Pinkaine, Ķetaurītis un Letenīte, atlaidusies paaugsta paugura valgajā sūnā, gaidīja norietam sauli. Visapkārt izpletās zems, ciņots purvājs, kurā neskaitāmas ūdens lāmas laistījās pēdējos saules staros. Purvāja vienā pusē kā plata, zila svītra tālumā stiepās ezers. Tā niedrājā bija noslēpušās pīles. Līdz ar tumsas iestāšanos pīles laidās no ezera uz purvāju un izklīda tajā, barību meklēdamas.
Pinkaine ar lācēniem atstāja pauguru un nonāca purvājā. Tur sūnu paklājs zem kājām līgojās. Vietām kājas ieslīdēja šķidrās dūņās. Bet pīlēm bija jātiek tuvāk! Klusi un uzmanīgi viņi čāpoja uz priekšu, lai pīles nepamanītu medniekus.
Ķetaurītis beidzot ieplaka slapjajās sūnās, kā sastindzis vēroja katru kustību un uztvēra pat mazāko troksnīti.
Netālu pļenkājās kaut kas pelēks, Ķetaurītis tikko manāmi, kā suns pie zemes pieplacis, līda tuvāk un tuvāk. Cik klusi viņš to mācēja izdarīt! Un pēkšņi — caps! — vienā lēcienā pīlei klāt.
Bet pīle paguva savicināt spārnus, pacēlās un aizlaidās. Ķetaurītis muti vien noplātīja.
Gabaliņu tālāk, cinim piespiedusies, nekustīgi gulēja Letenīte. Viņas rūsgani brūno ķermeni tumsā nevarēja atšķirt no ciņa.
Ķetaurīša izbaidītā pīle pariņķoja gaisā un, nekā aizdomīga neredzēdama, laidās atkal lejā, un — plakš! iekrita ūdens paltī.
Letenīte pēkšņi palēcās kā kaķis pēc peles un sakampa pīli aiz astes. Pīle skaļi iebrēcās: «Pēkš, pēkš, pēkš!» — izrāvās un uzšāvās gaisā. Tikai viena astes spalva palika Letenītei mutē.
Trauksmainais brīdinājuma sauciens sacēla spārnos visas pīles. Tās, gaisā lidinādamās, uztraukti pēkstēja. Tad spārnu švīkstoņa attālinājās, brēcienu troksnis apklusa.
Lācēni veltīgi mirka rāvā un gaidīja. Pīles tuvumā vairs nenolaidās.
Svīda gaismiņa. Pīles cita pēc citas pacēlās no purvāja viņa gala un pār lācēnu galvām aizlaidās uz ezeru. Turp sekot nebija vērts.
Pinkaine sapīkusi soļoja uz meža pusi. Lācēni sekoja, galvas nokāruši, purva dūņām aplipuši, slapji un melni, kā no darvas mucas izlīduši.