Virs Vaivarāju purva gaisā šaudījās iztraucētas ķīvītes un izmisīgi kliedza: «Kī-i-vit, vit, vit-kī-i-vit!» Ķetaurītis un Letenīte urķējās pa viņu ligzdu un mierīgu prātu noēda sadētās olas.
Izdzirdušas ķīvīšu trauksmes saucienus, palīgā salaidās kuitalas. Viena klupa Ķetaurītim virsū un ar knābja cirtieniem sadeva viņam pa pakausi.
— Še tev, še tev! Nemēģini vairs otrreiz postīt putnu perēkļus! — viņa bārās.
Cita kuitala knābāja Letenīti. Pinkaini apstāja vesels bars saniknotu ķīvīšu.
Lāči pagaiņāja putnus un tad, nepiegriezdami klaigājošajiem pavadoņiem ne mazākās vērības, devās tālāk purvā, un uzgāja atkal un atkal olu pilnas ligzdas, un iztukšoja tās.
Pinkaine bija tā aizrāvusies ar perēkļu okšķerēšanu, ka nemaz nedzirdēja klusu ducināšanu un neievēroja melnu mākoni, kas parādījās apvāršņa malā un, ātri uz abām pusēm izplezdamies, pacēlās arvien augstāk pie zilajām debesīm, un drīz aizsedza sauli. Egles meža aplokā zaudēja mirdzumu. Krēsla apklāja purvu. Pēkšņi no tumšā padebeša izšāvās zibens strēle, un norībēja pērkona grāviens. Ķetaurītis un Letenīte aiz izbailēm pieplaka pie zemes. Tikai tagad Pinkaine pamanīja tuvojošās briesmas. Viņa uzsauca lācēniem: — Negaiss sākas! Steigšus atpakaļ uz mežu!
Un visi trīs tūdaļ auļiem vien devās turp.
Zibšņi bez mitas šaudījās drīz priekšā, drīz vienā, drīz otrā pusē. Pērkona dārdi sekoja cits citam, viens spēcīgāks par otru. Lietus gāzās straumēm. Pinkaine, Ķetaurītis un Letenīte, līdz ādai izmirkuši un kūpēdami, auļoja pa dažos mirkļos pārplūdušo lāču taku uz mežu. Tur Pinkainei bija zināma droša patvertne.
Bet no meža traucās pretī stipra šņākoņa. Likās, ka tūkstošiem aizkaitinātu odžu stātos ceļā, lai lāčus nelaistu uz paslēptuvi.
Vējš neganti locīja koku galotnes, lauza zarus un ar visām saknēm izrāva no zemes milzīgas egles. Mežmalā viena egle gandrīz uzgāzās Pinkainei virsū.
Visiem šiem biediem par spīti, Pinkaine ar lācēniem ieskrēja vētras brāzmu pārņemtajā mežā. Viņi devās uz biezokni, kur gobas un liepas, un apses ar saviem zariem bija tā savijušās, ka pilnīgi aizklāja debesis. Pat zibeņu atspīdums tur nespēja ielauzties. Tikai smagās lietus lāses izritēja cauri biezajam lapojumam.
Šai meža visapslēptākajā vietā auga veca, milzīga liepa ar neparasti resnu stumbru. Lāča auguma augstumā tajā bija caurums, pa kuru Pinkaine varēja ielīst. Stumbra iekšienē — dobums, pietiekoši liels, lai tajā bez viņas ērti varētu novietoties arī abi lācēni. Šai dobumā steidzīgi ierausās Letenīte, Ķetaurītis un beidzot arī māte. Slapji, kā no ūdens izkāpuši, viņi saspiedās cieši kopā un, galvas ķepās paslēpuši, mierīgi gulēja. Drausmīgos zibens šķēpus vairs neredzēja, tādēļ tie vairs arī nebiedēja. Tikai vētras kaucieni un pērkona grāvieni vēl iedvesa bailes.
Piepeši spalgi nogranda gluži tuvu, un ugunīgas bultas iekrita liepai līdzās augošā apsē. Sirmā liepa nodrebēja. Dūmi un sēra smaka iespiedās dobumā.
— Arī te vairs nav droši! — Pinkaine iesaucās. — Mūciet ārā!
Lācēni vilcinājās. Viņiem bija bail pirmiem atstāt dobumu, tādēļ Pinkaine izlēca papriekšu. Tad nedroši izlīda Ķetaurītis un Letenīte.
Zibens bija pāršķēlis lielo apsi no galotnes līdz pašai zemei. Aplauztie zari sprakšķēdami dega visapkārt. Liesmu mēles šaudījās pavisam tuvu. Lācene ar lācēniem tik tikko aizspraucās garām uguns svelmei. Pinkainei vienos sānos pat apsvila spalva.
Pirmajā acumirklī Pinkaine nevarēja aptvert, kur lai glābjas. Tad viņai iešāvās prātā laimīga doma: «Jādodas uz upi.»
Līdz upei bija labs gabals ko skriet. Pa ceļam gadījās redzēt vēl dažus ugunsgrēkus. Bet pērkona dārdi arvien vairāk attālinājās, un zibšņu strēles parādījās aizvien retāk.
Upmalas krūmos nolīduši, lāči nogaidīja, kamēr negaiss mitējas. Kad atspīdēja saule un pie debesīm atplaiksnījās varavīksne, Pinkaine, Ķetaurītis un Letenīte atstāja krūmāju un, klajā vietā izgājuši, viņi visi vēroja apkārtni.
Šai mirklī — kur radusies, kur ne — virs lāču galvām sāka lidināties ķīvīte un uztrauktā balsī saukt:
— Ak jūs, putnu ligzdu postītāji, kaut jūs pērkons būtu nospēris!