Pinkaine ar lācēniem apmetās Denderu gravas krūmājos pārlaist tveicīgo dienvidu. Viņi palīda zem kupla cera. Pinkaine drīz aizsnaudās, Ķetaurītim un Letenītei nenāca miegs.
Ķetaurītis, pie mātes sāniem tupēdams, aiz garlaicības nezināja, ko iesākt. Viņš klusi aizzagās soļus pārdesmit projām pie kāda celma, kas bija saplēsts vienās šķembās.
Kādā spraugā lodāja kāpurs. Ķetaurītis gribēja to noķert. Viņš pavilka vienu šķembu, lai piekļūtu kāpuram. Bet tā izspruka no ķetnas un atšāvās atpakaļ. Pret celmu atsitoties, šķemba iedžinkstējās kā kokles stīga: — Dzinn...
Ķetaurītis, galvu ieslīpi turēdams, vērīgi klausījās. Viņam šī skaņa patika. Kad džinkstēšana mitējās, viņš atkal pavilka koksnes šķiedru kūli un palaida to vaļā. Atkal atskanēja: — Dzinn...
Aizrautīgais muzikants tā atkārtoja vēlreiz un vēlreiz, jūsmodams par katru izraisīto trīcošo skaņu.
Letenīte klausījās, klausījās, un viņai pašai arī iegribējās paspēlēt!
Celma tuvumā zemē gulēja pērkona saspārdītas priedes stumbrs. Letenīte sāka to džinkstināt.
Pamodās māte. Lācēnu muzicēšanas aizkustināta, tā pati piestājās pie vēja aizlauztas priedes. Viņa ar plecu kustināja stumbru, un priede līgodamās čīkstēja un dzerkstēja. Lācēni vēl aizrautīgāk raustīja šķembas.
Ķetaurītis, koksnes šķiedru skaņu iejūsmināts, balsi locīdams, gari īdēja. Letenīte smalkos toņos vilka līdzi. Pinkaine reižu reizēm ielaida starpā savu rupjo balsi.
Dienvidus klusumā tālu skanēja meža koklētāju koncerts.