Bija vasaras dienvidus. Saules svelme dedzināt dedzināja. Klajā vietā karsts kā ceplī. Pinkaine ar lācēniem bija nolīdusi pameža ēnā patverties no pusdienas tveices. Viņi snauda, uz vēdera izstiepusies un purnus ar ķepām apseguši.
Savāds troksnis uzmodināja snaudējus. Pinkaine uztrūkās kājās, izlīda no krūmāja un lūkojās uz to pusi, no kurienes nāca troksnis.
Ķetaurītis un Letenīte, katrs savā pusē mātei piespiedušies, arī uztraukti raudzījās tajā pašā virzienā. Neko nevarēja saredzēt: priekšā bija biezs un augsts avenājs.
Likās, ka kāds ar lielu spēku sistu un skrīpsnātu koku. Smago dauzīšanu un spalgo skrapstēšanu pavadīja apspiesta rūkšana.
Letenīte nobijusies vēl ciešāk piespiedās klāt mātei. Ķetaurītis, drošinieks, ziņkārības dzīts, piesardzīgi paskatījās uz vienu un otru pusi, bet, nekā bīstama nepamanījis, piecēlās uz pakaļkājām un, galvu izstiepis, vērās pāri avenājam. Pie lielas egles viņš ieraudzīja milzīgu lāci, kas, visā augumā izslējies, ar nagiem skrāpēja stumbru. Ķetaurītis līdz šim neviena cita lāča, izņemot savu māti un mazo māšeli, nebija redzējis. Māte bija liela, daudz lielāka par viņu, bet egles skrāpētājs bija vēl lielāks par Pinkaini. Tāds lāču milzis iedvesa bailes. Ķetaurītis atgriezās pie mātes un māšeles.
Pinkaine piegāja tuvāk avenājam un piecēlās stāvus. Brītiņu paskatījusies uz lielās egles pusi un gaisu paostījusi, viņa pamāja ar ķepu un aicināja pie sevis krūmāja malā atstātos lācēnus. Ķetaurītis un Letenīte klunkuru klunkuriem pieauļoja pie mātes, pacēlās uz pakaļkājām un pētīja egles dauzītāju. Pinkaine paklusu teica:
— Tas ir Ļekainis, jūsu tēvs. Viņš ziemu pavadījis nez kur savā migā, tagad viens klaiņo pa mežu.
Ķetaurītis un Letenīte, mazās actiņas izbrīnā ieplētuši, ar interesi vēroja savu tēvu, ko viņi nekad vēl nebija redzējuši. Bet šis, muguru pagriezis, turpināja skrāpēt un dauzīt egli.
Lācēni taisījās skriet pie tēva, bet māte viņus atturēja, sacīdama:
— Ļekainis ir ļoti nežēlīgs. Viņš nemaz necieš mazus lācēnus. Viņš jūs tūdaļ var saplosīt.
Ķetaurītis aprāvās, un Letenīte sāka trīcēt. Viņi nolaidās uz visām četrām un, elpu aizturēdami, klusi kāpās atpakaļ, jo negribēja vairs būt briesmoņa tuvumā.
Laime, ka lēns vējiņš pūta no egles puses. Tas atnesa gan Ļekaiņa smaku, bet kavēja Pinkaines un lācēnu smakas aizkļūšanu līdz Ļekainim. Un tā viņš arī nedabūja zināt, kas atrodas šaipus avenāja.