Vasaras otrajā pusē iestājās ilgstošs karstums. Pinkaine gāja jo dienas jo dziļāk meža biezoknī, kur cieši saaugušo koku ēnā varēja kaut cik patverties no smacīgās svelmes. Atraduši dumbrainu ieplaku, viņi iebrida šķidrajās dūņās un karstākajā dienas laikā gulēja tur. Tuvumā burbuļoja avots. Tā dzidrais un vēsais ūdens dzesēja slāpes. Bet avots drīz izzuda, un dumbrājs, ko tas veldzēja, kļuva arvien sausāks, līdz ūdens tajā izsīka pavisam. Eglēm un priedēm apsarka un nobira skujas. Pīlādzim, kas auga ieplakas malā, nodzeltēja lapas un, čokurā sarāvušās, cita pēc citas atraisījās no zariem un krita zemē.
Saulei lecot, Pinkaine atlaidās sausajā sūnā, lai pārdomātu, ko tagad iesākt. Ķetaurītis un Letenīte skraidīja un mētājās ar nobirušajām pīlādža lapām. Mežs, kurā rīta agrumā parasti skan putnu dziesmas, bija kluss kā izmiris. Čaukstēja tikai sakaltušās lapas, lācēnu svaidītas.
No tuvējās egles nolaidās iesarkanpelēkais sīlis ar balti ziliem spārnu spoguļiem un melnu asti. Viņš sūnās nadzīgi meklēja kukaiņus. Lācēni viņu nepamanīja, bet Pinkaine, to ieraudzījusi, domāja: «Ko šis nelaimes putns te meklē?» Viņa jau gribēja piecelties, lai putnu aizbaidītu projām, kad ievēroja, ka sīlis pēkšņi apstājas un kaut ko vērīgi klausās, gludo, melno galviņu sāņus pagriezis. Arī Pinkaine, kas nebija paradusi skaņām pievērst sevišķu uzmanību, saslēja mazās ausis un klausījās. Neko sevišķu nevarēja sadzirdēt. «Uz dzirdi vien nevar paļauties. Drošs paliek drošs, jāpārbauda ar ožu,» viņa domāja. Pinkaine izstiepa purnu un ostīja visapkārt gaisu, bet izsmalcinātās nāsis neuztvēra neko bīstamu.
Sīlis pacēlās spārnos un ielaidās egles galotnē. Tur viņš brītiņu pavēroja ziemeļu pusi un tad, skaļi ieķērcies «rreč, rreč», aizlaidās dienvidu virzienā. Šo baiļu un brīdinājuma kliedzienu izdzirdējuši, arī citi putni aizlaidās pār koku galotnēm sīlim pakaļ.
«Sasodīts! Vai tikai sīlis nepavēstīja cilvēka tuvumu? Kā tas gan būtu varējis, tik dziļi mežā iemaldīties?» Pinkaine domāja un piecēlās uz pakaļkājām, lai vēlreiz izošņātu apkārtni.
Vējiņš, kas bija pūtis no austrumiem, iegriezās ziemelī un manāmi pieņēmās spēkā. Nu Pinkainei iesitās nāsīs vēja nesta kodīga gruzduma smaka. Tā vēstīja uguns tuvošanos. Lāču māte acumirklī aptvēra, kas darāms.
— Bēgsim ārā no meža! — viņa uzsauca lācēniem un aizauļoja pa vējam. Lācēni nepaguva ne apvaicāties, kas par nelaimi, kad Pinkaine nozuda aiz kokiem un bija jau lielā gabalā. Ķetaurītis un Letenīte joza, ko jaudāja, mātei pakaļ. Viņa jau arī nebija nekur pazudusi. Lācēnus gaidīdama, viņa apsvēra, kur glābties. Ar savu straujo skriešanu viņa bija gribējusi pamudināt lācēnus steigties. Viņa bija savu panākusi. Ķetaurītis un Letenīte, apkārt neskatīdamies, devās tikai uz priekšu. Drīz viņi panāca māti.
— Kāpēc tu esi tik uztraukta? — Ķetaurītis nesaprašanā iejautājās.
— Uguns nāk virsū. Vai nesaožat deguma smaku?
Ķetaurītis un Letenīte tikai tagad uztvēra savādo smaku, kas koda nāsīs.
— Skriesim, ko kājas nes, uz upi! — Pinkaine noteica un devās vējam iesāņus taisni uz Ielīces upi.
Skriešana nebija vieglā. Vietvietām vajadzēja apmest līkumu kritušiem kokiem. Kājas aizķērās aiz saknēm, koku stumbri stāvēja ceļā. Vajadzēja mesties te uz vienu, te uz otru pusi, lai izvairītos šķēršļu. Pinkaines lielajiem lēkšiem līdzi turēt nemaz nebija iespējams. Tādēļ lācēni atpalika un Pinkaine laiku pa laikam palēnināja soļus, lai atstarpe starp viņu un lācēniem samazinātos. Bet kavēties nedrīkstēja!
Pinkaines priekšā pavērās plašs meža klajums. Sagaidījusi lācēnus, viņa devās pāri tam tādā gaitā, ka Ķetaurītis un Letenīte spēja tikt līdzi. '
Kreisajā pusē liesmas sprakšķēdamas lēkāja no galotnes uz galotni. Dzirksteles, vēja nestas, nokrita zemē un drīz še, drīz citur aizdedzināja sauso sūnu un zāli. Tumšs dūmu mākonis vēlās priekšā un aizsedza sauli.
Uz glābšanās vietu traucās arī citi meža dzīvnieki. Dažu soļu atstatumā kviekdams skrēja meža kuilis. Lapsai blakus cilpoja zaķis. Lūsis drāzās garām stirnai, to neievērodams. Visiem draudēja vienādas briesmas, visi traucās uz vienu mērķi — upi. Visi domāja tikai par vienu — glābšanos. Nelaimē ienaidnieks bija kļuvis par draugu.
Jau tā spēcīgais vējš pieauga vētrā. Elpu aizraujoša karstuma svelme brāzās pāri klajumam. Biezie dūmi slāpēja. Acis grauza un dega. Spēki izsīka. Bet apstāties nedrīkstēja. Tas nozīmēja bojā eju. Dažs apsvilis putns kā par biedinājumu nokrita turpat acu priekšā. Lācēni, beidzamos spēkus saņēmuši, skrēja, aiz mātes slēpdamies, aizvēja pusē.
Bija sasniegta klajuma otra mala. Te pašā priekšā kaut kas sārti kvēlojošs šņākdams iekrita nokaltušā krūmā, un tūdaļ dzeltenas liesmu mēles uzšāvās gaisā. Nedaudz tālāk degoša skaida, pa gaisu lidodama, aizķērās sausā priedē, kas dažos mirkļos pārvērtās milzīgā, degošā lāpā.
Liesmojošs, sveķains zara gabals uzkrita Ķetaurītim uz muguras. Viņš sāpīgi iesmilkstējās. Pinkaine uzgrūda savu putām klāto, slapjo purnu virsū un nodzēsa uguni.
Vēl dažas minūtes — kā mūžība garas, šaušalīgs skrējiens pa beidzamo degošā meža posmu, un Ielīces upmala bija sasniegta. Pinkaine ar Ķetaurīti un Letenīti metās vēsajā ūdenī un īsu laiciņu pagulēja seklumā un atvilka elpu. Visapkārt degošas skaidas čūkstēdamas krita ūdenī un apdzisa, uzmetot gaisā dūmu un garaiņu mākonīti.
Pinkaine, vērodama degošo mežu, pa kuru vijīgās liesmu mēles bija atšāvušās līdz pašai upmalai, teica:
— Peldēsim uz otru krastu!
Lācēni, atminējušies pirmo peldi, bija laimīgi, ka viņi tagad bez bailēm var sekot mātes aicinājumam.
Peldēšana pāri platai upei, kaut gan prasīja lielu piepūli, bija daudz vieglāka par izmisīgo skrējienu pa degošu mežu.
Viņā krastā izkāpjot, Ķetaurītis, neievērodams sāpes mugurā, tīri pacilātā omā iesaucās:
— Letenīt, es būtu varējis divreiz tik tālu aizpeldēt. Un Letenīte piebilda:
— Es arī.
Pinkaine, to dzirdēdama, nopriecājās un teica:
— Ko uguns neiznīcina, to tā norūda.