Līču pļavā sulīgu zāli paēdusies, Pinkaine kāroja spēcīgāku kumosu: bez pavalga grūti iztikt. Pavalgu nevajadzēja tālu meklēt. Tuvumā upe. Upē daudz zivju.
— Iesim zvejot! — Pinkaine noteica lācēniem, iebrida seklajā upes līcī un atsēdās ūdenī netālu no krasta. Viņa ar sasprindzinātu uzmanību raudzījās uz zivīm, kas šaudījās te vienā, te otrā pusē. Tiklīdz kāda piepeldēja pa ķērienam, pašāva tai ķepu apakšā un vienā mirklī izmeta to uz krasta.
Letenīte, upmalā stāvēdama, domāja: «Es nu gan nelīdīšu ūdenī slapināties. Pamielošos pie mātes atsviestā zvejojuma.» Bet, tiklīdz viņa tuvojās zivīm, Pinkaine nikni ierūcās:
— Neaiztiec!
Šo brīdinājumu nedrīkstēja neievērot. Letenīte aizgāja citā vietā, kur līcī bija iegāzusies egle. Viņa pa stumbru nočāpoja līdz pašai galotnei, kas mirka ūdenī. Te Letenīte ērti atsēdās nolauzto zaru mudžeklī un priekšējās ķepas iemērca ūdenī. Viņa nepakustēdamās pacietīgi gaidīja kādu zivi piepeldam.
Pēc brīža Letenīte priecīgi ierūcās un izvilka no ūdens lielu alatu. Noķerto zivi viņa palika sev apakšā un uzsēdās tai virsū.
Drīz Letenīte noķēra asari. To drošā vietā glabādama, viņa mazliet izkustējās, bet ar to pietika, lai alata nepamanīta ieslīdētu atpakaļ upē. Tā ikreiz, kad viņa nozvejoto zivi slēpa, iepriekšējā aizpeldēja projām.
Beidzot Letenītei šķita, ka diezgan zvejots. Viņa pacēlās, lai savāktu lomu. Bet — ak tavu pārsteigumu! — nebija vairs nevienas zivs. Ķēra, ķēra, glabāt glabāja, un nu ne asaka nav palikusi.
Letenīte sarūgtināta iegaudojās un ar ķepu sita sev pa galvu. Apmulsumā viņa pagriezās te uz vienu, te otru pusi un meklēja savu glabājumu. Bet loms kā zudis, tā pazudis.
Letenīte atstāja egli un, nikni rūkdama, skraidīja pa krastmalu. Viņa ieraudzīja, ka līča otrā pusē zvejo Ķetaurītis. Atstiepies viņš vilka malā upē uzietu zivju pilnu tīklu.
Letenīte steidzās brāļukam palīgā. Bet šis, viegli ticis pie loma, dzina projām māšeli, saukdams:
— Mācies pati zvejot!
— Ko nu lai iesāku? — Letenīte vaimanāja.
Viņa steigā paņēma lielu akmeni un, upē iebridusi, rneta ar to peldošajām zivīm. Bet tās paspruka uz visām pusēm, un Letenīte veltīgi grābstījās pa dibenu, laupījumu meklējot.
Ķetaurītis pa to laiku plēšus plēsa zivis no tīkla: vai gan viņam tīklu žēlot? Loms bija tik liels, ka visu nevarēja apēst. Viņš notiesāja vienīgi galvas, bet pašas zivis sameta vienkop.
Letenīte kaunīgi piečāpoja pie mātes. Pinkaine, redzēdama, ka mazulīte palikusi tukšā, teica:
— Ko lai iesāk ar tevi, tādu neveiklīti? Badā jau nevar atstāt. Šoreiz vēl ņem no mana loma!
Letenīte palīdzēja mātes sazvejotām zivīm noēst galvas. Kad galvas bija noēstas, Pinkaine pieņēma pilnu klēpi ar zivīm un nesa tās uz mežu noglabāt. Arī Letenīte drīkstēja savu tiesu pievākt.
Zivju bija tik daudz, ka vēlreiz bija jānāk pakaļ. Šoreiz Ķetaurītis atvēlēja māšelei savu pārpalikumu.
Tā arī Letenītei pavalgs bija sagādāts priekšdienām.