Pinkaine un lācēni, pie zemes pieplakuši, nekustīgi gulēja un klausījās trokšņos, kas nāca no egles.
Ļekainis spēcīgi ierēcās. Tad atskanēja viņa smago soļu ātra dipoņa, kas maz pamazām apklusa. Pinkaine noprata, ka Ļekainis aizjoņojis projām. Viņa piecēlās un uzmanīgiem soļiem taisni cauri biezi saaugušajam avenājam tuvojās eglei. Ķetaurītis un Letenīte nedroši sekoja mātei.
Tā bija gan savāda egle! Stumbrs visapkārt saskrāpēts. Vietvietām miza nokarājās kā sagraizīta pastalu āda. Sveķi lielām lāsēm pa svaigi ieplēstām skrambām tecēja lejup.
Ķetaurītis, dzidros pilienus par medu noturēdams, metās klāt un sāka tos laizīt. Bet acumirklī viņš atlēca no stumbra, apsēdās un ar priekšķepām steigšus rauša nost mēlei pielipušos sveķus. Viņš šņāca un šķaudījās, purinājās un viebās, neuzticīgi skatīdamies uz viltīgajām lāsmēm.
Māte viņu nobāra: — Nekam negrūd purnu klāt, pirms neesi apostījis. Uz acīm vien nevar paļauties. Viss jāpārbauda ar ožu.
Letenīte, bijīgā attālumā turēdamās, staigāja ap egli un pētīja ievainojumus mizā. Bez tikko ieplēstām skrambām bija arī vecāki skrāpējumi, pārvilkušies ar krevelē sacietējušiem sveķiem, kuros bija iekaltušas gan tumšākas, gan gaišākas krāsas lāču spalvas.
— Ko lāči meklē pie šīs egles? — Letenīte jautāja mātei.
— Katru vasaru starp lāču tēviem notiek asiņaini kautiņi sievu dēļ. Pie egles Ļekainis nāk uzzināt, kāds viņam sāncensis ieradies šai apvidū.
— Kā to var uzzināt? — iejautājās Ķetaurītis un Letenīte.
— Jūs jau redzējāt, ka Ļekainis, visā augumā izstiepies, ar priekšķepu nagiem mizā ievilka švīkas, lūk, tās tur — visaugstākās. Tos zemākos svaigos skrāpējumus ir ievilcis cits lācis, iepriekš savu augumu mērīdams. Skrāpējumu augstumu salīdzinot, Ļekainis uzzināja, ka viņa sāncensis ir mazāks. Tādēļ arī viņš tik droši aizauļoja to meklēt, zinādams, ka nebūs jāsastopas ar pārāk spēcīgu pretinieku.
— Nu un tās citas švīkas? — Letenīte taujāja.
— Pārējās apdzijušās švīkas rāda, ka arī pērn un aizpērn, un agrākos gados Ļekainis un citi lāču tēvi pie šīs egles ir noskaidrojuši, ar cik lieliem sāncenšiem viņiem būs jāmērojas spēkiem, — Pinkaine nobeidza savu stāstu.
Ķetaurītis, pacēlies uz pakaļkājām, piegāja pie egles savu augumu mērīt, purnu no stumbra pēc iespējas tālāk turēdams.
Letenīte, redzēdama, ka brāļuka priekšķepas ne tuvu nesniedzas līdz pieaugušo lāču skrāpējumiem, sauca:
— Ķetaurīt, tu esi daudz daudz mazāks par lāču tēviem.
— Nekas! Gan izaugšu lielāks un stiprāks par visiem lāčiem, — Ķetaurītis dižojās.