Augļu ienākšanās laikā Pinkaine uzgāja vairākas mežābeles, kas auga vienkop liepaines ielokā. Zari līktin līka no sārto ābolu smaguma. Kā ābeļdārzā! Ej, pie kura koka vēlies.
Pinkaine nogaršoja viena, otra, trešā koka ābolus, papurināja galvu, nospļāvās un gāja pie cita. Beidzot pašā ābelnīcas vidū viņai iegaršojās kādas milzīgas ābeles saldenskābie augļi.
Ķetaurītim un Letenītei, kas bija jau mielojušies ar āboliem mežsarga dārzā, šī koka augļi likās par sūriem. Kamēr māte ēda nokritušos ābolus, lācēni, meklēdami labākus, skraidīja pa visu ābelnīcu. Neko labāku neatraduši, viņi beigu beigās atgriezās pie mātes. Zemē vairs nebija ko ēst.
— Ķetaurīt, kāp kokā un sapurini zarus! — Pinkaine norīkoja.
Lācēns to tikai gaidīja. Viņš veikli uzrāpās pa grubuļaino stumbru līdz vietai, kur tas sadalījās četros resnos zaros. Ķetaurītis izraudzījās kuplāko un uzlīda tajā. Viņš sapurināja galotni. Āboli bira kā krusa, notraukdami daudz lapu. Zeme apakšā tika noklāta no vienas vietas ar smaržīgiem āboliem.
Ķetaurītis gribēja pārvietoties uz citu zaru, lai arī to pakratītu, bet māte pavēlēja:
— Kāp lejā! Pietiks ābolu.
Ķetaurītis palīdzēja mātei un māšelei uzēst bagātīgo birumu.
Kad ābeles apakša bija tīra, Letenīte lūdzās:
— Kāpsim kokā!
— Kāpsim! — Pinkaine piekrita.
Letenīte uzrāpās pirmā. Viņai sekoja Ķetaurītis. Pinkaine iekāpa kokā pati beidzamā. Viņi uzmeklēja zaros piemērotu žākli, kurā iesēdās kā krēslā.
Lācēni plūca ar muti pieejamos ābolus un, čāpstinādami un klusi murrādami, apēda tos. Pinkaine aizķēra ar labās priekšķepas nagiem vienu no tuvākajiem zariem un vilka to sev klāt. Zars iebrikšķējās un nolūza. Tad Pinkaine turēja to ķepās, kamēr noēda visus ābolus. Tukšo zaru nemeta vis zemē, bet palika to sev apakšā un uzsēdās tam virsū. Tādā pašā veidā viņa nolauza un noēda ābolus vairākiem zariem.
Ķetaurītis un Letenīte ievēroja, ka tā ir parocīgāk. Viņi darīja tāpat.
Lāči nebija ilgi ābelē saimniekojuši, kad tai bija jau aplauzti lielais vairums zaru. Pinkaine, Ķetaurītis un Letenīte tā pārēdās, ka bija slinkums norāpties no koka. Viņi atlaidās guļus turpat kokā uz sev apakšā paliktās zaru kaudzes un iesnaudās.
Savāds troksnis uzmodināja Ķetaurīti. Zem ābeles atskanēja: «Orr, orr, orr...» — «Kas tur varētu rukšķēt?» Ķetaurītis domāja. Viņš paskatījās lejup un ieraudzīja meža cūku.
— Mostieties! — viņš uzsauca Pinkainei un Letenītei, kas vēl krāca.
Ķetaurīša sauciens iztrūcināja gulētājas tā, ka tās uzreiz neatjēdzās, kur viņas atrodas. Letenīte gandrīz nokrita no savas guļas vietas.
— Ko tu, Ķetaurīt, bļausties? — māte rūca.
— Apakšā meža cūka! Apēdīs mums visus nokritušos ābolus, — Ķetaurītis bēdājās.
— Lai ēd! Pietiks arī mums, — Pinkaine teica.
Pirmajai viešņai pievienojās vēl citas. Tur pienāca meža kuilis, savus līkos ilkņus rādīdams. Ieradās viena un vēl otra sivēnu māte ar veselu baru raibu sivēnu. Apakšā knaukstēja, čapstēja, šņāca, kvieca un urkšķēja.
Kad visi nokritušie āboli bija uzēsti, nelūgtie ciemiņi aizgāja, kā nākuši.
Kad meža cūku bars bija nozudis un kad nebija vairs sadzirdama bara sarga — meža kuiļa šņākšana, Pinkaine ar lācēniem nokāpa no ābeles un devās uz biezokni.
Ķetaurītis un Letenīte atskatījās. Viņu sakrautās zaru kaudzes ābelē izskatījās kā lielu putnu ātrā steigā samestas ligzdas.
— Būs stārķiem kur uzmesties, — Pinkaine paskaidroja.