Pienāca bišu ziedu laiks. Gaiss liepu apkārtnē bija medainas smaržas pilns. Šo pievilcīgo smaržu lāču oža uztvēra jau no tālienes. Pinkaine ar Ķetaurīti un Letenīti, galvas izstiepuši un purnus nenolaiduši, skriešus devās uz liepaini. Viņi aizelsušies nonāca īstā meža dravā. Te vienkopus auga vairākas liepas žuburainiem, ziedu piebērtiem zariem. Liepu mīksto šalkoņu pavadīja vienmērīga sanēšana: lapotne bija bišu pilna. Ik ziedā rosījās čaklās medus vācējas.
Liepu dobumos bites bija ievilkušas šūnu kāres, kurās viņas sanesa ziedos ievākto medu.
Ķetaurītis rāpās kādā liepā. Labā augstumā ticis, viņš ievēroja nelielu caurumu, pa kuru citas zeltspārnītes sanēdamas steidzās iekšā, citas — ārā.
Ķetaurītis domāja: «Tur jābūt medum!»
Viņš iebāza purna galiņu caurumā. Kā tad! Iekšpusē bija neizsakāmi jauka smarža. Bet ķepu nevarēja dabūt iekšā: caurums par mazu.
Ķetaurītis ar pakaļējām kājām aptvēra stumbru, ar kreiso priekšķepu turējās pie stumbra, bet ar labo, nikni rūkdams, atgaiņāja aizkaitinātās bites, kas viņam neganti uzbruka un dzēla lūpās, purnā, ap acīm. Sīvie dzēlieni neatbaidīja Ķetaurīti. Skrejas paplašināšanai viņš laida darbā zobus.
Neatlaidīgā cīņā ar saniknotajām uzbrucējām caurums tika tik tālu palielināts, ka varēja iebāzt ķepu. Ķetaurītis grāba ārā vasku ar medu un bāza tikai mutē. Bites vēl negantāk uzbruka kārumniekam. Bet lāčuks no tām vairs nebijās. Viņš bija tā notriepis purnu, galvu, ausis ar medu, ka tas aizsargāja viņu no sāpīgajiem dzēlieniem.
Letenīte meklēja medu citā liepā. Viņa naski rāpās pa stumbru augšup un tuvojās skrejai. Uztrauktās bites riņķoja virs galvas. Viena iedzēla Letenītei pašā purna galiņā. Viņa no sāpēm iekaucās un nogāzās zemē. Bites nolaidās pakaļ un salīda biezajā spalvā. Letenīte izmisīgi vārtījās pa zemi un raudāja. Laime, ka tuvumā bija upe. Letenīte ieskrēja upē un iegremdējās ūdenī.
Pēc peldes viņa čāpoja atpakaļ uz liepaini, sāpīgo purnu laizīdama. Ķetaurītis, jocīgi gorīdamies, ļepatāja pretim. Viņš bija pārvērties tādā ērmā, ka māšele to nemaz vairs nevarēja pazīt. Nācēju par nez kādu briesmoni noturēdama, Letenīte bēga ļekatu ļekatām.
Ķetaurītis rūca nopakaļ: — Nemūc!
Letenīte pazina brāļuka balsi un apstājās. Kad Ķetaurītis pietipināja, Letenīte redzēja, ka medus bija līdz nepazīšanai izķēmojis Ķetaurīti. Viņa palīdzēja brāļukam nolaizīt ar medu piesūkušos spalvu. Tā arī viņa dabūja iebaudīt lāču vislielāko gardumu.