Kādā pakalnā slējās stalti bērzi. Nodzeltējušās lapas vēl greznoja to zarus. Starp baltajiem stumbriem sārtoja pīlādži. Dažiem ogu pilnie zari noliekušies līdz pašai zemei.
— Iesim uz birztalu! — Pinkaine mudināja lācēnus. — Salnas ir jau bijušas, tādēļ pīlādžu ogas būs garšīgas.
— Iesim labāk uz ciedru priedāju! — Letenīte lūdzās. — Man tik ļoti garšo ciedru rieksti.
Arī Ķetaurītim tas bija pa prātam.
— Gan vēl dabūsim ciedru riekstus. Pārmaiņas pēc jāiebauda arī sulīga barība, — māte noteica.
Lācēniem vajadzēja izpildīt mātes vēlēšanos. Ķetaurītis, birztalā iegājis, atminējās lazdu šūpoles.
— Pašūposimies! — viņš mudināja Letenīti.
Ogas nemaz nenogaršojuši, lācēni ierāpās pīlādzī. Bet no šūpošanās nekas prātīgs neiznāca: stumbrs resnāks un pie tam vēl daudz stāvāks par lazdas zaru. Ķetaurītis gribēja jau norāpties, lai ietu meklēt labākas šūpoles, kad koks pēkšņi salīgojās. Pametuši skatienu lejup, lācēni ieraudzīja, ka Pinkaine, ar plecu pret stumbru atspiedusies, lieca pīlādzi gar zemi. Koks nosvērās, un saknes izrāvās no zemes.
Lācēni šūpojās augšup un lejup un gavilēja:
— Kas par līganām šūpolēm!
Ikreiz, kad pīlādža galotne noliecās pie zemes, Pinkaine noplūca pa ogu ķekaram. Arī lācēniem vēderi atgādināja par sevi. Ķetaurītis un Letenīte beidza šūpoties un sāka apmierināt savu ēstgribu.
Kad pīlādžu aplauzītajos zaros vairs nevarēja atrast nevienu ogu ķekaru, Pinkaine izgāza no zemes citu koku. Tikko tā saknes pacēlās, Letenīte iesaucās:
— Rieksti! Rieksti! Vesela kaudze!
Ķetaurītis pieskrēja un, purnu pagrūdis, pārbaudīja.
— Rieksti gan, — viņš teica. — Kas tos te zem saknēm varēja savilkt?
Viņš vēl nebija beidzis prātot, kad no aliņas izskrēja pele. Ķetaurītis gandrīz to jau saķēra, bet tā ar saviem asajiem priekšzobiem iekodās viņa apakšlūpā. Lācēns smilkstēja, purināja galvu, vārtījās, bet pele kā nelaidās, tā nelaidās vaļā.
— Tas tev par to, ka tu ielauzies manā noliktavā, — pele iepīkstējās un aizbēga.
Ķetaurītis atviegloti uzelpoja. Tad kopīgi ar māti un Letenīti ķērās pie noliktavas iztukšošanas.
— Rieksti nav sliktāki par tiem, ko ciedru priedēs ēdām, — Letenīte ieminējās.
— Žēl, ka nebija vairāk, — Ķetaurītis urkšķēja.
Šai brīdī no akmeņu grēdas, kas atradās uz pakalna nogāzes, izlīda mazs dzīvnieciņš. Gluži kā vāvere. Tikai pār muguru pārvilktas piecas melnas svītras. Svītrainais kuplastis uzskrēja tuvākajā bērzā.
— Iesim uz burunduka noliktavu! — Pinkaine aicināja.
— Kur tā atrodas? — Ķetaurītis vaicāja.
— Zem tās pašas akmeņu kaudzes, no kuras viņš izlīda. — Pinkaine rādīja.
— Ak šis strīpainais kuplastītis ir burunduks! — lācēni iesaucās.
— Kā tad, — māte apstiprināja.
— Ja jūs zinātu, kas par lieliem riekstu krājumiem ir viņa noliktavās! Jūs abi vienā reizē visus nemaz nenoēstu.
Pinkaine, Ķetaurītis un Letenīte sāka velt nost akmeni pēc akmens, bet ala kā nerādījās, tā nerādījās.
Brīnums gan, kā tik mazs dzīvnieciņš varēja sanest tik lielu kaudzi! — Letenīte brīnījās.
— Ne jau burunduks to izdarīja. To ir veicis kāds cits spēkonis, — Pinkaine paskaidroja.
— Var būt, ka lāča bērni rotaļādamies uzcēluši sev šo pili, — Ķetaurītis ieminējās.
— Var jau būt, — māte piebilda.
Akmeņu kaudze tika izvandīta uz visām pusēm. Vēl tikai divi zemē iegūlušies milzeņi bija palikuši savās vietās. To virspuses bija sakļāvušās cieši kopā. Vienā vietā starp tiem atradās sprauga — ieeja burunduka alā. Vajadzēja tikai vienu akmeni dabūt nost, tad riekstu krājumi kļūtu pieejami. Bet šis pēdējais uzdevums nebija veicams pat lāča spēkiem. Lielie akmeņi bija tik dziļi zemē, ka tos nevarēja izkustināt.
Burunduks, bērzā tupēdams, zobojās:
— Otra labuma tīkotāji, mani aplaupīt gribējāt, bet neizdevās: spēciņš par vāju.