Pinkaine pastaigājās pa šauru meža taku. Ķetaurītis un Letenīte rikšoja pa priekšu. Aiz kāda takas līkuma lācēni nozuda mātes skatam. Pinkaine paātrināja soļus, lai panāktu savus draiskuļus. Takas izliekumā nonākusi, viņa ieraudzīja cilvēku, kas, uz nūjas balstīdamies, nāca lācēniem tuvāk.
— Paslēpieties žigli kokā, ka cilvēks jūs nenosit! — Pinkaine uzsauca lācēniem un pati pacēlās uz pakaļkājām, sarauca augšlūpu, pacēla labo ķepu virs purna un caur degunu ieaurojās.
Cilvēks apstājās un nepakustēdamies ar stingru skatu raudzījās lāču mātē.
«Grib mani iebiedēt, lai es laižos lapās. Nekā nebūs! Par saviem lācēniem es esmu gatava cīnīties uz dzīvību un nāvi,» Pinkaine domāja un lēni virzījās uz priekšu.
Cilvēkam sametās bail. Viņš novērsa skatu no nācējas un atskatījās atpakaļ. Šai mirklī Pinkaine pieskrēja klāt, ar ķepām satvēra cilvēku un nogāza to gar zemi. Tad viņa nostājās blakus savam upurim un, galvu nodūrusi, ošņāja, un klausījās. Krūtis necilājās, nāsis nedvesa, lūpas nekustējās, un acis bija aizvērušās. Visas pazīmes liecināja, ka cilvēks vairs necelsies.
Pinkaine pagāja gabaliņu nostāk un notālēm vēl pavēroja tik viegli pieveikto. Viņš nepakustējās.
— Ķetaurīt un Letenīt, tagad rāpieties no kokiem lejā, — Pinkaine pavēlēja. — Cilvēks vairs nenodarīs neko ļaunu.
Lācēni norāpās un ar mātes atļauju apskatīja sastingušo cilvēku.
— Noslēpsim cilvēku priekšdienām! — Pinkaine teica un, aiz svārku stūra zobos paņēmusi, novilka viņu no takas, apklāja ar sūnām un virsū uzmeta vēl dažus žagarus.
— Tagad iesim tālāk! — Pinkaine noteica. — Vakarā atnāksim paskatīties. Un viņi aizgāja.
Kad no lāčiem vairs nebija ne miņas, sila cīrulis no priedes galotnes nometa savu dziesmas virteni: «Didl, didl, didl, guidloi, guidloi, lillilli, lillilī, lillillilliiī.»
Cīruļa skaļā dziesma pamodināja sūnām un zariem apkrauto cilvēku. Ar Pinkaini sastopoties, viņš bija zaudējis samaņu un nezināja, kas noticis. Viņš pašķīra apkrāvumu, piecēlās un nopurināja sūnas. Cīrulis vēl vienmēr trallināja savu jauko dziesmu. Cilvēks tajā saklausīja mudinājumu steigties projām no šīs vietas. Viņš aizgāja pa to pašu taku, pa kuru bija atnācis.
Vakarā Pinkaine ar lācēniem atgriezās tur, kur bija noslēpuši cilvēku. Lācene uztraucās un dusmīgi rūca, kad atrada sūnu kopiņu saplakušu un tukšu. Viņa neapmierināta staigāja apkārt, ošņāja cilvēka pēdas un īdzīgi urkšķēja:
— Viegli iegūts, viegli aiziet.