Pinkaine ar lācēniem uzturējās vairākas dienas lelīces upes tuvumā. Kādā karstā dienvidū māte iegulās vēsajā upes ūdeni atveldzēties, bet Ķetaurītis un Letenīte krastmalā aizrautīgi nodevās pēdu rotaļai. Lācēni nostājās viens otram blakus un tad abi reizē sāka soļot. Soļot vajadzēja tā, lai pakaļkāju pēdas sakristu ar priekškāju pēdām. Cik labi tas viņiem veicās!
Aizraudamies ar šo rotaļu, lācēni bija aizgājuši līdz patālam meža stūrim. Ķetaurītis vedināja māšeli:
— Iesim mežā!
— Bez mātes nedrīkst, — Letenīte iebilda.
— Tālu neiesim. Nāksim drīz atpakaļ, — Ķetaurītis noteica un devās mežā iekšā. Viņi nonāca uz iestaigātas takas. Letenīte, negribīgi sekodama, bailīgi ieminējās:
— Vai tik te nav bijis cilvēks?
— Neuztraucies! — Ķetaurītis mierināja māšeli un devās tikai uz priekšu.
Taka aizstiepās meža klajumā un ielocījās ābeļu dārzā, kurā lācēni ievēroja neredzētu celtni — mežsarga māju, kas bija klusa kā izmirusi: ļaudis gulēja diendusu.
Ziņkārības vilināts, Ķetaurītis piesardzīgi tuvojās mājai. No turienes vēsmiņa atnesa dažādas smaržas. Labi varēja atšķirt arī cilvēka smaku. Letenīte, kas bija palikusi dārza malā, raudulīgi īdēja:
— Steigsimies atpakaļ!
— Mazdūšīgā, nečinksti! — Ķetaurītis sirdījās. — Nāc labāk ābolos!
Ķetaurītis uzrāpās kuplā ābelē. Letenīte sadūšojās, aizgāja un arī uzrausās tajā pašā kokā.
Lācēni plūktin plūca un ēda garšīgos ābolus.
Klusā māja atdzīvojās. Bija dzirdama durvju virināšana un cilvēku sarunāšanās. Viņi devās uz tīrumu. Lācēni, uztvēruši agrāk nedzirdētās skaņas, nobijās.
— Vairs nav droši! — Ķetaurītis čukstēja.
— Bēgsim! — Letenīte drebošā balsī tikko dzirdami teica. Viņa pirmā nošļūca no ābeles, pēc tam Ķetaurītis ievēlās zālē. Abi bija tā pieēdušies, ka vēderi vai plīsa. Viņi gurdeni kūņojās pa zemi.
Kur bijuši nebijuši — pieskrēja divi zēni. Viens no viņiem satvēra Ķetaurīti, otrs — Letenīti. Lācēni nepretojās. Viņi bija mierīgi zēnu rokās, kad tos stiepa uz istabu.
Istabā bija daudz jaunumu. Visu vajadzēja apošņāt, apskatīt, apbrīnot. Lācēni līda pagultē, pagaldē, uzrāpās uz sola.
— Viss ir svešs un dīvains! — Ķetaurītis dvesa.
— Nepaliksim šeit! — Letenīte lūdzās.
Bet ārā izkļūt vairs nevarēja: zēni bija aiztaisījuši durvis. Letenīte piesteidzās pie durvīm, mēģināja tās atvērt, bet veltīgi nopūlējās gan šā, gan tā. Viņa no uztraukuma nepacietīgi smilkstēja. Ķetaurītis ar saviem spēcīgajiem nagiem skrāpēja padurvis un ar asajiem zobiem grauza stenderi. Bet velti! Durvis neatdarījās.
Viens zēns iebāza Ķetaurītim mutē cukura graudu. Cik garšīgs tas bija! Otrs zēns pacienāja arī Letenīti. Kā viņa laizījās, cukura graudu apēdusi!
Lācēni vairs nedeva miera zēniem. Kur viņi pakustējās, lācēni pakaļ. Letenīte ar purnu bikstīja viena zēna lielus, Ķetaurītis pekāja savam devējam pa rokām, lūgdamies salduma. Zēni bija devīgi. Viņi paņēma pa jaunam cukura graudam no skapja un mieloja katrs savu kārumnieku.
Kad viss cukurs bija izēdināts, lācēni sāka pievērst vairāk uzmanības pašiem kāruma devējiem. Viņi atkāpās kaktā un pacēlās visā augumā. Lūpas izstiepās un trīcēja. Abi nekustēdamies stāvēja, pie sienas piespiedušies, un baiļu pilnām acīm vērās zēnos.
— Cilvēki! — Ķetaurītis un Letenīte nopūtās.
Zēni, istabas vidū nostājušies, izbrīnā raudzījās lācēnos, kas tik pēkšņi bija pārvērtušies.
legrabinājās atvērtais logs. Tajā parādījās Pinkaines galva. Pinkaine dobji ierūcās un ielēca istabā. Zēni paguva izskriet un aizcirst durvis.
Ķetaurītis un Letenīte traucās mātei pretī, pieglaudās viņai klāt, priecīgi smilkstēja un laizīja tās purnu. Pinkaine paņēma Ķetaurīti zobos aiz skausta un izmeta pa logu ārā. Pēc tam ar Letenīti mutē izlēca arī pati laukā. Visi trīs steigšus devās caur ābeļu dārzu uz mežu.
Zēni bija aizskrējuši uz tīrumu, kur strādāja pieaugušie, un sacēluši trauksmi. Kliegdami un izkaptis un dakšas vicinādami, ļaudis steidzās uz māju. Kad cilvēki piesardzīgi tai tuvojās, Pinkaine, Ķetaurītis un Letenīte atradās jau tālu mežā.