Ķetaurītis bija mazliet lielāks par Letenīti, bet šī atšķirība nedūrās acīs. Tādēļ viņus viegli varēja samainīt vienu ar otru. Bet izturēšanās katram bija savādāka.
Ķetaurītis bija jautrs, ļoti kustīgs un ziņkārīgs lācēns. Visu viņam vajadzēja redzēt, visu viņš gribēja zināt.
Parāva vējš sev līdzi sakaltušu pērno lapu, Ķetaurītis skrēja pakaļ un sauca:
— Klau, Rūsganā, kas tevi nes pa gaisu?
Kad dzilna kala savu kaļamo sausajā eglē, Ķetaurītis devās turp un jautāja:
— Ei Zaļsvārcīt, kādēļ tu taisi mežā troksni?
Ieraudzījis taureni no puķes uz puķi lidināmies, viņš pievērsās tam un taujāja:
— Daiļspārnīt, ko tu meklē katrā ziedā?
Cik daudzreiz, ziņkārības vilināts, Ķetaurītis bija aizdauzījies prom no mātes. Katrreiz par šādu pārgalvību viņš saņēma kūlienu. Bet pārmācība nelīdzēja. Viņš kā bijis, tā arī palika brīnum ziņkārīgs.
Letenīte bija pilnīgs pretstats Ķetaurītim. Viņa stundām ilgi varēja mierīgi nosēdēt mātes tuvumā, zīžot savu ķepu. Apnika viena ķepa, ieņēma mutē otru. Zīžļāja to un visu laiku klusi ņurdēja. Priekšējās ķepas no biežās sūkāšanas bija kļuvušas glumas un spīdīgas, kā melnos zīda dūraiņos iemauktas.
Letenītei ar pašas ķepu vien nepietika. Kad Ķetaurītis, noguris no pastāvīgās skraidīšanas, apgulās. Letenīte pakampa mutē brāļuka labo ausi un sāka to sūkāt.
Ķetaurītis rūca:
— Laid vaļā!
Letenīte nelaida vis. Ieķērās vēl dziļāk spalvainajā knupī.
Ak nelaidīsi vis vaļā! — Ķetaurītis sirdījās un, sparīgi atsperdamies, izrāva ausi māšelei no mutes.
— Še tev! Še tev! — viņš nikni rūca un pekāja neklaušu. — Citreiz tā vairs nedarīsi?
— Nedarīšu, nedarīšu! — Letenīte spiedza.
Tad Ķetaurītis mitējās pārmācīt māšeli. Tā, vainu apzinādamās, uz vēdera noplakusi, pazemīgi tuvojās savam brāļukam un uzaicināja: — Parotaļāsimies!
Ķetaurītis aizmirsa Letenītes nerātnību un uzsāka rotaļu. Iekozdamies biezajā spalvā, viņš paraustīja māšeli. Tā savukārt paplucināja aiz apkakles viņu. Tad abi saķērās kopā, spēkojās, svieda viens otru gar zemi. Tad atkal cēlās un palēkdamies skraidīja šurpu turpu, kamēr no jauna saskrējās kopā, gāzās, vāļājās, elsa.
Līdz apnikumam iztrakojušies, lācēni nolikās sūnās atpūsties. Pinkaine glāstīdama aplaizīja izpūrušos lācēnus un pamācīja:
— Esiet vienmēr saticīgi, kādi bijāt rotaļā.
Lācēni šo pamācību uztvēra kā uzslavu, jo Ķetaurīša purniņš savilkās smaidā un neizsakāmi laimīgā Letenīte pakustināja savu strupo astīti.
Bet Letenīte drīz aizmirsa brāļukam doto solījumu. Katrā izdevīgā gadījumā viņa ieķērās Ķetaurīša labajā ausī, lai to pasūkātu. Ar laiku auss zaudēja kuplo apspalvojumu un kļuva gluži kaila un plāna. Ķetaurīša galva nu bija izķēmota.
Ķetaurītis cietās, cietās, bet, kad mērs bija pilns, viņš pa īstam sakoda un piekaustīja Letenīti, kad tā atkal grasījās satvert daudz cietušo ausi.
Letenīte gaudoja un smilkstēja:
— Sāp, sāp, sāp!
No tās reizes Letenīte vairs neiedrošinājās aizskart Ķetaurīša ausi.
Galu galā auss taču nav arī nekāds knupis.