Ķetaurītim un Letenītei gribējās kā zaķēniem brīvi apkārt paskraidīt un darīt visu, kas tik iešaujas prātā. Bet nedrīkstēja. Pinkaine uzmanīja katru lācēnu soli. Arī mācīties vajadzēja daudz.
Viena no pirmajām apmācībām bija kokā kāpšana. Tā lāču dzīvē ir ļoti nepieciešama. Kokā jākāpj pēc medus, augļiem un riekstiem. Mazotnē kokā jāglābjas arī no ienaidniekiem.
Ne jau viegli kokā kāpšanas māka sākumā padevās. Letenīte reižu reizēm pūlējās uzkļūt staltā priedē. Viņa, ar ķepām naski strādādama, parāpās, parāpās pa stumbru mazu gabaliņu augšup, bet drīz nogura un apstājās. Nevarēdama ilgi uz vietas noturēties, viņa atkal noslīdēja lejā.
— Ko tu iesāksi, tāda tūļa? Pat kokā uzkāpt nevari iemācīties, — Pinkaine pukojās.
Letenīte nokaunējās un mēģināja no jauna, bet, pirmo zaru nesasniegusi, viņa atkal nevarīgi nošļūca lejā.
Letenīte ar skaudību noskatījās, kā Ķetaurītis žigli vien tika citā priedē. Viņš, ar priekškājām stumbru aptvēris un ar pakaļējo ķepu nagiem ieķerdamies mizā, atspērās un rāpās arvien augstāk un augstāk. Sasniedzis pirmo zaru, viņš ar zobiem ieķērās tajā, pakarājās, atpūtināja ķepas, tad vienā rāvienā uzrausās uz zara. Tālāk jau gāja daudz vieglāk: uz katra nākošā zara, kas arvien tuvāk sekoja cits citam, varēja atvilkt elpu. Drīz vien ķetaurītis sasniedza pašu galotni.
— Kaut es tāpat būtu varējusi! — Letenīte nopūtās. Bet viņa atviegloti uzelpoja, kad redzēja, ka Ķetaurītis, nabadziņš, bailēs trīcēja, no tik liela augstuma atmuguriski lejup šļūcot. Viņš bieži apstājās un, kā palīdzību meklēdams, izbīļa pilniem skatieniem raudzījās lejup. Beidzot viņš laimīgi nokāpa zemē un steidzās pie noskumušās Letenītes.
— Letenīt, mēģini vēlreiz! — viņš teica. — Es tev palīdzēšu. Letenīti nevajadzēja divreiz skubināt. Viņa aptvēra stumbru un rausās augšup. Ķetaurītis, cik vien spēdams, balstīja Letenīti, bet tai kā neizdevās, tā neizdevās tikt līdz zariem. Tad iejaucās māte.
— Letenīt, kokā jātiek, — viņa stingri noteica un aizveda nelaimīgo pie divām slaidām dižeglēm, kas, no vienas saknes izaugušas, stāvēja kā divas māsas viena otrai līdzās. Pinkaine iebīdīja Letenīti stumbru starpā un pavēlēja:
— Rāpies augšā!
Letenīte ar visām četrām ķepām cieši ieķērās vienā dižeglē un ar apaļo muguru atbalstījās pret otru. Tā viņai izdevās sasniegt abu dižegļu savijušos zarus un pazust tajos. Drīz viņa no pašas galotnes uzvaras priekā raudzījās uz lejā palikušo māti un brāļuku.
Ar laiku lācēni tā ievingrinājās pa kokiem kāpelēt, ka brīvo laiku viņi labprātāk pavadīja kokos nekā uz zemes. Viņi tur bieži rotaļājās: viens otru ķēra vai rāva aiz pakaļējās ķepas zemē.
Letenīte pat guļas vietu bija ietaisījusi tajā dižeglē, kurā viņa pirmoreiz uzkāpa. Viņa prata gandrīz vai vāveres žiglumā tur noslēpties un nepamanīta nolikties uz diendusu.
— Ķetaurītis bieži šūpojās augstāko koku galotnēs, no kurienes varēja tālu pārredzēt. Tur viņš sacentās ar vēju aurošanā un šad tad pabaidīja putnus.
Reizēm Pinkainei nepatika, ka lācēni pa kokiem ilgi dauzās, tad viņa nosauca tos lejā un aizrādīja:
— Ne jau lai darītu aušības, jūs mācījāties kokos kāpt. Pienāks laiks, kad kokos vajadzēs meklēt barību vai glābiņu.