Pašā nakts vidū Pinkaine un lācēni piesardzīgiem soļiem virzījās pa rnežnoru uz Mežvidus māju pusi. Viņi bija saoduši patīkamo medus smaržu, kas nāca no dravas.
— Esiet rātni, klusi un ļoti uzmanīgi! Mēs tuvojamies cilvēku mītnei, — Pinkaine iečukstēja lācēniem ausīs.
Ķetaurītis un Letenīte turējās gluži tuvu mātei, kas lāgu lāgiem apstājās un ar ožu un dzirdi pētīja, vai drīkst tālāk iet.
Varēja jau sadzirdēt bišu zuzēšanu, kad viņa nonāca pie zedeņu sētas. Tur zālē gulēja ar medu noziesta kārts, kuras galā atradās nogāzta muca. Tās dibenā arī bija medus. Letenīte nolaizīja kārti un taisījās līst mucā, kad Pinkaine sabukņīja viņu un pavēloši ieaurojās:
— Nelien lamatās!
Bitenieks tās bija uzstādījis, lai sagūstītu medus zagli, bet daudz pieredzējušo lācēnu māti nevarēja piemānīt. Pirms pakustinātās mucas vāks aizkrita ciet, Letenīte paguva aizlēkt sānis.
Brīkš, brākš! — zedeņi lūza, un kārie medus našķi pār sagāzto žogu iečāpoja dravā, kurā bija desmit stropu. Pinkaine piegāja pie nomaļāk stāvoša stropa un ar ķepu notrieca tā jumtiņu. Iztraucētās bites spindzēdamas pacēlās spārnos un sametās nelūgtā ciemiņa kažokā. Pinkaine nogāzās zemē un urkšķēdama valstījās, lai nospiestu bites. Kad uzbrucēju mākonis bija kļuvis mazāks, Pinkaine piecēlās un sāka rīkoties gar stropu. Viņa ar ķepu pašķīra apkāres, plēsa ārā kāres ar medu un kūniņām un apēda ar visu vasku.
Ķetaurītis, daudz nedomājis, apgāza citu stropu un, ar vienu ķepu aizsargādams acis un purnu, ar otru ķepu pa salauzto apkāru starpām rauša mutē kāres, pilnas ar medu. Bites nikni uzbruka un dzēla. Bet tas neatturēja Ķetaurīti no medus maltītes baudīšanas.
— Letenīt, nebīsties! Nāc arī tu pie medus! — viņš aicināja māšeli. Bet Letenīte negāja ne uz to pusi. Viņa stāvēja mājas galā pie vaļējai lūkai pieslietām kāpnēm un domāja: «Labāk kāpšu istabas augšā.»
Kā domāja, tā arī izdarīja. Istabas augšā Letenīte uzgāja medus pilnu podu. Viņa ar nagiem noplēsa podam uzsieto drānu un tik bāza ķepu podā, un tad nolaizīja medu no ķepas. Kas nekaitēja ieturēt saldo cienastu bez cīņas ar niķīgajām bitēm!
Medu atēdusies, Letenīte meklēja citu kārumu. Atrada ar — grozu, pilnu ar olām.
«Nu tik būs ēšana!» viņa domāja. Bet, tiecoties pēc pirmās olas, grozs nokrita no sola, olas izbira un sašķīda.
Troksni bija izdzirdējis istabā guļošais suns. Tas sāka skaļi riet. Letenīte pa galvu pa kaklu nokūleņoja pa kāpnēm un aizauļoja pie mātes.
— Muksim nu! — Pinkaine uzsauca. Un visi trīs aizbēga no bišu dārza.
Atvērās mājas durvis. Tajās parādījās mežsargs ar vējlukturi vienā un šauteni otrā rokā. Suns pa Letenītes pēdām ieskrēja dravā un tad metās pār sagāzto zedeņu sētu pārsteigtajiem dravas postītājiem pakaļ. Meža ielokā daudzbalsīgi atbalsojās lāču dzinēja riešana. Pinkaine, Ķetaurītis un Letenīte bez elpas joņoja atpakaļ uz mežu. Suns viņus nepanāca, un mežsargs, mērķi neredzēdams, nešāva. Lāči ar veselu ādu atgriezās meža biezoknī.