Pinkaine un lācēni, krūmājā noslēpušies, stāvēja sardzē netālu no kuplas egles, kuras pazarēs viņi bija noglabājuši medībās nobeigtu stirnu. Pinkaine vērīgi lūkojās un ausījās visapkārt. Iebrikšķējās sausie zari.
— Tur jau nāk kāds mūsu gaļas tīkotājs, — Pinkaine paklusu sirdījās.
Nācēju vēl nevarēja saredzēt, bet smaka nepārprotami liecināja, ka tuvojas cilvēks. Varēja saost pat pulvera degumu.
— Mednieks! — Pinkaine izdvesa.
Parasti tādos gadījumos viņa pie laika aizļepatāja, ko kājas nes, lai nesastaptos aci pret aci ar mednieku. Šoreiz Pinkaine pat nedomāja bēgt. Viņai spalva uz muguras sacēlās stāvus. Tas nebija no bailēm. Lācene bija iedegusies niknumā un apņēmībā aizstāvēt savu apslēpto mantu.
— Ķetaurīt, Letenīt, žigli kokā! — Pinkaine pavēlēja.
Lācēni steigšus uzrāpās tuvākajā priedē, pašā galotnē. Zaros noslēpušies, viņi lūkojās lejup.
Mednieks, briesmas nenojauzdams, bija pienācis gluži tuvu kokam, aiz kura Pinkaine viņam uzglūnēja. Lācene, visā augumā izslējusies, uzbruka pārsteigtajam cilvēkam, kas nepaguva noraut bisi no pleca. Viņš pakrita pie zemes, un lācene uzkāpa viņam uz kājas. Mednieks steigā paķēra bisi un nospieda gaili. Uguns un dūmi izšāvās no stobra. Pinkaine iegaudojās un, labo priekšķepu pacēlusi, uz trim kājām aizbēga.
Mednieks nepaspēja no jauna pielādēt bisi, kad Pinkaine bija jau nozudusi. Viņš uzvilkās uz kritalas, ar pūlēm noāva zābaku un apskatīja ievainojumu. Pinkaines asie nagi bija izcirtušies caur zābaka stulmu un dziji ieplēsuši ikrus.
Aizņemts ar asiņainās brūces pārsiešanu, mednieks nepamanīja lācēnus, kas klusi nošļūca no priedes un, līkumu mezdami, aizskrēja pie cita koka un ātri uzrāpās tajā. No galotnes viņi pārlūkoja apkārtni, sevišķu uzmanību pievērsdami medniekam. Bet tas, muguru pagriezis, vīstīja ievainoto kāju. Lācēni nošļūca zemē, ar līkumu metās pie tālākā koka un steigšus rausās augšup. Atkal apkārtnes izlūkošana, norāpšanās, pārskrējiens pa zemi, uzrāpšanās kokā. Tā tas atkārtojās, kamēr līku loču un augšup lejup bēgšanas ceļš lācēnus bija aizvedis tik tālu, ka mednieku nemaz vairs nevarēja saredzēt. Tad Ķetaurītis un Letenīte, uzoduši mātes pēdas, aizauļoja pa tām uz biezokni.
Garu gabalu skrējuši, viņi atrada Pinkaini. Viņa, biezokņa krēslā apmetusies, laizīja asinīm notraipīto labo priekšķepu.
— Kas tev kaiš? — Ķetaurītis jautāja.
— Mednieks iešāva, — viņa teica un rādīja ievainoto ķepu. Āda daudzās vietās bija skrošu cauršauta. No katras brūcītes tecēja asinis. Skrotis, muskuļos iestrēgušas, kā ar uguni dedzināja. Pinkaine kunkstēja.
— Cilvēks pielavījās pēc mūsu mantas un vēl sašāva tevi! — Ķetaurītis pukojās.
— Jā, mednieks meža zvērus ne tikai sašauj, bet arī nošauj. Un pēdējais viņam visvairāk patīk. Labi, ka šoreiz tas viņam neizdevās. Tad es vairs nebūtu dzīva un jūs būtu bāreņi. Ko jūs bez manis iesāktu?
Šos vārdus klausoties, Letenīte sāka raudāt, bet Ķetaurītis, mātes stāstu līdz galam noklausījies, izsaucās:
— Gan ļaundarim atmaksāšu!