Kādā vasaras rītā Pinkaine ar lācēniem čāpoja pa Brūkļu purvu. Rasas pilieni brūklenājā, pirmo saulstaru apmirdzēti, spīguļoja kā dimanta actiņas. Tās apbrīnodams, Ķetaurītis ieraudzīja uz ciņa kaut ko sarkanbrūnu ar tumšu līku loču svītru uz muguras, gredzenā saritinājušos, mierīgi guļam. Tuvāk pieejot, gredzens sakustējās un, visā garumā izstiepies, žigli aizlocījās pa sūnekli.
Ķetaurītis skrēja pakaļ veiklajai ložņai. Tā iešņākdamās spēji pavērsās pret sekotāju un, galvu augšup pacēlusi, draudoši atplēta muti. Zvērojošas acis raudzījās pretī. Ķetaurītis apstājās.
— Ak tu, sūnu loža, lāci baidīt iedomājusies! — viņš nicinoši iesaucās un tvēra draudētāju.
Acumirklī divi gari, asi zobi iecirtās lielībnieka ķepā.
Ķetaurītis saniknots kodīja un purināja uzbrucēju, bet tā, izmisīgi pretodamās, dzēla viņam, kur pagadījās, — purnā, vaigā, ausī.
Piesteidzās māte un nobāra dēlēnu:
— Neaiztiec odzi!
Bet bija jau par vēlu. Dzēlumi sāka sūrstēt: odzes inde bija ekļuvusi asinīs. Galva uzpampa liela kā ķirbis. Auss izauga kā milzu beka. Ķepa uztūka bluķa resnumā. Iekaisušās vietas dega kā ugunī. Ne kāju pie zemes pielikt, ne galvu plecos noturēt.
Ķetaurītis ar mokām aizvilkās līdz purva ezeram. Viņš ielīda meldros un sāpīgo ķepu un purnu mērcēja vēsajā ūdenī, bez mitas kunkstēdams un vaidēdams.
Letenīte ar līkumu paskrēja garām pieveiktajai odzei, kas nekustīgi gulēja sūnās. Viņa arī devās uz meldrāju un nepameta brāļuku vienu.
Letenīte iemērca ķepu ūdenī un tad vēso veldzi pilināja uz Ķetaurīša aiztūkušo aci, pūta dvašu uz sāpīgo ausi, bet viņas paīdzība neremdēja sāpes. Nabadziņš vaidēja, kā vaidējis.
Ķetaurītis neko vairs neēda. Māsiņa pienesa viņam gan baraviku, gan brūkleņu ķekaru, gan kameņu medus kanniņu, bet ne ar ko viņu nevarēja iekārdināt.
Divas nedēļas Ķetaurītis bez ēšanas mocījās ezera malā. Tikai tad viņš sāka atspirgt.