Ķetaurītis un Letenīte bieži kavējās pie Straujupītes. Kopš pirmās reizes, kad māte viņus te atnesa padzirdīt, viņiem šī vieta iepatikās. Te nebija tāds dziļums kā lielajā Ielīces upē. No lēzenā krasta laba iebrišana ūdenī. Otru krastu varēja viegli sasniegt vai nu peldus, vai arī pa koku stumbru, kas bija pārgāzies pār upi.
Karstā laikā slāpes bieži mudināja lācēnus uzmeklēt Straujupīti. Ķetaurītis laka ūdeni kā suns, bet Letenīte arī padzeroties nevarēja atmest zīšanu. Viņa iemērca labo ķepu ūdenī un tad no ķepas izzīda spalvā iesūkušos ūdeni. Ķetaurītis jau sen bija padzēries, kad Letenīte vēl tikko sāka remdināt slāpes.
Ķetaurītis, kam tāda garlaicīga niekošanās nepatika, uzsauca māšelei:
— Beidz niekoties! Jāiet koki pludināt.
To teicis, viņš aizļepatāja labu gabalu pa krastmalu, sameklēja siekstu, ievēla to upē un pats, ūdenī iebridis, uzrāpās tai virsū. Ar ķepām viņš paairējās līdz straujtecei. Tad sieksta viņu aiznesa pa straumi lejup.
Letenīte, protams, ir nedomāja viena palikt. Viņa skrēja pa krastmalu Ķetaurītim pakaļ. «Tūliņ viņš dabūs redzēt, ka arī es protu kokus pludināt,» viņa apņēmīgi domāja. Pirmo ceļā pagadījušos bluķi viņa ievēla upē un taisījās jāteniski uzsēsties tam virsū. Bet straume parāva bluķi, un Letenīte iegāzās ūdenī, ka noplunkšķēja vien. Iznirusi viņa vairs nemēģināja bluķi panākt, bet izkāpa krastā. Brāļuku vairs nevarēja saredzēt: tas bija pazudis aiz upes līkuma.
«Aiziešu līdz nolūzušajai eglei, kas pārgāzusies pār upi, var būt, ka no turienes varēšu ieraudzīt Ķetaurīti,» Letenīte domāja un tūdaļ devās turp.
Garā, vēja nolauztā egle ar savu zaraino galotni balstījās pretējā krastā. Šai pusē resgalis vēl turējās ar saplēstām un noliektām koksnes šķiedrām pie augsta celma. Stumbrs karājās gaisā ar stāvu slīpumu uz galotnes pusi.
Letenīte, uzrāpusies uz augstā celma, uzkāpa uz stumbra un, tam pieplakusi, piesardzīgi šļūca uz priekšu. Tikusi līdz upes vidum, viņa ieraudzīja Ķetaurīti, kas pa otru krastmalu nāca atpakaļ. Neizlaizdama brāļuku no acīm, Letenīte centās ātrāk virzīties uz priekšu, bet biezie zari traucēja. Letenīte, zaudējusi līdzsvaru, nogāzās no stumbra un sapinās nokaru zaros.
Ķetaurītis, ieraudzījis māšeli sprukās, steidzās viņai palīgā. Drīz vien Ķetaurītim izdevās atbrīvot Letenīti no zaru skavām, un viņi abi draudzīgi izpeldēja krastā.
Tur viņi atrada lielu siekstu, ko kopīgiem spēkiem ievēla upē. Tad abi uzsēdās siekstai virsū un aizpeldēja līdz tai vietai, kur Ķetaurīša pirmais «baļķis» bija uzsēdies sēklim un palicis stāvot. Tam nu piebiedrojās otrs un daudzi citi. Atkal un atkal čaklie baļķu pludinātāji vēla upē jaunus kokus, kamēr māte viņus aizsauca uz mežu.