Mežā urdziņu urdzītes čalodamas tecēja uz upi. Pie vienas Pinkaine padzērās ūdeni un domāja:
— Vajadzētu izpeldēties.
Mazliet apsvērusi, viņa devās uz to pašu pusi, kurp traucās pavasara ūdeņi. Ķetaurītis un Letenīte teciņiem vien ļepatāja līdzi.
Drīz viņi sasniedza Ielīces upmalu. Lācēni skatījās un brīnījās. Plata, rāma straume šalkdama plūda garām. Tajā atspoguļojās zilā debess ar balto mākoņu vāliem. Saules pārmesto sidraba tiltu reizēm pārrāva straumes nesti ledus vižņi.
Pinkaine ievēlās dziļajā ūdenī, ka nošļakstēja vien. Viņas augums pazuda lielajā slapjumā, tikai gabaliņš galvas un purna gals vien turējās virs ūdens. Pat tas niecīgais mazumiņš, kas no mātes bija saskatāms, arvien vairāk attālinājās no krasta.
Ķetaurītis un Letenīte no uztraukuma smilkstēja pilnā rīklē, bet Pinkaine, nelikdamās dzirdam, peldēja tik tālāk, pagriezdamās gan pret straumi, gan atkal pa straumi lejup slīdēdama.
Kad Pinkaine bija diezgan izpeldējusies un kad viņai šķita, ka garajā ziemā uzkrājušies netīrumi ir nomazgāti, viņa atgriezās malā un izkāpa krastā. Lācēni, nevairīdamies ūdens lāšu, kas no mātes kažoka šļakstēja virsū, priecīgi glaudās viņai klāt un apmierināti mīņājās. Pinkaine, izpurinājusi no kažoka ūdeni, teica lācēniem:
— Nu arī jums jāpapeldas!
— Nē, nē! — Ķetaurītis un Letenīte vienā mutē iesaucās un metās bēgt katrs uz savu pusi.
Bet kur tu mātei izbēgsi! Pinkaine pāris lēcienos panāca Ķetaurīti, paķēra to aiz kupra zobos un iemeta upē. Ķetaurītis pilnīgi iegrima ūdenī, pat galva nepalika ārā.
Letenīte, kārklājā paslēpusies, bailēs trīcēja.
Ķetaurītis, cik ātri vien varēdams, kustināja visas četras kājas. Tā viņam izdevās pacelties virs ūdens un noturēties virspusē. Viņš sprauslādams un spurkšķēdams visiem spēkiem cīnījās pret straumi.
Viņš cītīgi ar ķepām airējās uz krasta pusi, bet Pinkaine rūkdama baidīja viņu projām. Ķetaurītim kļuva karsts no izmisīgās cīņas ar auksto ūdeni. Kad māte vairs nerūca, viņš izpeldēja malā.
Krastā kāpjot, viņam atklājās vēl kas jauns: kažoks bija kļuvis smags kā svins. Bet, kad ūdeni no spalvas izpurināja, kļuva atkal viegli.
Ķetaurītis turējās no mātes attālāk. Drošs paliek drošs, ka neiemet vēlreiz ūdenī.
Pinkaine nu meklēja Letenīti. Viņa pa pēdām uzoda, kur Letenīte bija nolīdusi. Pinkaine ar ķepu izrausa viņu no krūma apakšas un bīdīja uz krasta pusi. Nebēdne pretojās. Viņa rēca, spārdījās, pat purnu mātei sapekāja. Pinkaine sadusmojās un bārās:
— Kur tas redzēts? Māti iedrošinies neklausīt. Es tev gan rādīšu!
Viņa paņēma Letenīti aiz galvas savā lielajā mutē un stiepa uz upi. Nabadzīte ar visām četrām ķepurojās, ķepurojās, bet atsvabināties nespēja.
Pinkaine ar visu nesamo iebrida upē, iegremdēja to ūdenī un šļaukāja uz vienu un otru pusi. Tad ar vienu ķepu piespieda Letenīti sev klāt, bet ar otru berza tai muguru. Letenīte gan rūca, gan vaimanāja. Viss veltīgi! Nelīdzēja ne dusmošanās, ne gaušanās. Tikai tad, kad pēc Pinkaines saprašanas nebēdne bija diezgan pārmācīta, viņa to vēlreiz iemeta ūdenī, lai mācās peldēt.
Pēc visa pārdzīvotā Letenītei bija grūti noturēties virs ūdens. Māte viņu satvēra un izmeta krastā. Letenīte kā akmens iekrita sausas zāles kūlā un palika nekustīgi guļot.
Ķetaurītis piegāja klāt un, ar purnu viegli pabikstīdams, pažēloja māšeli.
Beidzot Pinkaine labsirdīgā balsī ieņurdējās:
— Iesim nu atpakaļ uz mežu!
Viņa sāka soļot, un lācēni paklausīgi sekoja mātei. Letenīte brāļukam iečukstēja ausī:
— Brr! Kāda tā peldēšanās.
— Bet atspirdzinoša gan, — Ķetaurītis atrūca.