliecināt Džo.
— Mēs nebūsim ilgi, — apgalvoja Džo,
Noskatījos, kā viņi virzās lejup, — Džo ar Endijfc
pie rokas. Viņu balsis pamazām attālinājās, kamēr apklusa pavisam.
Mani neskumdināja tas, ka nevarēju iet viņiem līdzi. Biju pārliecināts, ka paliku augšā tāpēc, ka pats vēlējos palikt, nevis tāpēc, ka nespēju iet. Es nekad nejutos bezspēcīgs. Es dusmojos, taču ne tāpēc, ka nespēju staigāt un kāpt kā Džo vai Stivs, nē, manas dusmas vērsās pret Otru Zēnu.
Otrs Zēns vienmēr bija kopā ar mani. Viņš bija mans līdzinieks — nevarīgs, gaudulīgs, nobijies un nobažījies, vienmēr žēlojās, vienmēr lūdzās, lai rēķinos ar viņu, vienmēr pūlējās savtīgos nolūkos apspiest mani. Es viņu nicināju, taču man vajadzēja rūpēties par viņu. Lai kaut ko izlemtu, man arvien nācās atbrīvoties no viņa ietekmes. Strīdējos ar viņu, kad viņš negribēja man piekrist; saniknots atgrūdu viņu un gāju savu ceļu. Viņš mājoja manā ķermenī un staigāja ar kruķiem. Es staigāju brīvi, un manas kājas bija spēcīgas kā koki.
Kad Džo pateica, ka gribot kāpt lejā krāterī, Otrs Zēns strauji un neatlaidīgi centās pierunāt mani.
«Ļauj man atpūsties, Alan! Nesteidzies! Man jau pietiek. Nenogurdini mani. Paliec brītiņu pie manis, kamēr es atvelku elpu. Citreiz es nemēģināšu tevi atturēt.»
«Labi,» es piekritu, «tikai neprasi to pārāk bieži, citādi es tevi pametīšu. Es tik daudz ko gribu darīt, un tu mani neatturēsi, es darīšu, ko pats gribēšu.»
Tā mēs abi sēdējām piekalnē — viens pārliecināts, ka spēj veikt visu, ko no viņa prasa, otrs atkarīgs no pirmā aizbildnības un gādības.
Līdz krātera dibenam bija ceturtdaļjūdzes. Varēju redzēt, kā zēni rāpās lejup pa nogāzi, pavirzīdamies gan pa labi, gan pa kreisi, meklējot labāku vietu, vai pieturēdamies pie kāda koka un brīdi apstādamies, lai palūkotos apkārt.
Gaidīju, ka viņi kuru katru mirkli griezīsies atpakaļ un kāps augšā. Kad redzēju, ka viņi nolēmuši turpināt ceļu līdz lejai, jutos piekrāpts un pikti kaut ko murmināju pie sevis.
Brītiņu aplūkoju savus kruķus, prātodams, vai šeit tie būs drošībā un vai atcerēšos, kur tos atstāju; tad nometos zemē uz četrām un devos ceļā uz krātera dibenu, kur zēni pašlaik sakliedzās, pētīdami līdzeno laukumu, ko nule bija sasnieguši.
Sākumā es rāpoju, diezgan viegli izlauzdamies cauri papardēm. Reizēm man paslīdēja rokas un es nokritu uz mutes un slīdēju līdz ar nobrukušo zemi, kamēr kāds šķērslis mani apturēja. Tajās vietās, kur zemi klāja sacietējusi lava, es apsēdos kā ragaviņās un slidinājos lejup vairākus jardus, raudams līdzi granti un oļus.
Netālu no apakšas juku jukām starp papardēm gulēja milzīgi akmeņi, kas kādreiz bija atradušies kalna virsotnē. Jau kopš tiem laikiem, kad pirmie ieceļotāji apmetās šajā zemē, ikviens, kam gadījās uzkāpt augšā, izkustināja kādu smagu klinšu bluķi kalna virsotnē un vēroja, kā tas ar troksni vēlās lejup līdz krātera dibenam.
Man bija grūti pārrāpties pāri šai akmeņu kaudzei. Virzījos no bluķa uz bluķi, ar visu svaru turēdamies uz rokām, lai saudzētu ceļgalus, taču, kad beidzot nonācu klajākā vietā, kur varēju rāpot pa līdzenu zemi, mani ceļi bija skrambās un asiņoja.
Zēni bija vērojuši mani rāpjamies lejup, un, kad es izkūleņoju cauri paparžu joslai un nokļuvu līdzenā vietā, Džo un Endijs sagaidīja mani.
— Velns parāvis! Kā tu tiksi augšā? — Džo jautāja, nomezdamies zālē man blakus. — Būs jau pāri trijiem, un man vēl jāpārdzen pīles mājās.
— Augšā tikšu viegli, — īsi noteicu, tad turpināju citādā balsī: — Nu, vai zeme te ir mīksta, kā tu domāji? Apvelsim akmeņus un paskatīsimies, kas zem tiem apakšā.
— Te viss tāpat kā virsotnē, — atteica Džo. — Bronsons noķēra ķirzaku, bet nevienam nedod to paturēt. Viņi ar Stivu pastāvīgi runā par mums, kad es neesmu klāt. Paskaties uz viņiem!
Bronsons ar Stivu stāvēja pie kāda koka un sarunājās, ar nepārprotamu sazvērnieku izskatu paslepšus pamezdami skatienus uz mums.
— Mēs visu dzirdam, — es iekliedzos. Šie meli bija parastais izaicinājums, ar ko sākās mūsu naida apliecinājumi, un Stivs atbildēja ar neslēptu naidīgumu.
— Ar ko tu runā? — viņš noprasīja, pasperdams soli uz mūsu pusi.
— Ne jau ar tevi, — atsaucās Džo.
Šo atbildi viņš uzskatīja par sevišķi asu un trāpīgu. Tad viņš pagriezās pret mani, priecīgi smīnēdams. — Vai dzirdēji, kā es viņam sadevu?
— Skaties, viņi iet projām! — es aizrādīju. Bronsons un Stivs bija sākuši kāpt augšup. — Lai viņi iet. Kas mums daļas gar viņiem!
Bronsons atskatījās pār plecu un aiziedams vēl nokliedza:
— Jūs abi esat ķerti!
Mēs ar Džo jutāmies vīlušies par tik nenozīmīgu teicienu. Piemērota atbilde acumirklī neradās, un mēs klusēdami noskatījāmies, kā abi zēni kāpj augšup starp akmeņiem.
— «Čiepslis» jau netiks uz priekšu pat pa līdzenu vietu, — Džo apgalvoja.
— Es tikšu, vai ne, Džo? — nočivināja Endijs. Vērtējot savas spējas, Endijs vienmēr balstījās uz Džo spriedumu.
— Jā, — Džo apstiprināja. Viņš pakošļāja zāles stiebriņu, tad sacīja man: — Labāk sāksim iet. Man vēl jāpārdzen pīles.
— Labi, — es piekritu, tad piebildu: — Ja negribi, negaidi mani. Es uzkāpšu viens pats.
— Iesim, — mudināja Džo pieceldamies.
— Pagaidi, es gribu just, ka patiešām esmu lejā, — es sacīju.
— Te ir tā jocīgi, vai ne? — teica Džo, lūkodamies apkārt. — Paklausies, kā atskan.
— Hallol — viņš kliedza, un no krātera malām atbalsojās klusi «hallo».
Brītiņu mēs klaigājām un klausījāmies atbalsis, tad Džo sacīja:
— Iesim. Man nepatīk te lejā.
— Kāpēc tev nepatīk, Džo? — jautāja Endijs.
— Liekas, ka viss tūlīt gāzīsies mums virsū, — Džo paskaidroja.
— Bet negāzīsies tak, vai ne, Džo? — Endijs nobijās.
— Nē. Es tikai tā sacīju.
Tomēr šķita, ka sienas, kas ietvēra mūs, iebruks un mēs vairs neredzēsim debesis. No šejienes raugoties, debesis nebija vis jumols, kas apņem zemi, bet trausls jumts, kas balstās uz akmens un grants sienām. Debesis bija bālas un neizteiksmīgas, varenās klintis, kas slējās tām pretī, atņēma tām parasto zilumu un spilgtumu.
Un zeme bija brūna, brūna … Viss brūns … Paparžu tumšais zaļums pārvilcies ar brūnganumu. Rāmie, klusie akmeņi brūni. Pat klusums šķita brūns. Mēs sēdējām te, kur nenokļuva līksmas skaņas no dzīvās pasaules, kas atradās aiz krātera malām, un visu laiku likās, ka mūs vērotu kaut kas milzīgs un naidīgs.
— Iesim, — es sacīju, brīdi klusējis. — Te ir baigi.
Nošlūcu no akmens, uz kura biju apsēdies.
— Neviens neticēs, ka esmu bijis lejā, — es sacīju.
— Tas tikai liecina, ka viņi ir muļķi, — Džo noteica.
Apgriezos un sāku rāpties atpakaļ. Rāpjoties augšup pa stāvu nogāzi, viss svars balstās uz ceļgaliem, un man tie jau bija iekaisuši un vārīgi. Lejā laižoties, svaru bija turējušas rokas, bet ceļi noderēja tikai atbalstam. Tagad man nācās ar pūlēm noiet ik jardu, un es ātri noguru. Man vajadzēja atpūsties ik pēc dažiem jardiem, un es gulēju, ar seju piespiedies pie zemes un rokas nevarīgi blakus nolaidis. Sādā stāvoklī es varēju dzirdēt savas sirds pukstus it kā no zemes nākam.
Kamēr es atpūtos, Džo un Endijs sēdēja man līdzās katrs savā pusē un runājās, bet vēlāk mēs kāpām un atpūtāmies klusēdami, aizņemti katrs ar savām domām. Džo vajadzēja palīdzēt Endijam, turklāt pielāgoties manai gaitai.
Es rāpos un rāpos, ar klusām komandām mudinādams pats sevi virzīties ātrāk: «Nu! Vēlreiz! Vēl!»
Augstu krātera nogāzē mēs kārtējo reizi apstājāmies atpūsties. Es gulēju zemē, izstiepies visā garumā, dziļi elpodams, un pēkšņi pie zemes piespiestā auss uztvēra divus ātrus būkšķus. Paskatījos uz krātera virsotni — tur pret debesim iezīmējās Bronsona un Stiva silueti. Zēni izbijušies kliedza un mētāja rokas.
— Sargieties! Sargieties!
Akmens, ko viņi kaut kādas pēkšņas iedomas pēc bija nogrūduši lejā, mums virsū, vēl nevēlās lielā ātrumā. Mēs ar Džo to pamanījām reizē.
— Pie koka! — Džo kliedza. Viņš saķēra Endiju, un mēs visi trīs klupdami krizdami metāmies pie kāda veca, nokaltuša eikalipta, kas slējās krātera nogāzē. Tikko bijām sasnieguši to, akmens aizbrāzās garām, svilpdams un satricinādams visu apkārtni. Noskatījāmies, kā tas palēkdamies aizvēlās pāri papardēm un izgāztiem kokiem, un dzirdējām spalgo brīkšķi, kad tas lejā atsitās pret papardēs paslēptajiem klinšu bluķiem. Akmens pāršķēlās divās daļās, un katrs gabals aizsprāga uz savu pusi.
Stivs un Bronsons, nobijušies par padarīto, skriešus laidās projām.
— Viņi ir aizbēguši! — es sacīju.
— Pie joda! Vai tu esi kaut ko tādu redzējis? — iesaucās Džo. — Viņi varēja mūs nosist.
Taču mēs abi priecājāmies, ka mums gadījies šāds piedzīvojums.
— Nu gan mums būs ko pastāstīt zēniem skolā! — es teicu.
Sākām atkal kāpt, juzdamies mazliet žirgtāki, un runājām par to, cik ātri vēlās akmens, tomēr drīz vien apklusām, un, kad es atpūtos, Džo ar Endiju sēdēja, lūkodamies atpakaļ uz krāteri dziļi lejā.
Man likās, ka viņi nopūlējušies tāpat kā es un ari klusē aiz noguruma.
Sāku apstāties biežāk, un, kad saule laidās pret rietu un debesis aiz krātera virsotnes sārti kvēloja, man vajadzēja atlaisties zemē pēc katras sāpīgās pavirzīša- nās uz priekšu.
«
Kad beidzot sasniedzām virfotni, es paliku guļam zemē, un visa miesa man raustījās kā ķenguram, kam tikko novilkta āda.
Džo sēdēja man blakus, turēdams manus kruķus, un pēc maza brītiņa ieteicās:
— Es sāku uztraukties par pīlēm.
Piecēlos kājās, atbalstījos uz kruķiem, un mēs devāmies lejup no kalna.
Tēvs raizējās, kad es noguris atgriezos no ilgiem gājieniem pa mežu. Kādudien viņš sacīja:
— Neej tik tālu, Alan! Medī mežā pie mājas.
— Te nav zaķu.
— Tas tiesa. — Tēvs stāvēja, raudzīdamies zemē un domādams. — Tev katrā ziņā jāiet medībās, vai ne, Alan?
— Nē, — es atbildēju, — bet man patīk medīt. Visi zēni iet medībās. Man patīk iet kopā ar Džo. Viņš apstājas, kad es esmu piekusis.
— Jā, Džo ir labs zēns, — tēvs piekrita.
— Tas nav nekas, ja es nogurstu, — es sacīju, kad tēvs apklusa.
— Tev taisnība. Redzu jau, ka tev nāksies pacīnīties ar likteni. Tomēr piekāpies un noliecies atpūsties, kad jūti, ka tālāk vairs nespēj iet. Garās piekalnēs pat vislabākais zirgs jāpūtina.
Tēvs iekrāja naudu un sāka pētīt «Laikmetā» lietotu mantu piedāvājumus. Kādu dienu viņš uzrakstīja vēstuli un dažas nedējas vēlāk aizbrauca uz Balungu un pārveda mājās invalīdu ratiņus, kas bija atsūtīti ar vilcienu.
Kad pārnācu no skolas, ratiņi stāvēja pagalmā, un es pārsteigts tos aplūkoju. Tēvs sauca no aploka:
— Tie ir tavi. Lec seglos un palaid auļiem!
Ratiņi bija smaga un neērta braucamā ierīce, tos būvējot, nemaz nebija padomāts par svaru. Ratiņiem bija divi milzīgi velosipēda riteņi aizmugurē un viens mazs ritenis priekšā, piestiprināts pie rāmja ar čuguna dakšu. Divi gari rokturi, katrs savā pusē sēdeklim, bija savienoti ar svirām un tās savukārt ar zobratiem, kas atradās uz ass. Rokturus darbināja divos virzienos — kad vienu lieca uz priekšu, otru vilka atpakaļ. Labajam rokturim bija pievienota īpaša svira, kas deva braucējam iespēju pagriezt priekšējo riteni pa labi vai pa kreisi.
Grūti nācās izkustināt ratus no vietas, bet pēc tam tos viegli varēja dzīt uz priekšu ar ritmiskām roku kustībām.
Iesēdos ratiņos un braucu apkārt pagalmam, sākumā grūdieniem, tomēr pēc laiciņa iemācījos vēziena beigās samazināt sparu, un ratiņi gāja vienmērīgi kā velosipēds.
Pēc dažām dienām es jau varēju joņot pa ceļu, manas rokas darbojās kā virzuļi. Es braucu uz skolu, un biedri mani apskauda. Viņi sēdās pie manis ratiņos vai nu man klēpī, vai pretī uz priekšējā riteņa dakšas. Tas, kas sēdēja priekšā, varēja satvert rokturus zemāk nekā es un palīdzēt tos kustināt uz priekšu un atpakaļ. Mēs to saucām «atstrādāt braucienu», un es labprāt vedu katru, kas gribēja «atstrādāt».
Tomēr zēni drīz vien nogura, jo nebija vingrinājuši rokas, staigājot ar kruķiem, un man nācās vienam darbināt rokturus bez viņu palīdzības.
Ar invalīdu ratiem es varēju nokļūt tālāk nekā līdz šim, arī līdz upei. Turallas upe atradās trīs jūdzes no mūsu mājām, un es to redzēju tikai svētdienas skolas sarīkojumos vai arī tādās reizēs, kad tēvam gadījās braukt uz turieni ar zirgu.
Džo bieži gāja uz upi makšķerēt zušus, un tagad es varēju viņu pavadīt. Piesējām abas bambusa makšķeres pie sēdekļa, novietojām uz kāju balsta tukšu cukura maisu, kur salikt zušus, un devāmies ceļā. Džo sēdēja priekšā un kustināja rokas ar īsiem, ātriem rāvieniem, kamēr man iznāca gari vēzieni, jo es turēju rokturus tuvāk pie gala.
Mēs parasti zvejojām sestdienu vakaros, no mājām arvien izgājām vēlu pēcpusdienā un pie Makkelema atvara nonācām pirms saules rieta. Makkelema atvars bija pagarš, dziļš līcis, kur ūdens vienmēr bija tumšs un rāms. Krastā auga sarkanie eikalipti, plezdami spēcīgos zarus pāri ūdenim. Stumbri bija grumbuļaini un červeļaini, nomelnējuši mežu ugunsgrēkos, vai ar garām, milzīgai lapai līdzīgām rētām — kur kāds melnais iezemietis bija noplēsis mizu, lai pagatavotu sev laiviņu.
Mēs ar Džo izdomājām stāstus par šiem kokiem, dedzīgi pētīdami tos, meklējot zīmes, ko būtu atstājis mizas atciršanai lietotais akmens cirvis. Dažas rētas bija maza bērna garumā, un mēs zinājām, ka no tām miza izmantota seklajām silītēm, kurās melnādaino sievietes guldīja savus mazuļus vai nesa pārtikai savāktos augļus un saknes.
Viens tāds koks auga pie Makkelema atvara tik tuvu, ka ūdens skaloja tā milzīgās, savijušās saknes. Rāmos vakaros, kad mūsu pludiņi nekustīgi gulēja uz taciņas, ko mēness meta pāri upei, tumšais līmenis pie mūsu kājām pēkšņi ieņirbējās sīkos vilnīšos, atskanēja plunkšķi un brītiņu bija redzams piļknābis, kurš peldēja, vērodams mūs ar spožām acīm, un drīz atkal apmeta kūleni un nozuda savā alā, kas atradās zem ūdens starp vecā koka saknēm.
Pīļknābji mēdza peldēt kādu gabalu pa upi uz augšu, tad neapgriezdamies līdz ar straumi laidās atpakaļ, meklēdami ūdenī tārpus un kāpurus. Dažreiz, pamanījuši virs ūdens līmeņa tikai viņu izliektās muguras, mēs nodomājām, ka tās ir zivis, un metām tai vietā savas makšķeres. Ja kāds pīļknābis piekodās, mēs izvilkām to krastā, apglaudījām, parunājām, cik labprāt mēs to paturētu, tad atkal palaidām ūdenī.
Alās zem koka dzīvoja arī ūdensžurkas. Tās nesa no dūņām augšā gliemežnīcas un sadauzīja vākus, tupēdamas uz kādas milzīgas, plakanas saknes, un mēs tur savācām drumslas maisiņā un nesām mājās vistām.
— Tās ir labākās gliemežvāku drumslas pasaulē, — Džo man paskaidroja, taču Džo allaž runāja pārākajā pakāpē. Manus invalīdu ratiņus viņš sauca par «vislabāko mašīnu, ko viņš kādreiz redzējis», un brīnījās, kāpēc ar tiem nerīko braukšanas sacīkstes.
— Tu viegli uzvarētu, — Džo apgalvoja man. — Teiksim, tu esi nostājies pie starta . . . Nē, tas neko nenozīmē. Nevienam nav tādu roku kā tev. Tu pārspētu visus.
Tā mēs sarunājāmies ceļā uz upi, sēžot viens otram pretī ratiņos un ritmiski kustinot rokas. Tovakar mēs jutāmies ļoti laimīgi, jo bijām pagatavojuši «vēzēkli».
Ķert zušus ar naktsāķiem ir satraucoši, bet ar «vēzēkli» šis satraukums ir pastāvīgs un loms daudz lielāks.
«Vēzēkli» pagatavo, saverot tārpus uz vilnas dzijas pavediena, kamēr iznāk milzīgs, vairākus jardus garš tārps.
Šo smago tārpu virteni saloka saišķi un piesien pie makšķeres. Pludiņš nav vajadzīgs. «Vēzēkli» iemet ūdenī, tas tūliņ nogrimst dibenā, un gandrīz tai pašā acumirklī to sagrābj kāds zutis, kura zāģim līdzīgie zobi ieķeras vilnā.
Kad makšķerētājs jūt, ka rausta, viņš strauji izrauj zuti no ūdens, un tas līdz ar vēzēkli nokrīt krastā viņam blakus. Tad jāsatver zutis, kamēr tas nav paspējis nozust ūdenī, ar nazi jāpārgriež tam kakls un jāiesviež, maisā.
Zuši ir glumi un grūti noturami. Gadījās, ka pieķērās divi reizē, un tad mēs abi ar Džo metāmies tos gūstīt, satvērām, palaidām un no jauna klupām tiem virsū. Gaidīdami, kamēr kāds piekodīsies, mēs berzējām delnas uz sausas zemes, lai pielipušie smilšu graudi neļautu zutim slīdēt. Gļotas, ar ko pārklāti zuši, kopā ar šīm smiltīm kļuva par lipīgiem dubļiem, un pēc laiciņa rokas vajadzēja nomazgāt un no jauna ieberzēt.
Nonākuši pie vecā eikalipta, mēs sakūrām ugunskuru un uzlikām vārīties katliņu, kurā māte jau bija iebērusi tēju un cukuru. Vērojām, kā pīles baros strauji peld pa upi uz augšu, virzīdamās līdzi tās līkumiem, un, mūs ieraudzījušas, spēji paceļas' spārdos.
— Šajā upē ir milzums pīļu, — sacīja Džo, gremodams biezu maizes riku ar sālītu vērša gaļu. — Kaut man būtu tik peniju, cik pīļu, teiksim, no šejienes līdz Turallai!
— Kā tu domā, cik tad tev sanāktu? — es viņam vaicāju.
— Simt mārciņu kā likts! — atteica Džo, kurš vienmēr rīkojās ar apaļiem skaitļiem.
Simt mārciņas Džo uzskatīja par veselu bagātību.
— Ko visu nevar izdarīt ar simt mārciņām! — viņš skaidroja man. — Ko tikai gribi.
Sis temats mūs valdzināja.
— Varētu nopirkt poniju, kādu vien vēlētos, — es ierosināju. — Vislabākos seglus. Pie joda! Teiksim, iegribas nopirkt kādu grāmatu. .. Nu, tad to varētu i?,darīt, un, ja grāmatu aizdotu kādam un tas neatdotu,^ arī nebūtu liela bēda.
— Atpakaļ dabūtu viegli, — Džo iebilda. — Tu taču zinātu, pie kā tā atrodas.
— Varbūt nezinātu, — es neatlaidos. — Neviens neatceras, kam aizdod grāmatas.
Es iemetu ūdenī maizes garozas, un Džo aizrādīja:
— Neaizbiedē zušus! Zuši ir briesmīgi tramīgi, bez tam šovakar ir austrumu vējš un, kad ir austrumu vējš, tac! zuši neķeras.
Džo piecēlās un apslapināja pirkstu mutē. Tad turēja to uz augšu rāmajā gaisā un brītiņu nogaidīja.
— Jā, no austrumiem gan. Austrumu pusē jūt aukstumu.
Tomēr zuši ķērās labāk, nekā Džo bija paredzējis. Tiklīdz izņēmu vēzēkli no zālēm izklātās skārda bundžas, kurā mēs to glabājām, un iemetu ūdenī, tūliņ jutu, ka piekožas. Izrāvu makšķeri un izmetu vēzēkli kopā ar zuti krastā. Zutis ķepurojās zālē un, locīdamies kā čūska, līda uz ūdens pusi.
— Ķer ciet! — es kliedzu.
Džo sagrāba zuti un turēja to ar abām rokām, kamēr es attaisīju kabatas nazi. Pārgriezu zutim mugurkaulu pie kakla, un mēs iemetām to cukura maisā, kas gulēja zemē blakus ugunskuram.
— Viens jau ir, — Džo apmierināts noteica. — Laikam austrumu vējš būs nostājies — tas ir lieliski. Mēs šovakar daudz noķersim.
Vienpadsmitos mums bija astoņi zuši, bet Džo gribēja desmit.
— Ja tu noķer desmit, tas nozīmē, ka tu esi labs makšķernieks, — viņš sprieda. — Labāk izklausās, ja saka: «Vakar vakarā mēs izvilkām desmit,» — nekā: «Mēs izvilkām astoņus.»
Nolēmām palikt līdz divpadsmitiem. Bija uzlēcis mēness, un pietika gaismas, lai redzētu ceļu mājup. Džo salasīja vēl malku ugunskuram. Kļuva vēss, un mēs bijām plāni ģērbušies.
— Nav nekā skaistāka par lielu ugunskuru, — es sacīju, mezdams sausus eikaliptu zarus liesmās, kamēr tās pacēlās augstāk par mūsu galvām.
Džo nosvieda zaru klēpi un skrēja pie makšķeres, kuru bija sakustinājis zutis. Viņš izmeta zuti krastā, tas nokrita tuvu ugunskuram un, mirgodams sudrabaini melns, locīdamies bēga projām no karstuma.
Tas bija pats lielākais no mūsu izvilktajiem zušiem, un es strauji metos tam virsū. Zutis izslīdēja man no rokām un šļūca uz ūdens pusi. Izmisīgi berzēju rokas ar smiltīm un rāpos tam pakaļ, bet Džo nosvieda makšķeri un satvēra zuti pie pašas ūdens malas. Zutis locījās viņa rokās, kuļādams galvu un asti. Džo turēja to, cik stipri varēdams, taču tas izspruka viņam no rokām un nokrita zemē. Džo ķēra to, kad tas jau laidās ūdenī, bet paslīdēja dūņās un iekrita līdz vidum upē.
Džo parasti nelādējās, taču šoreiz lādējās. Bija jocīgi redzēt viņu ūdenī, tomēr es nesmējos. Viņš izrāpās krastā un stāvēja, rokas pacēlis, skatīdamies, kā ūdens peļķe krājas viņam pie kājām.
— Es par šito dabūšu brāzienu, — viņš norūpējies sacīja. — Nudien, tā būs! Jāizžāvē bikses, lai tur vai kas!
— Novelc un izžāvē pie ugunskura, — es ierosināju. — Tas neies ilgi. Kā viņš tev izspruka?
Džo atskatījās uz upi.
— Tik lielu zuti es vēl savā mūžā nebiju redzējis, — viņš sacīja. — Nevarēju apņemt to ar rokām. Un smags! Velns, kas tas bija par svaru! Kā tev likās — cik smags viņš varēja būt?
Te nu bija lieliska izdevība ļaut vaļu fantāzijai, un mēs ar Džo to darījām ar lielu aizrautību.
— Tā ap tonnu, — es prātoju.
— Noteikti, — Džo piekrita.
— Un kā viņš svaidījās! — es iesaucos. — Locījās kā čūska.
— Viņš aptinās man ap roku, — Džo stāstīja, — un es domāju, ka roka būs pušu. — Viņš brīdi klusēja, tad sāka vilkt nost bikses tik lielā steigā, it kā lielās skudras lodātu viņam pa kāju. — Man jādabū šitās sausas.
Es iespraudu zemē žuburainu koku tā, ka tas liecās gandrīz pāri ugunij; tur uzkārtas, bikses karstumā ātri izžūtu.
Džo izņēma no kabatas samirkušu auklu, apaļu misiņa durvju rokturi un dažas marmora bumbiņas, tad pakāra bikses uz koka un sāka lēkāt ap ugunskuru, lai sasildītos.
Es iemetu «vēzēkli» atpakaļ upē, cerēdams noķert palaisto zuti, un, kad beidzot jutu, ka piekožas, rāvu makšķeri ar lādu spēku, it kā sataisījies celt lielu smagumu.
«Vēzēklis» kopā ar zuti nozibēja man augstu pār galvu, apmeta gaisā līkumu un uzgāzās aizmugurē tieši virsū kokam, uz kura bija uzkārtas Džo bikses. Tās iekrita ugunī.
Džo metās pie ugunskura, taču spēji atlēca atpakaļ, kad svelme iesitās sejā. Viņš pacēla vienu roku, lai aizsargātu seju, un mēģināja aizsniegt bikses ar otru. Piepeši viņš apskrēja apkārt ugunskuram, izmisīgi lādēdamies, izrāva makšķeri man no rokām un sāka bakstīt savas degošās bikses, pūlēdamies aizķert un izraut ārā. Kad beidzot viņam izdevās pabāzt makšķeres galu biksēm apakšā, viņš briesmīgā steigā cēla makšķeri tik sparīgi, ka bikses izlēca no liesmām, aprakstīja ugunīgu loku nakts tumsā, tad, čūkstēdamas un garaiņu mutuļus veldamas, iekrita upē.
Kad liesmas apdzisa, Džo apņēma melna tumsa. Viņa grimstošās bikses bija redzamas kā tumšs plankums uz mirgojošās plūstošā ūdens virsmas, un Džo vēroja šo plankumu, liekdamies pār ūdeni, rokas uz ceļiem atbalstījis, kamēr tas nozuda, un ugunskura kvēle sārtoja viņa kailo mugurpusi.
— Ak dievs! — viņš novaidējās.
Atguvies tiktāl, ka varēja apspriest savu kļūmīgo stāvokli, Džo paziņoja, ka jāsteidzoties mājās. Viņš i
U Alans Maršals J6J
vairs negribēja noķert desmit zušus un bažījās tikai par to, lai kāds neieraudzītu viņu bez biksēm.
— Bez biksēm staigāt nedrīkst, — viņš nopietni stāstīja. — Ja kāds ieraudzīs mani bez biksēm, es esmu pagalam! Ko noķer bez biksēm, tam gads jānosēž kā likts Vecais Dobsons (Džo runāja par kādu apkārtnē pazīstamu riteņbraucēju, kurš nesen bija sajucis prātā) aizbrauca uz Melburnu un izskrēja cauri visai pilsēLai bez biksēm, un viņu ielika cietumā, velns zina, uz cik ilgu laiku … Mums jāsāk braukt. Kaut jel nebūtu pilns mēness!
Mēs steigšus piesējām makšķeres pie sēdekļa, novietojām maisu ar zušiem uz kāju balsta un devāmies cejā. Džo, drūmi klusēdams, sēdēja man klēpī.
Tā bija man smaga krava, un, kad gadījās kāda piekalne, Džo vajadzēja kāpt ārā un pastumt ratiņus. Taču kalnu nebija daudz, un es sāku braukt arvien lēnāk un lēnāk.
Džo žēlojās, ka salstot. Man bija silti, jo es strādāju ar rokām un no vēja mani pasargāja Džo, kurš sēdēja priekšā, pliķēdams savas kailās ciskas, lai nesaltu.
Tālu priekšā, uz gara, taisna ceļa gabala mēs ieraudzījām tuvojošos ratu ugunis. Dzirdējām arī zirga pakavu klaboņu, un es teicu:
— Izklausās pēc vecā O'Konora sirmja.
— Tas būs viņš, — Džo piekrita. — Pieturi! Nevar zināt, kas brauc viņam līdzi. Izlaid mani ārā. Es paslēpšos tur aiz tiem kokiem. Viņš domās, ka tu esi viens pats.
Nobraucu ratiņus ceļa malā, un Džo aizskrēja pa zāli un nozuda tumšā koku pudurī.
Es sēdēju, vērodams tuvojošos ratus, priecādamies, ka varu atpūsties, un domādams par ceļu, kas vēl priekšā, — tur bija vietas, kur viegli braukt, garas piekalnes, mūsu ceļš un beidzot mājas.
Kad ratu laternas jau bija pavisam tuvu, braucējs palaida zirgu soļos un, ticis blakus maniem ratiņiem, uzsauca: — Tprū! — Zirgs apstājās. Vīrs paliecās uz priekšu un blenza manī.
— Sveiks, Alan!
— Labvakar, mister O'Konor!
Viņš pārmeta grožu galu pār roku un sameklēja pīpi.
— No kurienes tu brauc?
— Biju makšķerēt.
— Makšķerēt! — viņš iesaucās. — Ka tevi nelabais! — Viņš berza plaukstā tabaku un murmināja:
— Nesaprotu, ko tāds zeņķis kā tu var braukāt apkārt nakts vidū tajā sasodītajā mašīnā. Dabūsi vēl galu. Piemini manus vārdus! — Viņš pacēla balsi. — Kāds piedzēries var tevi sabraukt — redz, kas ar tevi vai notiki!
Viņš noliecās pār dubļu aizsargu un nospļāvās.
— Lai mani kaut vai pakar, bet tavu veco es nesaprotu, un ir vēl daudzi citi, kas nesaprot viņu. Tādam kroplam bērnam kā tev sen vajadzēja būt mājās un gulēt. — Viņš paraustīja plecus. — Nu, bet tā nav mana darīšana, paldies dievam! Vai tev ir sērkociņi?
Es izkāpu no ratiņiem, atraisīju kruķus un padevu viņam sērkociņu kastīti. Viņš uzrāva sērkociņu, turēja to pie savas pīpes un sūca tik sparīgi, ka virkšķēja vien, un liesmas virs pīpes galviņas te pieplaka, te izslējās. Atdevis man kastīti, viņš pacēla galvu ar mutē iesprausto pīpi un sūca, un sūca, kamēr tabaka galviņā sāka kvēlot.
— Jā, — viņš noteica, — katram savas bēdas. Man ir reimatisms plecā, tā lauž, ka briesmas. Es zinu, ko tas nozīmē … — Viņš sāka cilāt grožus, atkal apstājās un vaicāja: — Kā tavam vecajam iet?
— Var iztikt, — es atbildēju. — Viņš pašlaik iebrauc piecus misis Kerusersas zirgus.
— Misis Kerusersas! — nošņāca misters O'Konors.
— Velns parāvis! — Tad piebilda: — Paprasi tēvam, vai viņš negrib iebraukt manu trīsgadīgo ķēvīti. Vēl nav seglota. Un rāma kā jērs … Cik viņš ņem?
— Trīsdesmit šiliņu, — es sacīju.
— Par dārgu, — viņš cieti noteica. — Es viņam došu mārciņu — tas ir labi samaksāts. Viņai nav nekādu niķu. Parunā ar tēvu!
— Labi, — es apsolīju.
Viņš paraustīja grožus.
— Lai mani pakar, es nezinu, kas tādam zeņķim ko dauzīties apkārt pašā nakts melnumā, — viņš norūca. — Nu-ū!
Zirgs satrūkās un sāka iet.
— Sveiks, — sacīja misters O'Konors.
— Ar labu nakti, mister O'Konor!
Kad viņš bija projām, Džo izlīda no koku pudura un skriešus metās pie manis.
— Es esmu nosalis stīvs, — viņš nepacietīgi murmināja. — Manas kājas pārlūztu, ja es gribētu tās saliekt. Ko viņš tik ilgi te stāvēja? Brauksim nu, ātri!
Viņš ierausās man klēpī, un mēs atkal sākām braukt. Džo visu laiku trīcēja, šad tad izgrūzdams pa vārdam aiz bēdām un dusmām, ka pazaudējis bikses.
— Mamma būs briesmīgi nikna. Man tikai viens pāris vēl ir, un tās pašas cauras.
Es vilku un grūdu rokturus no visa spēka, pieri cieši atspiedis pret Džo muguru. Ratiņi lēkāja pa grumbuļaino ceļu, makšķeru kāti klakšķēdami sitās kopā, un zuši maisā pie mūsu kājām slīdēja no vienas puses uz otru.
— Labi vismaz tas, — sacīja Džo, pūlēdamies pats sevi mierināt, — ka bikšu kabatās nekas nepalika, es biju visu izņēmis.
Reiz kāds klaiņojošs ceļagājējs, kas bija apsēdies atpūsties pie mūsu vārtiem, pastāstīja man, ka pazinis cilvēku bez abām kājām, kurš tomēr peldējis kā zivs.
Es bieži domāju par šo cilvēku, kas peldējis kā zivs. Nekad nebiju redzējis peldētāju, un man nebija ne jausmas par to, kas jādara ar rokām, lai noturētos virs ūdens.
Man bija iesiets zēnu laikraksta «Draugi» gadagājums, un tajā es atradu rakstu par peldēšanu. Klāt bija trīs ilustrācijas, kas attēloja ūsainu vīru svītrotā peldkostīmā. Pirmajā attēlā viņš stāvēja, rokas izstiepis virs galvas, otrajā bija pacēlis rokas taisnā leņķī uz priekšu, pēdējā — nolaidis gar sāniem. No rokām uz ceļiem novilktās bultas norādīja, ka viņš kustina rokas no augšas uz leju, peld «uz krūtīm», kā autors apzīmēja šo paņēmienu. Man šis nosaukums nepatika, jo vārds «krūtis» manā apziņā arvien saistījās ar māti, kas baro bērnu.
Rakstā bija teikts, ka varde peldot uz krūtīm, un es noķēru dažas vardes un ieliku spainī ar ūdeni. Vardes nolaidās līdz dibenam, tur apmeta līkumu, tad atkal pacēlās virspusē un turējās ar deguniem virs ūdens, plati izpletušas kājas. Vērodams vardes, es neko lielu vis nenoskaidroju, taču biju cieši apņēmies iemācīties peldēt un sāku vasaras vakaros slepus doties savos ratiņos uz trīs jūdzes attālo ezeru. Tur notika mani pirmie mēģinājumi.
Ezers atradās dzijā ieplakā ar stāviem, augstiem krastiem, kas terasveidīgi pacēlās divi trīs simti jardu virs ūdens līmeņa. Šīs terases, kā redzams, turpinājās arī zem ūdens, jo dažus jardus no malas pēkšņi sākās dzijums, kur auga garas ūdenszāles un ūdens bija auksts un rāms.
Neviens no skolas zēniem un arī neviens no pieaugušajiem Turallas vīriešiem, ko es pazinu, neprata peldēt. Apkārtnē nebija peldēšanai piemērotu vietu, un tikai sevišķi tveicīgos vakaros vīri padevās stiprajam kārdinājumam un aizgāja uz ezeru, ko visi uzskatīja par bīstamu. Bērni tika brīdināti, lai turoties tā'.āk no tā.
Tomēr zēni reizēm neievēroja savu vecāku aizliegumu un plunčājās ezerā pie paša krasta, mēģinādami iemācīties peldēt. Ja lielie gadījās tuvumā, tie uzmanīja mani un nejāva iet tuvu «bedrēm», kā viņi sauca vietu, kur sākās dzijums. Viņi aiznesa mani no krasta līdz seklajai vietai, nespēdami mierīgi noskatīties, ka es rāpoju pāri akmeņiem un dūņu joslai, kas stiepās gar ūdens malu.
— Ei, es tevi aiznesīšu, — viņi man sacīja.
Tā viņi piesaistīja man visu klātesošo uzmanību. Ja nebija klāt pieaugušo, zēni nekad nelikās redzot, ka es rāpoju, bet viņi staigā. Viņi šļakstināja ūdeni man virsū, dūņu kaujās notriepa mani ar dūņām vai arī uzklupa man un sadunkāja ar slapjām dūrēm.
Kad mēs apmētājāmies ar dūņām, es noderēju par lielisku mērķi, jo nespēju ne izvairīties, ne vajāt to, kas man uzbruka. Es būtu viegli varējis aiziet no tādām cīņām — vajadzēja tikai lūgt žēlastību un atstāt uzvaru viņiem. Taču, tā rīkodamies, es nekad nebūtu varējis palikt līdzīgs citiem zēniem. Es vienmēr atrastos skatītāja lomā, kas bija lemta meitenēm.
Es nekad neapzinājos, ka manai rīcībai pamatā kaut kādi apsvērumi, nesapratu, ka rīkoties tā vai citādi man lika vēlēšanās nodrošināt vienlīdzību. Mani vadīja kaut kāds iekšējs spēks, ko es nepazinu un nepratu izskaidrot. Tā, piemēram, kad zēns meta man virsū dūņas, es rāpoju tieši pie viņa, nemaz nebēdādams par dūņām, ko viņš svieda, kamēr beidzot, kad jau grasījos sākt ar viņu cīņu, viņš apgriezās un aizbēga.
Tāpat bija kaujās ar nūjām. Es devos tieši kautiņa vidū un saņēmu sitienus, jo tikai tā varēju gūt cieņu, ko, bērni parādīja tiem, kas spēlēs bija pārāki.
Peldēšana bija sasniegums, ko bērni augstu vērtēja, un parasti par peldētpratēju atzina to, kas varēja ar seju uz leju gulēt uz ūdens un virzīties uz priekšu, atbalstoties ar rokām pret ezera dibenu. Bet es gribēju peldēt dziļā ūdenī un, tā kā citi bērni visai reti gāja uz ezeru, sāku doties turp viens pats.
Savus ratiņus atstāju augšā, akāciju pudurī, tad norāpos pa zāļainajām terasēm lejā līdz krastmalai, tur noģērbos un pāri akmeņiem un dūņām aizrāpoju līdz vietai, kur ezera dibens bija smilšains. Tur ūdens man sniedzās līdz krūtīm, kad es sēdēju.
Avīzes «Draugi» rakstā nekas nebija minēts par to, ka rokas jāsaliec un jāvirza uz priekšu tā, lai mazāk būtu jūtama ūdens pretestība. Pēc zīmējumiem es sapratu, ka vajag tikai kustināt izstieptās rokas augšup un lejup.
Iemanījos tik tālu, ka varēju noturēties virspusē, stipri kuldams ūdeni, taču nepratu tikt uz priekšu, un tikai nākošajā gadā, pēc tam kad biju pie mūsu vārtiem aprunājies par peldēšanu ar kādu citu klaiņotāju, es iemācījos pareizi kustināt rokas.
Pēc tam man veicās arvien labāk, un pienāca diena, kad jutu, ka varu peldēt, kur vien gribu. Nolēmu pārbaudīt savas spējas aiz «bedrēm».
Bija tveicīgs vasaras vakars, un ezers likās tikpat zils kā debesis. Es kails sēdēju krastā, vērodams melnos gulbjus, kas tālu ezerā šūpojās sīkajos vilnīšos, un strīdējos ar Otru Zēnu, kurš gribēja, lai eju mājās.
«Tu viegli nopeldi simt jardus gar malu,» viņš sprieda. «Neviens cits zēns visā skolā to nespēj.»
Taču es neklausījos viņā, kamēr viņš aizrādīja:
«Redzi, cik te vientuļa vieta.»
Tieši vientulība mani biedēja. Ap ezeru neauga koki. Tajā brīvi spoguļojās debesis, un apkārt vienmēr valdīja dziļš klusums. Reizumis iekliedzās gulbis, taču tas bija skumjš kliedziens un tikai pastiprināja nošķirtības sajūtu.
Pēc brīža es ierāpos ūdenī un, irdamies ar rokām, lai varētu noturēties taisni, aizkļuvu līdz vietai, kur sākās aukstais, tumši zilais dziļums. Stāvēju, kustinādams rokas un raudzīdamies lejā dzidrajā ūdenī, kur varēju redzēt garos, bālos ūdenszāļu stiebrus, kas locījās kā čūskas, stiepdamies augšup no zemūdens terases stāvās sienas.
Palūkojos augšā uz debesīm, tās likās bezgalīgas — tukšs debess jums un zila ūdens grīda. Es jutos viens pasaulē, un mani māca bailes.
Nogaidīju mazu brītiņu, tad ievilku elpu un devos pāri kritumam. Uz mirkli manas kājas apņēma aukstie ūdens augu kāti, tad tie pašķīrās, un es peldēju ūdenī, kas man šķita bezgala dziļš.
Gribējās griezties atpakaļ, taču es peldēju tālāk, lēni un ritmiski kustinādams rokas un visu laiku atkārtodams pie sevis: «Tikai nebaidies, tikai nebaidies, tikai nebaidies!»
Pamazām apgriezos un, kad atkal redzēju krastu un tas likās ļoti tālu, mani uz mirkli pārņēma paniskas bailes un es sāku ar rokām kult ūdeni, taču iekšējā balss mani neatlaidīgi drošināja, es atguvos un atkal peldēju lēni.
Izrāpos krastā, juzdamies kā pētnieks, kas atgriežas mājās no ilga, grūta un bīstama ceļojuma. Ezermala man vairs nelikās vientulīgs nostūris, kas iedvesa bailes, bet neizsakāmi jauka vieta, kur spīdēja saule un zaļoja zāle, un es ģērbdamies svilpoju.
Es pratu peldēt!