Pinkaine iznāca no meža ēnas saulainā un zālainā klajumiņā. Aiz viņas iztipināja Ķetaurītis un Letenīte. Visapkārt zālienai slējās tumši zaļas egles, kas, savas smailās galotnes kā šķēpus gaisā pacēlušas, sargāja ziedošās pļaviņas mieru. Dienvidus saulē tveicīgais gaiss virmoja un ņirbēja. Visvisādu kukaiņu tikko sadzirdama vienskanīga sīkšana atgādināja, ka dzīvība un rosība ne mirkli nemitas pat visklusākajā un vientuļākajā dabas stūrītī.
Pinkaine un lācēni klusēdami čāpoja pa svaigi zaļo un dažādu krāsu ziediem izraibināto meža noriņu, kas kā krāšņs paklājs pletās uz visām pusēm. Visveiksmīgākais audējs nebūtu spējis noaust tik brīnišķīgu paklāju.
Bet ko lāči saprot no skaistuma?
Pinkaine, Ķetaurītis un Letenīte ar savām platajām ķepām nolieca un nomina zāli, nolauza puķes. Zāle gan atkal pamazām pacēlās, bet nolauztie ziedi palika guļot un saules svelmē sāka izdvest vītuma smaržu.
Pinkaine apstājās pļaviņas vidū, visskaistākajā vietā.
— Ķersimies pie paklāju ritināšanas! — viņa skubināja Ķetaurīti un Letenīti.
Bet lācēni nesaprašanā stāvēja un brīnījās.
— Kur tad ir tie paklāji? — Ķetaurītis pabailīgi iejautājās.
— Tepat acu priekšā.
Lācēni vēl neticīgāk raudzījās visapkārt. Tikai tad, kad Pinkaine sāka urķēt velēnu, viņi noprata, kas darāms. Abi palīdzēja mātei viņas sāktajā darbā.
Ķetaurītis vel nebija velēnu apversis, kad jau kļuva ziņkārīgs:
— Kādēļ mums jādara tāds netīrs darbs?
— Pacieties mazliet! Tad uzzināsi, — māte aizrādīja.
Drīz visi trīs bija uzplēsuši velēnu un apmetuši uz otru pusi.
— Pakodieties nu zāļu maigās saknītes! — Pinkaine mudināja lācēnus.
— Ak tādēļ mums vajadzēja savus purnus nosmērēt! — Ķetaurītis iesaucās un meklēja melnajā augsnē sulīgās saknītes.
— Barības dēļ ne tādi darbi vien jādara, — Pinkaine paskaidroja.
— Garšīgas gan! — Letenīte slavēja, pirmo kumosu košļādama.
— Būs vēl garšīgāki kumosi, — Pinkaine teica un rādīja uz resnu slieku, ko bija izrušinājusi.
— Tad ir vērts pūlēties, — Ķetaurītis iečukstēja Letenītei ausī un sāka rakņāties tā, ka zemes pikas lidoja uz visām pusēm.
Kad apvērstajā velēnā maigās saknītes bija noēstas, kukaiņi un kāpuri izlasīti, Pinkaine vēla to tālāk: pārmeklēto pusi apsvieda un jaunu uzgrieza virspusē. Lācēni sāka rakņāties pa to, bet Pinkaine stingri noteica:
— Tagad ķerieties katrs pie sava rituļa!
Neko darīt. Mātes pavēli vajadzēja izpildīt. Gabaliņu nostāk lācēni naski vien sāka ritināt katrs savu velēnu.
Letenītes purns, velēnu ceļot, piedūrās kaut kam mīkstam, sanošam. Tai vietā no zemes izlīda lielas, spīdīgi melnas kamenes, kas dūkdamas pacēlās gaisā un riņķoja ap Letenītes galvu. Letenīte ļoti nobijās un skrēja pie mātes. Kamenes lidoja pakaļ.
Kamēr Letenīte, no kamenēm vairīdamās, bēguļoja, Ķetaurītis piesteidzās pie māšeles velēnas. Viņš paurķēja, paurķēja. Tik pievilcīgi salda smarža iesitās nāsīs. Drīz lācēns izrausa no zemes brūnu, medus pilnu šūniņu čemuru, pieplaka pie zemes un, ar ķepām aptvēris atradumu, aplaizīja šūniņas un izsūca medu. Viņš jau gribēja apēst visu čemuru, kad atminējās māšeli.
— Letenīt, nāc pie medus! — viņš sauca.
Kamenes, kas visu laiku bija apstājušas Letenīti, pārlidoja uz Pinkaini. Nu Letenīte varēja skriet pie brāļuka.
— Še, māsiņ, zemes bišu saldumiņš, — Ķetaurītis teica un sniedza Letenītei pustukšīto šūniņu čemuru.
Letenīte, brāļuku tencinādama, notiesāja pāri palikušo medu ar visām šūniņām.
— Tādu gardumu varētu vēl ēst, — lūpas laizīdama, viņa teica un sāka izošņāt velēnu. Bet medu viņa vairs neuzgāja.
Visu pēcpusdienas cēlienu Pinkaine un lācēni vēla tikai uz priekšu katrs savu velēnu un mielojās ar saknītēm un kāpuriem, kamēr vairs negribējās.
Kad Pinkaine, Ķetaurītis un Letenīte atgriezās mežā, pļaviņā palika trīs velēnu vīstokļi — viens lielāks, divi mazāki — saritināti kā paklāju rituļi.