Sāka dzeltēt auzu tīrumi. Smagajās, nolīkušajās skarās līgojās graudi piena nobriedumā. Gatavs auzu ķīselis — viens no patīkamākajiem lāču ēdieniem.
Šai laikā Pinkaine mežmalā gaidīja vakara iestāšanos, lai varētu atstāt paslēptuvi. Beidzot saule norietēja. Satumsa. Dienas trokšņi norima. Cilvēki nozuda savos mājokļos. Pinkaine, neviena netraucēta, ieveda lācēnus auzās mieloties.
Lācēni sākumā nesaprata, kas īsti tīrumā darāms. Viņi viens no otra vairījās un slēpās. Viņiem skraidot, auzu skaras šūpojās un švīkstēja. Lācēnu soļu dipoņa un jautrā rēkoņa traucēja nakts klusumu. Pinkaine norāja delverus:
— Beidziet trokšņot! Uzmodināsiet vēl cilvēkus. Būs jāpaliek bez auzu ķīselīša.
Puslauka nobradājuši, lācēni mitējās aušoties.
Pinkaine, uz vēdera nogūlusies, ar priekšķepām sagrāba stiebrus un vilka caur muti skaras, tās tīksmi sūkājot.
Arī Ķetaurītis un Letenīte sāka brucināt auzas. Labsajūtā tusnīdami, viņi košļāja skaras un sūkāja balto, garšīgo putriņu. Vienu skaru iztukšojuši, viņi ķērās pie nākošās. Un tā visu nakti.
Spodrās zvaigznes pie zilajām debesīm izdzisa. Ausa gaismiņa. Lācene ar lācēniem, labi paēduši, atstāja tīrumu un devās uz mežu. Tur viņi nolīda biezoknī un sūnās nolikās uz guļu.
Kas par to, ka mežā lāčiem neviens nevāra auzu ķīselīti? Vasarā tas bagātīgi atrodams tīrumos. Pa dienu var bezrūpīgi atpūsties. Nākamajā naktī atkal ies pie «klāta galda» mieloties.