Pinkaine ar lācēniem nogulēja visu silto pavasara pēcpusdienu un novakari. Kad bija jau satumsis, saltums ieknieba lācēniem purniņos un pamodināja gulētājus. Sals stindzināja locekļus. Izstaipījušies lācēni paskraidīja pa noriņu, ko bija pārklājusi sarma. Letenīte ieraudzīja austrumu pusē lielu, sārtu blāzmu. Viņa brīnījās un jautāja:
— Kas tas varētu būt?
Ķetaurītis arī brīnījās. Lācēni palika stāvot un vēroja neredzēto parādību. Izplūdušais sārtums maz pamazām iezīmējās par noteiktu ripu, kas kāpa arvien augstāk pie debesīm un pārvērtās sidrabotā spožumā.
Pienāca māte. Letenīte ar ķepu rādīja uz spožo ripu un jautāja:
— Kas tas par brīnumu?
— Mēness, — Pinkaine atbildēja un aizgāja uz blāvās mēness gaismas apspīdēto mežmalu. Letenīte aizsteidzās viņai līdzi. Ķetaurītis palika, kur stāvējis, un nebeidza lūkoties uz mēnesi, kas, kā viņam šķita, iekāpa augstākās priedes galotnē.
«Vajadzētu to spožo mēness ripu dabūt rokā un nonest zemē, un paritināt pa noru,» Ķetaurītis prātoja. Ne mirkli vairs nevilcinādamies, viņš palēkšus vien devās pie priedes, kuras zaros mēness šūpojās. Zem priedes nonācis, viņš vēl palūkojās augšup. Kas zin, vai nav aizbēdzis projām. Nē. Tikai paslēpies aiz zariem.
Ķetaurītis priecīgi ierūcās un rāpās kokā. Viņš bija gandrīz līdz galotnei ticis, kad mēnesim priekšā aizvilkās mākonis, izdzēsdams mežā blāvo gaismu. Pēkšņi nakts tumsā un klusumā, turpat virs Ķetaurīša galvas, atskanēja skaļš kliedziens: «Uuuū...» Galotnē iešvīkstējās spārnu vēdas, un baiga ēna tuvojās lācēnam. Ķetaurītim šķita, ka spožais mēness, pārvērties par tumšu ērmu, grasās viņu notvert. Viņu pārņēma bailes, un, cik vien ātri varēdams, viņš rausās no koka lejā. Tur bija pienākusi Pinkaine un, apakšā stāvēdama, uztraukti sauca:
— Ķetaurīt, sargies, ka tevi nenogrābj ūpis un neizknābj acis!
Tumšie spārni aizķērās zaros. Ķetaurītis sveiks nonāca zemē un kopā ar māti un Letenīti aizskrēja meža klajumiņā. Pinkaine atsēdās pašā klajienes vidū. Lācēni gan gribēja bēgt nezin kur, bet māte viņus nomierināja:
— Manā tuvumā jums no ūpja nav jābīstas. Pieaugušiem lāčiem tas neuzbrūk.
Tad Ķetaurītis un Letenīte apmetās mātei iepretim.
Mēness izlīda no mākoņu apakšas, un klajiene atkal pielija blāvas gaismas pilna. Kaut kur mežā noskanēja gari stiepts «uuuū...».
— Ieklausieties labi, kā ūpis kliedz! — Pinkaine teica. — Šis milzum lielais, ausainais plēsoņa ar platām acim pa dienu slēpjas koku zaros, bet pa nakti laižas medībās. Viņa lidojums ir tik kluss, ka to grūti sadzirdēt. Ja neuzmanās, var piedzīvot lielu nelaimi. — Šos vārdus izrunājusi, Pinkaine nopūtās un tad turpināja stāstīt:
— Kad es vēl biju tikpat maza kā jūs, kādā naktī baigs kliedziens pārtrauca klusumu, un tajā pašā mirklī ūpis uzklupa manam brālim Ķepainītim. Plēsoņas asie nagi iecirtās viņa mugurā. Ūpis mēģināja savu upuri aiznest projām, bet nespēja pacelties spārnos: nesamais bija par smagu. Ķepainītis, no pirmā izbīļa attapies, pretojās uzbrucējam. Tas sakaitināja ūpi, un viņš sāka ar spārniem dauzīt Ķepainīti un ar līko knābi dažos mirkļos izknāba viņam abas acis. Piesteidzās māte un aizdzina laupītāju. Bet brālis, nabadziņš, palika pilnīgi akls.
Atkal cauri vienmuļajai koku šalkoņai varēja sadzirdēt draudīgo «uuuū...».
Letenīte nodrebēja un, it kā aizsargādamās, piemiedza acis un aizsedza tās ar ķepām. Kad ūpja kliedzieni mitējās, viņa bēdīgi iesaucās:
— Cik tas ir briesmīgi, kad neko nevar vairs redzēt! Kā Ķepainītis varēja iztikt bez acu gaismas?
— Grūti viņam, nabadziņam, gāja, kad acu vietā bija palikuši tikai asarojoši dobumi, — Pinkaine stāstīja. Viņš taustījās kā pa miglu. Uzskrēja kokiem virsū, netika man un mātei līdzi. Kādreiz, kad vilki mums dzinās pakaļ, viņš aiz saknēm paklupa un vilki viņu saplosīja.
Ķetaurītis, kas visu laiku bija klusējis, iesaucās:
— Lai tik izaugu lielāks! Tad ūpim labi neies.
— Nelielies, nelielies! — māte viņu apsauca. — Labāk priecājies, ka šoreiz tiki cauri ar veselu ādu. Pielūko, ka tumsā vairs nerāptos kokā, lai neizietu tāpat kā Ķepainītim.
— Nerāpšos jau, nerāpšos vairs! — Ķetaurītis solījās. — Šoreiz es tikai gribēju nonest zemē to spožo ripu (viņš parādīja ar ķepu uz mēnesi). Tad mums būtu pašiem sava sidrabainā gaisma.
Bet mēness nesasniedzamā tālumā ņirdzīgi smējās par Ķetaurīša vientiesību. Pinkaine pie tam vēl noteica:
— Dzenoties pēc spožuma, var nonākt pilnīgā tumsā.