Bija pats ogu laiks. Nogatavojās mellenes, zilenes, lācenes, avenes, brūklenes. Meža dziļumā Pinkaine ar lācēniem ogoja no agra rīta līdz vēlam vakaram.
Šai vasarā sevišķi labi bija padevušās mellenes. Katra mētra ogu pilna. Bet mellenāji visvairāk auga kādā meža nomalē. Šo vietu bija iemīļojuši cilvēki. Bet Pinkainei arī patika bagātīgās ogošanas vietas. Viņa ar lācēniem apmeklēja tās rīta agrumā un vēlā novakarē, lai nebūtu jāsastopas ar cilvēkiem.
Kādā pievakarē Pinkaine, Ķetaurītis un Letenīte ieradās ogot vienā meža nomales paugurā. Māte, mellenājā uz vēdera iegūlusies, kampa mutē pa mētru kušķim un izsūca mellenes. Tā ātrāk un vairāk varēja iebaudīt saldeno sulu un zudumā negāja ne oga. Ķetaurītis arī tā rīkojās. Bet Letenīte, tupus uz priekšu šļūkdama, ar priekšķepām rauša ogas no ceriem un meta mutē. Protams, liela daļa ogu nobira zemē.
Lāči bija tā aizrāvušies ar melleņu ēšanu, ka nemaz nepamanīja cilvēkus pienākam gluži tuvu klāt. Ogotājas, no pretējās nogāzes nākdamas, lāčus ieraudzīja tikai tad, kad bija tiem blakus. Viņas nosvieda ogu pilnos grozus un bēga projām. Pinkaine sprauslodama un šņākdama lieliem soļiem gāja nopakaļ. Viņa domāja: «Jāaizbaida nelūgtās viešņas tālāk no lācēniem.»
Ķetaurītis aizkrustoja ceļu kādai vecākai sieviņai, kas nejaudāja aizbēgt. Sieviņa, baiļu pārņemta, apstājās. Ķetaurītis, piecēlies uz pakaļkājām un priekškājas uz abām pusēm izpletis, it kā apkampt taisīdamies, gāja pretī nelaimīgajai.
— Es neko ļaunu nedarīšu. Padauzīsimies tikai mazliet! — viņš urkšķēja.
Vecenīte iekliedzās un paslēpās aiz resna priedes stumbra. Ķetaurītis arī tuvojās priedei un, paklusi rēkdams, mēģināja saķert lindraku stūri. Sieviņa aiztipināja aiz tuvumā esošā akmens. Lācēns pakaļ. Abi kā sastinguši stāvēja katrs savā pusē akmenim un stīvi raudzījās viens otrā. Ja vecenīte pavirzījās pa kreisi, arī Ķetaurītis pakāpās uz to pašu pusi. Tikko viņa devās pretējā virzienā, lācēns darīja to pašu.
Ķetaurītis atbalstīja priekškājas pret akmeni un pamazām vilkās tam pāri. Vecenīte, ko varēja skrēja prom. Viņa atraisīja rūtaino galvas lakatu un ļāva tam nokrist. Tas pārsteidza Ķetaurīti. Viņš apstājās, ostīja un plūkāja lakatu. Pa to laiku lakata īpašniece nozuda. Ķetaurītis viņu tūlīt pat aizmirsa, tikai lakatu nevarēja vien beigt plūkāt.
Letenīte nelikās ne zinis par to, kas notika tai apkārt. Lai māte seko ogotājām! Lai Ķetaurītis rotaļājas ar vecenīti! Letenītei tuvāks bija par visu melleņu grozs, ko ogotāja bija nometusi viņai blakus.Viņa pilnām mutēm ēda sulīgās ogas.
Pinkaine, ogotājas aizbaidījusi, atgriezās pie lācēniem. Viņa nobāra Ķetaurīti:
— Ko tu te blēņojies? Nāc labāk pie nomestajiem groziem mellenes ēst! Redz, kā Letenīte jau mielojas!