Bija iestājies pats aukstākais ziemas laiks. Virpuļus griezdams, trakoja negants sniegputenis. Skaudrs sals turēja ledus važās zemi un ūdeņus, stindzināja kokus un krūmus, saldēja dzīvniekus.
Meža iemītnieki patvērās kur varēdami no uzmācīgā puteņa un nepanesamā aukstuma. Vāverītes saritinājušās gulēja savās siltajās ligzdās. Pelītes nolīda dziļi alās. Rubeņi ierakās irdenajā sniegā. Sīkie putniņi salīda koku dobumos. Zaķi paslēpās aizputinātajos paegļos. Pat vilki meklēja aizvēni biezajās eglainēs.
Tādā bargā laikā, pašā ziemas vidū, lāču mātei Pinkainei piedzima divi mazi mazi lācēni — Ķetaurītis un Letenīte. Viņi bija kucēna lielumā, kaili, akli un nevarīgi.
Ķetaurītim un Letenītei nebija ne jausmas par salto vēju un sniega virpuļiem. Bieza kupena klāja Pinkaines ziemas migu. Sniegs kā vatēta sega aizsargāja no aukstuma. Pinkaine turklāt, kā ezis kamolā saritinājusies, turēja klēpī savus mazulīšus, ar ķepām aptverdama vārgos ķermenīšus un ar galvu tos apsegdama.
Ķetaurītim un Letenītei bija silti kā mīkstā gultiņā zem vilnainas segas. Izkurinātā istabā nebūtu bijis siltāk.
Zem sniega kupenas Ķetaurītis un Letenīte pavadīja trīs mēnešus. Pa šo laiku lācēni ieguva acu gaismu, paaugās lielāki un apklājās ar biezu, brūnpelēku spalvu. Viņi kļuva nemierīgāki un kustīgāki. Mātes klēpis bija par mazu. Laiku pa laikam Ķetaurītis un Letenīte nepacietīgi ieņurdējās: tumsa un šaurība tiem bija apnikusi.