Norietošā saule kavējās koku galotnēs. Viens otrs sārtais atvadu stariņš iespraucās arī meža pazarēs un rādīja ceļu uz rietumiem, kurp gāja Pinkaine ar Ķetaurīti un Letenīti. Viņi nonāca pie platas un dziļas gravas, kuras austrumu kraujmala atmirdzēja saules staru zeltā. Šai pusē un viņā gravas kraujā atskanēja daudzbalsīga, skarba ķerkstēšana: «Krek-krek, krek-krek, krek.»
— Kas pievakarē te tā trokšņo? — Letenīte ievaicājās.
— Tā nav trokšņošana. Tā ir prieka ziņa, — Pinkaine, apmierināti smaidīdama, atbildēja.
— Kāda prieka ziņa? — Ķetaurītis taujāja.
— Lazdu gravā riekstroži salaidušies. Viņi ar savu ķerkstēšanu dara zināmu, ka šoruden bagātīga riekstu raža, — Pinkaine skaidroja.
Tagad lācēni ievēroja, ka ap katru lazdu lidinās palieli putni, tumšbrūni ar baltiem plankumiņiem. Aste tiem melna ar baltu galu. Plīvojošos spārnos turēdamies, tie riesa no čemuriem riekstus un laiku pa laikam iesaucās: «Krek-krek.»
— Iesim arī mēs riekstos! — Pinkaine teica, lācēnus kraujas lazdienā vezdama. Kur vien raudzījās, visi zaru zariņi bija kuplu, spurainu čemuru pilni.
Pinkaine apstājās pie pirmās lielākās lazdas. Viņa pacēlās uz pakaļkājām un, kā cilvēks staigādama, ar priekšķepām nolieca zarus, ar muti plūca riekstus veseliem čemuriem un tūlīt tos arī noēda.
Lācēniem lazdājs bija jauna pasaule. Vajadzēja ar to iepazīties. Viņi klusi čāpoja pa pazarēm un, galvas pacēluši, uzmanīgi vēroja cerus. Ķetaurītis apstājās un iečukstēja Letenītei ausī:
— Skaties, cik dīvaina lodīte tai zaru žāklītē! — viņš, ķepu pacēlis, rādīja. Letenīte paskatījās un ieraudzīja no zāļu stiebriņiem glīti izvītu lodīti. Lācēni, elpu aizturēdami, apbrīnoja savādo veidojumu. No tā izlīda pelei līdzīgs mazs, zeltaini rūsgans dzīvnieciņš ar garu asti, kam galā kupls spalvu kušķītis. Viņš mundri notecēja pa zaru līdz tuvākajam čemuram un sāka grauzt čaumalu, lai tiktu pie kodola. Drīz no lodveidīgā zāļu stiebru namiņa izlīda otrs tāds pats dzīvnieciņš un, riekstu sadabūjis, grauza to.
— Pinkaine norāja lācēnus:
— Ko jūs tik daudz tos mazos susurus apbrīnojat? Labāk ķerieties paši pie riekstošanas!
Mazie susuri nobijušies nozuda.
Lācēni uzlasīja un apēda nobirušos riekstus, un tad mēģināja tāpat kā māte plūkt čemurus, bet viņi nevarēja sasniegt nevienu zaru. Ķetaurītis atsēdās kā suns un, uz riekstu čemuriem skatīdamies, īdzīgi rūca. Viņš domāja: «Kā lai sasniedzu riekstus?» Pēkšņi viņš priecīgs papurināja galvu un palēkdamies devās pie kāda lazdas zara. Viņš tajā rāpās kā kokā, bet apvēlās apkārt un palika atgāzeniski karājoties.
«Ko nu iesākt?» viņš domāja. «Ja atlaidīšos vaļā, iekritīšu sūnās. Būs jāpaliek bez riekstiem. Rāpšos tik uz priekšu.» Ķetaurītis, atmuguriski nokarājies un ar ķepām zaru apskāvis, kā pērtiķis virzījās uz galotni. Lazdas zars, lācēna smaguma iekustināts, pasliecās uz leju un pacēlās atkal augšup. Ķetaurītis šūpodamies vien nonāca līdz čemuru pilnajai galotnei. Viņš, ar ķepām cerā turēdamies, plūca riekstu čemurus, meta zemē un sauca Letenītei:
— Ko tu stāvi lejā? Nāc lazdas šūpolēs pašūpoties!
Letenīte uzrāpās citā zarā. Tagad abi sacenzdamies šūpojās un pie reizes noplūca visus sasniedzamos riekstu čemurus. Kad ķepas nogura, viņi atlaidās vaļā un ievēlās sūnās. Zari uzcirtās gaisā un apbirdināja viņus ar noraustām lapām.
Ķetaurītis un Letenīte salasīja un apēda visus noplūktos riekstus un tad devās citos ceros. Šūpodamies vien viņi sarāva riekstus atliku likām.
Kad saule bija norietējusi, viņi vēl mēness gaismā turpināja, lazdās līgodamies, grauzt riekstus, līdz beidzot bija sātīgi paēduši un līdz apnikumam izšūpojušies.
— Cik te ir jauki! Šūpoles un rieksti, rieksti un šūpoles! — Letenīte lēkādama gavilēja.
— Rimsties jel, rimsties! Miegs ir saldāks par medu, kur nu vēl par riekstiem, — Pinkaine svarīgi noteica un, zem lazdu krūma palīdusi, nolikās uz guļu.
Drīz norima arī lācēnu gavilēšana: miegs viņus bija uzvarējis.