Saulainā vasara bija pavadīta. Gājputni sen jau bija aizlaidušies uz siltajām zemēm. Nedzirdēja vairs lakstīgalu jauko pogošanu un dziedātājstrazdu skaļo svilpošanu. Toties mežā ieskanējās rudens dziesmas. Tās skandināja krustknābji, piemērotas ligzdošanas vietas meklējot. Tie ziemu dēs oliņas un perēs putnēnus.
Pinkaine, Ķetaurītis un Letenīte gāja pa vecu eglāju. Smuidras egles pacēla augstu gaisā savas čiekuriem piekārtās galotnes. Augšā jautri čivināja krustknābji. Viņi lobīja čiekurus un mielojās ar garšīgajām egļu sēkliņām. Čiekuru zvīņas un sēkliņu lidspārniņi griezdamies bira lejā un sētin nosēja lāču muguras. Vāveres sacentās ar krustknābjiem čiekuru lobīšanā.
Ķetaurītis ierunājās:
— Ir gan laba dzīve krustknābjiem un vāverēm! Viņiem pietiek ar sīkajām egļu sēkliņām. Nav tā kā mums tāli ceļi jāstaigā, kamēr atrod rupjāku barību.
— Tu laikam gribētu būt par vāveri? — Letenīte iejautājās.
— Šobrīd jā. Lēkātu pa eglēm un mielotos ar sēkliņām, kamēr jūs darītu ko citu.
— Jums pat paskatīties negribēsies vairs uz egļu čiekuriem, kad dabūsiet redzēt ciedru priežu čiekurus, kuros paslēptas gandrīz tikpat lielas sēklas kā lazdu riekstu kodoli. Šīs sēklas sauc par ciedru riekstiem, — Pinkaine stāstīja.
— Māmiņ, aizved mūs uz ciedru priežu mežu! — lācēni lūdzās.
— Mēs jau ejam turp. Redziet, paretam sāk parādīties viena otra ciedru priede, — Pinkaine teica un pieveda lācēnus pie kāda koka ar pelēkbrūnu, rievainu mizu. Zari tām īsi un mieturos sakārtoti. Tumšzaļās skujas divreiz garākas par parasto priežu skujām.
Ķetaurītis skatījās augšup un sacīja:
— Čiekuru tā kā nebūtu.
— Šai ciedru priedei čiekuri vēl ir gluži zaļi. Tie nogatavojas tikai trešajā gadā, — Pinkaine skaidroja. — Ciedru priedājā atradīsim arī kokus ar ļoti lieliem, gaiši brūniem čiekuriem. Tajos sēklas būs nogatavojušās, un mēs tās varēsim ēst.
Ciedru priedājs bija sasniegts. Tur pa zemi mētājās viens otrs milzīgs čiekurs. Daudzos kokos to bija liela bagātība.
— Palieciet jūs apakšā! Es uzkāpšu kokā nopurināt čiekurus, — Pinkaine teica, pie čiekuru pilnas priedes piegājusi.
— Laid labāk mani! — Ķetaurītis lūdzās.
— Ciedru priedēm ir trausli zari. Jābūt ļoti uzmanīgam, citādi, zaram lūstot, var nogāzties un nosisties. Vēl jums jāpaaugas, tad arī varēsiet kāpt pēc ciedru riekstiem.
Neko darīt. Lācēniem bija jāpaliek apakšā un tikai jānoskatās, ko māte kokā dara.
Priedi spēcīgi sakratot, čiekuri kā granātas krita lejā. Lācēni paslēpās, lai netrāpa uz galvas.
Māte nokāpa pie lācēniem, lai pamācītu, kā čiekuri lobāmi. Viņa paņēma čiekuru, uzlika to uz akmens un, ar ķepu piespiežot, valstīja to, kamēr izbira rieksti. Ķetaurītis noskatījās un darīja tāpat.
Vienīgi Letenīte riekstus lobīja pēc sava prāta. Viņa salasīja labi daudz čiekuru, sakrāva tos kaudzītē un apsēdās tai blakus. Tad paņēma čiekuru priekšķepās gluži kā vāvere un berzēja to starp abām ķepām. Izbirušās sēklas pa vienai uzlasīja un apēda.
Ciedru priedājā Pinkaine ar lācēniem uzturējās vairākas nedēļas. No eļļainajiem riekstiem viņi ātri uzbarojās: pieņēmās tuklumā tā, ka vēders nokarājās līdz pašai zemei. Lai gan dienas kļuva aukstas, viņiem bija silti. Ķetaurītis un Letenīte tusnīdami čāpoja pakaļ mātei, vairākkārt šķērsojot līkumoto Mežupīti. Viņi uzlauza plāno ledus vāku un ar labpatiku izpeldējās aukstajā ūdenī.