Vakarā nolija rudenīgs lietus. Nākamajā rītā Pinkaine ieraudzīja mežā dažādas sēnes. Tās kā uz burvja mājienu vienā naktī bija izlīdušas no zemes. Saules apspīdētajā sūnājā baravikas izbāzušas savas brūnās galvas. Uz lāču takas sviesta bekas pacēlušas savas pusapaļās cepures. Rudmieses, kā peldēt gatavodamās, sabridušas pašā peļķē. Baltās bērzu bekas un dzeltenās bērzlapes atradušas pavēni zem bērziem. Sarkanbrūnās apšu bekas sastājušās apšu tuvumā. Arī lāču bekas nometušas sūnu segu.
— Lauzīsim bekas! — Pinkaine ieminējās un sāka raut un ēst sēnes, kas gadījās ceļā.
Ķetaurīti un Letenīti nevajadzēja divreiz mudināt. Viņi nogaršoja katrs pa lāču bekai.
— Nekas! Labs uzkožamais pēc vakardienas brūkleņu maltītes. No ogām vien dūša bija kļuvusi gluži pliekana, — Ķetaurītis sprieda.
— Cik patīkams tāds stiprāks kumosiņš! Tik glums un mīksts. Tīri vai pats ieslīd, — Letenīte jūsmoja.
Visu rīta cēlienu lācēni cītīgi sēņoja. Ložņājot zem kokiem, viņi bija kļuvuši viscaur slapji: pie lapām un skujām pielipušie lietus pilieni klusi atraisījās un ieritēja lācēnu spalvā. Slapjajā sūnā samirka kājas. Bet neērtības nespēja atturēt Ķetaurīti un Letenīti no sēņu meklēšanas.
Priežu jaunaudzē Ķetaurītis pamanīja priedīšu zaros daudz sēņu.
— Vai arī kokos aug sēnes? — viņš jautāja mātei.
— Nē. Vāveres tās saspraudušas zaros, — atbildēja Pinkaine.
— Kādēļ? — Ķetaurītis un Letenīte iejautājās vienā mutē.
— Vāveres ziemai ievāktās sēnes žāvē, lai tās nesabojātos, — māte skaidroja.
— Žāvēsim arī mēs sēnes! — Ķetaurītis iesaucās.
— Lāčiem nav jāievāc barība priekšdienām. Tagad jāpaēd tā, ka ziemā negribas, lai tad varētu mierīgi gulēt migā. Ēdiet dūšīgi! Jo vairāk ēdīsiet, jo biezāka tauku kārta uzkrāsies zem ādas, — Pinkaine stāstīja.
— Cik labi, ka mums nav jāpūlas ar sēņu ievākšanu un žāvēšanu! — Letenīte priecājās.
— Pievāksim vāveres sēnes! — Ķetaurītis mudināja arī Letenīti.
— Vai tad augošu sēņu nepietiek? — Pinkaine kaunināja lācēnus.
Un Ķetaurītis ar Letenīti turpināja augošu sēņu meklēšanu un ēšanu.
Kad vēderi bija pilni, viņi kļuva izvēlīgāki: mielojās tikai ar garšīgākajām sēnēm, bet citām vienaldzīgi pagāja garām. Ķetaurītim sevišķi garšoja baravikas. Tās meklēdams, viņš ieraudzīja divas sēnes — vienu lielāku, otru mazāku. Abas kā māsas saglaudušās. Mazākajai cepurīte gandrīz lodveidīga, lielākajai tā izpletusies kā lietussargs. Cepurīšu virspuse brūna, gluda, bet kātiņš kā apgriezta vālīte.
«Baravikas kas baravikas!» Ķetaurītis domāja. Viņš vienā rāvienā nolauza abas sēnes un iekampa mutē. Bet, tikko viņš sāka tās košļāt, tā arī izmeta ārā. Mute palika atvērta, purns saviebās, acīs parādījās asaras. Mēle dega kā ugunī. Ķetaurītis rāva gaisu iekšā, lai dzesinātu dzēlīgo degumu uz mēles. Bet velti. Neciešami asais sīvums nezuda. Lācēns kodīja zāli, pieņēma pilnu muti aukstas zemes, spļaudījās un sprauslāja, bet mēle kā svila, tā svila.
— Ķetaurīt, Ķetaurīt, kādēļ tu aiztiec indīgo žultsbeku? — māte pukojās.
— T-ā-ā ta-ču ba-a-ra-vi-ka, — Ķetaurītis gaudodams atteica.
— Ne jau katra sēne ir baravika. Redzi, šās pretīgās sēnes kātiņš ir pārvilkts ar tīkliņa rakstu. Vienīgi ar to tā atšķiras no baravikas. Pirms noplūkšanas labi jāapskatās, tad nekad nepievilsies, — Pinkaine pamācīja nelaimīgo lācēnu.
Letenīte paoda izmesto žultsbeku un novērsās no tās. Ķetaurītis tai dienā pat baravikām vairs ne tuvumā negāja.
Ap pusdienas laiku Pinkaine ar lācēniem nonāca sausā meža noriņā. Tajā varēja pavārtīties un siltajā saulē pažāvēties. Ķetaurītis mierīgi gulēja un vēl vienmēr viebās, mutē sajuzdams indīgās žultsbekas riebīgo garšu.
Letenīte, pa zemi vāļādamās, ieraudzīja kaut ko sēnei līdzīgu, tik lielu un apaļu kā brāļuka galvu, bet bez kātiņa.
«Diez kā tā garšo?» Letenīte domāja. Bet viņai bija bailes ar purnu pieskarties, ka neiziet tāpat kā Ķetaurītim.
Viņa pagāja uz vienu, pagāja uz otru pusi, pamīņājās un tad zvēla tai ar ķepu no visa spēka. Dzeltenā lode — plac! — pārsprāga un izmeta melnu putekļu mākoni. Putekļi spiedās acīs un nāsīs, piebirdināja bruņo kažoku, un Letenīte kļuva gluži melna kā skursteņslauķis. Deguns niezēja. Acis grauza. Nevarēdama vairs nekā saredzēt, viņa izmisīgi sauca:
— Palīgā, palīgā!
Piesteidzās Pinkaine un Ķetaurītis.
— Kas noticis? — Ķetaurītis uztraucās.
— Ak tu nejēga! — māte bārās. — Kādēļ aiztiki sakaltušu pūpēdi? Tas taču nav ēdams. Steidzies pie avota! Izmazgā acis!
Ķetaurītis aizveda māšeli pie avota. Dzidrais ūdens atdeva acu gaismu Letenītei. Arī Ķetaurītim tas līdzēja. Viņš izskaloja muti, un žultsbekas sīvums uz mēles nozuda.