Pinkaine ar Ķetaurīti un Letenīti pārlaida nakti krūmājā netālu no lielās lāču egles. Līdz ar rīta ausmu viņi iečāpoja avenājā, kur katrs cers sārtu ogu pilns, ik lapā spožas rasas lāses. Lieliskas brokastis! Saldas avenes, ko paēsties, un vēss, spirdzinošs rasas ūdentiņš, ko nodzerties!
Ķetaurītis un Letenīte katrs no sava cera bezbēdīgi baudīja garšīgo rīta maltīti, labsajūtā klusi urkšķēdami. Lācēniem līdzās sēdēja Pinkaine. Viņa ieņēma mutē vairākus cerus, lai, tos ar ķepu sāniski ārā velkot, nobraucītu ogas un rasu. Bet, nepaspējusi to izdarīt, viņa pēkšņi palaida ceru vaļā un uztrūkās kājās: viņa ieraudzīja dažu soļu attālumā Ļekaiņa galvu ar bāli gailošām acīm, izkārtu mēli un putu kamoliem ap muti.
Savu sāncensi meklēdams, Ļekainis visu nakti krustām šķērsām bija auļojis pa mežu. Nu viņš nejauši bija uzdūries Pinkainei ar Ķetaurīti un Letenīti, kas mierīgi mielojās ar sārtajām avenēm.
Viņš jau gatavojās lēcienam uz Ķetaurīti. kad Pinkaine brīdinoši iesaucās:
— Glābieties kokos!
To teikusi, viņa šņākdama metās Ļekainim pretī. Lai nemēģina lācēnus aiztikt!
Acumirklī lācēni izspruka no avenāja. Letenīte steigšus uzrāpās kuplā dižeglē un noslēpās zaros. Ķetaurītis žigli uzrausās kailā priedē, kam tikai pašu galotni apņēma rēns zaru vainags un, galotni sasniedzis, apsēdās uz zemākā zara. Pie stumbra turēdamies, viņš raudzījās lejup.
Pinkaine uzsāka ar Ļekaini baismīgu divkauju. Viņi iecirta viens otra miesā asos nagus, ar zobiem iekodās viens otra plecā un savijās milzīgā kamolā, kas sprauslādams un rēkdams valstījās pa zemi, laužot krūmus un kritalas.
Letenīte, dzirdēdama cīkstoņu krākšanu un lūstošo zaru sprakšķus, dižeglē žēli raudāja «uā, uā, uā», Ķetaurītis nevarēja mierīgi nosēdēt. Viņš dzīvi sekoja nepieredzētajai divkaujai. Pie katras kustības zars, uz kura viņš sēdēja, locījās un šūpoja viņu tik lielā augstumā. Ķetaurītim bija mātes žēl. Viņš izmisīgi smilkstēja un skubināja māti pārtraukt cīņu.
Tad pēkšņi atskanēja spalgs šāviena troksnis. Starp kokiem pavīdēja uguns strūkla. Ļekainis saļima. Pinkaine atbrīvojās un uzrausās kājās. Arī Ļekainis, saņēmis spēkus, piecēlās un grīļodamies devās uz šāvēju.
Pinkaine paklusā balsī aicināja lācēnus:
— Nāciet tūdaļ no kokiem lejā!
Letenīte viegli un veikli līgot nolīgoja no zara uz zaru, kamēr nokļuva zemē. Ķetaurītis, ar ķepām zibenīgi strādādams, pa augsto bezzaru stumbru ātri nošļūca kā ragaviņas no kalna.
Pinkaine ar Ķetaurīti un Letenīti nozuda krūmos un aizskrēja projām.
Norībēja vēl viens šāviens. Lode trāpīja Ļekaini pašā sirdī. Viņš atmuguriski nokrita pie zemes un, kājas uz abām pusēm atmetis, palika guļot.