Pinkaine, visu ziemu neēdusi, bija pagalam novājējusi un ļoti izsalkusi. Viņa piecēlās uz pakaļkājām, staipīja resno kaklu, grozīja galvu uz visām pusēm un ostīja gaisu, meklējot kaut ko ēdamu. Izsalkuma apmierināšanai tuvumā neko nevarēja saost. Pinkaine mēģināja atminēties, kur pagājušajā rudenī bija palicis pāri kaut kas baudāms. Viņai iešāvās prātā Dzērveņu purvs. Priecīgi ierūkdamās, viņa tūdaļ devās turp. Viņas gaita bija tik ātra, ka Ķetaurītis un Letenīte tik tikko spēja tikt līdzi.
Mežs izbeidzās. Sākās necaurejams kārklu un alksnāja biezoknis. Pinkaine sameklēja agrākos gados iestaigātās ejas un drīz vien nokļuva līdz Dzērveņu purvam.
Purvā pavasara šķīdonis. Stiegņā stiga ķepas, un, ārā velkot, nagi apvērsa sūnu. Lācenei ejot, ūdens šļakstēja uz visām pusēm. Lācēni tvarstīja spīguļojošās šļakatas, nebēdādami, ka izmirkst cauri slapji.
Purva vidū pacēlās zaļgani pelēkām sūnām apaudzis paugurs. Pinkaine, aizsniegusi paugura virsotni, ieplaka uz vēdera līganā sūnu paklājā, bet Ķetaurītis un Letenīte vēl šļakstinājās pēdējās ūdens paltīs.
Tīri nejauši Letenītei labā priekškāja iestiga dūkstī līdz pat krūtīm. Nu viņa smilkstēja un sauca pēc glābiņa, bet mātes vairs nebija tuvumā.
Ķetaurītis neapjauta, kā māšelei palīdzēt. Viņš uzlēca uz tuvākā ciņa un arī izmisīgi smilkstēja. Letenīte, tiekdamās pēc brāļuka, brīvo priekšķepu iecirta cinī. Tā viņai izdevās izķepuroties no stiegņas.
Lācēni tupēja uz ciņa un skatieniem meklēja māti. Nekur to nevarēja ieraudzīt. Ieplestām nāsīm viņi ošņāja gaisu. No paugura virsotnes vējiņš atnesa pazīstamo mātes smaku.
Lācēni tūdaļ devās pret vēsmu, bet kājas aizķērās garajās sūnās, un augumi ieslīga tajās kā pēlī. Tālāk par purna galu nevarēja redzēt. Ķetaurītis ar galvu pašķīra un pieplacināja sūnu un lēniem soļiem devās uz priekšu. Letenīte sekoja viņam pa pēdām.
Drīz viņi nonāca pie mātes. Liels bija atkalredzēšanās prieks. Ķetaurītis un Letenīte lēkāja ap māti, grūda savus purniņus tās garajā spalvā, laizīja tās galvu, uzrāpās viņai virsū un pašapmierināti nogūlās uz viņas platās muguras.
Bet Pinkaine neļāvās traucēties. Viņa lēnām šļūca uz priekšu un, purnu sūnās iebāzusi, garšīgi šļapstināja muti. Viņa ēda pērnās dzērvenes.
Ķetaurītis un Letenīte ievēroja sarkanās lodītes. Tās viņus ievilināja atpakaļ sūnās. Viņi sāka sūkāt sulīgās ogas. Dzērvenes ir garšīgas, kad tās ziemu gulējušas zem sniega.
Ķetaurītis un Letenīte, uz vēdera gulēdami, līdz ar māti līda tikai uz priekšu un ar patiku baudīja jauno, atspirdzinošo maltīti.