Upmalā gulēja liels akmens. Viena puse tam bija iespiedusies krastā, bet otra puse atradās ūdenī. Akmens virsa bija plakana. Uz tās Ķetaurītis un Letenīte ērti varēja novietoties pat guļus.
Lācēniem sevišķi patika šis akmens. Uz tā bija patīkami saulē gozēties. Kad kļuva par karstu, ērti varēja ūdenī atvēsināties. Kaut gan vietas tur pietika abiem, tomēr Ķetaurītis necieta Letenīti sev blakus.
Akmens dēļ bieži izcēlās ķīviņš. Letenīte centās pirmā nokļūt uz strīdus vietu. Ja Ķetaurītis krastā aizkavējās, viņa paguva kādus mirkļus pagozēties. Bet brāļuks drīz bija klāt un dzina Letenīti nost. Šī turējās pretī. Lauzās, lauzās abi, kamēr Ķetaurītis ar visu spēku iegrūda māšeli upē. Ūdens nošļakstēja, un Letenīte kā akmens nogrima dzelmē. Gaisa burbuļi arvien tālāk un tālāk uzpeldēja virspusē. Labi tālu ūdens uzmutuļoja, un Letenīte iznira. Viņa aizpeldēja pa straumi.
Ķetaurītis jutās kā valdnieks uz atkarotā akmens muguras un izstiepās visā augumā, lai aizņemtu vairāk vietas. Viņš apvēlās uz muguras un, kājas uz abām pusēm izpletis, sildīja saulē savu iedzelteno vēderiņu. Grozījās gan šā, gan tā, katru brīdi būdams gatavībā atvairīt māšeles uzmākšanos. Bet viņa kā nenāca, tā nenāca.
Ķetaurītis, nevarēdams Letenīti sagaidīt, pietrausās pie akmens malas, lai mestos ūdenī, un pārsteigts apstājās: no ūdens viņam pretī zvēroja divas naidīgas acis. Letenīte!
— Ak šitā! Gribēji man paslepus uzbrukt! Redz, ka neizdevās! Laikā pamanīju, — Ķetaurītis pukojās un zvēla ar ķepu pa Letenītes galvu. Ūdens pašķīda uz visām pusēm. Saviļņojās mierīgais līmenis, un nozuda lācēna galva.
— Aizmuka gan projām! — Ķetaurītis priecājās.
Tad vilnīši beidza šūpoties un ūdens spogulis atkal kļuva rāms. Ķetaurītis vēroja, vai Letenīte atkal neuzglūnēs. Kā tad! Tikko viņš paskatījās ūdenī, atkal pretī sniedzās lācēna galva ar divām zvērojošām acīm. Ķetaurītis vēlreiz no visa spēka gāza ar ķepu. Bet uz nolaidenās un glumās akmens malas paslīdēja kāja, un viņš ievēlās ūdenī. Krizdams viņš lūkoja satvert Letenīti, bet ūdens apņēma viņu vienu. No māšeles ne vēsts...
Savu attēlu ūdens spogulī viņš bija noturējis par Letenīti.