Pinkaine gāzelēdamās lēni soļoja gar Ielīces upes ūdensmalu. Ķetaurītis ļepatāja mātei vienā pusē, bet Letenīte otrā pusē.
Pēkšņi Ķetaurītis apstājās un apturēja arī māšeli, sacīdams:
— Paskaties smiltīs!
Letenīte skatījās, skatījās, bet neko īpašu neievēroja.
— Ir gan! — Ķetaurītis pukojās un ar ķepu rādīja zemē. — Nevar saredzēt, lūk, šos iedobumus!
Nu Letenīte ieraudzīja mitrajās krastmalas smiltīs savādas bedrītes. Ķetaurītis tikko bija ievērojis, kā tās rodas. Viņš lielīgi skaidroja:
— Tās ir mātes pēdas.
Letenīte šaubīdamās paostīja un tad iesaucās:
— Ož gan pēc mātes!
Kamēr lācēni apbrīnoja jauno atklājumu, tikmēr Pinkaine bija aizgājusi labā gabalā. Lācēni skrēja pakaļ mātei. Bet tā pagrieza galvu atpakaļ un stingrā balsī ierūcās:
— Apstājieties!
Lācēni tūdaļ palika stāvot un notālēm vēroja māti. Viņa ostīja zemi, purināja galvu un sprauslāja. Tad izslējās stāvus un skatījās vienā virzienā pār upes līci. Lācēni kļuva ziņkārīgi un nepacietīgi mīņājās uz vietas.
Beidzot Pinkaine pagriezās uz viņu pusi, māja ar ķepu un sauca:
— Nāciet šurp!
Ķetaurītis un Letenīte palēkšus aizdrāzās pie mātes. Pinkaine ar labo ķepu rādīja smiltīs.
— Tās ir tavas pēdas, — Ķetaurītis iesaucās.
Māte purināja galvu.
— Nē! Cilvēka pēdas, — viņa teica.
Lācēni paostīja tās. Nāsīs iesitās nepazīstama smaka. Ķetaurītis iespieda savu ķepu smiltīs blakus cilvēka pēdai. Ķepas nospiedums bija tai ļoti līdzīgs.
— Kā lai atšķir cilvēka pēdas no lāča pēdām? — Ķetaurītis jautāja.
— Pēc smakas. Bet, ja cilvēks pēdas ieminis vairākas dienas atpakaļ, tad smaka izzudusi. Tad jāņem vērā, ka cilvēka pēdām papēži pavērsti uz iekšpusi, bet pirkstgali pagriezti nedaudz uz ārpusi. Turpretim lāča pēdām papēži izvērsti uz ārpusi, bet pirkstgali pagriezti uz iekšpusi. Tādēļ arī cilvēki lāčus mēdz saukt par greizkājiem, — Pinkaine skaidroja.
Pinkaine devās uz krauju. Lācēni, cieši pie viņas turēdamies, gāja līdzi. Kraujā uzkāpusi, māte pacēlās uz pakaļkājām un, aiz resna egles stumbra slēpdamās, rādīja pāri upes līcim un teica:
— Redziet, kur aiziet cilvēks.
Lācēni kā sastinguši, uz pakaļkājām stāvēdami un purnus uz priekšu izstiepuši, vērās norādītajā virzienā. Cilvēka smaka, ko atnesa vējš, iekodās nāsīs, kaut gan pats cilvēks bija vismaz kilometru tālu.
— Brr... brr... brr... — ierūcās Pinkaine. — Cilvēks šauj un gūsta lāčus. Sargieties cilvēka! — viņa stingri noteica.