Kādā vasaras priekšpusdienā Pinkaine ieveda Ķetaurīti un Letenīti meža ietvertā klajumā, kas bija kā nosēts ar dažāda lieluma akmeņiem. Ķetaurītis paslēpās aiz viena no tiem. Letenīte skraidīja un meklēja brāļuku, bet nevarēja atrast. Šis gulēja nekustīgi, zemei pieplacis, un līdzinājās savam apsūnojušajam slēpējam.
Taču drīz vien Ķetaurītim apnika tā gulēt. Viņš uzrāpās uz akmens. Nu Letenīte pamanīja brāļuku un piebiedrojās tam.
Abi lācēni no paaugstinājuma vēroja māti. Un Letenīte iesaucās:
— Redz, kā viņa spēkojas!
— Skriesim palīgā! — Ķetaurītis attrauca. Un abi aizauļoja pie mātes.
Pinkaine bija satvērusi milzīgu akmeni pie apakšas, cēla to augšā un, ar galvu piepalīdzot, apvēla otrādi. Atklātajā vietā zeme bija gluži kaila un valgana, vadziņām izlīkumota un aliņu ieejām izraibināta. Simtkāji, gaismas un siltuma izbijušies, šaudījās šurpu turpu, sliekas vilkās atpakaļ savās aliņās, un kailgliemeži meklēja ēnu.
Pinkaine ar lūpām un mēli uzlasīja iztraucētos dzīvnieciņus un kāri tos apēda. Arī Ķetaurītis un Letenīte piedalījās ēšanā. Viņiem visvairāk garšoja sliekas. Tās viņi meklēja arī aliņās, noraušot ar ķepām zemi.
Kad šai vietā vairs nebija ko ēst, Pinkaine, meklēdama kārumus, apvēla citu akmeni. Tur viņa vairs nelaida mazos klāt. Neko darīt. Lācēniem nu pašiem vajadzēja pūlēties.
Tai dienā lāču ģimene apvēla daudz akmeņu, kamēr izsalkums bija apmierināts.
Kad Pinkaine ar saviem bērneļiem devās atpakaļ uz mežu, viņa pārliecinājās, ka akmeņiem apvērstā mitrā puse bija nožuvusi gluži sausa.
Ķetaurītis dižojās: — Lielu darbu esam padarījuši.