Tuvojās pavasaris. Dienas kļuva siltākas. Piesaulītē sniegs kusa un pamazām saplaka. Meža klajumos tas nozuda vispirms, bet biezoknī koku ēnā vēl turējās. Arī Pinkaines migu vēl klāja sniega sega. Likās, ka ilgi būs jāgaida, kamēr tā atbrīvos lāču māti ar lācēniem. Bet Pinkaine negaidīja, kamēr sniegs nokusīs. Garo miegu izgulējusi, viņa piecēlās kājās; kupena sakustējās un pašķīrās. Pinkaine žāvādamās lempīgi un gausi izčāpoja no sava ziemas mitekļa.
Ķetaurītis un Letenīte, kā kaķēni ņurdēdami, mundri sekoja mātei. Viņi bija tik lieli kā rotaļu lācēni, mīksti un apaļi. Tik līdzīgi viens otram kā piliens pilienam. Kā vienam, tā otram bija liela, apaļa galva, īss un resns kakls, melns kā ogle, un spīdīgs purniņš, mazas un šķības actiņas, nelielas, stāvas ausis, strupa astīte, četras druknas kājas ar platām ķepām. Katrai ķepai pieci pirksti ar melniem, gariem nagiem, kurus nevar ievilkt kā kaķis. Ķermenis klāts ar spīdīgu, brūnu spalvu, tikai apkaklīte balta. Biezā spalva ap galvu, uz vēdera un virs papēžiem garāka nekā citur.
Pinkaine purinājās, vārtījās pa sniegu un staipījās: attirpinaja nogulētos locekļus. Saveda kārtībā savu garo, pinkaino spalvu, nolaizot to ar mēli. Apmierināti rūkdama, viņa izpauda savu pacilāto noskaņojumu par to, ka bezgala ilgai gulēšanai pienācis gals.
Tumšā un smacīgā midzenī dzimušajiem lācēniem dienas gaismā actiņas apžilba un plakstiņi raustījās, kamēr aprada ar āra spilgtumu. Viņi aizgūtnēm elpoja svaigo gaisu, pilnu dažādām agrāk nepazītām smaržām. Muskuļi kļuva vingri un spēcīgi. Ķetaurīti un Letenīti pārņēma draiskulības prieks. Viņi lēkāja kā kazlēni, triecās viens otram virsū, valstījās pa koši zaļo sūnu paklāju, ķēra viens otru rokā, iedrāzās kailo krūmu puduros un sacēla tādu brīkšķoņu, ka viss mežs skanēja.
Ķetaurītis pakampa mutē zem egles sniegā nokritušu čiekuru un, galvu purinādams, pameta to gaisā. Letenīte noķēra čiekuru un metās bēgt. Brāļuks dzinās māšelei pakaļ un ar zobiem satvēra to aiz īsās astītes. Letenīte no sāpēm iesmilkstējās un izlaida čiekuru no mutes.
Ķetaurītis, ar priekškājām aptvēris māšeli, iegāza to sniegā. Letenīte apvēlās, uzlēca atkal kājās un dusmīgi ierūcās: — Sargies raut aiz astes — visvārīgākās vietas!
Ķetaurītis nokaunējās un kļuva rāms.
Rotaļu izbeiguši, lācēni aizskrēja pie mātes, lai stiprinātos ar pienu. Viņi zīda, lūpas šņakstinādami. Labi paēdušies, Ķetaurītis un Letenīte nolikās mātei blakus un mierīgi atpūtās.
Pinkaine pa to laiku rūpīgi laizīja viņu mīksto spalvu, kas dauzoties bija savēlusies.