Pinkaine ošņāja zemi pie lielas egles un starp divām saknēm norausa sūnu. Gabaliņu nostāk arī Letenīte kārpīja zemi. Ķetaurītis raudzījās eglē. Tajā mazs, mundrs dzīvnieciņš uztraukti skraidīja šurpu turpu. Viņš uzlēca uz zemākā zara un ar kāju padauzīja pa to, dusmīgi sprauslājot.
— Ko tā vāvere uztraucas? — Pinkaine, galvu pacēlusi, vienaldzīgi norūca un tad atkal urķējās pa sūnām.
— Lielā rūcēja, vācies projām no manas riekstu glabātuves! — vāvere bārās. — Ko es ēdīšu ziemā, ja iztukšosi manu krājumu?
Bet Pinkaine, ne ausu nepakustinājusi, grauza tikai riekstus, ka krakšķēja vien.
Riekstu īpašniece noskrēja pa stumbru gandrīz līdz zemei un, nikni saukdama «duk, duk, duk», gribēja aizbaidīt Pinkaini. Bet šī sirdīgajai pundurītei nepiegrieza ne mazākās vērības neatkāpās ne soli.
Ķetaurītis iedomājās, ka kuplastīte viņu ķircina.
— Šī ņiprā pārgalvniece jānoķer, — viņš pavēstīja Letenītei un tūdaļ lēca pēc vāveres. Bet tā veikli apmetās un strauji devās pa stumbru augšup. Ķetaurītis pakaļ.
Lai gan lācēns bija veikls kokā kāpējs, tomēr žiglo vāveri viņš nespēja panākt. Eglē līdz pusei tikusi, tā apstājās, palūkojās lejup, atsēdās uz zara un nicinoši noskatījās uz savu gūstītāju, kas elsdams pūzdams rāpās viņai arvien tuvāk. Vāveri tas neuztrauca. Viņa vēl noplūca čiekuru un uzmeta to Ķetaurītim uz paša purna galiņa.
Ķetaurītis, pagalam aizkaitināts, rausās vingrāk augšup. Bet vāvere mierīgi sēdēja un blenza. Kad vairs tikai viena zara atstarpe šķīra Ķetaurīti no drošinieces, tā pavicināja savu kuplo asti un šāvās augstāk, līdz pašai galotnei.
Drīz arī Ķetaurītis sasniedza galotni. Viņš ar priekšķepu gandrīz jau varēja aizskart vāveres asti. Pārliecināts, ka žiglā bēgle nekur vairs neizspruks, viņš uzvaroši iesaucās:
— Kur nu tu vairs tversies? Rokā gan!
Bet tavu brīnumu! Vāvere kā akmens metās lejā un uzlēca uz blakus augošās egles zara.
Tā lēkt Ķetaurītim nebija drosmes, lai arī kā viņu kaitināja vāveres nicinošie skatieni. Cik vien ātri spēdams, viņš atmuguriski rāpās no koka lejā: neko prātīgāku taču nevarēja izdomāt.
Pavisam sapīcis, Ķetaurītis nonāca zemē.
— Kur tad ir tā pārgalvniece, ko tu solījies sagūstīt? — Letenīte ievaicājās.
— Aizbēga. Pa gaisu aizbēga, — Ķetaurītis pukojās. — Redz, kur viņa sēž un ņirgājas.