Mežs tinās vakara krēslā. Putnu dziesmas apklusa, un kukaiņu dīkšana mitējās. Tikai koku galotnes tikko dzirdami sačukstējās. Mežā klusiem spārniem nolaidās melna nakts.
Nakts vidū mežs atkal atdzīvojās. Izdzirdusi sūnās pelīti pīkstam, spārnus viegli vēdinādama, aizšvīkstēja pūce. Sikspārņi šaudījās, medīdami nakts taureņus. Sausajās lapās, atradis kāpurus, čabinājās ezis. Āpsis tekāja, garšīgas saknes meklēdams. Arī Pinkaine izveda savus lācēnus nakts gaitās.
Pinkaine uzoda āpša pēdas. Viņa lieliem soļiem gāja to meklēt. Letenīte tipināja pakaļ mātei. Bet Ķetaurītis skraidīja starp papardēm un apbrīnoja jāņtārpiņu spožos lukturīšus.
Tālumā mirgoja savāda gaisma. «Diez kas tur tā laistās un vizuļo?» Ķetaurītis domāja. Ziņkārība nelika viņu mierā. Viņš gāja, lai tuvumā apskatītu dīvaino parādību.
Ķetaurītis nonāca pie klajienes, kuras centrā zvīļoja liela, dzīva puķe. Sarkanas ziedlapas locīdamās pacēlās gaisā. No tām atdalījās mazas mazas zvaigznītes, kas lidinājās šurp un turp, augšup un lejup, kamēr nodzisa. To vietā no vijīgām mēlēm atdalījās atkal un atkal simtiem jaunu zvaigznīšu, kas, tāpat kā iepriekšējās, loku lokos izdejojušās, pēkšņi izgaisa.
Ķetaurītis, krūmājā ielīdis, kā apmāts lūkojās neredzētajā brīnumā. Viņš saņēmās, atstāja tumsas aizsegu un klusi iečāpoja apgaismotajā laukumā.
Ķetaurītis piegāja brīnumainajai puķei gluži tuvu klāt. Viņam nejauši aizķērās kāja aiz koka gabala. Pēkšņi vesels zvaigznīšu spiets uzšāvās gaisā un izlidoja uz visām pusēm. Kad zvaigznītes izdzisa, Ķetaurītis jau ar nolūku pakustināja bluķi, kura viens gals atradās spožās puķes viducī. Atkal zvaigznīšu tūkstoši strauji pacēlās pret debesīm.
Ķetaurītis aizgāja otrā pusē. Ak šausmas! Viņš ieraudzīja divus cilvēltus, kas gulēja, galvas uz celma saknēm nolikuši un kājas pret dzirkstošo spožumu izstiepuši. Lācēns sākumā bailēs sastinga, bet tad nomierinājās, jo cilvēki nekustējās. «Tātad kāds lācis tos šeit noguldījis,» Ķetaurītis domāja. Bet viņam likās savādi, ka žagari bija pakrauti apakšā, toties virsū i sūnas nebija uzmestas. «Būs man tas jāizdara,» Ķetaurītis pie sevis runāja un sāka raust sūnas kaudzē. Bet tad viņš vienaldzīgi pameta ar ķepu: «Vai gan man citu manta jāglabā! Labāk palaidīšu zvaigznītes gaisā.» Viņš atkal kustināja bluķa galu, priecājās par dzirksteļu deju un domāja: «Kaut Letenīte redzētu, ko es varu!»
Ķetaurītim iešāvās prātā: «Diez kā būtu, ja ar ķepu pabikstītu pašā sārtumā? Var būt, ka iznāktu vēl kas daudz brīnišķīgāks?» Viņš pierāpās tuvāk un cirta labo ķepu pašā gailē.
«Ai-ai-ai-a-i-ī!» iesmilkstējās Ķetaurītis un atrāva ķepu atpakaļ. Pamodās cilvēki un uzlēca kājās. Ķetaurītis, apsvilušo ķepu pacēlis, joza, ko varēja, uz mežu.
Pinkaine, kas, Ķetaurīti meklēdama, bija atnākusi līdz pašam gaismas lokam, stipri ieaurojās. Lācēns paguva nozust tumsas un krūmu aizsegā, kad atskanēja spalgi šāvienu trokšņi. Laime, ka lodes spindzēdamas aizskrēja garām.
Pinkaine, lācēnu sastapusi, uzbrēca:
— Žigli uz biezokni!
Ķetaurītis, aiz sāpēm zobus sakodis, skrēja, cik jaudāja, mātei un māšelei līdzi.
— Ar uguni nevar spēlēties, — Pinkaine nopietni pamācīja. — Kur ir uguns, tur arī cilvēki. Cilvēki bez uguns nemaz nenāk mežā. Ar to viņi šauj zvērus, un ar to viņi paši sevi aizsargā.
Vakaros viņi pat apguļas pie ugunskura, nebīdamies ne zvēru, ne knišļu. Liesmas atbaida zvērus, dūmi aizdzen odus.
Ķetaurītis gribēja teikt, ka viņš pie ugunskura redzējis cilvēkus, bet Letenīte pasteidzās:
— Vajadzētu cilvēkiem nozagt uguni, tad mums nevajadzētu vairs ar odiem kauties.
— Kur nu nozagsi? Ja uguni ķer, ķepu sadedzina, — Ķetaurītis teica un pūta dvašu uz apdedzināto ķepu.
— Var notikt vēl ļaunāk, — Pinkaine skaidroja. — Ugunī var pat sadegt. Mums, lāčiem, ne tikai jāiztiek tāpat vien bez uguns, bet jābēg pa gabalu, tiklīdz to pamanām.