Kādā rītā Pinkaine ar lācēniem pastaigājās pa mežu. Te pēkšņi lāču māte sastinga un, purnu izstiepusi, ievilka gaisu dziļi nāsīs. Tikko manāma vēsmiņa atnesa svaigas gaļas smaržu. Arī lācēnu nāsis uztvēra šo pievilcīgo smaržu.
— Jāpārliecinās, vai nav piejaukusies arī cilvēka smaka. Nereti tur, kur atrodas gaļa, arī cilvēks ir tuvumā, — Pinkaine stāstīja lācēniem un vēl vērīgāk ošņāja gaisu. Lācēni darīja to pašu.
— Neko aizdomīgu nevar saost, — Ķetaurītis paziņoja.
— Tev taisnība, — Pinkaine teica. — Es arī nevaru saost cilvēku.
— Tad tik iesim sameklēt gaļu! — Ķetaurītis mudināja un tūdaļ lēkšiem devās pret vēsmu. Letenīte skrēja brāļukam līdzi.
— Ne tik strauji! — māte viņus brīdināja. — Piesardzīgiem tikpat jābūt. Nevar zināt, vai gaļu nav izlicis mednieks, lai mūs ievilinātu slazdos.
Lācēni apstājās, pagaidīja māti un tad uzmanīgi soļoja reizē, uz visām pusēm skatīdamies un ik krūmiņu vērīgi pārbaudīdami.
Paegļu pudurī viņi uzgāja beigtu briedi. Mednieka lodes ievainots, tas bija tālu skrējis un te, aiz asa, nolūzuša zara stubura aizķerdamies, uzplēsis sānus un nobeidzies.
— Nu tik būs lieliska maltīte! — Pinkaine priecājās par negaidīto atradumu un sāka garšīgi mieloties. Lācēni arī ēda, mutes šņapstinādami.
— Reta manta, laba manta, — Ķetaurītis teica, sātīgās brokastis baudīdams.
— Žēl, ka nevar visu apēst, — Letenīte paēdusi sūrojās.
— Par to nav ko uztraukties, — Pinkaine sacīja. — Pārpalikumu atstāsim priekšdienām. Labs tas kumoss, kas aiztaupīts.
— Apēdīs vēl citi, — Letenīte bēdājās.
— Noslēpsim? — Ķetaurītis ieminējās.
— Iekonservēsim brieža gaļu, — Pinkaine noteica.
Ķetaurītis un Letenīte bija gatavi ķerties pie konservēšanas, bet nezināja, kā to darīt. Viņi vērīgi sekoja katrai mātes kustībai un bez pamudināšanas darīja to pašu, ko viņa.
Zem kuplas egles viņi izraka padziļu bedri. Uz visām četrām kājām atspērusies, Pinkaine aizvilka brieža pārpalikumu un ievēla to bedrē. Tad uzrausa tam virsū izraktās zemes, ko rūpīgi noklāja ar sūnām. Katrs vēl uzvēla pa akmenim.
— Ak tāda tā konservēšana! — lācēni reizē iesaucās.
— Lai nu gaļa pastāv kādu laiku. Tad tā kļūs mīkstāka un garšīgāka. Neviens to arī neatradīs. Kad vajadzēs, atnāksim un paņemsim, — Pinkaine stāstīja.
Lācēni, nobeiguši svarīgo konservēšanas darbu, atlaidās sūnās, lai atpūstos. Viņi apsedza purnus ar priekšķepām.
— Kur tas redzēts, ka tādas netīras ķepas liek uz galvas? — Pinkaine bārās.
Ķetaurītis un Letenīte uztrūkās kājās un apskatīja savas ķepas. Tās tiešām bija ļoti netīras. Pirkstu starpas pieķepējušas ar melno, mālaino augsni, ap pēdām salipušas spalvas.
— Kā lai notīra kājas, ja ūdens nav tuvumā? — Ķetaurītis nesaprašanā jautāja.
— Tādus netīrumus nepatīk nolaizīt, — Letenīte taisnojās.
— Ķepas var notīrīt arī bez ūdens un siekalām, — Pinkaine teica. — Ja koks tuvumā, tad ķepas tīras dabūjamas katrā laikā.
To teikusi, Pinkaine piegāja pie kādas egles un, uz pakaļkājām pacēlusies, ar priekšķepām skrāpējās pa stumbru. Netīrumi izbira no pirkstu starpām. Kad priekšķepas bija tīras, Pinkaine ar tām aptvēra zaru un pavilkās uz augšu. Zarā turēdamās, viņa sparīgi skrāpējās gar stumbru ar pakaļkājām. Tā arī tās kļuva tīras.
Lācēnus vairs nevajadzēja skubināt. Viņi katrs devās pie sava koka tīrīt ķepas. Notīrīja arī — bez ūdens. Nu varēja iet sūnās atpūsties un galvas apsegt ar ķepām, kā lāči to paraduši darīt.