Tu jautāsi par indiāņu mājām — kas ir GALVENAIS STABS, un kāpēc skursteņa vietā ir dūmu caurums? Kā var tikt iekšā mājā un ārā no tās, neapsvilinot pēdas?
Indiāņu mājas pavarda uguns ir maza. Pati indiāņu māja gan ir diezgan liela. Griestos ir caurums, kas kalpo vienlaikus par ieeju un skursteni. Tā kā griesti ir augsti, dūmi un uguns netraucē, kad cilvēks kāpj pa trepēm. Pavarda uguns vienmēr bijusi maza, citādi mājā būtu nepanesami karsti.
Lai uzceltu māju, kurā varētu mitināties no 20 līdz 60 cilvēku, indiāņi lika kopā spēkus un raka ar kociņiem bedri. Irdeno zemi lika grozos un no tās veidoja ap bedri valņveida sienu. Māju cēla augstākā vietā, lai labi notecētu ūdens.
Pēc tam bija jāuzstāda galvenais stabs. Galvenais stabs bija pieauguša cilvēka resnumā. Indiāņiem nebija zāģu; viņi cirta un vīlēja koka stumbru ar briežraga kaltiem. Pēc pāris dienām izžuvušās mizu driskas sadedzināja un atcirta stumbram nākamo kārtu. Tas bija lēns darbs, bet indiāņi bija pacietīgi.
Kad indiāņi bija aizvilkuši lielo koku uz paredzēto vietu, sākās strīdi. Visi vecie vīri, kas vien uzskatīja
sevi par vadoņiem, deva padomus, bet īstie virsaiši klusēja un gaidīja brīdi, kad varēs bilst pēdējo vārdu.
No meža atvilka galveno siju — garu, taisnu priedi. Resno galu novietoja uz vaļņa, bet otru galu ielika galvenā staba staklē. Indiāņi to darīja klaigādami un strīdēdamies.
Tad viņi sanesa škērssijas, kurām viens gals balstījās uz galvenās sijas, otrs uz vaina. Pa virsu noklāja maikstis, zarus, priežu mizas un virsū uzbēra zemes kārtu.
Māja no attāluma bija grūti pamanāma. Tā izskatījās kā ar zāli apaudzis paugurs. Gaisā cēlās vienīgi
dūmu strūkla un no paugura rēgojās trepju gals. Uzrāpies paugurā, tu pavēries dūmu caurumā, tumšā kā alas mute, un ieraudzīji uguni. Pamazām samanīji arī cilvēkus, kuri tupēja gar sienām, gulēja salmos vai pastaigājās pa māju.
Māja bija pietiekami labi vēdināma, jo tai bija arī tunelis, kas radīja caurvēju. Pa tuneli gaiss ieplūda, pa dūmu caurumu izplūda. Tuneli izmantoja suņi un mazi bērni, kuri nebija vēl tik lieli, lai varētu kāpt pa trepēm.
Tas bija senajos laikos. Māja stāvēja apmēram desmit divdesmit gadu, kamēr sapuva būvkoki. Tagad indiāņi dzīvo būdās un noplukušās mājelēs. Bet ik pa laikam viņi sanāk kopā un uzceļ veco laiku māju par godu pavasara un rudens rituāliem un saulgriežiem un dejo savas dejas. Es pats palīdzēju celt šādu māju kādā rančo netālu no Sanfrancisko.
Es jums stāstu par Kalifornijas indiāņiem, kurus es pazīstu vislabāk. Devos pie viņiem kā profesionāls valodnieks, lai pētītu viņu valodas un izloksnes. Mani interesēja viņu domāšanas veids, ticība un attieksme pret dzīvi. Ierados pie indiāņiem ar zinātnisku teoriju bagāžu, taču drīz vien atsacījos no šīm teorijām un rakstīju savā kladē piezīmes tikai par lingvistiku. Es dzīvoju viņu vidē — ar smakām un smirdoņu, dūmiem un kailo zemi, ar mūžīgām klačām, kaškiem un strīdiem starp zāļu vīriem, ēdu zīļu zupu, kukurūzas putru. Ja tu, cilvēks, klausies un neuzdod indiāņiem pārāk daudz muļķīgu jautājumu, ja esi sirsnīgs un nepazemo viņus, tad viņi visai ātri uzskata tevi par savējo — par cilvēku.
Un atklājas daudz kas interesants indiāņu domu pasaulē. Tu dzīvo viņu vidū, guli zem ozoliem, vēro mākoņus un skudru gaitas, lūkojies uz vanagu, kas tup nokaltušajā priedē, tu pļāpā ar vecajiem vīriem, kuri arvien no jauna uzsāk strīdu par to, kas radījis pasauli; kāds no puišiem cenšas savienot savas zināšanas par motoriem ar indiāņu uzskatiem par medicīnu un reliģiju. Tev nemanot pielīp viņu žargons un mainās pat domāšanas veids. Tad pēkšņi tu atjēdzies — tu taču esi baltādainais un turklāt zinātnieks. Un tev sāk likties, ka tu spēlējies pats ar sevi. Tu samulsti. Vai tu neesi atgriezies bērnībā — pasaku, laumiņu, brīnumu zemē?
Es sacerēju šos stāstus saviem bērniem, kad viņi bija vēl mazi. Dažus stāstus izgudroju pats, citus esmu dzirdējis no indiāņiem. Dažas vietas iztulkotas vārds vārdā no tekstiem, kurus pierakstīju, dzīvodams pie indiāņiem. Zinātniska precizitāte nav ievērota.
DZEIMI DE ANDŽELO
— Taisāmies ātrāk prom! — Lācis uzsauca savai sievai Antilopei. — Liekas, ka būs labs laiks, apciemosim tavu māsu Dzērvju ciemā. Tas ir garš ceļš. Hei, Lapsēn, nemiegojies!
Antilope veikli sakravāja somā pārtiku — žāvētu gaļu, žāvētas zivis, zīļu miltus. Irbīti viņa rūpīgi piesēja pie šūpuļgroza, uzmeta nesamo plecos un skubināja puišeli Lapsēnu:
— Velc kājās jaunos mokasīnus[1].
Bet Lapsēns uzmeta lūpu. — Negribu mokasīnus. Negribu!
— Tu taču neizturēsi garo ceļu basām kājām, — teica Antilope.
— Negribu! Negribu!
— Vai tad tu nevēlies apskatīt pasauli?
— Nēēē, negribu! — Lapsēns, pavisam sabozies un piepūties, cirta kāju pie zemes.
— Vai tikai tev nav pielipis untums Hahā. Tādā gadījumā tev šoreiz jāpaliek mājā un jāgaida, kamēr mēs atgriezīsimies. Ejam, sieva, ejam, — Lācis noteica
un, paņēmis loku un bultas, devās pa taku prom. Mudīgiem soliem viņam sekoja Antilope, kurai uz muguras grozā šūpojās mazule Irbīte. Tras . . . tras . . . tras … Pa smiltīm aizšvīkstēja līgani soli.
Pie pirmā līkuma viņus panāca Lapsēns, vicinādams rokās savus mokasīnus. — Hei, pagaidiet! Pagaidiet mani! Es arī gribu redzēt pasauli! — viņš spiedza. Gājēji apstājās. Lapsēns pietupās un tusnīdams vilka kājās apavus.
Pēc brīža Lapsēns iešņukstējās: — Aizmirsu paņemt loku un bultas. Kā tagad medīšu?
— Tad nu liela muiža, mēs pagaidīsim! Skrien aši uz mājām! — teica Antilope.
Lapsēns atgriezās aizelsies un noraudājies.
— Nevaru atrast! Nevaru atrast! — Viņš saļima uz takas kā nelaimes čupiņa un slaucīja asaras savā kuplajā astē.
— Atkal Hahā sērga! Tas ir slikti. Ne tu izaugsi par vīru, ne būsi labs mednieks. Līdz šim vēl nav redzēts mednieks, kurš būtu raudājis tāpēc, ka nav varējis atrast savu loku un bultas. Medniekam jāprot glabāt un saudzēt ieroči. Var jau būt, ka ar laiku tev tas prātiņš nāks mājās, bet šoreiz neko darīt — mēs tev palīdzēsim. Ja pacentīsies, izaugsi par vīru … — tā teica Lācis.
Sameklējuši Lapsēna loku un bultas, viņi atkal devās ceļā. Pagājuši nelielu gabalu, viņi nonāca pie Bruņurupuča, vecā vīra, mājas. Bruņurupucis, vecais vīrs, izbāza galvu pa dūmu caurumu (viņa mājai nebija ne durvju, ne logu — tikai caurums jumtā, un pa to vijās laukā dūmu strūkliņa). Viņš priecīgi sveicināja:
— Hei, hei! Kurp dodaties?
— Uz rietumiem. Apciemosim radus, kas dzīvo pie jūras, — stāstīja Lācis.
— Es spēlēšos ar saviem brālēniem. — Lapsēns svinīgi paziņoja.
— Uzgaidiet vienu mirklīti, — teica Bruņurupucis, vecais vīrs. — Es jums iedošu līdzi krelles, nevar iet ciemos bez ciemkukuļa. Ņemiet arī bultu galviņas; esiet tik labi un Vanagu ciemā atdodiet tās abiem Vanagu virsaišiem. Palūdziet, lai viņi man atsūta labu kramu. Apciemojiet Koijotu, veco vīru, viņš ir izcils zāļu pazinējs. So te manu grabuli uzdāviniet viņam. Bet uzmanieties no Zebiekstes. Zebiekste ir ļauns un viltīgs cilvēks. Sensenos laikos viņš aiz lielām dusmām aizdedzināja pasauli. Nu, laimīgu ceļu! Es pieskatīšu jūsu māju!
Viņi devās tālāk, tras . . . tras . . . tras . . . Viņi soļoja visu dienu un tikai vakara pusē sasniedza kalnu, no kura virsotnes bija saskatāma jūra. Tā vēl bija ļoti tālu.
Gar priežu puduri tecēja strauts. — Pārlaidīsim nakti tepat, — teica Lācis. — Salasiet žagarus, iekuriniet ugunskuru, es iešu nomedīt kādu trusi.
— Es ar gribu pie trušiem, es ar gribu pie trušiem! — dīca Lapsēns un aizskrēja, paņēmis līdzi loku un bultas. Taču drīz viņš atgriezās pinkšķēdams: — Truši nestāv uz vietas!
Lācis smējās un teica:
— Ja tu tos trušus netrenkātu, tad jau tev kaut kas sanāktu. Medījumam jātuvojas lēnām un bez trokšņa. Cilvēks ilgi top par labu mednieku, bērns ilgi top par vīrieti vai sievieti.
— Nu . . . nu, njā, bet ko lai es daru? — šņukstēja Lapsēns, sūkādams savu astes galu.
— Nezelē asti! Ej un meklē malku!
— Negribu. Negribu! — Lapsēnam kažoka spalva sacēlās stāvus, viņš cirta kāju pie zemes — un uzmina
pats savai astei.
*
— Kas ir ar tevi! — Antilope nopūtas un tad piebilda: — Es pati aiziešu pēc malkas. Tu tikmēr pašūpo māšeli, tas tev būs piemērots darbs. Tu tak esi vecākais brālis.
Antilope iekāra šūpuļgrozu kādā nokarenā zarā un aizgāja.
Tai vakarā viņi izcepa divus trušus, piekoda klāt zīļu maizi un tad izklāja uz zemes trušādas segas. Kad visi bija palīduši zem segām un miegojās, Lācis sauca:
— Arlabunakti, Kalni, esiet šonakt nomodā par mums. Mēs esam sveši, toties labi ļaudis. Netīkojam darīt pāri citiem. Arlabunakti, Priede. Mēs dusam zem taviem zariem. Sargā mūs. Arlabunakti, Pūce, mēs guļam tavā paspārnē. Mēs esam labi ļaudis. Arlabunakti, virsaiti Klaburčūska. Arlabunakti, Zāles ļaudis, mēs guļam jūsu gultā. Arlabunakti, Zeme, mēs guļam uz tavas sejas. Sargā mūs, mēs gribam dzīvot garu mūžu.
Lapsēns gulēja starp saviem vecākiem, un starp viņu un Antilopi gulēja Irblte. Pēkšņi Lapsēns iesaucās:
— Skaties! Saule ir uzlēkusi otrā pusē!
— Tas ir mēness, saules vecākais brālis. Viņam darbs sākas naktī, — paskaidroja Antilope.
— Ū-ūūū! Labrīt, mēnes!
— Tu gribēji teikt — arlabunakti, vai ne?
— Nē, negribēju gan. Mēnesim tagad ir rīta stunda.
— Labi, labi. Aizver acis un guli, — Lācis paspēja noņurdēt, iekams sāka krākt.
Kad visi bija aizmiguši, Antilope piecēlās sēdus. Viņa skatījās tumsā un dziedāja dziesmu naktij:
— Nakts, sapņo par manu dēlu, dod viņam spēku.
Lācis pamodās agri. Saule vēl nebija uzlēkusi. Viņš piecēlās sēdus un sāka klusi dziedāt. Tad viņš izstaipīja locekļus un devās uz strautu nomazgāt seju. Viņš iekurināja uguni un, gatavodamies brokastīm, karsēja mazus, apaļus akmeņus.
— Ko viņš tur dziedāja? — Lapsēns pamodies gribēja zināt. — Kas tas ir par vīru, kurš pirms saullēkta nāk no austrumiem dziedādams?
— Tas ir tēvs, kas dziedāja par savu ēnu. Tā bija ēnas dziesma. Tavai ēnai ir tāda pati dziesma. Visas ēnas atgriežas mājās ap šo laiku, — stāstīja Antilope.
— Kāpēc tu saki — atgriežas mājās? Vai tad viņas ir bijušas prom?
— Pa nakti tava ēna ceļo apkārt, bet no rīta viņai ir jāatgriežas pie tevis. Tu esi viņas māja.
— Bet vai viņa vienmēr atgriežas?
— Nē. Gadās, ka viņa nomaldās. Tāpēc tēvs dziedāja. Varbūt ēna noklīdusi, pazudusi. Mēs taču esam svešā vietā. Bet ēna sadzird tēva dziesmu un saka: «O-ho, tā esmu es, kas tur dzied. Tur ir mana vieta.»
— Bet ja nu tā ēna pavisam pazūd? — Lapsēns vaicāja.
— Tad cilvēks saslimst, nomirst. Bez ēnas nav iespējams dzīvot.
Lapsēns mirkli prātoja un tad teica:
— Bet tēvs nenomirs; viņš dziedāja skaisti, un ēna viņa dziesmu noteikti ir sadzirdējusi. Bet man taču arī jādzied, citādi mana ēna pazudīs.
— Vai tu atceries vārdus? Ieklausies, pēc tam dziedāsim kopā:
Es nāku, es nāku. Pār kalniem es nāku uz mājām.
Es nāku, es nāku. Ar rītausmu nāku uz mājām.
Es nāku, es nāku. No austrumiem nāku uz mājām.
Bet tagad, dēls, ķersimies pie brokastu gatavošanas.
Viņi nomazgājās strautā, un Antilope sāka vārīt mazā grozā[2] zīļu putru. ar pāris irbuļiem viņa izcēla no uguns sakarsušos akmeņus un iemeta tos putrā. No groza cēlās šalcoša skaņa — huiššš, huiššš, hiššš. Putra vārījās un smaržoja. Lapsēns nevarēja vien sagaidīt un iešāva putrā pirkstu.
— Ai! — viņš iekliedzās un kratīja sūrstošo pirkstu.
— Kāpēc negaidi, līdz atdzisīs? Neviens tavu dalu neapēdīs. Paskaties uz mani, — Antilope rājās. Viņa zibenīgi iešava divus pirkstus putra un tikpat atri nolaizīja.
— Tā. Vai saprati?
— Es arī tā māku, — Lapsēns paziņoja un tik dedzīgi ķēra pēc putras, ka noķēpāja purniņu. Antilope un Lācis sirsnīgi smējās.
Paēduši brokastis, viņi sakravāja mantas, izdzēsa uguni un devās atkal ceļā, tras . . . tras . . . tras . . . pa taku lejā, tras . . . tras . . . tras … pa taku augšā, tras . . . tras . . . tras . . . Viņi gāja visu dienu un vakarā atkal apmetās pie kāda strautiņa. Lapsēns ieritinājās starp Lāci un Antilopi un iemiga ciešā miegā.
Vanagu ciemu ceļinieki sasniedza nākamajā dienā.
— Sakiet, lūdzu, — kur ir virsaiša māja?
— Tepat jau ir abu Vanagu virsaišu — lielā Zilā vanaga un mazā Zvirbuļu vanaga — māja.
— Sī pati?
— Jā, jā, droši, droši.
— E-hei! Vanagu virsaiti! Vanagu virsaiti!
— Kas tur bļaustās? Ko gribi? — mazais Zvirbuļu vanags nīgri atsaucās.
— Kuš! — Zilais vanags viņu apsauca. — Kāda blusa tev iekodusi, ka tu tik nelaipni atņem sveicienu?! Varbūt šie atnācēji ir cienījami ļaudis, bet tu uzbrēc rupjā, aizvainojošā balsī!
Tad Zilais vanags pievērsa uzmanību ceļiniekiem.
— Lūdzu, lūdzu, laipni lūdzu, aizejiet viņpus mājas, tur būs durvis. Jums laikam ieeja ir pa dūmu caurumu? Droši, droši, durvis ir uz austrumiem.
Mazais Zvirbuļu vanags sabozies un nikns bez kavēšanās izlīda no mājas pa savām durvīm — pa mazu caurumu sienā.
Lācim, Antilopei un pat Lapsēnam nācās krietni pieliekties, lai tiktu iekšā. Viņi nosēdās pie pavarda, un Antilope ņēmās atsiet Irbīti no šūpuļgroza dēļa. Drīz pēc tam mājā sāka pulcēties pārējie Vanagu ļaudis. Viņi ieņēma savas ierastās vietas gar sienām un satupušies tērzēja cits ar citu. Zilais vanags uzrunāja ceļiniekus:
— Esiet sveicināti mūsmājās!
— Jums tā ienākšana ir ērmota, — pēc brīža Lācis ieteicās.
— Mūsu durvis droši vien liekas jocīgas tiem, kuri raduši iekāpt mājā pa dūmu caurumu, — Zilais vanags teica.
— Bet kāds te ieminējās par otrām durvīm.
— Mans vecākais brālis, Zvirbuļu vanags. Viņam ir nejauks raksturs. Un viņš ir iedomīgs . . . Vai redzi tur tās mazās durvis? Tās ir viņa durvis — šis jau nu nelīdīs tur, kur citi. Viņš joprojām ir briesmīgi bērnišķīgs; ļaudis runā, ka viņš mazotnē sirdzis ar Hahā un tāpēc nav izaudzis liels. Es labi atceros, kā viņš bļaustījās un raudāja, sita kāju pie zemes un spiedza: «Es negribu, es negribu, es negribu!» Saka — tā brēcot visi, kuriem pielipis Hahā. Viņš palika sīks un nejauks. He, vai dzirdat, šis tuvojas. Paklausieties! — Kaut kur ārpusē nakts tumsā atskanēja Zvirbuļu vanaga dziesma:
Ja ja henna ja ja henna . . .
Visi pievērsa skatienus mazajam caurumam. Dziesma pārtrūka. Iespurdza Zvirbuļu vanags, apmeta platu loku virs visu galvām, nolaidās pie pavarda un padeva labvakaru.
— Labvakar! — iesaucās Lapsēns un sāka smieties. — Man tas puika patīk, es gribu ar viņu spēlēties!
Visi smējās. — Nāc tik šurpu! — Zvirbuļu vanags nikni atbildēja.
Lapsēns un Zvirbuļu vanags metās viens otram virsū, saķērās un nogāzās gar zemi. Viņi vēlās šurpu turpu, mērodamies spēkos. Pēkšņi Lapsēns iespiedzās un atrāvās no vanaga. Zvirbuļu vanags bija iekodis viņam īkšķī.
— Es ar tādu ķēmu nespēlēšos! — Lapsēns iešņācās un sūkāja savu īkšķi.
Zvirbuļu vanags izlidoja pa savām durvīm. Viņa karadziesma attālinājās, kamēr apklusa pavisam.
Vanagu ļaudis locījās smieklos. Zilajam vanagam lija pat asaras. — Neuztraucies, Lapsēn, neņem pie sirds. Es jau domāju, ka tu netiksi ar viņu galā. Viņš ir mazs, bet varen dūšīgs.
Ļaudis sarosījās uz naktsguļu un meklēja ērtākās vietas gar sienām. Lācis piecēlās kājās, uzmeta somu plecā un devās uz durvju pusi.
— Uz kurieni tu? — Zilais vanags viņam uzsauca.
— Jāmeklē vieta, kur pārlaist nakti.
— Palieciet taču te. Vietas papilnam.
Lācis pateicās, un Antilope izklāja uz grīdas truš- ādas segu.
Zilais vanags bija pienācis tuvāk un pārlaida roku pār pūkaino segu. — Tā ir skaista sega. Kā tādu var pagatavot? — viņš vaicāja.
— Pavisam vienkārši. Nepieciešama tikai pacietība un daudz trušu — apmēram divi simti! Ādas jāsagriež šaurās strēmelēs un jāvij, lai spalva uzbužinātos. Strēmeles pēc tam saauž kopā. Un sega gatava.
— Jūs esat izveicīgi ļaudis, — teica Zilais vanags.
— Es palīdzēju mammai griezt strēmeles, — Lap- sēns piebilda.
— Un vai trušus tu pats samedīji?
— Nēē, viņi jau nestāv uz vietas.
Visi Vanagi, to padzirdēdami, iesmējās. Smējās arī Lapsēns.
— Piemetiet ugunij malku! — Zilais vanags pavē-
leja.
Nākamajā rītā, iekams ceļinieki devās tālāk, Zilais vanags vēl pārmija dažus vārdus ar Lāci:
— Es labprāt tev iedotu gabaliņu krama, ko man palūdza tavs tēvabrālis Bruņurupucis, vecais vīrs, taču man pašam vairs nav. Jums pa ceļam iznāks iet gar Kramu ciemu, kas atrodas pie Melnā stikla kalna. Viss lielais kalns ir no melnā obsidiāna1 , no kura var pagatavot asus nažus un bultu galviņas. Bet Krami uzskata kalnu par savu īpašumu, un jūs kaut ko varat dabūt tikai no viņiem. Iespējams, ka viņi sākumā uzņems jūs nelaipni, taču nevajag apvainoties. Tas ir tikai pirmais iespaids; īstenībā Krami ir labi ļaudis, kuriem patīk jokot. Es iedošu līdzi brieža gaļu — sakiet, ka tā ir dāvana no manis.
Lācis, Antilope, Lapsēns un mazā Irbīte atstāja Vanagu ciemu. Tras . . . tras . . . tras . . . viņi gāja visu
Melns, vulkānisks stikls, šeit: krams.
dienu, tras . . . tras . . . tras … pa taku, līdz ieradās Kramu ciemā pie Melnā stikla kalna.
— Sakiet, lūdzu, — kur ir virsaiša māja?
— Tepat vien ir brāļu virsaišu māja. Bet ejiet vien tālāk. Mēs esam nikni. Mēs esam nejauki. Mēs esam bargi, bīstami ļaudis.
— Ho, virsaiti! Ho, ho, virsaiti!
— Ko bļauj?! Ja meklē kautiņu, nāc vien tuvāk!
— Piedod, nē, mēs nemeklējam kautiņu. Mēs neesam atnākuši, lai kautos, mēs atnācām paciemoties un atnesām brieža aknas, ko jums sūta Vanagu virsaitis.
Jaunākais Krams paķēra gaļu; ar savu smailo, aso degunu viņš sagrieza to šķēlēs un nometa sunim.
— Man aknas negaršo! — viņš nicīgi teica. — Labāk būtu atsūtījis sīkstu kakla kumosu. Man patīk košļāt!
Antilope atsēja savu ceļasomu, izņēma žāvētu gaļas gabalu un piedāvāja Kramiem. Vecākais Krams nosvieda gaļu zemē, samīdīja kājām un pastūma sunim.
— Man negaršo mīksta gaļa! — viņš teica. — Vai zināt, man vakariņās vislabāk garšo jauna lapsa!
Lapsēns izrieza krūtis, lēnā, cienīgā gaitā piegāja pavisam tuvu pie Krama un draudīgi iešņācās:
— Nelolo cerības, ka tev no manis iznāks vakariņas! Es esmu slims, man ir Hahā slimība, un tu vari saindēties!
— Ho, ho, ho! — smējās vecais Krams. — Tas tik ir indētājs, tas tik ir spēka mitriķis!
— Piesargies, brāl, neplijies virsū! — Jaunākais Krams satvēra veco aiz rokas. — Varbūt tas knauķis ir azartists, labs spēlmanis. Uzspēlēsim, jā? Varbūt viņš tevi pievārēs? — Krami, kas bija sapulcējušies ap atnācējiem, smējās kā kutināti.
Bija vakars. Ļaudis sastājās gar sienām, meklēdami
ērtākās vietas. Kustēdamies un locīdamies Krami jocīgi čīkstēja un, sadurdamies cits ar citu, iešķindējās. Kādu brīdi visā mājā šķindēja, čīkstēja un klakšķēja. Kramu izskats bija visērmotākais. Viņi bija gari un tievi, no tumša, vulkāniska stikla. No priekšas viņus pat grūti bija ieraudzīt, bet no sāniem viņi izskatījās caurspīdīgi, ar asām, šķautņainām malām.
Kramus bija pārņēmusi jautrība, un viņi centās iekarsēt savu virsaiti.
— Nu, nu, kas tad nu, varbūt tas puika ir labs spēlmanis, varbūt prot labi minēt. Uzspēlējiet! Varbūt viņam ir daudz spēka!
Lapsēns, lai gan bija uztraucies, tomēr nenoturējās un teica:
— Es gan esmu tikai puika un neesmu briesmīgi stiprs, bet riskēt nebaidos. Spēlēšu pret jums — ja vien ļausiet man spēlēt kopā ar tēvu. Viņš labi spēlē un labi dzied, zina daudzas sacīkšu dziesmas.
— Vai esi ar mieru, Lāča kungs?
Lācis smējās. — Lai iet! Palīdzēšu savam puikam.
Abi Kramu virsaiši nosēdās vienā pusē pavarda ugunij, Lācis un Lapsēns — otrā. Lācim un Lapsēnam katram tika iedoti divi spēļu kauliņi — brieža apakšstil- ba kauli.
— Jūs spēlējat ar diezgan gariem kauliem, — teica Lācis, grozīdams kaulus saujā. — Tādus plaukstā , grūti noslēpt. Jums laikam bail, ka nepiekrāpj.
— Krāpt var, cik tīk, bet, ja pieķer, tad spēle zaudēta. Tādi ir mūsu noteikumi, — skaidroja vecais Krams.
— Mums ir tādi paši noteikumi. Un kurš kauls jāuzmin? Baltais vai tas, kuram apsiets melns diegs?
— Baltais.
— Nu, tad sāksim.
— Jus esat ciemiņi, jums jāslēpj pirmajiem.
Lācis un Lapsēns sāka dziedāt savu dziesmu:
Bo le em na, bo lem bo lem . . .
Kramu virsaišiem bija jāuzmin, kur atrodas baltie vai, kā mēdza teikt, plikie kauli. Viņi pētīja Lāča un Lapsēna sejas, uz kurām uguns meta šaudīgu gaismu. Jaunais Krams piebikstīja brālim.
— Kurš būs? Mini!
— Labi, brāl. Ha! — Vecais «šāva» — izstiepa savu labo roku un pagrieza plaukstu uz augšu. Tā bija zīme, ka abiem kauliem jābūt vidū starp abiem spēlētājiem. Lācim bija trāpīts pareizi, taču Lapsēnam ne. Lācis pameta savus kaulus Kramiem, un vecais Krams atdeva viņam vienu no saviem spēļu kauliem. Tagad bija jāmin Lācim un Lapsēnam.
— Sauj, mazais! — Lācis čukstēja puikam. (Lācis prata labi noslēpt kaulus, taču minēdams bieži kļūdījās, jo pārāk ilgi gudroja.) Lapsēns pēkšņi sakautrējās.
— Mamma! Nāc tu!
Antilope pienāca un nometās blakus dēlam. Savās mājās viņa bija slavena spēlmane, it sevišķi minēšanā. Tagad viņa sēdēja nekustīgi un ilgu un pētošu skatienu urbās Kramu sejās, līdz viņi sāka knosīties. Viņi centās Antilopi mulsināt, mainīdami savu dziesmu, taču Antilope kliedza «Ha!» un trāpīja pareizi. Visiem skatītājiem tas sagādāja lielu jautrību. Kramu virsaiši pasvieda savus kaulus Antilopei. Nu atkal viņiem bija kārta minēt.
— Piemānīsim viņus, sieva! Dziedāsim to austrumu dziesmu, viņi to nezinās, — Lācis iečukstēja Antilopei ausī, un abi sāka dziedāt. Krami «šāva», trāpīja Lācim, bet Antilope izkļuva sveikā. Spēle turpinājās. Un Antilope palika nenotverama. Ne velti dzimtaja puse viņu dēvēja par vienu no labākajām spēlmanēm.
Spēle ieilga. Reizēm palaimējās Kramiem, reizēm Antilopei un Lācim. Lapsēns kāvās ar miegu, kamēr padevās. Kāds no Kramiem uzsedza viņam segu. Beidzot arī Antilope nožāvājās un teica:
— Lūdzu piedodiet, tomēr ir ļoti vēls. Mēs esam ceļinieki, mums vēl tālu jāiet — pāri kalniem līdz jūrai.
— Tā jau laikam ir. Mums visiem jādodas pie miera, — noteica vecākais Kramu virsaitis un pavēlēja piemest ugunij malku.
No rīta vecākais Kramu virsaitis uzdāvināja Lap sēnam briežādas maku, ko piekārt pie jostas. Makā bija sauja bultu galviņu no obsidiāna — krama. Tās bija īpaši skaistas bultu galviņas — gludas, asas, spodras.
— Sie krami tev nesīs dinihauī — laimi. Ja tevi piemeklē bēda, ieber kramus saujā, pakrati un klausies, ko tie tev stāsta. Tie palīdzēs tev izkulties no dažnedažādām likstām. Sargies no Zebiekstes, šis cilvēks ir briesmīgs nelietis. Sensenos laikos viņš gandrīz nosvilināja pasauli. Nu, tad uz redzēšanos, Antilopes kundze un Lāča kungs. Atā, Lapsēn, mazā Irbīte. Laimīgu ceļu! Kad atkal atnāksiet ciemos, uzspēlēsim kādu jautru spēli.
Antilope uzmauca plecos šūpuļgrozu, Lācis — pārtikas un bultu somas. Rokā viņš turēja lielo loku. Arī Lapsēnam bija loks ar bultām un pie jostas jaunais briežādās maks. Viņi atvadījās no Kramiem un devās ceļā.
Tras . . . tras . . . tras . . . augšā pa taku, tras . . . tras . . . tras . . . lejā pa taku, tras . . . tras . . . tras . . . — un tā visu dienu, kamēr viņu ceļu aizšķērsoja mutuļojošs strauts. Lācis pārbrida strautu pirmais, lai pārbaudītu dziļumu. Tad pārgāja Antilope ar mazo Irbīti. Viņa nostājās blakus Lācim pretējā krastā un sauca, lai Lapsēns novelk mokasīnus un brien pāri. Nabaga Lapsēns! Tai mirklī viņam uznāca Hahā lēkme. Viņš sāka vicināt dūres un spārdīt zemi.
— Negribu! Negribu! Negribu! — viņš spiedza.
Tā bija NEGANTA lēkme!
— Nu, tad paliec turpat! Mēs ejam tālāk! — Lācis kliedza no otra krasta, un abi ar Antilopi pazuda brikšņos.
Kad Lapsēns savus vecākus vairs nevarēja saskatīt, viņš nekavējoties pārbrida strautu. Un metās iekšā brikšņos, savā uztraukumā nepamanīdams, ka aizdrāzies greizi. Mazās kājas nesa viņu uz priekšu pa šauru, neiemītu stigu, kas drīz izbeidzās. Lapsēns šāvās uz citu pusi, atkal pavīdēja tāda kā stiga. Viņš ļepatoja tālāk pa to, līdz arī tā bija galā. Lapsēns skrēja atpakaļ, bet nu jau viņam šķita, ka stiga krusto stigu; viss sagriezās kā ar kājām gaisā. Lapsēns saprata, ka ir pilnīgi apmaldījies, un viņu pārņēma bailes. Viņš šāvās uz labu laimi, rudā aste stiepās nopakaļ taisna kā bulta.
Uzskrējis kalnā, viņš apstājās. Sirsniņa neganti dauzījās, gribot negribot acīs sariesās asaras. Lapsēns šņukstēja un domāja:
«Kaut drīzāk es tiktu vaļā no šī riebīgā Hahā!»
Tā, šņukstēdams un mīņādamies uz vietas, Lapsēns pēkšņi atcerējās, ka briežādas maciņā ir krami. Viņš atsēja maku, iebēra kramus saujā, sakratīja un teica:
— Kramiņi mani, palīdziet man! Pasakiet man — kur atrodamies?
Krami atbildēja:
— Mēs neko neredzam! Piesien vienu no mums pie bultas un uzšauj gaisā.
Lapsēns tā arī izdarīja: viņš piesēja vienu gludu kramu pie bultas, pavilka stiegru un izšāva bultu debesīs. Mirkli kavējusies augstumos, bulta krita lejup.
— Vai redzēji Lāci un Antilopi? — Lapsēns vaicāja lielā satraukumā.
— Jā, viņi nav pārāk tālu, viņi dodas saules virzienā. Bet tev jāsteidzas. Tuvojas krēsla, un es manīju, ka uz mūsu pusi lavās mednieks, un šis mednieks, ja nemaldos, ir pats Zebiekste!
Lapsēns sabēra kramus makā, paķēra loku un bultas un pa kaklu pa galvu diedza lejup, aurēdams:
— Pagaidiet mani! Pagaidiet mani!
Tā bļaudams un spiegdams, Lapsēns panāca savējos, un Lācis nikni norūca:
— Gaidām jau, gaidām. Vienmēr esam gaidījuši, kamēr tu iztrakosies. Bet turpmāk i neceri, ka gaidīsim.
Antilope rosījās, kārtodama apmešanās vietu. Viņi paēda un nogūlās pie ugunskura. Lācis sasveicinājās ar kokiem, zāli, zemi, putniem, sienāžiem — ar visiem, kuri nakti bija nomodā un ceļa jūtīs. Lapsēns pēc mirkļa gulēja saldā miegā.
. No rīta Antilope modināja Lapsēnu un teica:
— Dziedi, lai tava ēna dzird un atrod tevi šai rīta miglā!
Migla bija tik bieza, ka Lapsēns tikko varēja saskatīt Lāci, kurš kurināja ugunskuru desmit soļu attālumā. Lācis drebinājās un purpināja kaut ko savā nodabā.
— Kurp tad mēs šodien dosimies? — Lapsēns jautāja tēvam.
— Kā lai es to zinu?! Kā lai cilvēks zina, kurp iet, ja visapkārt tik traka migla?! — Lācis dusmīgi atcirta.
— Tēvam pielipis Hahā! — Lapsēns paziņoja Antilopei. — Bet man jāaprunājas ar kramiem, — viņš piebilda un pakratīja briežādas maku.
Krami makā dziedāja:
Migla austrumos, Migla ziemeļos, Migla rietumos, Migla dienvidos, Labs krams taisni iet.
— Ko tas nozīmē? — Lapsēns jautāja Lācim.
— Nezinu. Prasi mātei.
— Piesien, dēls, kramu pie bultas, uzšauj gaisā, tad uzzināsi, — teica Antilope.
— Es pazaudēju savu loku, — Lapsēns iečinkstējās.
— Kāpēc nevīžoji nolikt drošā vietā? Sādā miglā neatradīsi. Atnes tēva loku, es tev palīdzēšu novilkt stiegru. Kad tēvam būs laba oma, palūgšu, lai viņš tev pagatavo šķēpu.
Pa abiem viņiem izdevās bultu izšaut. Tā nospindza garām Lācim, kurš tā satrūkās, ka gandrīz iekrita oglēs, taču neizdvesa ne vārda. Viņš iegaumēja, kurp aizsvilpj bulta, un ievilka smiltīs zīmi.
Brokastis bija paēstas, somas sasaiņotas. Viņi izdzēsa ugunskuru un devās ceļā, sekodami bultas lidojumam. Tras . . . tras . . . tras . . . augšā pa taku, tras . . .
tras . . . tras . . . lejā pa taku, agrā rīta stundā. Lācis gāja mazliet sakumpis, Antilopei uz muguras grozā šūpojās mazulīte Irbīte, Lapsēns dieba palēkdamies — tēvs viņam tai pašā rītā bija uztaisījis šķēpu.
— Kāpēc mums tik agri bija jāceļas? — Lapsēns gribēja zināt.
— Tāls ceļš mērojams.
— Vai mēs iesim uz Koijota ciemu?
— Koijots ir vecs vīrs, viņš dzīvo viens pats tālu no citiem cilvēkiem.
— Mamm, vai mēs ejam uz rietumiem?
— Uz rietumiem, uz rietumiem, turies līdzi!
— Tēt, vai mēs ejam uz rietumiem?
— Uz rietumiem, uz rietumiem, turies līdzi!
— Māsiņ, vai mēs ejam uz rietumiem?
Irbīte iesmējās.
Vecais Koijots snauda kalnos, Vecais Koijots krāca mājā, Mājā, kalnos noslēptā, Tālā kalnu ielejā.
Visu dienu viņi dūšīgi soļoja. Viņiem nācās šķērsot paugurus, kalnus, krūmainas ielejas. Pievakarē viņi apmetās pie dzidra avota. Pirms iemigšanas Lācis nodeva sveicienus kokiem, zālei, zemei un radībai, kas naktī bija nomodā.
Agrā rīta stundā viņi sakravāja savas mantas un devās tālāk. Taka vijās līkločus. Nekur nemanīja neviena cilvēka. Taka viņus veda tālāk pa klusām, tukšām vietām, kas bija līdzīgas cita citai, pāri lēzeniem pauguriem, cauri krūmu biezokņiem un pundurkoku puduriem. Ap pusdienlaiku viņi nonāca pie vientuļas mājas.
— Vecotēv! Vecotēv!
Neviens neatbildēja.
— Vecotēv! Vecotēv!
Klusums.
— Vecotēv, hei, vecotēv! Mēs atnesām tev krelles, četrus maisus ar spožām, pulētām krellēm! U-hū!
Koijots, vecais vīrs, pastaipījās, nožāvājās un atņurdēja:
— Jūs jau netiekat pie manis iekšā, jo manai mājai nav durvju.
— Es gan zinu, kā mēs tiksim iekšā — pa dūmu caurumu! — Lapsēns smējās, ieraudzījis, kā no jumta gaisā kāpj dūmu strūkla.
— Nē, nē, to labāk ne, — Koijots pikti atbildēja. — Manai mājai nav ne galvenā staba, ne kāpņu, viss beigsies ar to, ka jūs ievelsieties ugunī. Nē, nē, turpiniet vien savu ceļu. Pie manis neviens netiek iekšā .. . — tā viņš purpināja un krekšķēja, kamēr uzkliedza: — Jūs mani izrāvāt no miega! Un es saku vēlreiz, ka jūs netiksiet iekšā, jo MANAM NAMAM NAV DURVJU!
— Vecotēv, mēs tomēr riskēsim un rāpsimies iekšā pa dūmu caurumu. Lejā mūs nonesīs krami! — Lapsēns sauca.
— Jā? Tā ir pavisam cita lieta .— ar kramiem, vai ne? Nu, nāciet, nāciet vien, — no mājas skanēja Koijota balss, krietni pārmainījusies.
Un tā Lācis, Antilope un Lapsēns iekļuva pie Koijota.
— Ko lai dara, esmu vecs vīrs, nav neviena, kas man palīdzētu, nav ko ēst, mazdēli aizklīduši pasaulē pirms daudziem gadiem . . . Varbūt kaut ko zināt par viņiem — par Vanagu virsaišiem? Stāsta — kaut kur aiz kalniem viņiem esot savs ciems. Vai gadījumā, šurp nākdami, nepagājāt garām? Hei, puika, kur ņēmi kramus? Hei, zāļu puika, kā tevi sauc?
— Es esmu Lapsēns.
— Oho, tu laikam esi tas pats mazais zēns, vai ne?
— Nezinu gan. Mani sauc Lapsēns.
— Vai tu esi tas Lapsēns, mazais zēns, kas slimo ar Hahā slimību?
— N-n-ē-ē … Es gan esmu Lapsēns un arī mazs zēns, bet tas bija sensenos laikos, kad es slimoju. Tagad es esmu IZVESEĻOJIES un eju ar vecākiem pasauli apskatīt. Bet tu — vai tu esi Koijots, vecais vīrs?
— Nu, man šķiet, ka es esmu Koijots, vecais vīrs . . . Bet tu, puika, laikam esi labs zāļu pazinējs? Tev spēka netrūkst. Vai tu esi atnācis pie manis, lai ar mani sacenstos?
Lācis iejaucās: — Vecotēv, neņem viņu galvā. Viņš ir tikai Lapsēns. Pie tam viņš vēl neprot spēlēt azartspēles un tu ar savu spēku vari nodarīt viņam pāri.
— Bet kā ir ar tevi pašu? — Koijots pagriezās pret Lāci. — Tu esi pieaudzis, spēcīgs vīrietis. Varbūt tu esi labs spēlmanis?
— Nē, nē, vecotēv! Neesam nākuši, lai sacenstos ar tevi spēkā. Tu vari mūs ievainot, — Lācis atbildēja.
— Kāpēc tad jūs mērojāt tālo ceļu pie manis?
— Nu, lai pastāstītu tev, ka Bruņurupucis, vecais vīrs, vēl ir dzīvs.
— Ho, ho! Cik labas ziņas! Vecais vēl turas. Traki jaukas ziņas! — Koijots kļuva mundrs. — Bet jūs laikam mani neatrastu, ja nebūtu paņēmuši līdzi savu puiku. Viņš varētu kļūt par zāļu vīru.
— Kur nu, vecotēv!
— Nē? Bet varbūt ta par mednieku?
— Diez vai. Viņu vēl šad un tad piemeklē Hahā lēkmes.
— Nu, tad puika būs karavīrs, drošsirdīgs nebēdnieks, tāds, kas nebaidās ne no kā, jā?
— Es pats gan nezinu, kas es būšu, — Lapsēns iespraucās starpā. — Bet to es jums pateikšu tad, kad būšu izaudzis liels. Bet, vecotēv, vai zini, ko es gribu no tevis dzirdēt? Labu seno laiku stāstu! Bruņurupucis, vecais vīrs, teica, ka tu zinot daudz labu stāstu un teiku. TĀPĒC jau mēs esam atnākuši.
— Nu, ko lai dara. — Koijots, vecais vīrs, pievēra acis. Un pēc mirkļa teica: — Pastāstīšu jums par to, kā Zebiekste aizdedzināja pasauli.
, . . Viņi dzīvoja vietā, ko sauc par Tulejomī; viņi — Koijots, vecais vīrs, viņa sieva, Pelikānu karaliene, un viņa mazdēli virsaiši — lielais Zilais vanags ar savu vecāko brāli mazo Zvirbuļu vanagu.
Kādā jaukā dienā Zilais vanags sadomāja iet pīļu medībās. Viņš veltīgi slapstījās pa krūmiem, kamēr iznāca klajumā. Gabalu nostāk stāvēja Zebiekstes māja. Vanags devās uz turieni. Viņš apgāja apkārt mājai, pāris reižu nokrekšķinājās, lai pievērstu sev uzmanību, taču nesastapa nevienas dzīvas dvēseles. Un tā bez lielas domāšanas viņš spēra soli pāri slieksnim un iekļuva mājā.
Pie vāji dūmojoša pavarda virsaitis ieraudzīja bļodu ar atdzisušu zīļu putru un, būdams krietni izsalcis, izēda bļodu tukšu. Viņš parušināja pavarda pelnus un atrada kumosu apgruzdušas vāveres gaļas, ko notiesāja gardu muti. Tad Zilais vanags steidzīgi izložņāja visus kaktus un atrada četrus maisus ar spožām krellēm. Vanags aizstiepa maisus līdz upei un iegremdēja tos ūdeni. Tad viņu pārņēma bailes. Viņš aizskrēja uz savu māju un, vakariņas nepaēdis, palīda zem segas.
Zebiekste, pārnācis mājās, tūlīt manīja, ka tur bijis kāds svešinieks. Viņš metās pie saviem kreļļu maisiem. Vieta bija tukša! Krelles nozagtas! Zebiekste saķēra galvu un izskrēja no mājas. Šķita, ka viņš aiz dusmām uzsprāgs gaisā. Viņam sāka birt asaras. Tas tecēja neapturami, tās lija un lija — četras dienas, kamēr medniekam vairs nebija asaru, ko birdināt! Zebiekste piecēlās kājās un apstaigāja klajumu. Viņš vēroja apkārtni pietūkušām, sasarkušām acīm. Un tad, kā dzirdēts nostāstos, Zebiekste iekūra ugunskuru. Viņš klēpjiem pienesa sausus žagarus; liesmas sprēgāja aizvien augstāk, svelme kļuva aizvien lielāka. Zebiekste iznesa no mājas savu šķēpu. Iegrūdis aso galu liesmās, mednieks sāka dziedāt savu karadziesmu. No sākuma, iedams ap ugunskuru, viņš dziedāja pavisam klusu, taču vēlāk — aizvien skaļāk, aizvien izmislgāk, un viņa soļi pārvērtās dejā, rībošā, dimdošā dejā.
Ja ja henna, ja . . .
Zebiekste izrāva kvēlojošo šķēpu no uguns un kliedza:
— Es tevi atradīšu, vienalga, kur tu būtu noslēpies! Es tevi atradīšu, tad tu redzēsi! — Naida un niknuma pilns viņš pacēla šķēpu pret austrumu pusi, tad pagrieza to pret ziemeļiem, pēc tam pret rietumiem . . . Pēdīgi šķēps virzījās uz dienvidiem, un dienvidos Zebiekste aiz kalniem atrada Vanagu virsaiti, kas dzīvoja kopā ar Koijotu, veco vīru, un Pelikānu karalieni.
Viņi bija sasēdušies ap ugunskuru, kad pēkšņi lielais Zilais vanags ieraudzīja uguns liesmās šķēpu, un šis šķēps lidoja taisni uz viņu!
— Atdod krelles! Atdod krelles! — brēca sarkan- kvēlojošais šķēps.
— Vai, vai, jā — es esmu tas, es esmu tas zaglis! Es tās nozagu! Es noslēpu upē! — vaimanāja Zilais vanags, riņķodams ap galveno stabu.
— Kas Tev lēcies?! — Koijots, vecais vīrs, brīnījās.
Ļaudis stāsta, ka tad aizdegās pasaule. Liesmas trakoja kanjonos, svilināja līdzenumus, līda kalnos. Dienām un naktīm viss dega.
Beidzot Koijots, vecais vīrs, izlēma, ka uguns ir jāaptur. — Kur ir mans lietus maiss? — viņš murmināja, ložņādams pa slēptuvi zem dzegām. Viņš izvilka lietus maisu no putekļiem, izgāja ārā, nostājās zem sarkankoka un dauzīja maisu pret koka stumbru.
Migla, migla, migla,
Miglas lietus, miglas lietus,
Pakš . . . pakš … pil … pil .. . pil, pil,
pil, pil . . .
Koijots, vecais vīrs, atkal iegāja mājā un paņēma rokā aļņa ragu, kurā viņš bija izurbis caurumu.
— Ko tu tur dari, vecotēv?
— Tāpat vien. Ēdu.
Sāka līt. Desmit dienas un desmit naktis lija. Ugunsgrēks nodzisa. Lietus nemitējās. Uzbrieda upes, ūdens izkāpa no krastiem, ūdens krājās ielejās, cēlās un veidojās ezeri. Ūdens pludoja ap māju, mutuļoja ap dūmvadu un tad gāzās iekšā mājā. Lielais Zilais vanags savēcināja spārnus un izšāvās pa dūmvadu.
Ū-ī-ī-ī-īk, ā-ī-ī-ī-īk, tlan, tlan, tlan, tlan, ū-ī-ī-ī-īk —
nošvīkstēja viņa spārni. Viņš aplidoja pasauli četras reizes, meklēdams vietu, kur nosēsties.
Pat Senā kalna galotne bija iegrimusi ūdenī, bet virs ūdens vēl rēgojās niecīgs zars no krūma, kas bija iesakņojies kalna virsotnē. Ar pēdējiem spēkiem Vanagu virsaitis nolaidās uz zara, taču tikko noturēja līdzsvaru — ik pēc brīža zars ieliecās ūdenī, izmērcēdams nabaga Zilo vanagu.
— Vecotēv! Vecotēv, palīgā! Es slīkstu!
Koijots, vecais vīrs, mazdēla kliedzienus nedzirdēja; viņš tupēja aļņa raga caurumā un dziedāja.
Tad Zilais vanags pamanīja, ka Senajam kalnam pa ūdeni tuvojās divi Nirpīļu vectēvi.
— Hei, vectēvi! U, vectēvi! Glābiet mani! Es slīkstu!
Viens no vectēviem piepeldēja pie krūma.
— Sēdies man mugurā, viņš pavēlēja.
Vanagu virsaitis nolēca uz Nirpīļu vectēva šaurās muguras, un tas ar visu Zilo vanagu ienira ūdenī — dziļāk un dziļāk, kamēr iepeldēja Pīļu zemūdens mājā. Vecie vīri, Nirpīļu vectēvi, sataisīja virsaitim guļasvietu, un viņš nogulēja astoņas dienas.
Pa to laiku ūdeņi pasaulē sāka kristies. Pamazām atsedzās augstākie kalni, tad pakalni, pauguri, krūmi un koki. Ielejās palika vienīgi žļurkstoši dubļi.
Koijotu, veco vīru, māca ilgas un skumjas pēc pazudušā mazdēla. Viņš klaiņoja bēdīgs un nerunīgs.
Pēc astoņām dienām Nirpīļu vectēvi pamodināja vanagu.
— Celies augšā! Tu esi vesels.
Pīles deva vanagam ēdienu — un kā viņš ēda! Kad vēders bija pilns, viņš atvēra savu kreļļu maisu, savēra krelles divās garās virtenēs un aplika katram Nirpīļu vectēvam ap kaklu. Viņi bija ļoti apmierināti.
— Paldies un uz redzēšanos, vectēvi! Man jāiet meklēt Koijotu, veco vīru.
— Ko tad tev vajag no tā blēņdara?
Vanags aplidoja malu malas, bet nekur nesastapa savu vectēvu. Pasaule bija iegrimusi tumsā. Vanags atgriezās Tulejomī. Viņš nogāja upes krastā, pastāvēja tur kādu laiku, mēģinādams izdomāt, ko darīt tālāk. Pēkšņi no pretējā krasta atskanēja balss:
— Kas tur stāv?
Ar lielām pūlēm vanags sazīmēja cilvēka stāvu pretējā krastā un atbildēja:
— Saki — kas esi tu?
— Vispirms pasaki — kas tu tāds?
— Nu nē-ē, saki nu gan, kas esi tu!
Iestājās klusums. Pēc neliela brīža balss atkal ierunājās:
— Pasaule pagalam. Visapkārt tumsa. Tu laikam esi stiprs, ka paliki dzīvs.
— Tu pats esi stiprs! — Vanags kliedza, zaudējis pacietību. — Saki man savu vārdu, iekams neesmu nolaidis tevi no kātiem!
— Mīļo pasaulīt! Ja jau tādi draudi… Es esmu Koijots, vecais vīrs.
— Bet es esmu Zilais vanags!
— Mazdēl! Mazdēl, heijā! — Koijots gavilēdams pārlēca pāri upei un krita Zilajam vanagam ap kaklu. Viņš bija tik priecīgs, ka uzcēla mazdēlu sev plecos un aiznesa uz mājām, kur viņi atkal sāka dzīvot kopā.
Tais laikos pasaulē valdīja tumsa. Nebija uguns, un Vanagu virsaitis bija neapmierināts.
— Kāpēc nav uguns, siltuma, saules? Vecotēv, kāpēc mums jādzīvo bez uguns?
— Viss tika iznīcināts, nekas nepalika pāri. Bet tu vēl esi jauns, tu nemaz nevari aptvert, kas ir pasaules iznīcība, — atbildēja Koijots.
— Bet vecotēv, es zinu — ja tu ļoti gribētu, tu varētu dabūt uguni.
— Kā tad?
— Tu visu vari, ja vien gribi.
— Ko lai dara? Kad jāiet, jāiet.
Koijots, vecais vīrs, jau nākamajā rītā devās ceļā. Tono-no-nonononono . . . Viņš nonāca pie brāļu Žurku mājas un sauca:
— Hei, mazdēli, ū-ū!
— Ko vajag?! Durvis turpat — dienvidu pusē! — viens no brāļiem mājas iekšpusē bļāva.
Otrs bārās uz savu brāli:
— Kas tad tev lēcies? Kāpēc tu tik rupji atņem sveicienu?! Kā tu vari zināt, kas pie mums ir atnācis? Ja nu tas ir kādas cilts virsaitis?! . . . Ho, ho, mūsu ciemiņš ir pats Koijots, vecais vīrs! Vai nebūs kas slikts atgadījies, ka viņš mēro tik tālu ceļu? Nāc iekšā, vectēv!
Koijots, vecais vīrs, iegāja mājā. Viņš apsēdās, nomauca no kakla briežādas maisiņu, atdarīja to un izvilka garu kreļļu virteni. Viņš pārgrieza to uz pusēm, iesēja galos mezglus un pasniedza abiem brāļiem. Un tad viņš teica:
— Jūsu brālēns noilgojies pēc uguns. Man zināms, ka Dienvidpasaulē cilvēki ir saglabājuši uguni, taču viņi to cieši sargā un nelaiž prom no sava pavarda.
Es jau esmu par vecu, lai nozagtu uguni, bet jums ir jaunas, mudīgas kājas . . .
— Kāpēc gan ne. Dosimies ceļā kaut vai rītdien, — teica viens no brāļiem Žurkām. — No rīta vēl noskrie- sim gar tavu māju. Tu vari uz mums paļauties.
Koijots, vecais vīrs, devās mājās visai apmierināts, tonno-no-no-nononono. Pie mājas viņu sagaidīja Zilais vanags.
— Nu? Kā tad tev veicās? — viņš tūlīt vaicāja.
— Vai sameklēji tos divus?
— Kādus divus?
— Tos divus, kas zags uguni. Vai pierunāji?
— Bet kā tu zini?
— Kas tur ko nezināt! Nu, vai pierunāji?
— Pierunāju, pierunāju. Rīt būs klāt.
Un tā arī bija.
— Te nu mēs esam. — Žurkas mīņājās pie durvīm.
— Nu ko, dzīve bez uguns ir drūma, vai ne? Zini, mēs to pārrunājām vakarvakarā. Ir diezgan grūti nozagt Dienvidpasaules ļaudīm kaut vai dzirksteli. Viņi uguni sargā. Bet tava mazdēla labā mēs pacentīsimies. Bez uguns ir grūti.
— Pagaidiet tepat, — teica Koijots un iegāja mājā. Viņš ielīda vienā kaktā, kur čabinājās un gramstījās, pēc tam meklēja kaut ko zem jumta spārēm. Izvilcis divus praulus, viņš iznesa tos Žurkām. Žurkas pasita praulus padusē, atvadījās un drāzās prom.
Dienvidpasaule!
Dienvidpasaule!
Dienvidpasaule!
Dienvidpasaule!
Dienvidpasaulē varēja iekļūt pa vārtiem, kas — tu- tu-tu-tu-tu-tu — vērās paši no sevis. Uguns zagļi nogaidīja brīdi, kad vārti bija vaļā, un izspruka cauri. Vārti ar lielu klaudzienu aizcirtās. Žurkas skrēja tālāk.
Žurkas nonāca pie garenas mājas, kādā mēdz mitināties Dienvidpasaules cilvēki. Zagļi pielavījās pie durvīm un lūrēja pa spraugu. Mājā ierastā pavarda nebija. Telpas vidū stāvēja divas Vārnas. Viņām no- kārcot — ko-o-o-o-o-o, no grīdas izsprāga uguns, mezdama dzirksteles uz visām pusēm.
Šķita, ka pārējie mājas iemītnieki guļ. Žurkas pie- plaka pie zemes un lavījās klāt Vārnām. Ko-o-o-o-o- o-o — krauca Vārnas, un no zemes izvirda uguns. Tai brīdī Žurkas notvēra dzirkstis ar prauliem, apsviedās riņķī un metās uz izeju.
Stāsta, ka tai reizē par durvju sargu bijis Dzērve. Taču viņš snauda un bija garšļaukus aizšķērsojis durvis. Žurkas rāpās viņam pāri, un sargs atmodies uzrausās sēdus un iekliedzās:
— Ua-a-a-k, ua-a-a-k! Uguni zog!
Protams, visi pamodās.
— Vai te visi apsprāguši?
— Kas noticis? Kas?
— Zagļi! Ķeriet zagļus!
— Kur ir tie nelieši? Kas tie tādi?
— Žurkas! Žurkas!
— Kur tās ir?
— Re, tepat, tepat! Grāb ciet!
— Belz pa galvu!
— Nebelz vis! Iespundēsim būrī!
— Ā-ai! Ai, ai, ai!
Pateicoties uztraukumam un trakajai kņadai, Žurkas paspēja iesprukt krūmos. Brāļi aizkūlās līdz ceļam un tad, ko nagi nes, laidās uz Dienvidpasaules vārtiem. Tu-tu-tu-tu-tu-tu-tu — vārti atvērās paši no sevis, un Žurkas bija sveikā.
Aizelsušās Žurkas ieradās pie Koijota, vecā vira, un pasniedza viņam gruzdošos praulus.
— Lieliski! — teica Koijots. Viņš sakasīja čupā sausas skaidas, ierausa tajās praulus un uzpūta tiem.
— Dūmi! Dūmi! Dūmi!
Skaidu čupiņa sāka kūpēt un dūmot, no dūmiem izlēca uguntiņa, un Vanagu virsaitis nopriecājās.
Uguns tika Koijotam un Vanagu virsaitim, bet pasaule vēl aizvien bija tumsā. Vanagu virsaitis atkal sāka dīkt.
— Vecotēv, kāpēc mēs dzīvojam tumsā? Kur tad saule pazudusi?
— Kur lai es ķeru sauli?! — Koijots, vecais virs, atrūca.
— Tu taču visu zini. Tu zini par tiem laikiem, kas bija pirms pasaules iznīcības. Esmu pārliecināts — ja vien gribētu, tu atgūtu mums sauli!
— Ek! — Koijots nopūtās. — Tu esi piespiedis mani pie sienas. — Pēc brītiņa viņš piebilda: — Laikam jā- aizčāpo līdz taviem brālēniem Dūjām. Varbūt nāks talkā.
Nākamajā rītā Koijots, vecais vīrs, atstāja māju un devās uz dienvidiem. Ton-no-no-nononono!
— Hei! — viņš sauca, tuvodamies Dūju mājai.
— Kas tur klaigā? Ko šim vajag? Vai akls, ka durvis neredzi, vai?! — viens no Dūju brāļiem atkliedza no mājas.
— Nu, bet kā tu RUNĀ! — otrs brālis uztraucies pārmeta. — Ko lamājies uz svešu cilvēku, kuru neesi vēl redzējis?! Varbūt viņš ir KAUT KAS — kādas cilts virsaitis! … Ei, skat, skat, tas tak Koijots, vecais vīrs! Ko tad viņš meklē šai pusē, vai nebūs kas atgadījies? Nāc iekšā, vecotēv!
Koijots, vecais vīrs, ienāca mājā un apsēdās. Viņš pārmauca pār galvu auklu, kurā bija ievēris četrus maisiņus, un nolika divus viena brāļa un divus otra brāļa priekšā.
— Nu, ko? Jūsu brālēns Zilais vanags ilgojas pēc saules. Nolieciet sauli vietā. Tāds mans lūgums.
Vecākais Dūja, pataustījis noliktos maisiņus, atbildēja:
— Mēģināts nav zaudēts. Dosimies ceļā kaut vai rīt no rīta.
— Paldies! — teica Koijots, vecais vīrs, un gāja — ton-no-no-nononono — uz mājām.
Nākamajā rītā Dūjas bija klāt. Kā par brīnumu, Koijots, vecais vīrs, gāja viņiem līdzi. Viņi ceļoja dienvidu virzienā, līdz ieraudzīja pa gabalu saules māju. Saule dzīvoja viena pati savā mājiņā uz apaļa pakalna. Ceļotāji pievirzījās tuvāk un sāka saukt sauli. Viņi sauca, sauca vēlreiz un vēlreiz, bet saule kā nerādījās, tā nerādījās.
— Hm. Ko nu lai iesāk! — Koijots, vecais vīrs, uztraucās. — Kā lai viņu izvilina ārā?
Vecākais Dūja teica jaunākajam brālim:
— Pamēģini tu pirmais.
Jaunākais brālis nobijās un atteica:
— Nē, nē, tu jau esi tas īstais!
— Ko niekus! — vecākais iesmējās. — Es jau zinu, ka tev neizdosies, jo tu esi par jaunu, bet, vienalga, vajag izmēģināt roku! Pēc tam es tev parādīšu, kā tas ir jādara.
Jaunākais brālis uzmeta lūpu un atrūca:
— TU? TU rādīsi MAN? Tu — vecā āda! Tev tak acis lāgā vairs nerāda! Palūko, kāds es jauns un ņiprs, mana roka stipra, manas acis gaišas!
— Nu, nu! Nu, tad šauj! — vecākais brālis teica, paskatījās uz Koijotu, veco vīru, un piemiedza ar aci.
Jaunākais Dūja ielika lingā akmeni, un tad, kā ļaudis stāsta, viņš, griezdams lingu sev ap galvu, esot četras reizes skali nodziedājis:
Sunnēra, šunnēra, huhē kāā . . .
Akmens aizsvilpojis pa gaisu uz austrumiem un atsities pret saules māju. Saule izsprāgusi pa dūmvadu, vienu īsu brīdi turējusies gaisā un tad iekritusi atpakaļ mājā.
— Ek! — iekrekšķējās Koijots, vecais vīrs.
— Dod nu šurp to lingu! — teica vecākais Dūja. Viņš sāka dziedāt. Linga griezās aizvien ātrāk un ātrāk ap viņa galvu; pēkšņi akmens atdalījās un triecās uz austrumu pusi. Māja nograndēja, sienas sabirza putekļos, saule izšāvās no gruvešiem un uzskrēja debesīs, kur palika kā pielipusi!
— Oho! — Koijots, vecais vīrs, bija sajūsmā.
Nākamajā vakarā Koijots, vecais virs, turpināja savu stāstu.
Mājās atkal bija uguns, pie debesīm spīdēja saule. Bet Vanagu virsaitis staigāja sadrūmis un kaut ko pie sevis purpināja.
— Kas tad tev TAGAD kaiš? — vectēvs Koijots jautāja.
— Kāpēc nav CILVĒKU, vecotēv? Es vēlos, lai pasaulē būtu cilvēki!
Šoreiz Koijots kļuva neganti nikns.
— Sagribējās gan! Pagaidi vien, pagaidi! Tad, kad te saradīsies cilvēki, MUMS būs jātinas lapās!
Koijots, vecais vīrs, izgreba no ozolkoka pāris cilvēku figūriņas. — Topiet par cilvēkiem! — viņš tiem pavēlēja, taču nekas nenotika.
Viņš izmeklējās citu koku sprunguļus, bet ar tiem neveicās labāk.
Koijots, vecais vīrs, jutās piemuļķots un kliedza:
— Tad, kad jums kodīs blusas, jūs tapsiet par cilvēkiem!
Blusas koda, bet koka cilvēciņi gulēja, kā gulējuši.
Tad Koijots sāka darboties nopietnāk: no krūkļu zariem viņš izveidoja daudzus un dažādus cilvēciņus, kurus pēc tam ienesa rituālu mājā un nostādīja aplī ap sevi. Dažus viņš nolika dienvidu pusē, citus ziemeļu pusē, pārējos austrumu un rietumu pusē. Tad Koijots sasmalcināja pieneņu kātus, uzkaisīja tos cilvēciņiem un aiziedams teica:
— Rīt no rīta jūs runāsiet.
Nākamajā rītā rituālu mājā mudžēt mudžēja tarkšķoša cilvēciņu gūzma.
— Ai, tās blusas mūs gandrīz nobeidza! — Sī sūdzība atskanēja visbiežāk.
Tad ienāca Koijots, vecais vīrs, un viņus uzrunāja:
— Uzmanību! Lūdzu, uzmanību! Man ir kas sakāms. Jums ir jāzina, kas jūs tādi esat. Jūs, kas dzīvojat rietumos, tiksiet saukti rietumu vārdā; jūs, kas dzīvojat dienvidos, runāsiet citā mēlē; jūs, kas dzīvojat austrumos, savukārt savējā, un pēdīgi — jūs, kas dzīvojat ziemeļos, runāsiet pilnīgi citā mēlē. Tagad visās četrās debesu pusēs būs cilvēki.
Pēkšņi atskanēja pīkstieni.
— Blusas! Blusas! Mūs sakoda blusas!
— Hei, hei, LABRĪT! — Koijots, vecais vīrs, pārkliedza troksni. — Runa tak nav par blusām! Saprotiet, es jūs mācīšu un pēc četrām dienām atstāšu vienus. Manam mazdēlam te nepatīk.
Cilvēki nomierinājās.
Nākamajā rītā pēc pamošanās viņi uzsāka deju. Viņi dejoja četras dienas, runāja dažādās valodās un cits citu nesaprata.
Tad Koijots, vecais vīrs, viņiem teica:
— Kad jūs reiz nomirsiet, ceturtajā dienā pēc nāves jums būs jādodas ceļojumā uz manu zemi. Iegaumējiet: dzīvajiem nav jāierodas manā zemē. Tikai mirušajiem. — Un tad viņš sāka rosīties. Viņš radīja priedi un ozolu. Zilajam sīlim viņš teica:
— Tu esi Zilais sīlis.
— Tu esi Pīle, — viņš teica Pīlei.
— Tu esi Briedis, un tu esi Ķirzaka.
Pēc tam Koijots, vecais vīrs, atsauca savu sievu, kura bija Pelikānu karaliene. — Vecā, pasteidzies! Sakrāmē mantas, savāc grozus, mums ir jāiet. — Un tad Koijots pēdējo reizi uzrunāja cilvēkus: — Iegaumējiet, ko es jums teicu. Es jūs gaidīšu savā zemē — rietumos aiz okeāna — tad, kad jūs būsiet miruši.
Vanagu virsaitis lāgā negribēja iet prom, bet Koijots, vecais vīrs, teica:
— Tu gribēji CILVĒKUS. Tu tos dabūji. Bet tagad mums ir jāaiziet. Nāc!
Viņi devās ceļā uz rietumiem. Aiz okeāna. Tur viņi tagad dzīvo, un šis stāsts ir galā.
Viņi sēdēja ap pavardu un mielojās ar zīļu putru, tru§a šķiņķi un mazām, apgruzdušām bumbiņām no riekstu mīklas. Antilope un Lācis sāka-strīdēties:
— Es nesaprotu, kā Koijots varēja radīt cilvēkus kā kaut ko jaunu un nebijušu, ja viņš pats, Zilais vanags, Pīles un visi pārējie JAU BIJA cilvēki. Kā tas var būt?!
Koijots, vecais vīrs, piemiedza vienu aci, pasmīnēja un iemeta mutē riekstu bumbiņu. Bet Antilope pieliecās Lācim tuvāk un teica:
— Tu neesi neko sapratis. Viņš jau nestāstīja, ka viņa vecvectēva vectēvs ir radījis cilvēkus. Viņš stāstīja mums par Vanagu virsaiti, kurš bija žēlojies, ka nav cilvēku.
— Nu, bet vai tad es to pašu nesaku?? ES teicu: tu teici, ka vectēvs teica . . .
— Jums vajag uzmanīgāk klausīties, nevis ķildoties kā divām žagatām! — piezīmēja Lapsēns.
— Par ko tad tai stāstā bija, gudriniek? — Lācis jautāja puikam.
— Vai es zinu! Jūs esat apgriezuši visu kājām gaisā.
Koijots, vecais vīrs, sāka skaļi smieties.
— Tas puika ir asprātis! —Un gandrīz aizrijās ar truša kaulu.
Bet Lācis neapmierināti rūca:
— Ja tu pats esi tāds asprātis, vecais, tad, lūdzu, paskaidro man, kāpēc tu stāstīji, ka esi radījis cilvēkus, ja tai laikā pasaulē jau bija cilvēki?!
— Tāpēc, ka es esmu Koijots, vecais vīrs. Es esmu ĻOTI VECS, es esmu tūkstošiem gadu vecs. ES ZINU, KAS IR NOTICIS PĒC PIRMS UN KAS PIRMS PĒC.
Lācis piesarka gluži sarkans.
— Nesaprotu.
Vecais vīrs Koijots atcirta:
— Tu neko nesaproti, jo tu vēl esi jauns un zaļš, mister Lāci. Tu esi par jaunu, lai saprastu šīs lietas!
Padzirdējis šos vārdus, Lapsēns ieaurojās un lēkādams dziedāja:
— Tētis ir par jaunu! Tētis ir par jaunu! — Viņš paķēra Antilopi aiz rokas, viņa pielēca kājās, un abi sāka dancot ap ugunskuru.
— Tētis ir par jaunu! Tētis ir par jaunu!
Piecēlās arī Koijots, vecais vīrs, paņēma rokās mazo Irbīti un pievienojās dejai.
— Bērnu bars! — Lācis sabozies norūca. — Lai ākstās, lai lēkā! Iešu nomedīt kādu trusi. Vienam taču jāstrādā — galu galā!
— Hei, paga, tēti! Es iešu tev līdzi!
Antilope ķērās pie sava jaunā groza, ko nesen bija sākusi pīt. Kādu laiciņu vērojis viņas darbu, Koijots, vecais vīrs, teica:
— Vai tu negribētu iepīt grozā Irbes rakstu?
— Es tādu neprotu. Ierādi man, — attēica Antilope un pasniedza Koijotam iesākto grozu. Koijota pirksti sāka locīt klūgas aizvien ātrāk, zibenīgāk, un ap grozu rakstā skrēja melna Irbe.
— Skaisti! — iesaucās Antilope, apbrīnodama Koijota veiklos pirkstus. Tad Koijots atdeva viņai grozu, un viņa centās turpināt rakstu. Darbs viņai šķīrās lēni, un ik pa brīdim viņa prasīja padomu Koijotam, kurš sēdēja turpat līdzās un šūpoja Irbīti šūpuļgrozā.
— Es tev padziedāšu Irbes dziesmu, — viņš teica . . .
Dāāābo le ēēēma ma ā . . .
Un nu viņi atkal bija ceļā. Taka vijās cauri sausiem mežiem, krūmājiem; pauguri pārauga kalnos; taka metās lejā padziļos kanjonos, rāpās atkal laukā, veda gājējus gar kokiem, milžiem, gar punduriņiem. Agrīnā pēcpusdienā viņi apstājās vietā, kas šķita piemērota nometnei. Tā bija ieapaļa, zaļa ieleja, kuru veldzēja neliels strautiņš. "
Nākamās dienas rītā Koijots, vecais vīrs, kurš bija piebiedrojies viņiem, teica:
— Sī ir reti jauka vieta. Šodien mēs varētu padzīvot tepat.
— Ceļš vēl tāls, — iebilda Lācis. — Ja mēs apstāsimies ikvienā jaukā vietā, tad nekad nesasniegsim savu mērķi.
— Tu nekad nekur netiksi, jo pārāk steidzies! — Koijots zobojās.
— Nesteigsimies vis, — Antilope teica. — Mums drīz aptrūksies žāvētā gaļa. Jūs abi ar Lapsēnu varētu patrenkāt kādu briedi. Vectēvs sadalīs gaļu, es izžāvēšu.
— He-hei! — Lapsēns nopriecājās. — Es varēšu izmēģināt savu jauno šķēpu!
— Nu, tad ejam, — Lācis sacīja dēlam. — Jo ātrāk, jo labāk. Norunāsim tā — tu dodies uz rietumiem, es iešu uz austrumiem, mājup atgriezīsimes no ziemeļpuses, dzīsim briežus viens otram virsū.
Viņi devās medībās.
— Tu nepazūdi! — Antilope sauca nopakaļ.
— Es, vai? Es taču esmu mednieks! Pie tam man ir burvju krami! — Lapsēns teica un aizskrēja.
Lapsēns ložņāja pa mežu un centās netrokšņot — kā jau visi labi mednieki. Viņš pacēla galvu — un ieraudzīja briedi! Lapsēns sastinga. Briedis atradās kādu gabaliņu priekšā aiz kokiem, un bija redzams tikai tā rumpis. Lapsēnam likās, ka briedis ganās, tomēr viņš nekādi nevarēja ieraudzīt brieža galvu. Bet KAS PAR VARENU RUMPI! Vai tikai tas nav ALNIS?
Lapsēns drudžaini satver šķēpu, viņš atliecas atpakaļ tik tālu, ka roka pieskaras zemei, tad pēkšņi un zibenīgi atkal iztaisnojas — kā katapulta, šķēps izlec no rokas, lido pāri krūmiem ar draudošu šņākoņu . . . un trāpa mērķī!
Ar negantu rēkoņu kājās pieslejas milzīgs PELĒKAIS LĀCIS. Lapsēnam spalva sacēlās stāvus.
— TEVS! KO TU TE MEKLE?! Tu taču teici, ka būsi austrumpusē!
— Kā tu uzdrošinies mest man ar šķēpu?! — Pelēkais lācis kliedza, berzēdams savu dibenpusi . — Bez tam es NEESMU TAVS TĒVS!
Lapsēns galīgi apjuka: — Tu taču esi mans tēvs. Mans, protams, ka mans. Lūdzu, lūdzu piedod, ka es metu šķēpu, bet tu man izskatījies pēc aļņa. Piedod, tēvs!
— Bet es tev saku vēlreiz, ka es NEESMU tavs tēvs. Vai tu slims, vai, ka pats savu tēvu nepazīsti?!
Tai brīdī no krūmu biezokņa iznāca maza meitene. Viņa bija tikpat liela kā Lapsēns un ļoti skaista. Viņai bija oranžmelni bārkšu svārki.
— Kas te noticis, tēt? — viņa vaicāja Pelēkajam lācim.
— Tur tas knauķis, — Pelēkais rādīja uz Lapsēnu, — meta man ar šķēpu, bet pēc tam sāka saukt mani par savu tēvu. Laikam jucis.
Lapsēns ar lielu interesi vēroja meiteni.
— Cilvēkam nedrīkst mest ar šķēpu, — meitene aizrādīja. — Tā nav smuki. Un viņš NAV tavs tēvs. Viņš ir MANS tēvs.
Lapsēns sita kāju pie zemes. — Viņš IR mans tēvs!
Meitene pasmaidīja. — Nē, viņš NAV tavs tēvs. Viņš ir mans tēvs, un tu esi traks. Un, lūdzu, nesit kāju pie zemes, tas nav glīti. Mēs te kalnos neatļaujam cilvēkiem tā uzvesties, tāpat kā aizliedzam mest cilvēkam ar šķēpu un saukt svešu vīrieti par tēvu.
— Kā tevi sauc? — prasīja Lapsēns.
— Mani sauc par Vālodzi. Un kā sauc tevi?
— Es esmu Lapsēns, mans tēvs ir Lācis, mana māte — Antilope, mana māsa ir Irbe, un ar mums tagad ceļo Koijots, vecais vīrs, un . . .
— Tas viss ir ļoti interesanti, — meitene viņu pārtrauca, — bet vai tu esi pārliecināts, ka neesi jucis? Man pašai nemaz nav mātes, man ir tikai tēvs, šis tē . . .
— Viņš NAV tavs tēvs! Viņš ir mans! Mans! MANS!
— Nudien, tas puika ir ķerts! — Pelēkais lācis iesaucās.
— Tu pats esi ķerts! Beidz jokot! — Lapsēns sāka šņukstēt.
— Paga, paga, tu saki, ka tavi ļaudis ir apmetušies kaut kur netālu? — Pelēkais panāca tuvāk.
Lapsēns saniknojās ne pa jokam. — Tu pats labi zini, kur mēs esam apmetušies! Tu vēl pavisam nesen man teici, lai es ejot uz rietumiem un tu dzīšot šurp briežus no austrumpuses. Bet tagad tu gribi mani izmuļķot tā skuķa priekšā, teikdams, ka neesi mans tēvs. Vai tad tie ir joki?!
— Tēti, varbūt tas puika nav jucis. Varbūt viņam patiešām šepat ir ģimene? Iesim palūkot. Un kas ir tā Antilope?
— Viņa ir no Antilopju cilts. Sie cilvēki ir līdzīgi stirnām un dzīvo manā dzimtajā pusē — ielejās.
— Antilope ir mana māte, un viņa IR ĻOTI SKAISTA! — Lapsēns izslējās.
— Jā? Tas laikam ir jauki, ka ir māte. Nokāpsim lejā paskatīties, ja? — Vālodze lūdza savu tēvu.
— Labi, ja vien šis jocīgais puika parādīs ceļu.
Lapsēns devās prom, un viņam sekoja Vālodze un
Pelēkais lācis.
— Vai tad tu savu šķēpu pametīsi mežā? — Pelēkais pēkšņi teica.
— Ak, vai! Aizmirsu! — Lapsēns aizdrāzās līdz kokiem, aiz kuriem bija noturējis Lāci par Alni, un pacēla no zemes šķēpu.
Viņi uzmanīgi kāpa lejup pa stāvo kalna nogāzi.
— Tu nepareizi nes šķēpu, mazo puisīt! — teica Vālodze.
— ES NEESMU MAZAIS PUISĪTIS! — kliedza Lapsēns. — Iedošu TEV panest šķēpu, tad varēsi man parādīt, kā tas ir jānes!
Pelēkais lācis smējās.
Viņi no meža iznāca klajumā un tuvojās nometnei. Antilope bija palikusi viena; viņa sēdēja un pina grozu. Ieraudzījusi atnācējus, viņa vaicāja:
— Kur tad briedis?
— Kā redzi, nekāda brieža nav. Šis puika pirmīt bija sadomājis nomedīt mani ar šķēpu, bet tagad sauc mani par savu tēvu.
Antilopei aiz izbrīna iepletās acis, un pēkšņi viņa pamanīja Vālodzi.
— Ko tu saki? Bet kas tā par meiteni?
— Kas TU tāda esi? — Pelēkais jautāja.
— Ķēmarausis! Atbildi man: kas tas par skuķi?!
— Tā ir mana meita.
Antilopei grozs izslīdēja no rokām.
— Tava meita? Kopš kura laika tev ir meita? Kas es tāda esot? Vai tu tai mežā esi zaudējis prātu?!
— Jā, un viņš saka, ka neesot mans tēvs! — Lapsēns piebalsoja.
— Jūs abi esat gluži traki! — Pelēkais lācis pacēla balsi. — Vai tad pie jums parasti met ar šķēpu cilvēkam un sauc svešu vīrieti par tēvu?
— Es vispār nekad neesmu metusi šķēpu. Tu man esi nevis tēvs, bet vīrs, un es nekad neesmu slēpusi no tevis bērnus. Kur tad tu to skuķi esi glabājis? Kāpēc nekad neesi stāstījis par viņu?
— Dulls sievišķis. — Pelēkais nogrozīja galvu. — Tikpat dulla kā'dēls. Paklausies, tu! Es NEESMU tavs vīrs. Es tevi redzu pirmo reizi mūžā . . . Kas tas
par večuku? — Nometnei lēnā, pastīvā gaitā tuvojās Koijots. — Vai tik viņš negrasās mest man ar šķēpu?! Varbūt sacīs, ka es esmu viņa tēvs, vīrs, sieva, ko? He-hei! Es taču to veci pazīstu! Tas ir vectēvs Koijots!
No pretējās puses tuvojās Lācis, Lapsēna tēvs. Viņš stiepa uz muguras briedi. Gan Lapsēns, gan Vālodze skriešus metās pie viņa, abi saukdami viņu par tēvu.
— Sveiki, — teica Lācis, pienācis pie ugunskura, un nometa medījumu zemē. Viņš apsēdās uz baļķa un cieši nopētīja Pelēko lāci. Tad viņš sāka smieties un smējās tā, ka asaras lija pār vaigiem.
— Tā, — nopūtās Pelēkais. — Vēl viens plānprātiņš. Koijot, vai tu esi sapinies ar šiem trakajiem?
Antilopes acis šaudījās no viena lāča uz otru, un viņas sejā bija galīgs apjukums.
— Kurš ir īstais? — viņa murmināja. Lāči bija kā divas ūdenspiles.
Kad Lācim smiekli pierima un viņš bija atguvis elpu, viņš teica:
— Es tev visu izstāstīšu, siev. Es domāju, ka nekļū- dīšos, ja teikšu, ka tas otrs ir mans dvīņubrālis. Es domās esmu daudzkārt pie viņa kavējies — kopš tās reizes, kad satikām Burunduku. Vai atceries, ko Bu- runduks mums stāstīja? «Šais kalnos dzīvojot kāds liels vīrs ar savu meitu, un šis vīrs pēc izskata esot ļoti līdzīgs man.» Tu jau zini, ka mūsu ļaudīm nekad nav patikuši dvīņi un no viena dvīņa viņi allaž centušies tikt vaļā. Kad vēl biju mazs puika, māte stāstīja, ka man esot dvīņubrālis, kuru audzinot kaut kādi radi, kas dzīvojot tālā ciltī.
— Jā, arī man mazotnē tika stāstīts par dvīņubrāli! — Pelēkais piebalsoja. — Izaudzis liels, aizmirsu, jo neviens par to vairs nerunāja . . . Tātad tu būtu mans brālis! Ko tu neteiksi!
Visi ķērās pie svaigi nomedītās gaļas. Tā bija jāžāvē gan virs uguns, gan saulē. Viņi grieza medījumu ar asiem obsidiāna kramiem, un darbs aizpildīja visu pēcpusdienu. Pat Lapsēnam un Vālodzei bija jāpieliek sava roka. IKVIENS NEMITĪGI JAUCA ABUS BRĀĻUS. Vienīgi paši brāļi bija spējīgi viens otru atšķirt. Beidzot Antilope, kura jutās kā muļķe, ierunājās:
— Sī problēma ir jāatrisina. Galvā man īsta putra — es pat nezinu, kurš no jums ir mans vīrs!
— Es zinu, ko darīt! — teica Vālodze. — Liksim manam tēvam ap kaklu krelles. Tad varēšu pateikt, kurš ir mans tēvs, kurš tēvocis.
— Tu esi gudra meitene, — teica Koijots, vecais vīrs, un iebāza roku savā maisā. Viņš izvilka kareivja kaklarotu un pasniedza to Pelēkajam lācim.
— Paldies, paldies, vecotēv! — teica Pelēkais.
— Tu jau no dzimšanas esi tas laimīgais, — Lācis norūca.
— Varam mainīties, brāl, ja tu neesi priecīgs. Es došu tev kaklarotu, dod man savu sievu.
— Paturi vien kaklarotu, tev tā labi piestāv. Man negribas tev sagādāt vilšanos! — Lācis atteica.
Viņi nespēja gaļu sadalīt un sažāvēt vienā dienā un tāpēc nākamajā dienā bija spiesti palikt turpat. Lapsēnam un Vālodzei apnika vienmuļā gaļas graizī- šana, un viņi aizskrēja spēlēties.
— Es tev parādīšu, kā jāmet šķēps, — teica Lapsēns. — Redzi tur to celmu? Tas būs briedis. — Viņš meta šķēpu, bet tas aizšāvās mērķim garām.
— Nebija jau slikti tik mazam zēnam, kāds esi tu, — teica Vālodze. — Pacentīsies, iemācīsies.
— Met tu, lielā sieva! — Lapsēns mēdījās. Viņš nezināja, ka kalnu iedzīvotāji ir labi šķēpmetēji. Vālodze satvēra šķēpu, atvēzējās un meta. Šķēps ieurbās celmā un nolīgojās.
— Tieši sirdī!
Lapsēns nosvilpās: — Ho-ho! Vareni!
— Es metu šķēpus tad, kad nemācēju vēl staigāt.
— Bet es varu derēt, ka tu nemāki šaut ar loku.
— Saderam! Dod tik šurp savu loku un bultas, es tev parādīšu!
— Zini, es esmu pazaudējis savu loku. Bet es domāju, ka tēvs varētu aizdot savējo.
Bērni aizskrēja uz nometni.
— Vai drīkstu aizņemties tavu loku un bultas? — Lapsēns prasīja Lācim.
— Nu . . . labi. Bet tu drīksti ņemt tikai vienu bultu. Tu visas bultas esi izsējis vējā.
Bet izrādījās, ka Lāča loks negribēja liekties, un Lapsēns nekādi nevarēja atvilkt stiegru. Viņš grozīja loku uz visām pusēm, gūlās virsū ar visu spēku, taču nekādi nespēja saspriegt loku tā, lai varētu pārvilkt stiegru pār loka galu. Vālodze nāca palīgā, un par abiem viņi tomēr uzvilka loku.
Lapsēns ar tādu šaujamrīku prata rīkoties diezgan labi, bet Vālodzei tas viss bija jaunums. Patiesībā viņa nekad nebija ņēmusi tādu rokā — viņa neprata noturēt stiegru bultas gropē; kad viņa pavilka stiegru, lai izšautu bultu, bulta nokrita turpat zemē pie kājām, bet stiegra atlēca un sāpīgi iecirta viņai rokas locītavā.
Bērni vingrinājās ar šķēpu un loku visu dienu. Vālodze mācīja Lapsēnam līdzsvarot šķēpu un ar veiklu atvēzienu īstajā brīdī aizlidināt.
— Vienalga, tavs šķēps nav sevišķi labs. Vajadzētu piestiprināt ādas siksnu, ar kuru šķēpu varētu kārtīgi iešūpināt. Es palūgšu, lai mans tēvs tavu šķēpu uzlabo.
Pelēkais lācis piesēja stipru ādas strēmeli, un šķēps aizlidoja krietni tālāk, lai gan Lapsēns vēl nespēja trāpīt mērķī. Vālodze iemācījās noturēt stiegru gropē, un, kad viņai beidzot izdevās izšaut bultu, tā trāpīja Pelēkajam lācim dibenā — viņš bija noliecies, lai apgrieztu žāvējamo gaļu uz otru pusi.
— Kas tā par dzīvi! Vispirms tevi apmētā ar šķēpiem, pēc tam sašauj ar bultām!
Nākamajā rītā mantas tika saliktas somās — bija jādodas ceļā. Vālodze un Lapsēns ņēmās ap Irbīti. Antilope saiņoja sažāvēto gaļu. Lācis iztaisnoja bultas; viņš bija izurbis caurumu koka gabalā un rīvēja bultas šurpu turpu — bultu spals sakarsa, un, ja bulta bija saliekta, viņš to atkal iztaisnoja. Koijots, vecais vīrs, cilpoja visapkārt, šo to bakstīdams ar savu nūju.
— Nedrīkstam pamest aiz sevis drazas, it sevišķi tādas lietas, kurām bieži esam pieskārušies. Ja še ieradīsies kāds naidnieks, viņš tās izmantos pret mums ļaunajā maģijā! — stāstīja Koijots, vecais vīrs, kurš bija ļoti piesardzīgs, jo zināja visus slepenos dzīves likumus.
Vienīgi Pelēkais lācis sēdēja uz baļķa dīkā un skumjām acīm vēroja rosību. — Zēl noskatīties, ka jūs pošaties prom. Jutīšos vientuļš.
— Nāc līdzi, brāl. Kustības tev nāks par labu. Paskaties uz mani — esmu vēl jauns un spēcīgs tāpēc, ka daudz ceļoju.
— Vai tev liekas, ka man ir mazāk spēka nekā tev, brāl? Agrāk es ceļoju vairāk nekā tu, pabiju gandrīz katrā ciltī šajā apkaimē un tālāk. Kad nomira mana sieva, man klaiņot vairs negribējās.
— Domā, ka sameklēsi sev jaunu sievu, mežā tupēdams? — Antilope smējās.
— Iesim viņiem līdzi, tēvs! Man te kalnos ir tik vientuļi, nav ar ko parotaļāties. Iesim! — Vālodze piespiedās pie Pelēkā lāča.
— Ja jau jums nekādu iebildumu nav . . . Tad iesi-m ar. Bet tādā gadījumā es gribētu vēl noiet gar savu māju un sapost to. Tas nav pārāk tālu.
Viņi atvadījās no jaukās vietas un gāja. Pelēkais bija teicis, ka māja nav pārāk tālu, bet viņi gāja un gāja, un tās vēl aizvien nebija. Pelēkais un Vālodze bija ilgi dzīvojuši kalnos un pieraduši pa tiem staigāt. Viņu gaita bija raita, elpa vienmērīga. Pie tam Pelēkajam pār plecu bija smags nesamais. Bet Lācis ar ģimeni vilkās tālu nopakaļ, izņemot Lapsēnu, kas skriešus turējās līdzās pirmajiem. Viņam pat neiznāca pamētāt šķēpu — tik ļoti bija jāsteidzas, lai neatpaliktu no Vālodzes. Pēdējie sasniedza Pelēkā māju tikai vēlu pievakarē. Viņi ieturēja vakariņas un likās uz auss.
Agri pamodušies, viņi ķērās pie Pelēkā lāča mājas tīrīšanas. Viņi izvāca vecās niedres, kas bija kalpojušas par grīdas paklāju, un tās sadedzināja. Viņi uzkāra visus vārāmos grozus pie sijām. Pašu pēdējo . . . Pelēkais piesēja pie sijas ķemmi, kas bija darināta no dzeloņcūkas astes.
— Tā pienākas atstāt māju — tas nozīmē, ka tu pārnāksi. Ja ķemme nokritīs, tad tu neatgriezīsies. Tevi būs piemeklējusi nelaime vai pat nāve, — viņš skaidroja.
Beidzot viņi varēja doties atkal ceļā. Tras . . . tras . . . tras . . . Tas bija paprāvs pulks — Lapsēns un Vālodze priekšgalā, aiz viņiem vectēvs Koijots ar savu nūju, tad Antilope ar mazo Irbīti un paši pēdējie — brāļi Lāči, kuri stiepa smagās somas.
Vālodze bija visādi centusies izkaulēt Lapsēnam burvju kramus, taču bez panākumiem. Naktī viņi abi bija gulējuši zem vienas trušādas segas, un rītausmā, kamēr viņi sauca šurp savas ēnas, Vālodze plijās Lapsēnam virsū, lai viņš aizdodot viņai kramus.
— Nevaru, — Lapsēns teica. — Tie ir burvju krami, kurus man uzdāvināja Kramu virsaitis. Viņš piekodināja, lai es tos lietojot tikai tad, kad mani piemeklēšot nelaime.
— Skopulis, — Vālodze pikti atcirta un pagrieza Lapsēnam muguru.
Nogājuši krietnu gabalu, ceļinieki apmetās kādā patīkamā vietā, lai ieturētu pusdienas. Lapsēns nosēdās blakus vectēvam Koijotam un vaicāja:
— Vecotēv, vai tu nevarētu man iedot krelles?
— Man vairāk kreļļu nav, es visas atdevu tavam tēvocim.
— Bet es zinu, ka tev ir. Tev tik vajag atsiet maisiņu — un vienmēr kāda atradīsies.
Koijots nenovaldīja smieklus un sameklēja Lapsēnam krelles, kuras Lapsēns pēc kāda brītiņa uzdāvināja Vālodzei.
— Se. Es neesmu skopulis, — teica Lapsēns.
— Paldies, lielo puis! — Vālodze viņam saldi uzsmaidīja un klusībā nolēma, ka tie krami tomēr jādabū rokā.
Paēduši viņi cēlās un devās tālāk. Lapsēns un Vālodze aizvien biežāk noklīda no pārējiem. Viņi šaudījās ar kaķenēm un bieži palika iepakaļ; pēc brīža viņi attapās un tad skriešus metās panākt pārējos. Abiem patika meklēt īsāko ceļu, un tad viņi līda pa krūmiem, rāpās pāri pauguriem. Un vienā šādā reizē — VIŅI PATIESI NOMALDĪJĀS. PAVISAM. Viņi drāzās atpakaļ, domādami, ka atradīs taku, pa kuru bija aizgājuši pārējie, bet aiz pauguriem viss šķita svešs un mulsinošs. Bērni apjuka.
Lapsēnam uznāca Hahā lēkme. Vālodze nerroja viņu, mēdījās un visādi šķobīja seju, un, beidzot, sadusmojusies teica:
— Ko tu pinkšķi?! Asaras un bailes mums nepalīdzēs. Es esmu kalnu cilvēks un nemaz neuztraucos, ja gadās apmaldīties. Un tev taču ir burvju krami. Izšauj vienu gaisā, varbūt tas parādīs virzienu, kurā mums jāiet.
— Bet man nav ne loka, ne bultu.
— Bet tev ir kaķene!
— Pareizi!
— Stiprā mugura, Stiprā mugura, mister Stiprā mugura, — Vālodze klusi pie sevis atkārtoja.
— Ko tu tur purpini?
— Neko, neko. Šauj!
Krams uzlidoja augstu debesīs un tad strauji krita lejup. Lapsēns pacēla to un pielika pie auss.
— Aiz tā kalna esot māja, — viņš pavēstīja Vālodzei.
— Nu, tad ejam. Ko vēl gaidi? — Vālodze jau steidzās prom.
— Tas kalns ir sasodīti augsts.
— Kas par to? Tev jāsāk pierast pie kalniem!
Bērni rāpās augšā pa stāvo nogāzi. Vālodze neiebilda, kad Lapsēns sniedza viņai roku, lai palīdzētu tikt pāri lieliem akmeņiem. Lapsēnam tas sagādāja prieku. Uzkāpuši kalna virsotnē, viņi ieraudzīja lejā zilu ezeru. Tas bija kalnu ezers — tumši zils, gandrīz melns. Krasti bija apauguši ar niedrēm, kurās bija ie- slēpusies neliela, vientuļa māja.
— Nokāpsim lejā. Ja tur kāds dzīvo, pajautāsim ceļu, — teica Vālodze.
Lapsēns apsēdās uz baļķa un atteicās iet. Viņš likās tads ka satrūcies. — Es gan tur nelidīšu. Ta vieta izskatās bīstama.
— Tev nav tikai akmens pīpes, mister Tamatheij, vecā Cauna! Bet es gan iešu. Tupi tepat un uzgaidi! — Vālodze aizlavījās lejā pa akmeņaino nogāzi. Lapsēns skatījās, kā viņa pamazām attālinās, skatījās, kā viņas oranžmelnie svārki plivinās vējā, un viņam iešāvās prātā, ka Vālodze ir itin jauka.
Vālodze tuvojās ezeram. Viņai likās, ka no ezera bija atskanējusi žēlabaina balss, un tāpēc viņa centās iet sevišķi klusiem soļiem un uzmanīgi ieklausījās. Vai tur kāds sauca? Nē, tomēr neviens. Bet tā māja niedrēs viņu biedēja. Varbūt kāds tur slēpās un pašlaik viņai uzglūnēja? Bet kas? Varbūt tieši tur viņa uzzinās pareizo ceļu, pa kuru nokļūt pie savējiem.
Un tad vēlreiz no ezera vidus atskanēja tā dīvainā, žēlabainā skaņa.
«Man liekas — kāds mani sauc,» viņa domāja un iebrida niedrēs. Pašķīrusi tās, viņa ieraudzīja ezeru, gludu un pavisam parastu. Taču jocīgā skaņa atkārtojās. Saule bija uzkāpusi augstu debesīs un ezers pielijis ar saules gaismu.
— Kas tas varētu būt? — Vālodze nomurmināja, iznākdama no niedrāja krastā. Bailes bija izgaisušas, un drošu soli viņa tuvojās noslēpumainajai mājai. Tā bija māja, kādu reti varēja ieraudzīt šajā ziemeļu apvidū, — tai bija īstas durvis, kuras pavērās uz ezeru.
Vālodze nostājās pie sliekšņa un dzirdēja, ka Galvenais stabs sarunājas ar Galveno siju.
— Vai dzi, laiva apgāzusies, nu mūsu māte ķepurojas un nevar izkļūt no tā slapjuma! Viņa varētu pieenkuroties pie lielā akmens, bet to gadu viņai par daudz, lai aizpeldētu līdz krastam . . .
— Bet kāpēc tu neskrien palīgā? — sprakšķēdama vaicāja uguns.
— Ja es celšos un iešu, māja sabruks. Bet tu — kāpēc tu neej?
— Vai tad es esmu īstā gājēja! Iebridīšu ūdenī, izlaidīšu garu!
No durvīm atskanēja Vālodzes balss: — Kam pieder šī māja?
— Sī māja pieder Dūkurei, vecai, trakai sievai. Viena pati iebraukusi ezerā zivis ķert!
— Vai tad te nav kāda laiva? — Vālodze jautāja.
— Tepat ir — pie mājas, niedrēs.
Vālodze izstūma laivu caur niedrēm un iebrauca ezerā. Viņa aizīrās līdz ezera vidum un palīdzēja vecajai Dūkurei ierāpties laivā.
— Paldies, bērniņ, paldies! — večiņa teica un iespieda Vālodzei plaukstā mirdzošas perlamutra krelles. — Tās ir jūras krelles. Paslēp brunčos un nevienam nerādi. Un, ja tev atgadīsies kas slikts, tad iemet krelles ūdenī — un tūlīt tu saņemsi palīdzību.
— Paldies, vecomāt, paldies.
Likās, ka perlamutrs zaigodams aizdegsies.
Vālodze uzkāpa kalnā un atrada Lapseņu aizmigušu pie baļķa. Viņa purināja puišeli, līdz pavērās divas miegainas acis.
— Nūūū . . . Ko tad tu uzzināji? — vaicāja Lapsēns, plati nožāvādamies.
— Zini, mister Cauna, tajā mājā dzīvo vesels bars Urķkoku večiņu, un viņas teica, ka mums jāiet uz priekšu pa šo kanjonu, — stāstīja Vālodze un devās prom uz nogāzi.
— Urķkoku večiņas, ha! To tu man neiestāstīsi! Tu tagad drāzīsies uz dullo, un mēs . . . Vālodzīt! Hei! Pagaidi! Vāāā . . .
Smejošā Vālodze neatskatīdamās metās lejā pa stāvo nogāzi. Viņa nonāca šaurā ielejā, kuru ietvēra stāvas kanjona sienas. Cauri kanjonam bija izgrauzies strauts. Vālodze iebrida ūdenī un pacēla brunčus — perlamutra krelles iekrita strautā un locījās prom kā lunkana ūdensčūska. Vālodze izvilka krelles ārā, paslēpa zem brunčiem un apsēdās strauta malā uzgaidīt Lapsēnu. Pēc īsa brīža viņš atskrēja elsdams pūzdams.
— Ejam, — teica Vālodze, piecēlās un sāka iet gar krastu pret straumi.
— Pagaidi! Esmu pārliecināts, ka tu ej nepareizā virzienā! — Lapsēns sauca, negribīgi sekodams. Taču Vālodze turpināja ceļu un neatbildēja. Pēc neilga laika viņi iznāca uz iemītas takas, un tieši tai brīdī līkumā parādījās abi Lāči, Koijots, vecais vīrs, un Antilope.
— Nu, tūļas! Mēs jau dienām te nīkstam, jūs gaidīdami! — Lapsēns pa gabalu kliedza.
Tai vakarā viņi apmetās mazā ielejā. Nākamajā rītā Koijots, vecais vīrs, teica:
— Padzīvosim vēl šodien tepat. Mani mokasīni ir izdiluši, un es varētu šodien pagatavot jaunus. Te gar strautu aug daudz plakano niedru.
Pēc brokastīm Koijots aizgāja pēc niedrēm. Antilope paņēma klēpī grozu ar Irbes rakstu, bet Lāči raka saknes.
— Iesim gar strautu, varbūt kaut ko atradīsim, — Vālodze teica Lapsēnam, bet Lapsēns atbildēja:
— Es nekur neiešu ar tevi. Tu atkal savārīsi ziepes! — un viņš aizskrēja pie Lāčiem rakt saknes.
— Labi, labi, sīkais, tikai nesaēdies krūkļa ogas! Gan es sameklēšu sev lielos puišus, ar kuriem spēlēties! — Vālodze dusmīgi sauca, tad strauji pagriezās un steidzās prom gar čalojošo strautu. Viņa soļoja diezgan ilgi, kamēr nonāca pie neliela ezera, ko bija radījuši Bebru cilvēki, nosprostodami upi, lai izveidotu sev dzīvesvietu. Viņu varenā māja atradās ezera vidū. Vālodze stāvēja krastā un gudroja, kā Bebri var iekļūt mājā, jo viņa nekur nevarēja saskatīt durvis. Nebija pat dūmu cauruma.
Netālu no krasta ūdenī šļakstinājās un draiskojās Bebru puiši. Viņi spēlēja ūdenspolo.
— Hei, lielie puiši, nāciet ar mani spēlēties! — Vālodze sauca.
— Nāc tu pie mums! Mēs esam ūdens cilvēki, mums patīk ūdens. Peldi šurpu! — sauca puiši.
— Es neprotu peldēt!
— Pati vainīga! — Puiši kā viens parādīja mēli un tad nepievērsa Vālodzei vairs uzmanību.
«Labi, labi, skopulīši,» Vālodze domāja. «Gan jau es pratīšu jūs pievilināt!» Viņa paņēma perlamutra krelles, kuras bija paslēpusi brunču bārkstīs, un aplika sev ap kaklu. Viņai nebija ilgi jāgaida. Viens no Bebru puišiem atpeldēja, izlīda no ūdens un nosēdās viņai blakus.
— Tās gan skaistas krelles, — viņš mīlīgi teica.
— Patīk, ja?
— Jā, jā! Tās ir ļoti neparastas. Vai tu nevari man tās aizdot uz mirkli? Es aizpeldēšu un parādīšu savai mātei. — Puisis bija pieliecies meitenei pavisam tuvu.
Vālodze, daudz nedomādama, noņēma virteni, ar zibenīgu kustību puisis krelles paķēra un — plunkš! — ienira ūdenī. Viņa smejošā galva atkal parādījās ezera vidū, pārējo Bebru puišu pulkā, un tad viņi visi nozuda zem ūdens.
— Skat, kā var piemānīt gaisa cilvēku! — puisis lielījās, rādīdams draugiem skaisto laupījumu.
Bebru puiši vairs nerādījās (viņi bija salīduši zemūdens mājā), un Vālodze gāja gar ezeru, gauži raudādama. Nonākusi ezera otrā krastā, viņa ieraudzīja kādu sievieti zvejojam.
— Ko raudi, bērniņ? — sieviete vaicāja.
— Nejaukie Bebru puiši nozaga man krelles!
— Kādas tev bija tās krelles?
— No perlamutra gliemežnīcām.
Sieviete uzmeta Vālodzei aizdomīgu skatienu. — Kur tu ņēmi perlamutra krelles? Tādas ir tikai mums, ūdens cilvēkiem. Bet tu taču esi gaisa cilvēks!
— Tās man uzdāvināja veca sieviņa, kura bija izkritusi no laivas un kuru es izglābu. Par pateicību viņa iedeva man krelles. Viņa dzīvo netālu no šejienes — otrpus kalna, — Vālodze stāstīja.
— Ak šitā. Vai zini, bērniņ, tā večiņa ir mana vecāmāte un pārāk veca, lai dzīvotu gluži viena . . . Bet saki godīgi — vai viņa tev kaut ko nepieteica, dāvinādama krelles?
— Mmjā, viņa teica, lai es tās nevienam nerādot, vienīgi ja kaut kas slikts atgadījies.
— Bet kā tad puiši tika pie krellēm?
— Nu … nu es gribēju viņus atvilināt pie sevis. Viņi atteicās spēlēties ar mani, un tad es parādīju krelles un . . . — Vālodze nosarkusi stāstīja.
— Tā tev vajadzēja! Ko plātījies?! — sieviete dusmīgi noteica un pagrieza meitenei muguru.
Vālodzei asaras plūda straumēm, un izmisuma pilnā balsī viņa teica:
— Tev viegli tā runāt, jo tu esi pieaudzis cilvēks, un tu nezini, kā tas ir, kad lielie bērni atstumj tādu mazu meitenīti. . .
Kad sieviete atskatījās, viņas acīs bija laipnums un iejūtība. — Es tomēr VARU tevi saprast, es zinu, kā tas ir. Es tev palīdzēšu, jo tu palīdzēji manai vecaimā- tei. Visi mūs sauc par trakiem, taču tu esi izglābusi vienu no manējiem, un par to tev vēlreiz pienākas atlīdzība. Rāpies man mugurā, apliec rokas ap maniem pleciem, turies cieši un NEBAIDIES.
Sieviete ieslīdēja ūdenī un aizpeldēja līdz ezera vidum. Viņa appeldēja ap nogrimušo koka cietoksni un tad teica:
— Tagad aizturi elpu un nelaidies vaļā. Mēs ienirsim zem Bebru mājas. Tur ir vienīgā ieeja. Opā!
Visapkārt virmoja un ausīs skalojās ūdens. Tas šķita kā pelēks stikls, kas strauji satumsa, grimdams dzelmē. Pēkšņi mainījušas virzienu, peldētājas šāvās augšup un iznira Bebru mājas iekštelpā. Uz zaru klāja sēdēja Bebru puiši. Viņi spēlēja spēles, lai izlozētu perlamutra krelles. Ieraudzījuši Dūkures galvu un nikno skatienu, viņi iekliedzās:
— Tā trakā ragana! Mūkam! — Plunkš! Plunkš! Plunkš! Plunkš! . . . Pašķīda šļakatas, puiši nozuda tumšajā ūdeni. Vecā sieva un Vālodze izrāpās uz klaja, Dūkure noliecās, pacēla krelles un iespieda Vālodzei plaukstā.
— Glabā nu savu dārgumu un nevienam nerādi!
Kad Dūkure un Vālodze izpeldēja krastā, Vālodze
noņēma no kakla krelles, ko viņai bija dāvājis Lapsēns, aplika tās Dūkurei ap kaklu un teica:
— Paldies, Vecāko mās!
— Paldies, paldies, Jaunāko mās! Se tev zivis. Aiznes savējiem.
Vālodze atvadījās un devās atpakaļ gar ezera krastu. No ezera atskanēja Bebru puišu klaigas un ņirgas:
— Gaisa cilvēks, gaisa cilvēks, mēē-mēē! Gaisa cilvēks nemāk peldēt, mēēē!
Vālodze savieba seju un metās skriešus prom gar strautu uz nometni.
Lapsēns viņu pamanīja pa gabalu un ziņkāres pilns skrēja pretī. — Kur tu ņēmi zivis? — viņš vaicāja.
— Kokā, — viņa atteica un aiznesa zivis Antilopei.
— Viņa saka, ka dabūjusi zivis kokā! — Lapsēns sauca.
Antilope pašķielēja uz Vālodzi un pamanīja, ka Vālodzei no kakla pazudušas krelles. Tomēr viņa nebilda ne vārda. Viņa savēra zivis uz zara un sāka cepināt virs uguns.
Lāči drīz atgriezās ar saknēm, kuras bija sarakuši. Koijots sekoja, ostīdams gaisu. — Es sajūtu ZIVJU SMARŽU, šo brīnišķo smaržu! — Viņš paķēra savu groziņu un nostājās pats pirmais pēc ceptā garduma. — Kur tas laiks, kopš pēdējo reizi esmu ēdis zivis! — viņš sapņaini teica un nočāpstināja lūpas.
— Vecotēv, vai tad koki aug zivī — tas ir, es gribēju teikt, vai zivis aug kokos? — Lapsēns jautāja.
Visi skaļi iesmējās, bet Koijots, vecais vīrs, kas sūkāja asaku, aizrijās un sāka klepot. Smieklu skandoņā Vālodze iešņāca Lapsēnam ausī:
— Ciet klusu! Ja koki aug zem ūdens, tad, protams, tajos aug zivis!
Lapsēns pasmīnēja, pielēca kājās un aizskrēja pēc otras zivs.
Pēc vakariņām bērni gribēja klausīties stāstu.
— Pastāstīšu jums par Zebieksti un Brieža galvas mānekli, — teica Pelēkais lācis. — Vispirms man jāpaskaidro, kas ir Brieža galvas māneklis. Tā ir ar salmiem izbāzta brieža galva, ko briežu medībās mednieks mauc sev galvā, lai apmānītu briežus. Pamanījis briežus, mednieks tuvojas tiem četrrāpus, un brieži, kuriem vāja redze, notur mednieku par briedi. Medniekam jālien pret vēju, lai brieži nejustu cilvēka smaku.
Māneklis nav rotaļlieta, ar to nedrīkst spēlēties. Māneklim zūd spēks, ja ar to apietas aplami. Labs mednieks neļauj nevienam aiztikt viņa medību rīkus — loku, bultas, šķēpu un Brieža galvas mānekli. Bet tagad klausieties, ko es jums stāstīšu.
. . . Priežu Cauna un viņa jaunākais brālis Zebiekste dzīvoja kopā ar Caunas sievu un viņas ģimeni. Caunas sieva bija Varde, Vardes tēvs bija Koijots. Zebiekstei neveicās ar sievām. Viņa īstais vārds bija Jass, bet daudzi viņu saukāja par Diriikī. Sim vārdam nebija nekādas īpašas nozīmes, tas gluži vienkārši bija iesauka, taču šis nenozīmīgais vārds Zebieksti šausmīgi kaitināja.
Caunas vārds bija Tamatheijs. Viņš bija lēnīgs, apdomīgs, sprauda zobos akmens pīpi.
Vardei sametās slikti. Viņas māte Vecā varde teica, uzlūkodama Caunu:
— Mana meita ir slima. Tik slima, ka viņa var nomirt. Bet es nespēju viņai palīdzēt. Tev jādodas pie manas jaunākās māsas, kas dzīvo Tulukupī ielejā. Viņai ir liels spēks.
Nākamajā rītā priežu Cauna Tamatheijs posās ceļā. Viņš atsauca Zebieksti pie sevis un teica:
— Uzklausi mani! Mana sieva ir slima, un tāpēc es iešu pie Vecās vardes māsas, kurai esot liels spēks un kura varētu palīdzēt. Būšu prom dienas divas, trīs, četras, varbūt pat piecas. Tu man esi savārījis tik daudz ziepju, ka es tevi neņemšu līdzi. Es dodos pie pilnīgi svešiem cilvēkiem. Dzīvo pa mājām un esi rātns, Dinikī. Palīdzi Vecajai vardei sagādāt malku, palīdzi visos darbos. Un neaiztiec manu loku un bultas! Nespēlējies ar Brieža galvas mānekli. Tie ir mednieka rīki, ne puikas rotaļlietas. Un tagad — esi sveiks . . .
Tamatheijam tā bija neparasti gara runa.
Priežu Cauna un Zebiekste bija brāļi. Vienmēr un visur viņi bija ceļojuši kopā, izmaluši malu malas, visu pasauli apstaigājuši. Bet šoreiz Cauna aizgāja viens.
Palicis viens, mednieks Zebiekste aizmirsa brāļa norādījumus. Ne viņš palīdzēja Vecajai vardei sanest malku, ne samalt zīles putrai. Viņš aizskrēja uz līdzenumu medīt ķirzakas. Viņš bija nikns. — Bez loka un bultām neviena ķirzaka nedodas rokā. Brālis teica, lai es palīdzot. Būtu iedevis man savu loku, es noķertu ķirzakas, un Vecā varde varētu izvārīt zupu! Lai iet visi pupās!
Zebiekste atgriezās nometnē. Viņš slaistījās pa kaktiem, neapmierināti kaut ko vāvuļodams savā nodabā, taču neviens viņu neievēroja; visi bija satraukušies par slimo Vardi.
Nākamajā rītā Zebiekste pievāca Caunas loku, bultas un Brieža galvas mānekli un devās prom pāri līdzenumam līdz stāvam, nomaļam kalnam. Tur viņš visu dienu pavadīja rotaļās. Viņš uzkāpa kalnā, pasvieda mānekli gaisā un tad drāzās lejā, šaudams bultas uz krītošo brieža galvu. Sī spēle viņam sagādāja tādu baudu, ka viņš nemanīja, kā aizskrēja stundas.
— Es esmu mednieks! Es esmu varens mednieks! — viņš klaigāja.
Saule rietēja, visapkārt biezēja krēsla. Līdzenums vērtās aizvien tumšāks, un Zebiekste jutās noguris. Bija laiks doties uz majam. Prieks noplaka — viss tagad šķita pamests un vientuļš.
— VĒL VIENU REIZI, — skaļi nodomāja Zebiekste un gurdiem soļiem uzvilkās kalnā. Viņš atvēzēja Brieža galvas mānekli un svieda rietošajā saulē. Kad šoreiz galva krita lejup, tās mute bija savilkusies baismīgā smīnā. Zebiekste nometa loku, bultas un bēga . . .
Viņš skrien, kājas dun pāri tukšajam līdzenumam. Viņš skrien uz māju un aiz bailēm raud. Viņam pakaļ ripo BRIEŽA GALVA, kas nākamajā brīdī pārvēršas milzīgā, elsojošā alnī.
Gandrīz . . . gandrīz Zebiekste sasniedza māju . . . taču . . . alnis viņu panāca. Alnis pameta Zebieksti gaisā un uztvēra ragos. Alnis pagriezās apkārt un aiznesa Zebieksti uz kalniem.
Pēc dažām dienām Tamatheijs atgriezās mājās.
— Kur ir mans mazais brālis?
— Lielais alnis aiznesa tavu brāli uz kalniem, un mēs pie tā neesam vainīgi.
Cauna apsēdās uz baļķa un sāka gauži raudāt. Pienāca Vecā varde.
— Kur ir mana māsa?
— Viņa atnāks rīt no rīta.
Patiesi. No rīta Vecās vardes māsa bija klāt. Viņa apmetās krūmu biezoknī un pavadīja visu dienu dziedādama. Viņa bija spēcīga zāļu sieva. Vakarpusē viņa apciemoja Caunu.
— Vai maz vērts skumt pēc tāda brāļa! Nelga un slīmests vien bija . . . Man sāp sirds, kad dzirdu, kā tu te smilksti un vaimanā, un tāpēc gribu tev palīdzēt. Dabūsim rokā to tavu brāli, to Jassu, to Dinikī.
Tamatheijs turpināja liet asaras.
Vecās vardes māsa bija tā sauktā tsigitta-uaalū — īsta veco laiku daktere. Viņa mierināja Caunu:
— Tagad klausies uzmanīgi. Es izsaukšu no kalniem tavu brāli. Viņš ieradīsies uz Lielā aļņa ragiem. Un tad TEV VIŅŠ IR JĀNOŠAUJ, saprati? NOŠAUJ SAVU BRĀLI, NEVIS ALNI!
Tad viņa lika visiem, izņemot Caunu, saiet pazemes mājā. Viņi abi ar Caunu uzkāpa uz mājas jumta. Sieva sāka dejot, un virs kalniem uzmilza vētra. Pērkons rībēja, zibeņi spēra, gāzās lietus — lietus, lietus, dārdošs lietus . . .
Ūdeņi šļācās no kalniem kanjonos, gravās, dzīdami sev pa priekšu zvērus. Dunēja pakavi, džinkstēja ragi. Briežu pulkam priekšgalā auļoja milzīgs, garausains alnis, kuram pie ragiem turējās knislis Dinikī, raudādams aiz bailēm.
Tamatheijs izstiepa loka stiegru un tēmēja.
— NENOŠAUJ ALNI! — vecā sieva kliedza.
Tamatheijs palaiž bultu. Bulta triecas cauri aļņa
ragiem, ieurbjas Dinikī, un tas nogāžas zemē. Alnis aizdimdina ar visu briežu baru un pazūd no redzesloka.
Tamatheijs pacēla savu brāli un apgrieza kājām gaisā. Vecā sieva nopēra Zebieksti ar salvijkrūma zariem. Pamazām viņš atdzīvojās, pablisināja acis un teica Tamatheijam:
— Vai tu jau mājās, brāl? Kamēr tu biji prom, es iegāju kalnos un noskatīju milzīgu alni. Ja tu būtu man iedevis savu loku un bultas, es noteikti būtu viņu nošāvis. Rītdien aiziesim abi divi, ja?
Cauna aizkūpināja akmens pīpi, apsēdās uz baļķa, pīpēja un neteica ne vārda.
Antilope pamodās no rīta, uzmeta acis savam vīram un saķēra galvu. — Kāda tev seja! Piepampusi līdz nepazīšanai! Vai tu nebūsi vakardien, saknes rakdams, palaidņojies ar kādu raganu? Nez kā tava ēna tevi pazina!
— Laikam vainīga būs indīgā efeja, — novaidējās Lācis. — Šausmīgi niez seja un kakls.
Lāča seja bijā tā pietūkuši, ka knapi varēja saredzēt acis.
Pelēkais lācis nenovaldīja smieklus. — Tu gan esi jocīgs, brāl! Tu izskaties pēc desas! Es tevi pārduršu ar skuju, lai tev iztek sula, ja?
Koijots, vecais vīrs, paskatījās uz Lāci un teica:
— Vai tu neesi saēdies pārāk daudz ogu?
— Varbūt esi pārēdies zivis? — teica Lapsēns.
— Te pārāk daudz to dakteru! — Lācis dusmīgi norūca. — Vēl viena diagnoze, un man uznāks Hahā lēkme! Ja es būtu mājās, es sataisītu sev pamatīgu tvaika vannu. Tās būtu vislabākās zāles.
— Bet kas tev liedz vannoties tepat? — jautaja Pelēkais.
— Vai tad te ir kāda māja, kuru varētu izkurināt? Mājās mēs sakurinām karstu, karstu uguni, aiztaisām ciet durvis un dūmvadu un tad tupam un svīstam. Tad, kad nevaram karstumu vairs izturēt, skrienam ārā un metamies upē.
— Ziemeļos mēs darām mazliet citādi. Uzceļam mājiņu no vītola zariem, tādu pavisam mazu un apaļu, kurā var ielīst tikai viens cilvēks. Mājiņas stūrī sakraujam nokarsētus akmeņus . . . Un tad pa vienam iekšā, smeļam no groza ūdeni, uzmetam garu — šiššš. Un, kad nevaram karstumu vairs izturēt, metamies ārā — un upē iekšā.
— Tas izklausās vienreizēji! — teica Antilope. — Paliksim šodien tepat un iesim visi tvaika vannā. Jāizdzen no vīra Hahā!
— Kas par Hahā! — Lācis kļuva pavisam nikns.
— Varbūt tas nav īsts Hahā, bet uz to pusi jau ir, — Lapsēns ķiķinājās.
— Bērni, nāciet man līdzi. Salasīsim vītola zarus. Vectēvs Koijots lai pieskata uguni. Mana svaine sanesīs akmeņus, un mans brālis … ē . . . var tupēt tepat un sūkāt savu ķepu, — teica Pelēkais lācis.
— Liec mani mierā! — rūca Lācis. — Es pats salasīšu akmeņus.
Bērni gāja Pelēkajam līdzi.
— Tēvoci, vai tu nevarētu man uztaisīt loku? — prasīja Lapsēns. — Tad man nebūtu vairs jāaizņemas no tēva.
— Varēt jau var. Bet tad tev vispirms jāatrod labs īves koks.
— Kāds tas izskatās? Vai līdzīgs priedei?
— Ne, tas ir līdzīgs eglei, bet čiekuru vieta tam ir sarkanas ogas, kuras patīk Putnu ļaudīm.
— Vai drīkstu iet pēc īves? — Lapsēns vaicāja.
— Ej vien, tikai nepazūdi.
Kad Lapsēns vēlāk atgriezās un parādīja visiem īves koku, Vālodze gribēja zināt, kur viņš tādu ņēmis.
Lapsēns piemiedza aci un teica:
— Zem ūdens — upes dibenā.
Tieši tad Pelēkais izspraucās no tvaika namiņa. Ieraudzījis īves koku, viņš sauca:
— Tev paveicies, draudziņ! No tā iznāks trīs loki: viens man, viens tev, viens Vālodzei. Bet tagad, bērni, nāciet karsēties. Akmeņi vēl šņāc.
Antilope, kas turpat darbojās, teica:
— Vai tad man nebūs loks?
— Tev pietiek ar tavu aso prātu, tas var nogalināt pat lāci! — Pelēkais smējās.
— Var jau būt, bet tas vēl nav paguvis ieurbties mana vīra paurī.
Netālu snauduļoja Lācis. Viņš bija uzklājis uz sejas papardi un izlikās šo piezīmi nedzirdam.
Lapsēns un Vālodze ielīda šaurajā namiņā. Trušādas sega, kas aizsedza ieeju, aizkrita ciet, un bija tik tumšs, ka bērni neko nevarēja saskatīt. Pēc brīža viņu acis aprada ar tumsu. Lapsēns piesmēla pilnas saujas ar ūdeni un apslacīja akmeņus. Huišššššš — gaisā pacēlās garaiņi.
Antilope iebāza galvu un teica:
— Uzmanieties! Ar karstajiem tvaikiem varat applaucēties!
Tai vakara Pelekais lacis pastastīja berniem par Ērikāneru un Erihutikl . . .
. . . Ērikāners dzīvoja kopā ar savu jaunāko brāli Erihutikī. Abi brāļi bija izcili briežu mednieki. Reiz viņi medīja briežus. Viņi bija izveidojuši briežu ceļā slazdu. Erihutikī dzina briežus uz slazdu, skaļi klaigādams: «Hei! Hei! Hei!»
Ērikāners ielīda krūmos un saspringa triecienam. Viņš nogaidīja, kamēr briežu bars aizdrāžas garām, tad pielēca kājās un iešāva bultu pēdējā brieža dibenā. Bulta izurbās briežu rindai cauri un izlidoja no barveža mutes. Bars saļima uz takas un izlaida garu.
Tad Ērikāners noskrēja gar briežiem un ar kājām aplauza briežu tēviem ragus, pārvērzdams viņus briežu mātēs. Drīz pēc tam parādījās Erihutikī. Apskatījis prāvo medījumu, viņš teica:
— Tas gan ir dīvaini. Barā, ko es dzinu, bija daudz briežu tēvu, bet šīs ir briežu mātes. — Kasīdams galvu, viņš nogāja gar briežu rindu un brīnījās: — Jā, patiešām jokaini. Es varu derēt, ka pamanīju daudz briežu tēvu . . . Vai tu neesi te kaut ko pastrādājis?
— Nē, — meloja Ērikāners.
Brāļi aizstiepa gaļu uz mājām un sadalīja. Tai naktī Erihutikī nevarēja iemigt. Viņš domāja par briežiem. Kad debesīs svīda gaisma, viņš piecēlās un aizgāja medībās. Viņš nošāva pamatīgu briedi, atstiepa mājās, sadalīja gabalos un izcepa virs uguns.
— Mans brālis tur mani par muļķi, mans brālis tur
mani par muļķi . . . Hei, brāl, nāc šurpu! Man ir garšīga gaļa!
Bet Erikāners sēdēja savā nometnē un nenāca. Erihutikī nometnē ieklīda mazs, strīpains suns. Viņš bija saodis čurkstošos taukus.
— Ērikāner, nāc paskaties, kāds te šunelis! Ērikāners tupēja savā nometnē un neatbildēja. Erihutikī baroja mazo suni. Erihutikī glaudīja mazo
suni. Un katru rītu deva tam brieža gaļu.
— Ērikāner, nāc paskaties, šunelis kļūst aizvien resnāks. Viņš aug lielāks, viņam dīgst ragi.
Ērikāners tupēja savā nometnē un neatbildēja.
— Ērikāner, tas suns man iekoda!
Briesmonis uzmeta Erihutikī sev uz ragiem un nesa prom kalnos.
— Ērikāner, brāl! Viņš nes mani prom! — no tālienes atskanēja Erihutikī kliedzieni, kamēr beidzot apklusa.
Ērikāners neatbildēja. Viņš bija ielīdis krūmos un aiz bailēm žagojās: «Jak-ak! Jak-ak! Jak-ak!»
Atnāca pavasaris. Ērikāners ietērpās sēru drānās, nosmērēja sev galvu ar piķi un pelniem, paņēma spieķi un devās meklēt savu jaunāko brāli. Briesmoņa dziļie pēdu nospiedumi veda pāri līdzenumam, kur laidelējās Cīrulis un dziedāja:
— Erihutikī mirs, Erihutikī mirs, tvī, tvī!
Ērikāners apstājās un iedūra savu ceļaspieķi zemē. Spieķis bija notriepts ar piķi. Cīrulis apmeta loku, nosēdās uz spieķa un tūlīt pielipa. Ērikāners ņēma un saplosīja viņu gabalos.
— Turpmāk tu būsi tikai putns! — viņš teica un devās tālāk, klaigādams: «Jak-ak! Jak-ak! Jak-ak!»
Ērikāners nonāca pie Zirnekļa mātes mājas.
— Krustmāte Zirnekle, viszine, tu, kura visur aud savus tīklus, — vai nezini, kur atrodas mans brālis?
— Viņš ir prom tur, otrpus upes. Sai pusē tu satiksi Āpsi, veco vīru. Viņš skalda malku. Vispirms aprunājies ar viņu, izvilini no viņa ziņas un pēc tam nosit. Zirnekļa māte iebāza Ērikāneram kabatā peles, čūsku un niedres.
Ērikāners turpināja ceļu. Naktī viņš sasniedza upi. Kaut kur netālu priekšā bija dzirdams, kā skalda malku — tul, tul, tul, tul. Tas bija Āpsis, vecais vīrs.
— Kas tu tāds? Ko tu te meklē? — Āpsis, vecais vīrs, noņurdēja, glūnēdams uz Ērikāneru.
— Es . . . tāpat vien ceļoju gar upi. Bet kāpēc tu esi saskaldījis tik lielas grēdas?
— Es esmu kurinātājs.
— Kam tu kalpo?
— Tiem cilvēkiem, kuri te dzīvo.
— Un kas tie tādi būtu?
— Nu tādi . . . Viņi rīko lielu deju.
— Kam tad par godu viņi dejos?
— Par godu Ērikānera brālim, kas tiek turēts gūstā un droši vien drīz mirs.
— Kur tad viņš tiek turēts gūstā?
— Mājā. Grozā, kas iekārts dūmu caurumā. Grozā iespundēts, grozā žāvējas. Tāpēc jau es skaldu to malku — lai kurtos uguns. Dienu un nakti. Zini, tas knēvelis briesmīgi gausi mirst.
— Bet kā tu tiksi pāri upei? — Ērikāners jautāja.
— Kad būšu saskaldījis malku, noiešu pie upes un saukšu: «SŪTIET SURP LAIVU!» Es ielēkšu laivā un, pārbraucis otrpus upes, saukšu: «ES NEESMU SVESl- NIEKS!»
— Ko tu darīsi tur, otrajā krastā? Vai tev nav bail, ka tie cilvēki tevi nogalinās?
— Es ielēkšu pa dūmu caurumu mājā, iedzeršu karstu ūdeni, aizvēršu acis un skaļi sacīšu: «MANA SIRDS IR IZCEPTA.» Bet pietiek pļāpāt. Nāc un palīdzi man sakraut malku.
Āpsis, vecais vīrs, noliecās, lai paceltu pagali, un tai brīdī Ērikāners ņēma un nosita viņu. Viņš nodīrāja Āpsim kažoku, aplika sev ap pleciem un nogāja pie upes.
— SŪTIET SURP LAIVU!
No tumsas iznira laiva. Ērikāners ielēca tajā, un laiva slīdēja prom uz pretējo krastu.
— ES NEESMU SVESINIEKS!
Krastmalā stāvēja māja. Ērikāners uzrāpās uz jumta un, daudz nedomadams, ielīda dumu cauruma. Viņš iedzēra karstu ūdeni, aizvēra acis un teica:
— MANA SIRDS IR IZCEPTA.
Kāpjot iekšā pa dūmu caurumu, Ērikāners izķeksēja no groza savu jaunāko brāli Erihutikī, un tas drebinādamies noslēpās Ērikānera azotē.
Kaut kur tumsā atskanēja balss: — Vai tu neesi Ērikāners? — Ērikāners neatbildēja un klusām zagās pa trepēm augšā, izkratīdams savu kabatu. Istabā sabira peles un niedres. Pie dūmu cauruma viņš atstāja čūsku, kura tūlīt saritinājās kamolā un šaudīja mēlīti.
Pēc brīža atskanēja satrauktas mājinieku balsis: — Skatieties! Kā zibsnī! Tas ir uz karu! — Viņi apbruņojās līdz ausīm un likās gulēt.
Kamēr visi desmit cilvēki miegā šņāc, peles izsvaida pa grīdu malkas pagales un piķī apviļātas niedres. Peles sasien kopā gulētāju matus un saullēktā aizdedzina māju.
— Hāhāhā!!! Svešinieki nāk!
Cilvēki pielec kājās. Viņi plēšas un grūstās, jo ir sasieti kopā aiz matiem. Tumsā viņi uzbrūk cits citam, domājot, ka tas ir ienaidnieks, kas tur ciet aiz matiem. Viņi cērt ar dunčiem uz visām pusēm, kamēr cits citu nobeidz, un māju aprij liesmas.
Nākamajā rītā brokastīs Lapsēns jautāja Koijotam, vecajam vīram:
— Vai tu vakardien kaut ko nesajauci? Vai tad Ērikāners bija Cauna?
— Vai tad es teicu, ka Ērikāners bija Cauna? To stāstu tu dzirdēji no sava tēvoča!
— Bet tu teici, ka Cauna Tamatheijs ir Zebiekstes Jassa vecākais brālis un ka Koijots ir Sudrablapsas jaunākais brālis, bet Sudrablapsa ir tavs vecvecvec- tēvs — ak nē! MANS vecvecvectēvs . . . Vai! Man viss ir sajucis! Es vairs nesaprotu it neko!
— Tev iet tāpat kā tavai mātei, kura nevar atšķirt vīru no svaiņa! — Koijots smējās.
— TAS TĀ NEMAZ NAV, — Antilope mazliet pikti atbildēja. — Man ir pilnīgi skaidrs, kā viņus atšķirt. Vienam ap kaklu ir krelles, otram allaž slikts garastāvoklis.
— Ejam labāk spēlēties! — Vālodze uzsauca Lapsēnam. — Tu par daudz gribi zināt, ātri kļūsi vecs. Kāpēc tu uzdod pieaugušajiem jautājumus? Atbildes viņi nezina tik un tā, un viņiem ir kauns.
— Bet es gribu zināt patiesību.
— Kāpēc?
— Es gribu zināt, kā viss ir patiesībā.
— Tas viss notika TĀ, kā viņi stāsta.
— Bet katrs stāsta ko citu!
— Nu, tad viss arī noticis, kā katrs stāsta!
Lapsēns greizi paskatījās uz Vālodzi. — Kā tu tik
daudz zini? Tu neesi ne kripatiņas vecāka par mani. Un tu pati teici, ka man ir stipra mugura.
— Tev ir ĻOTI stipra mugura, LIELO PUIS!
Lapsēns aizdomīgi vēroja Vālodzi un teica:
— Vismaz ES nemeklēju zivis koku galotnē!
— Bet ES nelienu ūdenī pēc īves koka. Bet nu jau mēs strīdamies kā pieaugušie. Labāk paspēlēsimies!
Pelēkais lācis plēsa īves koku plānās sloksnēs, no kurām izveidot lokus. Lokus viņš darināja pēc ziemeļu paņēmiena — plakanus, samērā platus, mazliet garākus par trim pēdām. Un ļoti lokanus. Ik pa brīdim viņš pielika aci pie loka un pārbaudīja, cik tas ir taisns. Viņa darbarīks bija ass krams.
Lācis sēdēja netālu no Pelēkā un vēroja, kā brālis darbojas. Pampums viņa sejā bija noplacis.
— Uzmanies, brāl, lai malas iznāk līdzenas, citādi loks būs greizs, — Lācis aizrādīja.
Pelēkais pavīpsnāja: — It kā es nebūtu taisījis lokus! Sis būs ziemeļu tipa loks, es ārējo malu noklāšu ar brieža cīpslām.
— Ziemeļu tipa loks, ha! Dienvidos mēs darinām lieliskus, izturīgus lokus bez kaut kādām tur cīpslām, īstus vīriešu lokus! Tu jau taisi kā sievišķim, kā bērnam, kā večukam, kāds esi tu pats!
— Es neesmu ne mata tiesu vecāks par tevi, jo mēs esam dvīņi!
— Tu ESI vecāks tāpēc, ka es tevi saucu par vecāko brāli. Lūk, tā! — Lācis rūca.
— Smieklīgs pierādījums! Protams, vai nu, vai . . . Vai nu tu mani sauc par vecāko brāli, vai par jaunāko. Diez kāpēc tu esi sadomājis saukt mani par vecāko. Tikpat labi var būt, ka pirmais esi piedzimis TU.
— NEKĀDĀ GADĪJUMĀ! — auroja Lācis. — Tas, ka es tevi saucu par vecāko brāli, ir VISĪSTAKAIS pierādījums. Tu pasauli ieraudzīji pirmais!
Pelēkais paskatījās uz Antilopi un teica:
— Mans brālis apveltīts ar izcilām domāšanas spējām, vai ne?
— Viņš tur aizdomās indīgo efeju; Koijots domā, ka tas ir Hahā; bet es ZINU, kas viņam kaiš. Viņam ir KASĶIS! Tāpēc piesargies, svaini, citādi arī tev tas pielips! — teica Antilope.
Pelēkais turpināja savu darbu, vairs nepievērsdams uzmanību brālim, kurš piepūties zvilnēja saulē.
— Svaine, man vajag cīpslas, ko līmēt pie loka. Jāgatavo arī loku stiegras. Es ceru, ka tu cīpslas neesi izmetusi ārā.
— Vai tad tu mani tik zemu vērtē? Katra kārtīga saimniece pataupa cīpslas, — Antilope atbildēja un, izmakšķerējusi no somas divas cīpslas, tūlīt sāka tās driskāt. Bērni palīdzēja.
— Es sataisīšu līmi, — teica Koijots, vecais vīrs. Viņš samala pret akmeni briežu nagus un zivju asakas, piejauca klāt priežu sveķus, sasildīja grozā ūdeni un tad, pievienojis lipīgo masu, ilgi maisīja.
Sadriskātās cīpslas bija ilgi jākošļā mutē. Tad Pelēkais uzmanīgi noklāja loka ārējo malu ar plānu līmes kārtu un lika virsū cīpslu strēmeles. Kad loks bija noklāts vienmērīgi, viņš pieslēja to pie akmens, lai tas apžūtu.
Lācis, pametis pulciņu, gausiem soļiem pastaigājās un, reizēm apsēdies, blenza tālumā.
— Tā tu nekad neizveseļosies! — sauca Antilope.
— Tu par daudz uztraucies. Tu īdi, vaidi, puksti . . . Nu saki — par ko tu tā uztraucies?
— Par to, ka būtu laiks doties tālāk! Ko mēs te nīkstam un tērējam pārtiku?! — Lācis atcirta.
— Par to nu gan nav vērts uztraukties! Pārtikas vēl daudz, ja vajadzēs, atkal dosimies medībās. Pa ceļam būs upes — zvejosim. Raksim saknes. Tagad būs nogatavojušās pahā saknes un lauru rieksti. Viss ir kārtībā, bet tu uztraucies. Un tāpēc tu esi slims!
— Droši vien tev ir taisnība, es patiešām jūtos slikti, — Lācis smagi nopūtās.
— Kāpēc tu neuzmeklē ārstu? — prasīja Vālodze.
— Vai tad vectēvs Koijots nav zāļu vīrs?
— Ir jau, ir. Tikai negrib atzīties. Negrib pūlēties.
— Kas tur ko pūlēties?
— Tu nezini, cik bīstams ir zāļu vīra darbs. Ārstam ir jābūt uzmanīgam, piesardzīgam, apejoties ar savām zālēm. Ja viņš izturēsies pavirši pret tām, tad zāles vērsīsies pret viņu. Zāles ir jāpakļauj. Koijots grib mieru, viņš izvairās no nepatikšanām.
— Ak tā, — Vālodze domīgi teica. Pēc brīža viņa piebilda: — Es pazīstu kādu Dūkuru sievieti . . . Viņa dzīvo pie Bebru ezera un ķer zivis. Man liekas, ka viņa ir zāļu sieva. Varbūt viņa varētu tev palīdzēt.
— Kā tad tu viņu satiki? — Antilope jautāja.
— Nu-u . . . es . . . meklēju ogas, un . . . viņa — viņa man iedeva zivis.
— Tad ej un sameklē Dūkuru sievieti. Uzmanies no Bebru ļaudīm. Viņi ir ūdens cilvēki, un viņiem nepatīk ne zemes cilvēki, ne arī gaisa cilvēki — tādi kā tu.
— Zinu, zinu! — teica Vālodze un steidzās prom. Tāpat kā toreiz, Bebru puiši ezerā spēlēja ūdenspolo.
— Paskat, paskat, kas tur slāj! Gaisa cilvēks! Ha- haha! — puiši smējās. — Nāc spēlēties ar mums! Mēs iemācīsim tev peldēt!
— Neatnācu, lai spēlētos ar jums. Kur ir tā Dūkuru sieviete, kas te vakar zvejoja zivis?
— Vai tava draudzene ragana? Mēs viņu nogalinājām. Un nogalināsim arī tevi!
— Es no jums nebaidos! Man ir spēcīgas zāles, kas mani sargā. Bez tām es nemaz nebūtu rādījusies pie tādiem mežoņiem! Panāciet tik šurpu — pieduriet kaut pirkstiņu! — Vālodze kliedza.
Bebru puiši sapeldēja vienkop un apspriedās: — Varbūt viņa runā patiesību. Labāk tādu neaiztikt! Gaisa cilvēki ir nejauki.
Vālodze gāja gar krastmalu, kamēr izzuda no Bebru redzesloka. Pārliecinājusies, kā tuvumā neviena nav, viņa izvilka no brunču bārkstīm perlamutra krelles un iemeta tās ūdenī. Krelles aizpeldēja gar krastu un pa gabalu izskatījās pēc ūdensčūskas. Vālodze steidzās pakaļ, līdz aiz nākamā upes līkuma viņa ieraudzīja Dūkuru sievieti. Sieviete atkal zvejoja. Krelles piepeldēja pie laivas, un viņa izcēla tās no ūdens.
— Tev laikam kaut kas atgadījies, bērns? — viņa vaicāja. — Kā tu mani atradi šajā vientuļajā vietā? Vai tad tev nemaz nebija bail?
— Nē, daiļā Dūkure, mani pasargāja šīs krelles. Mans tēvocis ir slims, un es atnācu lūgt tev palīdzību.
— Es neesmu zāļu sieva, — Dūkure nomurmināja. — Es esmu vienkāršs cilvēks, kas zvejo zivis, un nejaucos citu darīšanās.
— Bet man TOMĒR liekas, ka tu esi zāļu sieva, daiļā Dūkure. Palīdzi manam tēvocim izveseļoties. Manam vectēvam kaklā uzkārts mazs maisiņš, kurā ir daudz kreļļu, un es zinu, ka viņš tev kaut ko uzdāvinātu.
— Vai viņam tai maisiņā nav krelles, kas ugunī kļūst rožainas? Tās ir ļoti skaistas un liels retums. Varbūt viņam tādas atradīsies?
— Nezinu gan. Kaut arī maisiņš ir mazs, vectēvs no tā velk ārā visādas mantas. Gluži neticami!
— Hmmm, iespējams, ka es tavu vectēvu pazīstu. Labi. Rītdien došos pie tevis. Varbūt kaut kas sanāks. Ej nu mājās. Paņem sev kādu zivi, — sacīja Dūkure.
Vālodze pateicās un gāja uz māju. Iedama garām Bebru puišiem, viņa parādīja tiem mēli.
— Ha! Vai raganu atradi? — puiši kliedza.
— Nē, bet es atradu viņas kaulus, un kauli lika, lai es jums pasaku, ka tie drīz nāks aizņemties no jums zīļu miltus. Vai dzirdējāt? Gaidiet viņas kaulus!
Bebru puiši saskatījās. Kļuva tā kā neomulīgi. Viens no viņiem čukstēja:
— Man tāda valoda nepatīk. Es eju mājās! — Viņš ienira tumšajā ūdenī. Aiz viņa tūlīt sekoja pārējie puiši. Ezers palika gluds kā spogulis.
— Tu atkal esi bijusi pie sava zivju koka, vai ne?! — Lapsēns sauca, kad Vālodze atgriezās nometnē. Meitene aizsteidzās viņam garām, neteikdama ne vārda, piegāja pie pieaugušajiem un teica:
— Es sameklēju Dūkuri, un viņa solījās rītdien atnākt.
Bija tikai priekšpusdiena, kad Vālodze pārnāca. Saule kāpa debesīs un karsēja. — Man tā vien liekas, ka mums būs šeit jāpaliek vēl dienas divas trīs. Pārcelsim nometni uz turieni, pie sarkankokiem. Tur noteikti ir vēsāks, — teica Antilope.
Netālu no nometnes lielā aplī auga sarkankoki. Lielā vecumā kāds milzīgs sarkankoks bija kritis, un ap veco vīru no viņa saknēm izaugusi jauna paaudze. Iesākumā sadīga daudzas atvases, drūzmējās un spiedās cita citai virsū. Izdzīvoja tikai visstiprākās, izaugdamas aplī. Sie varenie koki paši novecoja, nodzīvojuši gadu simteņus, bet kas gan ir gadsimts tādam kokam?
Viņi aizvāca paunas un piederumus uz jauno vietu, un tai vakarā Koijots, vecais vīrs, jo sevišķi silti padeva arlabunakti viņu jaunajiem namatēviem:
— Arlabunakti, sarkankoki. Sargājiet mūs, kamēr mēs guļam. Mēs esam labi cilvēki. Mēs dodamies uz jūras krastu. Mēs nestrīdamies ar svešiem ļaudīm, mēs nevēlam citiem ļaunu. Arlabunakti.
Nakts vidū sacēlās vējš, maigs, silts vējš, kas šalkoja kanjonos. Vālodze pabukņīja Lapsēnu zem trušādas segas un iečukstēja viņam ausī:
— Paklau — vai tu nedzirdi kādu dziedam?
No rīta Lapsēns teica:
— Vai arī sarkankokiem ir jādzied, lai atsauktu savas ēnas?
— Nezinu gan. Kas tad ir? — Lācis atbildēja.
— Es arī nezinu. Es pat nezinu, vai viņiem ir ēnas.
Lapsēns bija sašutis: — Vecotēv, es domāju, ka
tu VISU zini!
— Protams, ka ne! Neviens nevar zināt visu.
Lapsēns sarauca pieri, padomāja un tad teica:
— Pat Kuksū nezina visu?
— Es Kuksū nepazīstu, — teica Koijots. — Par viņu neviens neko daudz nezina. Kad Marumda gribēja radīt pasauli, viņš gāja un prasīja Kuksū, kā tas būtu jādara. Es pat nezinu, vai Kuksū visu zina vai nezina. Tu pats kādreiz viņam uzprasi — ja tu viņu ieraugi.
— Bet kad tad es viņu ieraudzīšu?
— Varbūt tu viņu nekad neieraudzīsi. Maz ir tādu, kas ir viņu redzējuši. Viņš uzturas vientuļās vietās, iegrimis domās, savos novērojumos. Un, ja viņam ko pajautā, viņš nekad neatbild. Viņš piemiedz aci, pasmaida un pazūd.
Dūkure atnāca pēcpusdienā. Viņa pasniedza Antilopei zivis ciemkukulim. Tad viņa nopētīja Lāci, kurš jutās pavisam nelāgi. Neko nebilduši, viņa paņēma Vālodzi aiz rokas un teica:
— Iesim palasīt ogas!
— Vai tad tu neārstēsi manu tēvoci? — Vālodze jautāja.
— Protams, ka ārstēšu, bet tikai tad, kad būs iestājusies nakts. Mēs, ārsti, pa dienu nekad nestrādājam. Tikai pēc saulrieta — tumsā. Nu, tad ejam!
Kad viņas bija iegājušas mežā, Dūkure prasīja:
— Kas ir tas vecais vīrs jūsu nometnē?
— Tas ir Koijots. Mans tēvs saka, ka viņš ir zāļu vīrs, kurš negrib atzīties savā mākā.
— Tas varētu tā būt. Ārsti reti to atzīst, it sevišķi vecumdienās. Ārstēšana prasa pārāk daudz spēka. Es jau domāju, ka viņš ir ārsts — viņš tik dikti uz mani skatījās. Ārsti vienmēr vēro citus ārstus.
— Kāpēc?
— Tāpēc, ka ārsts baidās, ka cits ārsts var nozagt damaagomī — viņa zāles.
— Ā, es saprotu. Kādas ir tavas zāles, daktere Dūkure?
— Lielā Briesmīgā ķirzaka. Viņu sauc par Ua-Ua Luneku.
— Ak, es to zinu! Tā ir tā pati, kas pazaudēja savus bērnus! Tā, kas iet medībās Sastas kalnā. Viņa pazaudēja visus savus bērnus, un tāpēc viņa ir drūma un mežonīga. Mans tēvs ir stāstījis man par viņu.
Dūkure smējās:
— Jā, tā ir tā pati — un patiešām mežonīga, bet man laimējās viņu savaldīt. Bērns, vai tev būtu no viņas bail, ja es tevi lūgtu šovakar palīgā, kad ārstēšu tavu tēvoci?
— Nē, daiļā Dūkure, man nebūs bail, — teica Vālodze. — Ja vien tu būsi man blakus. Bet kā es varu tev līdzēt? Es par ārstēšanu neko nezinu!
— Tev nekas nav jāzina. Pietiks, ja tu atkārtosi visu, ko es teikšu — vārdu pa vārdam. Redzi, kad atlidos mana «medicīna» un lidināsies man virs galvas, es viņu iztaujāšu un vienīgā varēšu viņu sadzirdēt. Es atkārtošu visu skaļā balsī, ko Briesmīgā ķirzaka stāstīs, bet lielajā uztraukumā būšu kā jukusi. Kad attapšos no transa, es neko vairs neatcerēšos, un kādam būs man jāizstāsta, ko es esmu teikusi.
— Bet, daktere Dūkure, kāpēc tad es esmu vajadzīga, lai atkārtotu visu, ko tu saki, ja jau visi pārējie dzirdēs to pašu?
Dūkure pasmaidīja. — Bērns, tu laikam gribi visu zināt, vai ne? Labi, es tev paskaidrošu. Mana «medicīna», Briesmīgā ķirzaka, ir ļoti bīstama. Es gan nebaidos, gan arī baidos no viņas. Man tuvumā vajadzīgs cilvēks, kuru es mīlu un kuram es uzticos, — tas mani stiprina un drošina.
Vālodze nosarka un teica:
— Jā, es saprotu. Esmu gatava tev palīdzēt, Vecāko mās, es nebaidīšos.
Dūkure iegrima domās un pēc kāda laika ierunājās:
— Jā, būt par ārstu ir bīstami. Ir arī tādi ārsti, kuri drusciņ blēdās, bet vēlāk viņi par to dārgi samaksā. Blēdība un viltus satracina viņa damaagomī — ārsta «medicīnu». Damaagomī kļūst aizvien mežonīgāka, kamēr pēdīgi vēršas pret savu tēvu vai māti — ārstu, un iznīcina to. Nē, būt par ārstu ir grūti, taču tu palīdzēji manai vecaimātei un tagad es centīšos izārstēt tavu tēvoci.
Viņas atgriezās nometnē. Antilope pina grozu. Kādu laiku Dūkure vēroja pinējas veiklos pirkstus un tad teica:
— Tu labi pin. Kas tas par rakstu?
— Irbes raksts. Vai tu arī proti pīt, daktere Dūkure?
— Kaut cik protu. Es taisu zvejas tīklus, zvejas grozus, visādas rupjas mantas. Ne jau tik glītas kā tās, ko tu taisi. Es esmu vienkārša zvejniece.
Viņas sēdēja un runājās. Pelēkais līmēja uz loka cīpslas, Lapsēns viņam palīdzēja. Pelēkais uzrunāja Dūkuri:
— Vai tu zini kaut ko par zemi, rietumos no šejienes? — Mazliet. Netālu no šejienes ir kalns. Aiz kalna ir plata ieleja, kurā dzīvo Zāles cilts cilvēki. Sie Zāles cilvēki ir īpatnēji ļaudis, kas nemitīgi cits citam klanās. Kad mainās vējš, viņi kaujas savā starpā. Taču viņi neuzbrūk, kamēr tu neaiztiec uguni. Kurināt ugunskurus viņu zemē ir stingri aizliegts. Izgājuši cauri šai ielejai, jūs uzkāpsiet otrā kalnā, un aiz tā sāksies Uguns cilts ieleja. Uguns cilts un Zāles cilts cilvēki ir zvērināti ienaidnieki. Uguns cilvēki ir bīstami tad, kad viņi sadusmojas, bet svešus ļaudis viņi liek mierā, ja vien tie neienes ūdens kontrabandu. Ūdens viņus biedē un šausmina, un tāpēc viņu likumi ir tik stingri.
Aiz nākamā kalna atrodas Ūdens cilts zeme. Jūs jau paši zināt, ka viņi un Uguns cilvēki ir zvērināti ienaidnieki. Ūdens ļaudis ir skumīga tauta. Viņi ar Zāles cilvēkiem ir lieli draugi un gribētu tikties, taču starp viņiem mīt Uguns cilts, kura kavē viņu tikšanos.
Pēc vakariņām, kad iestājās krēsla, Dūkure teica Vālodzei:
— Nu, manu mazo draudziņ, tev ir jāizbrien cauri krūmājam ziemeļu virzienā, un vairākas reizes jāsauc: — Ittū, damaagomī, tunnoo ittā damaagomī tunnoo. Nāc šurp, mana «medicīna», nāc šurp!
Vālodze aizskrēja un pēc neilga laika atgriezusies nosēdās zemē blakus Dūkurei. Pārējie novietojās aplī ap ugunskuru. Tad Dūkure iesāka savu dziesmu. No sākuma viņa dūca klusām, bet drīz dziedāšana pieņēmās skaļumā.
A no lano lano laz nez . . .
Pārējie cits pēc cita pievienojās: Lācis, Pelēkais, Antilope, Lapsēns, pat Koijots, vecais vīrs. Viņi visi dziedāja dziesmu unisonā. Kad dziesma gāja vaļā pilnā sparā, Dūkure pierima; viņa aizvēra acis, un visiem likās, ka viņa ir aizmigusi. Pēkšņi viņa sasita kopā plaukstas, un visi apklusa. Klusums bija gandrīz nepanesams, līdz beidzot virs sēdošo galvām kaut kas nošvīkstēja.
— Ha! — Dūkure iekliedzās. — Nu tu esi atrāpojusi! Saucu, saucu, domāju, ka nesasaukšu.
Vālodze visu atkārtoja vārds pa vārdam un nebija vēl īsti beigusi, kad pati Dūkure atkal kliedza:
— Es biju medībās, māt! Sastas kalnā. Skrēju šurp tūlīt, līdzko padzirdēju tavu balsi.
Tad Dūkure kliedza:
— Kāpēc tu mani sauci? Es biju aizgājusi medībās. Kāpēc tu traucēji mani?
Vālodze atkārtoja visu vārds vārdā.
— Savaldi mēli, citādi uzšaušu ar pātagu. Te ir slims vīrs, un es gribu, lai tu uzzini, kas viņam kaiš!
— Kā es varu zināt, kas viņam kaiš, un kāda man daļa par viņu?! Es gribu iet medībās.
— Ja tu nedarīsi tā, kā es tev pavēlu, es salauzīšu tavu loku, es salauzīšu tavu šķēpu, es padarīšu tavus bērnus aklus veļu valstī!
— To nu gan nē, manu māt, to nu nē! Es tevi klausīšu, klausīšu! Es iešu, es iešu!
— Nu, tad ej. Meklē kaiti. Meklē cītīgi, citādi tev klāsies plāni.
Dūkure apklusa. Likās, ka viņa guļ, bet viņas ķermenis raustījās spazmās. Tad viņa sāka vaidēt. Visi ap ugunskuru klusēja.
Te Dūkure atkal iedziedājās, un cits pēc cita sēdētāji viņai pievienojās. Viņa vēlreiz sasita plaukstas, un visi pārtrauca dziesmu. Gaisā atkal atskanēja švīkstoņa, un Dūkure iesaucās:
— Manu māt, manu māt, es esmu šeit. Es kaut ko uzzināju. Tas vīrs ir pazaudējis savu ēnu. Netālu no šejienes dzīvo Udensmērītājs, kas šai lietā iesaistīts. Tas ir viss, ko es varēju uzzināt. Tagad atlaid mani, es gribu atgriezties medībās.
Dūkure apklusa. Atkal likās, ka viņa snauž. Viņa vairākas reizes nožagojās un tad sāka nevaldāmi raustīties. Viņa dīvaini iekliedzās un noģība.
— Neaiztieciet viņu, nekustiniet, — teica Koijots, vecais vīrs. — Apsedziet viņu ar trušādas segu, ļaujiet viņai gulēt līdz rītam. Viņa ir laba daktere. Biju dzirdējis par viņu, tikai nebiju redzējis, kā viņa strādā. Tu būsi vesels, Lāci.
— Hm! — Lācis pukstēja. — Man gan nav skaidrs, kā viņa spēj palīdzēt.
— Vai tad tu nedzirdēji, ko viņas «medicīna» teica? — iesaucās Antilope. — Tu esot pazaudējis savu ēnu. Tur visa tā vaina.
— Jā, bet kāds labums, ka es to tagad zinu? Es taču nevaru dzīvot bez savas ēnas!
— Padomā, brāl, — teica Pelēkais. — Es zinu, ka tev ir grūti piepūlēt smadzenes, bet . . . Viņas «medicīna» teica, ka te iejaukta kaut kāda vabole, Udensmērītājs.
Lācis domāja. Pēkšņi viņš iesaucās:
— He! Vai tas varētu būt?
— Kas tad ir? Runā, vecais! — teica Antilope.
— Vai atceraties — tai dienā, kad saslimu, biju aizgājis kopā ar brāli pie strauta rakt saknes. Es biju iebridis ūdenī un grasījos izrakt dažas ūdensrožu saknes, kad pēkšņi ieraudzīju Ūdensmērītāju. Vabolīte jautri virpuļoja pa ūdens virsmu. Sī virpuļošana mani uzjautrināja, un es laikam skaļi iesmējos. Es neaiztiku Ūdensmērītāju, vienīgi vēroju viņu. Man liekas — es tur stāvēju un blenzu samērā ilgi. Kad beidzot atrāvu skatienu, man nogāja melns gar acīm. Bet tas bija tikai mirklis. Tas ir viss, ko es atceros. Vai tur būtu kāda sakarība ar manas ēnas pazušanu?
— Nu, bet vai tu tiešām nesaproti?! Tā vabole nozaga tavu ēnu! — Antilope teica.
— Kā tad viņa varēja nozagt manu ēnu?
Pat Lapsēns iesmējās: — Vai tad tu nekad neesi redzējis savu ēnu ūdenī? Vabolei atlika tikai paķert to — un viss!
Bet Lācis neatlaidās: — Kāpēc Ūdensmērītājam būtu nepieciešama mana ēna? Es taču nedarīju viņam pāri, es vienkārši pasmējos, jo viņš izskatījās tik smieklīgs, virpuļodams gluži kā tāds plānprātiņš.
— Tu esi nepārspējams! — teica Antilope. — Kā tev patiktos, ja pie tevis, tavā nometnē, atnāktu kāds svešs cilvēks, lūrētu, lūrētu uz tevi un tad sāktu skaļi smieties?!
— Hmmm, var jau būt, bet kā lai es atgūstu savu ēnu? Es nevaru bez viņas dzīvot.
— Neatkārto to tik bieži. Izdomāsim. Pavaicāsim Dūkurei.
— Viss būs labi, — teica Koijots.
— Var jau būt, — norūca Lācis.
Naktī bērni klausījās vējā — vismaz Vālodze to dzirdēja un pabikstīja Lapsēnu, kas gulēja viņai blakus zem trušādas segas.
— Paklausies, tikai nerunā! — Viņi abi klausījās. Viens no sarkankokiem runāja:
— Nu, vai tu dzirdēji, ko daktere teica par vaboli? Laikam Ūdensmērītājs nospēris tam vecim ēnu.
Ierunājās vēl viens koks: — Mūždien tu visu jauc. To jau neteica daktere. To teica Briesmīgā ķirzaka, viņas damaagomī.
— Zinu, jau, zinu! Bet pasaki man — kā Briesmīgā ķirzaka to varēja uzzināt?
— Tāpēc, ka viņa ir kā gars, dumiķi. Pārdabiska būtne. Droši vien izložņājās, izokšķerējās, noklausījās, ko runā cilvēki. Varbūt par šo gadījumu runāja Ūdens- mērītāji un nemanīja, ka viņus kāds noklausās. Vaboles tak nevarēja Briesmīgo ķirzaku redzēt — pārdabiskas būtnes ir neredzamas, lai gan kādreiz tomēr parādās cilvēkam.
— Es zinu! Tev tas nav man jāstāsta, — teica pirmais sarkankoks.
— Tad kāpēc tu uzdod tik muļķīgus jautājumus?!
Lapsēns nenoturējās un sāka smiet, un Vālodze uzmeta viņam segu uz galvas. Tomēr sarkankoki apklusa un nakts vējš norima.
Pa gaisu lidoja Nakts pūce un meklēja savu dzīvesbiedri. Atradis viņu, Nakts pūce teica:
— Vai dzirdēji? Tas bija Ūdensmērītājs, kas nozaga
tam vīram enu. Nupat dzirdēju, ka sarkankoki par to runāja.
— Oho! Jāpastāsta Nakts vanaga kundzei. Viņu tas noteikti interesēs. — Un Nakts pūces kundze klusi aizlidoja.
Pienāca rīts, un Lācis jau jutās labāk, bet Dūkuru sievietei reiba galva. Viņa neko neatcerējās, un pārējiem nācās atstāstīt, ko viņa iepriekšējā naktī transā bija runājusi. Pēc tam viņa ilgi domāja un beidzot, paskatījusies uz Lāci, teica:
— Vai tu atceries to vietu, kur tu redzēji vaboli?
— Jā, protams.
— Tad aizej uz turieni un nodziedi šo dziesmu. Tā ir Ūdensmērītāja dziesma.
Dūkure nodziedāja dziesmiņu trīs reizes. — Vai varēsi atcerēties? — viņa vaicāja Lācim.
— Jā, noteikti. Paklausies!
— Prāts viņam nav ass, bet viņš ir lielisks dziedātājs, — teica Antilope.
— Nu, tad aizej uz turieni, kur tu ieraudzīji Ūdens- mērītāju, un nodziedi viņam šo dziesmu. Udensmērītājs drīz atpeldēs malā, lai paskatītos, kas viņu sauc. Un tad uzrunā viņu. Palūdz, lai viņš atdod tev tavu ēnu. Tu varētu pavisam stingri sacīt: «Mister Mērītāj, lūdzu atdod manu ēnu. Nebūtu slikti, ja tu tā izdarītu,
jo dakterei Dūkurei ir nikns medību suns vārdā Briesmīgā ķirzaka.» Nesaki vairāk neko. Nesāc skaidrot. Nestrīdies. Nāc taisnā ceļā uz mājām un neskaties atpakaļ pat tad, ja viņš tevi sauc.
— Labi. Iešu, — teica Lācis un piecēlies gāja uz strautu. Viņš bija ticis līdz krastam, kad Dūkure vēl uzsauca:
— Tikai nestrīdies!
Kamēr Lācis meklēja savu ēnu, pārējie darbojās pa nometni. Antilope pina grozu un sarunājās ar Dūkuri, kas auklēja Irbīti un dziedāja viņai dziesmu. Bērni palīdzēja Pelēkajam aplīmēt loku ar cīpslām. Līmei žūstot un cīpslām saraujoties, koks liecās lunkanā lokā. Koijots, vecais vīrs, košļāja daļu cīpslu, lai padarītu tās mīkstas. Pēc tam viņš ripināja tās pret savu cisku; gatavā manta bija loku stiegras.
Pagāja kāds laiciņš, un tad no strauta puses atskanēja Lāča balss. Lācis nāca mājās, jautrā balsī dziedādams Ūdensmērītāja dziesmu.
— Ha, ha! Laikam dabūjis savu ēnu! — smējās Pelēkais.
Nākamajā rītā viņi pamodās agri un devās tai virzienā, kādu viņiem bija parādījusi Dūkure. Pēc ilga kāpiena viņi sasniedza kalna virsotni un ieraudzīja platu ieleju. Tā bija Zāles cilvēku zeme, un Zāles cilvēku bija šausmīgi daudz — tūkstošiem un tūkstošiem.
— Nekad nedomāju, ka pasaulē ir tik daudz cilvēku, un te nu viņi ir — visi vienā ielejā! — Lapsēns iesaucās.
Zāles cilvēki patiešām bija dīvaini. Kad uzpūta vējš, viņi sāka vētrainu deju, kurā nemitīgi klanījās cits citam. Deja kļuva aizvien trakāka — Zāles cilvēki sita, dūra cits citam ar neizsakāmu niknumu, bet, kad vējš norima, viņi beidza šūpoties, vēl pāris reižu pieklājīgi paklanījušies cits citam. Nebija ne cietušo, ne nonāvēto.
Lēnām un piesardzīgi Lāči devās ielejā. Viņi drīz sastapa Zāles vīrus — garus un tievus. Daži no viņiem bija apbruņojušies ar lokiem un bultām, šķēpiem un dunčiem. Tievie, garie vīri nostājās puslokā ap atnācējiem. Laikam sava tievuma dēļ viņi nekad netika ievainoti mežonīgajās dejās, kuras sākās ar vēja ierašanos; bultas, šķēpi un dunči neķēra viņu augumu.
Lāči pagāja uz priekšu, grasīdamies apliecināt savu cieņu Zāles virsaitim, kad pēkšņi uzpūta vējš. Zāles cilvēki sāka dziedāt un dancot, un klanīties cits citam. Sī jautrība aizrāva arī Lapsēnu un Vālodzi, kuri sāka šūpoties un klanīties viens pret otru. Antilope palocījās pret Lāci un Pelēko. Līksmajā brīdī ieradās pats Zāles virsaitis, klanīdamies gan pa labi, gan pa kreisi.
Zāles virsaitis uzrunāja atnācējus:
— Priecājamies redzēt jūs savā zemē! Ļoti priecājamies. Ļoti lūdzam nekurināt ugunskurus. Mums ir šausmīgas bailes no uguns; tā mums atgādina par mūsu senseno ienaidnieku — Uguns cilti, kura dzīvo nākamajā ielejā. Viņi ir briesmīgi ļaudis — kašķīgi, mežonīgi, viltīgi. Man patiešām žēl, ka jūs esat spiesti šķērsot viņu zemi. Esiet ārkārtīgi piesardzīgi! Ja jums palaimēsies izkulties no viņu zemes sveikiem un veseliem, ja viņi nebūs jūs sadedzinājuši vai nomaitājuši, tad jus nonāksiet Ūdens cilts zeme. Un tur . . . Cik tie ir brīnumjauki cilvēki — dāsnām, laipnām sirdīm. Mēs viņus satiekam ļoti, ļoti reti tāpēc, ka tie mežoņi — Uguns cilvēki — šausmīgi baidās no Ūdens cilts un aizliedz tās cilvēkiem pārkāpt viņu robežu. Godīgi sakot, Ūdeņi ir visai bailīgi. Laipni gan un devīgi, bet kūtri un tādi kā sērīgi. Turpiniet savu ceļu! Laimīgi! Tikai LŪDZU bez ugunskuriem!
Liega vēsma sašūpoja virsaiti un viņa ļaudis, un viņi graciozi paklanījās. Protams, arī Lāči paklanījās šīs zemes iemītniekiem un tad devās tālāk, pievakarē atstādami Zāles ieleju aiz sevis.
Viņi atsāka ceļu nākamajā rītā. Tras . . . tras . . . tras . . . Viņi šķērsoja Uguns un Ūdens ieleju bez īpašām briesmām un agrā pēcpusdienā nonāca pie plata strauta — to pat varētu dēvēt par upi. Upe tecēja pa plašu lauku, tās ūdeņi lēnīgi plūda starp krastiem, kas bija apauguši ar niedrēm. Ceļinieki izlēma pārnakšņot turpat upes krastā.
Nākamajā rītā viņi nopeldējās. Vālodze nemācēja peldēt, bet Lapsēns, kurš bija audzis ezera krastā, bija dūšīgs peldētājs un tagad pūlējās meitenei iemācīt, kā turēt galvu virs ūdens.
Brokastu laikā Antilope teica:
— Iepriekšējās dienas ir bijušas diezgan smagas, kuļoties pa tām ielejām, rāpjoties pāri kalniem, tiekoties ar visādiem raibiem, dulliem cilvēkiem. Zāles cilts, tad Uguns cilts, tad tie pinkšķētāji Ūdeņi. Man likās, ka viņi visi bija piedzērušies! Nezinu, kā ar jums pārējiem, bet es gribu atpūsties!
— Jā, un mani mokasīni ir nodiluši, — teica Pelēkais. — No šīs niedru jūras varam pagatavot visiem jaunus apavus.
— Varbūt te kaut kur aug bultu koks, — piebilda
Lācis. — Es uztaisītu bultas. Mans mīļais dēliņš ir nozaudējis gandrīz visas manas bultas!
— Ko? Tās ar kramu galviņām? — Antilope iesaucās. — Tu ar esi labais, ka dod viņam savas bultas. Viņš un truši iztiks ar neasām bultām.
— Es palīdzēšu sameklēt bultu koku, — Lapsēns, mazliet sakaunējies, teica.
— Kur tad tu atradīsi? Vai tu maz zini, kādi krūmi der bultām?
— Protams, ka zinu. Pie tam es dzirdu, ka tepat tuvumā vecais Āpsis cērt kokus. Es aiziešu un uzprasīšu viņam, vai te neaug tādi krūmi. Āpši visi ir labi mežinieki.
— Kā tu to zini? — Antilope vaicāja.
— Tik daudz es zinu! Nāc, Vālodze, ejam. — Bērni aizskrēja uz Āpša nometnes pusi.
— Ko tas Āpsis tik agri skalda malku? — teica Lācis.
Pelēkais iesmējās: — Viņš taisās tevi izžāvēt — tāpat kā Erihutikī. Tu esi būdīgs vecis, un, lai kārtīgi izžāvētu tavu rumpi, patiešām jāceļas rīta agrumā un visu dienu jāskalda malka!
Antilopei paspruka smiekli.
— Tu, sieviete, viegli esi iesmīdināma. Tur nav nekā smieklīga!
Nākamajā dienā viņi darbojās pa nometni. Pelēkais un Lācis bija izvilkuši no upes tik daudz zivju, ka viņi nolēma tās izžāvēt. Viņi uztaisīja no žagariem un zaļiem zariem žāvētavu, zem kuras visu dienu kūrās lēna uguns. Iztīrītās zivis viņi sarindoja uz restēm un žāvēšanas laikā vairākas reizes apgrozīja.
Nākamajā rītā no niedrāja iznāca Antilopju pulciņš. Pa taku tuvojās pieci vīrieši, divas sievietes un vairāki bērni. Pieaugušie bija pārsteidzoši gari cilvēki un gāja platiem, elastīgiem soļiem. Sievietēm bija nevis mizu un zāles, bet gan briežādas bruncīši, diezgqn īsi. Pār krūtīm karājās divas matu pīnes. Vīrieši bija savijuši savus matus mezglā un sasprauduši ar koka adatām.
Takai bija pārgāzies pāri koks; Antilopes tuvojās baļķim un veikli, bez jebkādas piepūles kā lunkanas pumas pārlēca tam pāri.
Viņi atnāca līdz nometnei, pateica «Ho» un tad klusi apsēdās, un ar interesi vēroja Antilopi, kura tikpat vērīgi skatījās uz atnācējiem. Lai gan svešiem cilvēkiem blenzt citam uz citu un izrādīt tik nepārprotamu ziņkāri esot nepieklājīgi, abas puses bija pārsteigtas par to, cik Antilope bija līdzīga atnācējiem.
Beidzot viens no Antilopju vīriem sacīja salējiem:
— Tā sieviete izskatās pēc mūsējās.
— Es sapratu, ko tu nupat teici, — sacīja Antilope. — Es ļoti reti runāju tajā valodā, vienīgi, kad esmu kopā ar savu brāli. Tur, kur es kādreiz dzīvoju, mūsējo palicis pavisam maz. No kurienes jūs nākat un uz kurieni ejat? Es pati nāku no zemes, kas atrodas uz dienvidiem no šejienes, un tie ir mani piederīgie. Mēs ceļojam uz rietumiem, lai apciemotu radus, kuri dzīvo pie okeāna.
— Mūsu mājas ir tālu no šejienes — ziemeļaustrumu augstienēs un tuksnešos. Mēs esam klejotāji, mums patīk plašums. Mums netīk ne kalni, ne meži.
Antilope pārtulkoja šo sarunu Lācim un Pelēkajam. Lapsēns un Vālodze bija paguvuši sadraudzēties ar Antilopju bērniem un bija aizrāvušies kādā rotaļā.
— Jocīgi gan — viņu bērni prot mūsu valodu, bet viņi paši ne, — teica Lācis, un tad viens no Antilopju vīriem, lai gan neveikli, tomēr ierunājās Lāča mēlē:
— Mazliet mēs arī protam, taču bērni iemācās daudz ātrāk nekā vecāki.
Un tā Lāči tai dienā nekur neaizceļoja. Antilopēm bija prieks atpūsties un patērzēt ar viņiem. Bērniem, protams, gāja visjautrāk.
Nākamajā rītā Antilopes devās saķert brokastīm trušus. Viņi paņēma līdzi metamos kokus, gan plakanus, gan līkus, un aizgāja visi — vīrieši, sievietes, bērni. No sākuma katrs klusām devās savā virzienā, attālinādamies cits no cita, bet mazliet vēlāk uzsāka negantu klaigāšanu un trokšņošanu krūmājā un palēnām virzījās atpakaļ uz klajumu. Viņi izdzina vairākus trušus. Tas bija varens un aizraujošs skats. Antilopes rīkojās ar saviem līkajiem medību kokiem. Koki kā švīkstoši sirpji aizlidoja tuvu virs zemes, un ar šiem jocīgajiem kokiem viņi nomedīja gandrīz pusduci trušu.
Pelēkais un Lācis bija visu vērojuši. Pelēkais teica:
— Man negribētos, ka man trāpītu ar tādu koku. Tāds lauž jebkuru kaulu.
— Ja tas trāpītu tev pa galvu, tad jau salūztu pats koks!
— Pirms brokastīm iztiksim bez jokiem! — Pelēkais novaidējās.
Pēc brokastīm visi sāka posties ceļā. Tad Lācis pagriezās pret Antilopēm un teica:
— Vai jūs negribētu piebiedroties? Jūs varētu izmest līkumu, pavadīt mūs.
Vīrietis, kurš pēc izturēšanās varēja būt grupas vadonis un kura vārds bija Saulrieta Pēdas, atbildēja:
— Tā nav slikta ideja. Pats es neiebilstu, bet es nezinu, ko teiks pārējie. — Tad ikviens no Antilopju pulciņa izteica savu viedokli un izrādījās, ka visi piekrīt šādam priekšlikumam.
Lapsēns it sevišķi bija sadraudzējies ar zēnu, kas šķita pārējo Antilopju bērnu barvedis. Viņa vārds bija Uahūmī, kas nozīmēja «Vējš, kas pa niedrēm skrien». Lapsēns mocījās ar šī vārda izrunu; viņš teica «Uahom- mī», un Antilopju bērni smējās: — Tu teici «Viņš ir vējš, kas niedrēs pūš»! Uahūmī un Uahommī ir divi dažādi vārdi. Viens nozīmē «vējš skrien», bet otrs — «vējš pūš».
— Tas nav svarīgi, — smējās Uahūmī. — Pūst kā vējam niedrēs ir tikpat labi kā skriet pa niedrēm! — Pēc tam viņš tika saukts gan par «Niedru skrējēju», gan par «Niedru putēju».
Nākamā nometnes vieta atkal bija pie strauta, kas bija bagātīgi apaudzis ar niedrēm.
— Apmetīsimies tepat, nopīsim niedru čībiņas meitenēm. Nedrīkstam pieļaut, ka staigājam ar noberztām pēdām.
Kaut kur tuvumā kāds neredzamais cirta koku — tul. . . tul. . . tul. . . tul. . .
— Tas noteikti ir vēl viens Āpsis.
Zēns — Niedru skrējējs — teica:
— Nē, tas ir vecais vīrs Dzeloņcūka. Es varu atšķirt pēc skaņas. Ieklausies labi, Lapsēn! Viņš ir uzkāpis augstu kokā un atskalda zarus. Āpši nekāpj kokos, bet Dzeloņcūkas kāpj. Vai tad tu nekad neesi redzējis Dzeloņcūku?
— Mums mājās bija dzeloņcūkas astes ķemme, bet tas ir viss, ko es zinu. Es nemaz nezināju, ka dzeloņcūkas ir cilvēki. Vai arī viņiem ir aste?
— Protams, bet ne jau tik glīta, pūkaina kā tev. Dzeloņcūkas aste ir adataina; tu jau to zini, ja esi redzējis ķemmi.
— Āāāā, es zinu!
— Dzeloņcūkai aste ir kā ierocis. Ja tu viņu nokaitināsi, tā nolieks galvu un sāks mētāt savu asti uz visām pusēm, un, ja ar to tev trāpīs, tu būsi drausmīgi nelaimīgs! Adatas nolūst, paliek zem ādas, un galu galā var novest tevi līdz ārprātam. Pie tam Dzeloņcūka, vecais vīrs, ir ļoti gudrs. Daži cilvēki domā, ka vectēvs Dzeloņcūka ir lēnīgs un dumjš, bet viņš ir trakoti slīpēts!
Ceļinieki devās «tul-tul» skaņas virzienā un ieraudzīja, ka Dzeloņcūka, vecais vīrs, patiešām bija uzrāpies kokā un aizcirtis paprāvu zaru.
— Hei, Dzeloņcūka, vai mēs drīkstam te apmesties uz īsu laiku? — sauca Lācis apakš koka.
— Vai, protams! Protams! Tūlīt kāpšu lejā un pats palīdzēšu jums iekārtoties! Priecājos uzņemt ciemiņus.
Bērniem iepletās acis skatoties, kā viņš kāpa lejā, iecirzdams savus garos nagus koka mizā. Vēl pārsteigtāki viņi bija, kad Dzeloņcūka, vecais vīrs, nolēca zemē un čāpoja šurp. Viņš bija īss, drukns, strupām, līkām kājām, un viņa galva, kakls un mugura bija apaugušas gariem, cietiem sariem.
Izrādījās, ka šis vecais vīrs, Dzeloņcūka, bija ļoti jautrs večuks, kurš tūlīt pazina Koijotu, veco vīru.
— Nu, nu, nu! Vectētiņ! Kā tad tu te atkūlies?
— Sie ļaudis mani pamodināja un lika man nākt viņiem līdzi!
Dzeloņcūka atstiepa no savas mājas divus grozus.
Vienā bija rieksti, otrā zīļu milti. Pēc neilga laika vakariņas bija gatavas. Pēc vakariņām visi bija sasēdušies ap ugunskuru, un Dzeloņcūka apbrīnoja Antilopju meiteņu mokasīnus.
— Jūsu mokasīni liek man atcerēties stāstu par manu vecvectēvu un tavu vecvectēvu, Koijot.
— Uūū! Seno laiku stāsts! — spiedza bērni. — Pastāsti, lūdzu!
— Labi, nu tad klausieties! — smējās Dzeloņcūka.
V'OT'j
SIS KOIJOTS bija atklīdis no ziemeļiem un nekad nebija redzējis niedru apavus. Kādā jaukā dienā viņš izgāja pēc malkas. Nupat bija snidzis, un viņš ieraudzīja sniegā svaigus pēdu nospiedumus.
— Cik neparasti pēdu nospiedumi! Nez kas tas gājējs tāds ir bijis, — viņš nomurmināja un sekoja iemītajai taciņai. Viņš nonāca pie Dzeloņcūkas mājas. Un iegāja iekšā. Dzeloņcūka sēdēja un mala riekstus.
— Vai tas esi tu, kas tur gājis? — Koijots vaicāja.
— Jā. Es meklēju malku.
— Iedod man kādu riekstu.
— Se, — Dzeloņcūka pasniedza Koijotam veselu grozu riekstu, kurus Koijots šņakstinādams notiesāja.
— Parādi man tās skaistās kurpes, kas tev bija kājās, — teica Koijots.
Dzeloņcūka pasmaidīja. Viņš paņēma niedru tupeles un pasvieda Koijotam. — Re, kādas! Patīk, ja?
— Vai tad šīs ir tās kurpes?
— Jā! Mani vienīgie apavi!
Koijots nopētīja apavus un tad teica:
— Mainīsimies ar kurpēm!
— Labi! — Dzeloņcūka atbildēja.
Koijots noāva savus mokasīnus un uzmauca kājās niedru apavus. Dzeloņcūka paņēma Koijota mokasīnus un noglabāja.
— Nu, man jādodas mājup. Pa ceļam vēl jāsavāc malka, — teica Koijots. Un viņš metās skriešus uz māju. Tad viņš apstājās un pagāja kādu gabaliņu atpakaļ. — Cik skaisti nospiedumi! Mans ieguvums noteikti ir lielāks nekā Dzeloņcūkai! — Koijots tīksminājās, skatīdamies uz savām kājām. Tad viņš atkal metās skriešus tālāk, un aste izstiepās taisna kā bulta. Bet, paskrējis nelielu gabaliņu, viņš bija spiests apstāties. Sāpēja kājas. Koijots nezināja, ka niedru čībās jāieliek sūna. Viņa kājas bija noberztas. Viņš pagāja kādu gabaliņu atpakaļ. Pēdu nospiedumi bija asiņaini .. . Koijots gāja tālāk, kamēr atkal nonāca pie Dzeloņcūkas mājām. Iegājis iekšā, viņš apsēdās.
— Sīs kurpes nekam neder! Atdod manus mokasīnus! — teica Koijots. Dzeloņcūka pat nepaskatījās uz atnācēju.
— Paklausies! Tavas skaistās čībiņas man noberza kājas. Es gribu savus mokasīnus!
Dzeloņcūka klusēja.
— Nu, ja tu negribi tāpat atdot, tad skriesimies, — Koijots neatlaidās. Kad Dzeloņcūka neatsaucās, viņš piebilda:
— Es piemetīšu klāt savu siksnu, tu atkal kādu riekstu, jā?
— Nē, — teica Dzeloņcūka, vecais vīrs. — Esmu apmierināts ar šo darījumu. — Tai pašā laikā viņš pie sevis noteica: «Es esmu nikns, es esmu zāļu vīrs!» Un tad tūlīt skaļi iesaucās: — Labi! Skriesimies!
— Paklausies, vecais, es atļaušu tev skriet īsāku gabalu!
— Nevajag, — Dzeloņcūka atmeta ar roku un uzsāka skrējienu. Kū-bin, kū-bin, kū-bin . . . viņš gāzelēdamies tipināja.
— Ātrāk! — bļāva Koijots, taču Dzeloņcūka turpināja tādā pašā tempā . . . Kū-bin, kū-bin, kū-bin . . . «Es noteikti uzvarēšu, ja viņš vilksies tik lēni!» nodomāja Koijots un savilka ciešāk siksnu. Viņš sāka skriet un pāris lēcienos bija blakus Dzeloņcūkai, vecajam vīram.
«Viņš nekam neder!» Koijots atkal nodomāja, apstājās un nosēdās ceļmalā, lai Dzeloņcūkai būtu iespēja izrauties priekšā. Tad Koijots uzlēca kājās, paskrēja un atkal bija blakus Dzeloņcūkai. — Tu rikšo ātrāk! — Koijots sauca. — Es atkal tevi esmu panācis! — Un vēlreiz viņš apstājās, lai apsēstos, un piecēlies atkal panāca Dzeloņcūku. Tad viņi abi apstājās un parunājās. — Nu, pamēģini vēlreiz, — teica Koijots, un Dzeloņcūka tipināja tālāk, bet Koijots turpat apgūlās nosnausties. Kū-bin, kū-bin, kū-bin . . . Dzeloņcūka skrēja, cik varēja.
Un, tā pukstinādams, Dzeloņcūka domāja: «Lai top plūmes!» Izrādījās, ka Dzeloņcūka ir zāļu vīrs. Un tad viņš domāja: «Lai top ķirši! Lai top sienāži! . . . Ar to pietiks!» Dzeloņcūkai bija burvja spēks. Un tad viņš pa-
ātrināja soli, cik nu varēja. Pēc kāda brītiņa viņš atsauca mākoni un tad ieklupa savā mājā, kas parādījās nākamajā līkumā. Ietuntuļojis istabā, viņš dziļi izpūta elpu: — Fūūūūū … — un nodomāja: «Laikam būšu uzvarējis.»
Kad Koijots pamodās, Dzeloņcūka atpūtās savā mājā. Koijots nožāvājās, izstaipījās un domāja: «Laikam jāsāk skriet, jāpaskatās, cik tālu tas večuks ticis! Nav par ko uztraukties. Es esmu veikls cilvēks, es skrienu ātri, jā gan!» Un viņš aizļepatoja. Viņš skrēja un skrēja un, ieskrējis biezā miglā, riņķoja apkārt un apkārt resnai priedei. Pie sevis viņš prātoja: «Nez vai Dzeloņcūka jau ticis galā? Varbūt viņš tomēr aizskrējis? Uzvarējis?!»
Koijots iedrāzās salvijkrūmu pudurī un ieraudzīja nogatavojušos ķiršus. Viņš apstājās un pieēda pilnu vēderu.
Tad Koijots atkal sāka skriet, bet nedaudz tālāk ieraudzīja krūmus, kuru zaros karājās kārdinošas plūmes. Koijots apstājās un saēdās plūmes. Tad viņš skrēja tālāk, līdz pēkšņi ap viņu sāka lēkāt sienāži; tas bija vesels sienāžu mākonis. Koijots šāvās uz vienu pusi, uz otru, ķēra sienāžus un stūķēja mutē. Kamēr atkal atcerējās Dzeloņcūku: «Ja nu viņš būs pirmais …» Un Koijots metās skriešus. Viņš skrēja, līdz nonāca klints malā. Aizā biezēja migla, bieza migla, kuru Dzeloņcūka bija uzbūris ar savu domu spēku. Koijots skrēja tik ātri, kā nekad nebija skrējis.
— Uzmanies! — brīdināja Lielais kāpurs, kurš kopā ar diviem citiem kāpuriem dzīvoja Koijota paurī un bija Koijota padomdevējs. Nu Lielais kāpurs ņēmās viņu brīdināt un piebremzēt, bet Koijots nevarēja apstāties. Viņš paklupa un sāka velties lejā pa klints sienu.
— Ko lai es daru, manu Lielo kāpur?! — viņš kliedza.
— Kas tas par skrējēju, kurš sacīkšu laikā desmitreiz barojas?! — atbildēja Lielais kāpurs.
— Ko lai es daru, manu Vidējo kāpur?! Aši! Izdomā kaut ko! — Koijots kūleņodams kliedza.
— Ko lai es izdomāju? Es neko nezinu! — teica Vidējais kāpurs.
— Tu tā vienmēr saki! Manu Mazo kāpur, ko lai es daru?!!
— Apgriezies uz sāniem, iecērt nagus sienā, pēc tam varēsi norāpties lejā! — atbildēja Mazais kāpurs.
Koijotam izdevās ieāķēties stingrāk, un viņš lēnām šļūca lejā. Ticis līdzenā vietā, viņš drāzās pa kaklu pa galvu uz vectēva Dzeloņcūkas māju. Viņš uzšāvās jumtā — un tad mājā iekšā pa dūmu caurumu. «Tā-ā- ā-ā . . .» viņš domāja, kāpdams lejā pa trepēm. «Es viņu nogalināšu! Nokodīšu un apēdīšu!» Bet mājās neviena nebija. Koijots, izlīdis atkal ārā, atrada Dzeloņcūkas pēdu nospiedumus un sekoja tiem, līdz nonāca pie kādas priedes. Kā tad! Turpat augšā, priedes galotnē, tupēja Dzeloņcūka un mala riekstus.
— Hei, tu tur augšā! Vai tad tu esi pārvācies uz citu dzīvesvietu? — sauca Koijots.
— Mājā savairojušās blusas un utis, un es izlēmu pārcelties uz šejieni . . . Nu, ko? Laikam esmu uzvarējis? Kur tad tu paliki? Es ilgi tevi gaidīju un nesagaidījis nolēmu pārvākties.
— Es … es biju gandrīz tev klāt, kad pēkšņi ieraudzīju ķiršus un plūmes, un sienāžus un apstājos, lai paēstu.
— Tā nav godīgi, vai zini? Kad divi vīri skrien sacīkstēs, viņiem vajag skriet plecu pie pleca, — teica Dzeloņcūka.
— Man gribas ēst. . . iedod man dažus riekstus! — teica Koijots.
— Es taču uzvarēju! — Dzeloņcūka vēlreiz teica.
— Mēs skrējām ziemā, kad bija sniegs. Bet tagad ir rudens, tu pats teici, ka ķirši un plūmes ir nogatavojušies. Vai tu domāji, ka es tevi gaidīšu mūžīgi?!
— Es teicu, ka man gribas ēst! — rūca Koijots.
— Pamet man kādu riekstu!
— Es esmu uzvarējis. Lūk, tā, — Dzeloņcūka vēlreiz noteica un nepievērsa Koijotam vairs uzmanību.
— Pagaidi vien, vecais, gan es tevi nolaidīšu no kātiem! — Koijots nošņācās. Viņš sanesa pie priedes saknēm veselu lērumu malkas un aizdedzināja ugunskuru. Uguns kūrās visu nakti, bet Dzeloņcūka tupēja priedes galotnē un nenāca lejā. Uz rīta pusi Koijotam uznāca miegs.
— Bā! Ar saules gaismu koks gāzīsies! — viņš murmināja un sabikstīja degošo malku.
«Vai viņš mani novēro?» domāja Dzeloņcūka.
Koijots apgūlās un drīz krāca. Un tad Dzeloņcūka nokāpa lejā. Nostiepis zemē pārtiku, viņš noslēpa to aiz apkārtējiem akmeņiem.
Koks nogāzās. Koijots uztrūkās no miega, pielēca kājās un viens divi — jau atradās pie koka galotnes, kura tagad gulēja zemē. Ne smakas no Dzeloņcūkas! Koijots apskrēja kokam apkārt. Nekā! Pie gruzdošā celma Koijots uzgāja Dzeloņcūkas pēdas un pašu Dze- loņcūku atrada alā aiz akmeņiem. Dzeloņcūka mala riekstus.
— Vai tad tu atkal esi pārvācies?
Dzeloņcūka nebilda ne vārda.
— Iedod man kaut ko ēdamu! — rūca Koijots.
Dzeloņcūka nebilda ne vārda.
— Ja tu man neatbildēsi, tad es tevi nogalināšu!
Es nosmacēšu tevi dūmos! — Koijots brēca. Viņš atstiepa malku, aizkrāva ciet ieeju alā un pielaida uguni . . .
Vecais vīrs Dzeloņcūka pārtrauca savu stāstu un aizkūpināja pīpi. Ilgu laiku viņš sēdēja, pīpēja un klusēja.
— Kas tad tur bija? Kas notika? Kādas ir stāsta beigas? — Lapsēns nevarēja nociesties. — Tā taču nevar beigt stāstu! Kas tad notika ar misteru Dzeloņ- cūku?!
— Stāsta beigas? — vecais vīrs Dzeloņcūka gari novilka. — Nu-u-u . . . Dzeloņcūka atsauca ziemeļvēju, kurš aizpūta dūmus pretējā virzienā . . . Koijotam pēdīgi apnika, un viņš aizvilkās uz mājām . . .
Tā kā cilvēku skaits bija tik liels, viņi nākamajā dienā izlēma doties briežu medībās.
— Jūsu ļaudis lai iet par šāvējiem, — Saulrieta Pēdas teica abiem Lāčiem. — Mēs iesim par dzinējiem. Mēs esam raduši strādāt kopā un sapratīsim cits cita signālus.
Visi aizgāja. Vīri, sievas, bērni. Piebiedrojās pat vecais vīrs Dzeloņcūka un Koijots. Vispirms Antilopju ļaudis nodziedāja medību dziesmu.
— Ko tā dziesma nozīmē? — Lapsēns vaicāja savam draugam Uahūmī.
— Tur ir runa par briedi ar piecžuburu ragiem,
lll
bet visu es nesaprotu. Pajautāsim Saulrieta Pēdām. Viņš ir mans tēvocis un varens mednieks.
Saulrieta Pēdas stāstīja:
— Jā, dziesma ir par briedi ar piecžuburu ragiem. Vārdi ir apmēram šādi: «Es vēlos satikt piecžubu- raino.» Dziesmai nav jāatklāj, ka tu taisies viņu nogalināt, dziesmai vienkārši ir jāaicina briedis šurp. Ja viņš gribēs, tad atnāks. Te ir runa par tavu mednieka laimi. Tu nevari piespiest briedi nākt šurp, ja viņš pats to negribēs, un te nelīdzēs visa tava gudrība. Pie tam ja tu būsi pārkāpis noteikumus, tad nav vērts ne saukt briedi, ne kustēties ārā no mājām. Ja tu iesi, sabojāsi otram medniekam laimi. Ja tu pārkāpsi likumus, tavs spēks var nogalināt tevi pašu. Tavs spēks var pārvērsties indē. Tāds mums ir ziemeļos uzskats.
— To pašu mēs sakām savā zemē, — teica Lācis.
Un tagad sākās. Lāči, Lapsēns un Vālodze noslēpās
krūmos, kas auga gar nelielu ieplaku. Brieži, bēgdami no dzinējiem, noteikti skries garām. Pārējie devās tālāk, otrpus vējam. Vispirms apstājās Dzeloņcūka, vecais vīrs, un noslēpās kādā krūmā. Vecais vīrs Koijots šķērsoja ieplaku un ierīkoja slēptuvi. Mazliet attālāk noslēpās divas sievietes — Pieupes Aizmigusi un maza Antilopju meitene, kuru sauca par Puķulasītāju. Pārējie devās aizvien tālāk, noslēpdamies izklaidus. Antilopju cilvēki bija tik labi pēdu dzinēji, ka Koijots un Dzeloņcūka nemaz nevarēja viņus pamanīt, izņemot reizes, kad kāds Antilopju vīrs, zēns vai meitene, pēkšņi mainīdami slēptuvi, metās no viena krūma uz otru. Beidzot viņi pazuda pavisam.
Skatītāji ilgu laiku sēdēja un gaidīja. Tad tālumā viņi izdzirda stieptas klaigas, kas šķita tuvojamies no visām pusēm . . . Tās atskanēja te vienā pusē, te atkal citā. Ieplakā parādījās liels briežu tēviņš, trīs mātītes un vairāki mazuļi un nāca šurp. Pienākuši tuvāk, tie pēkšņi sastinga. Tad briežu tēviņš devās ārā no ieplakas, un viņam sekoja pārējie. No kāda krūma kājās pieslējās viens no Antilopju vīriem un iekliedzās. Brieži apgriezās un metās atpakaļ ieplakā.
— Tagad, bērni, iegaumējiet, — teica Pelēkais, — nešaujiet uz mātītēm un mazuļiem. Tēmējiet tikai uz brieža tēvu un nogaidiet, līdz viņš būs pienācis pavisam tuvu. Mēs esam četri, gan jau kāds trāpīs. Taču necelieties kājās. Šaujiet no guļus stāvokļa, nerādieties acīs. Tikai mierīgi, bez uztraukuma.
Viņi šāva. Visi četri. Un visi trāpīja. Pelēkā spēcīgais loks iedzina bultu dziļi brieža sānos, un, kad briedis drāzās viņiem garām, Pelēkais piecēlās kājās un meta šķēpu. Šķēps ieurbās briedim starp ribām. Briedis paspēra vēl pāris soļu un tad nogāzās. Tas bija liels briedis, kuram no ragiem lobījās plūksnas. Lāči stiepa viņu uz nometni. Drīz pēc tam pārradās Antilopes un pārējie, dziedādami brieža dziesmu.
Dziesmai bija skumja melodija. Pelēkais skaidroja bērniem, ka Antilopēm žēl nošautā brieža un dziesma domāta brieža ēnai, sāpju un dusmu remdēšanai. «Lūdzu nedusmojies uz mums, mēs esam izsalkuši. Mūsu ļaudis ir izsalkuši, un mēs nogalinājām tevi, lai varētu viņus paēdināt. Lūdzu nedusmojies uz mums!»
Viņi veikli nodīrāja ādu, pāršķēla galvaskausu un izņēma smadzenes. Galva ņudzēt ņudzēja no kāpuriem.
— Ārprāts! — iesaucās Lapsēns. — Vai tad visiem briežiem galvā ir tāda kāpuru putra?!
— Ne jau visiem, — atbildēja viens no Antilopju vīriem, — bet daudziem tomēr ir.
— Vai kāpuri viņiem netraucē dzīvot?
— Droši vien, tāpat kā blusas un utis. Bet no tiem nevar tikt vaļā.
— Tādu murskuli galvā nēsāt … — Lapsēns nomurmināja.
— Jā-ā-ā … Es zinu, ka vecais Koijots, par kuru stāsta teikās, turēja trīs tādus kāpurus savā galvā. Lielais kāpurs, Vidējais kāpurs un Mazais kāpurs ir bijuši viņa padomdevēji. Lielais kāpurs vienmēr deva gudrus padomus, bet viņu Koijots nezin kāpēc nekad neuzklausīja. Vidējais kāpurs vienmēr atkārtoja Lielā kāpura teikto, bet tad Koijots mēdzis teikt: «Tu tak nezini pats, ko runā.» Mazais kāpurs vienmēr deva padomu, kas bija pretrunā ar Lielā un Vidējā kāpura padomu, un to nu Koijots vienmēr uzklausījis un tāpēc iekūlies visādās nepatikšanās.
Viņi sajauca brieža buļļa smadzenes ar sūnām un smiltīm un ar vienu daļu izsmērēja ādas iekšpusi. Pēc tam viņi sarullēja ādu, ievīstīja slapjās lapās un nolika malā, lai tā «nogatavotos». Pēc dažām dienām spalvu varēja viegli nokasīt ar akmens skrāpjiem. Tad daudzas dienas pēc kārtas āda tika stiepta. Tuksneša ļaudis bija slaveni ar savām skaistajām briežādām. Reizēm viņi izmērcēja ādu dažādu koku mizu sulās un tad turēja to virs uguns. Āda kļuva brūna un gandrīz ūdensnecaurlaidīga.
Brieža nagus viņi pataupīja. Četrdesmit vai piecdesmit izžāvētus nagus, iekārtus ādas sloksnītē, varēja izmantot kā deju grabuli. Protams, cīpslas taupīja lokiem un šūšanai. No abām priekškājām viņi darināja
īlenus. Ragu pamats derēja kaltu gatavošanai, bet no galvas ādas varēja uztaisīt Brieža galvas mānekli.
Pēc dažām dienām viņi atkal devās ceļā, tras . . . tras . . . tras . . .
Paugurainā zemes virsma pamazām kļuva aizvien šķautņaināka, akmeņaināka, un drīz ceļotāji bija izpletušies garā virknē. Pašās beigās soļoja Koijots, vecais vīrs, un Antilope, daudz neuztraukdamies par to, ka abi Lāči ir tālu viņiem priekšā. Pašā priekšgalā atradās Antilopju ļaudis, kas nesās uz priekšu atsperīgiem soļiem. Tuksneša cilvēkiem dabā bija straujas kustības, un šķita, ka viņi lēnāk nemaz nespēj iet. Ik pa brīdim viņi apsēdās ceļmalā un pagaidīja, kamēr pārējie viņus panāca. Gluži vienkārši — gauss solis nebija viņiem pa spēkam. Protams, Antilopju bērni bija tieši tādi paši, un tālab Lapsēnam un Vālodzei nācās krietni papūlēties, lai viņi neatpaliktu no saviem jauniegūtajiem draugiem. Uz priekšu viņus skriešus dzina arī lepnums.
— Man liekas, ka tur, no tā pēdējā kalna, mēs ieraudzīsim okeānu, — teica Pelēkais. — Šodien gan mēs tajā kalnā neuzkāpsim, bet rīt noteikti. Es atminos šo vietu — te pirms daudziem gadiem tiku gājis ciemos pie Dzērvēm. Tajā laikā man radās iespaids, ka Dzērvju cilts ļaudis ir ļoti turīgi.
— Esmu dzirdējis, ka viņiem ir ļoti skaistas dejas, — teica Saulrieta Pēdas. — Visskaistākā esot Baltās briežādas deja. Es labprāt to noskatītos. Mūsu ļaudis neprot dejot. Mēs dzīvojam tuksnesī, pavadām visu laiku ceļā, mainīdami nometnes. Laikam jau jādzīvo uz vietas, jāiejūtas vienā vietā, lai rastos labi rituāli un dejas. Mēs esam labi mednieki un spēlmaņi, taču tas ir viss.
Nākamajā rītā, saiņodama somas, Antilope atklāja, ka viņai pazudis adatu sainītis, ko vecais Dzeloņcūka bija viņai uzdāvinājis. Viņa pārcilāja somu saturu vairākas reizes, taču adatu kā nebija, tā nebija.
— Laikam būs izkritušas vakarvakarā, kad izkravāju savu somu. — Viņa apstaigāja nometni, bet neko neatrada.
Visu dienu viņi kāpa kalnā. Kāpa aizvien augstāk cauri krūmājam, līdz saulrieta stundā sasniedza pēdējo virsotni, no kuras pavērās aizraujošs skats. Tālumā, rietošās saules gaismā, laistījās okeāns. Ceļotāji stāvēja un ilgu laiku klusēja, bet pēc tam steidzās ierīkot nometni, kamēr nebija vēl galīgi satumsis.
Visi pielika roku, visi, izņemot mazo Antilopju meitenīti Puķulasītāju, kura bija sagurusi.
— Kas tev kaiš? — Vālodze viņai vaicāja. — Tu neizskaties diez cik priecīga. Vai neesi saslimusi? — Abas meitenes bija cieši sadraudzējušās.
— Nē-ē-ē . . . Laikam tāpat vien — esmu nogurusi no lielā kāpiena, — meitene klusi atbildēja.
Pēc vakariņām visi sāka runāt par Dzērvju cilvēkiem, kurus viņi gatavojās apciemot.
— Dzērvju cilts nedzīvo tādās apakšzemes mājās, kādās mitināmies mēs, tās ļaudis nav arī tādi klejotāji kā jūs, Antilopes, — stāstīja Pelēkais. — Viņu mājas ir celtas no bieziem dēļiem. Viņi ir lieliski kokamat- nieki, viņu zeme bagāta ar sarkankokiem un eglēm. Viņiem ir lieliski grebšanas rīki, kalti un skrāpji, daži no kaula, citi no akmens. Kad viņi ir nodomājuši uztaisīt laivu, viņi nocērt koku un pamazām izdobj viduci. Viņi iekurina mazu uguni un apdedzina daļu baļķa, pēc tam izgrebj izdegušo daļu — un tā vairākas reizes pēc kārtas. Dažkārt paiet vesels gads, iekams laiva pabeigta. Viņi ir lieliski zvejnieki un pārtiek galvenokārt no zivīm. Viņi nevalkā tādas gliemežvāku krelles kā mēs. Viņi atlasa tikai rozīgi sarkanos, sīkos gliemežvā- ciņus, kuri izskatās pēc vilka zoba un kuriem ir dobs vidus. Kad viņi gatavojas dejai, vīrieši varen uzpošas. Tāpat kā mēs, viņi sprauž degunā perlamutra gliemežnīcas riņķi, bet ausīs dzērves kājas kaulu, ar spalvu kušķiem galos. Jā, viņi ir bagāti ļaudis, bet pārāk daudz domā par savu bagātību. Viņi nav tik nesavtīgi kā mēs. Viņi lepojas ar savu turību un labprāt to izrāda. Bet, neskatoties uz to, sirds dziļumos viņi ir labi cilvēki, un es ar viņiem esmu saticis labi. Cik ļoti viņi atšķiras no mums! Un viņu dejas— tās nu gan jums būtu jāredz! Tās tiek rīkotas rudenī. Man liekas, ka pašlaik vēl ir par agru, taču es ceru, ka mēs tomēr kaut ko redzēsim — varbūt pat Baltās briežādas deju.
— Kāpēc Baltās briežādas? — nesaprata Lapsēns.
— Kādreiz gadās, ka piedzimst viscaur balts briedis. Tas notiek ļoti reti. Dejā tiek izmantotas vairākas baltas briežādas un arī galva ar ausīm un ragiem. Ādas piestiprina pie garām kārtīm, un maska izskatās pēc buļļa, kurš saslējies uz pakaļkājām. Ugunskura gaismā tas ir vienreizēji skaists skats!
— Ak, es ceru, ka mēs to redzēsim! — iesaucās Antilope.
Nākamajā dienā viņi uzsāka gājienu lejā no kalna. Viņi uzmanīgi kāpa gar strautu, kas mutuļoja lejup pa stāvo nogāzi. Nokāpuši lejā, viņi devās uz priekšu pa kanjonu, kurš pavērās uz klajumu, un tur viņi ieraudzīja pirmos Dzērvju ciemus, kā arī laivas un smailītes. Dzērvju cilvēki bija ļoti draudzīgi. Antilope uzzināja, ka viņas māsa dzīvojot tālāk, upes lejtecē, kas savienojās ar otru vēl lielāku upi. Tur Lāču grupa ieraudzīšot lielu ciematu un daudz ļaužu.
Beidzot grupa ieradās šajā ciemā, un Antilope sirsnīgi sasveicinājās ar savu māsu. Māsas nebija redzējušās daudzus gadus. Nepagāja ne mirklis, kad Lapsēns un Vālodze jau spēlējās ar Dzērvju bērniem. Taču Vālodze drīz nošķīrās no jautrā bara un atgriezās pie slimās Puķulasītājas. Meitenes māte raudāja, un visi bija noskumuši. Meitenei bija drudzis, un viņa uzlūkoja visus ar spīdīgām acīm.
— Vai jums te nav neviena ārsta? — Antilope vaicāja savai māsai.
— Protams, ka ir, pie tam ļoti labi, bet viņi prasa naudu. Taču, ja viņiem neizdodas izārstēt slimnieku, nauda jāatdod atpakaļ. Šovakar es aiziešu pēc vienas no mūsu stiprākajām un labākajām dakterēm.
Tas, ka ārsts varētu prasīt naudu, ļoti pārsteidza Antilopes.
— Neviens no mūsu ārstiem nekad nav prasījis ne krelles, ne naudu vai ko citu. Ja tev pašam ir tāda vēlēšanās, tad vari viņam kaut ko uzdāvināt, ka viņš ir tev palīdzējis, — un tas arī viss.
Tai pašā vakarā ieradās daktere. Matos viņai bija saspraustas visādas spalvas. Viena pati viņa dziedāja un dejoja, skaitīja lūgšanas, taču ne reizi nepiesauca kaut kādu spēku, «medicīnu» vai indi, kā to bija darījusi Dūkure. Tas bija sauss priekšnesums. Kaut ko līdzīgu Lācis bija redzējis savā ciltī, tikai ne tik sarežģītā izpildījumā.
Antilopju cilvēki bija apmulsuši; viņi nesaprata dakteres izdarības un vēroja viņu atplestām mutēm. Tikai tad, kad sieviete noliecās pār slimo bērnu, pielika lūpas meitenei pie krūtīm, un likās, ka ar muti kaut ko sūktu, — tikai tad Antilopes saskatīja kaut ko pazīstamu, kopīgu. Daktere izslējās un izņēma no savas mutes «sāpi», kuru viņa bija izsūkusi no slimnieces. Tas bija sīks nieks, kas atgādināja stikla šķembu. Viņa parādīja to visiem ugunskura gaismā, tad iemeta ugunī un gāja uz mājām.
Nākamajā dienā meitenīte bija vēl slimāka. Viņa vārtījās pa zemi, vaidēja un šķita kā ārprātā. Visi bija nerunīgi, nomākti. Vālodze atstāja ciematu un gāja pastaigāties gar upes krastu. «Kaut es varētu ataicināt dakteri Dūkuri!» viņa domāja, vērojot ūdensplūsmu. Viņa bija ļoti noreizējusies par savu draudzenīti.
Vālodze nonāca pie upes līkuma. Ūdens pie krasta griezās virpulī un bija ļoti dziļš. Vālodze nekustīgi blenza straumē. Pēkšņi viņa satrūkās un attapusies ar strauju kustību izvilka perlamutra krelles, kuras bija iesietas brunču bārkstīs, un iesvieda tās ūdenī.
Pēc brīža iznira Salamandru sieviete. Viņa bija gara un slaida, āda vizēja kaparsarkanā krāsā. Ap kaklu viņai bija perlamutra krelles. Viņa izkāpa no upes un apsēdās krastā. Nomaukuši krelles, Salamandru sieviete sniedza tās Vālodzei un teica:
— Se, tās laikam ir tavas. Tās ir Ūdens cilvēka bur-
vestību krelles. Kur tu tādas ņēmi? Tu esi gaisa cilvēks! Un pārāk jauna, lai varētu būt daktere.
— Nē, es neesmu daktere. Krelles man uzdāvināja kāda veca Dūkursieva par to, ka es viņai palīdzēju. Viņa man teica, lai es tās izmantojot tikai tad, kad noti- cik kaut kas slikts. Un nu esmu ķezā, — teica Vālodze.
— Kas tad noticis, gaisa cilvēk?
— Mana draudzene ir ļoti slima. Viņai nepieciešama ārsta palīdzība. Varbūt tu, Salamandra, esi daktere?
Salamandra pasmaidīja. — Varbūt esmu. Bet, ja es palīdzēšu tavai draudzenei, kas palīdzēs man? Man pašai te nav palīga, un vietējiem iedzīvotājiem ir citas paražas.
— Varbūt es varu tev palīdzēt, — ieminējās Vālodze. — Pavisam nesen es palīdzēju dakterei Dūkurei, kad mans tēvocis bija pazaudējis savu ēnu.
Salamandra nopētīja Vālodzi no galvas līdz kājām un tad teica:
— Tu runā citādi nekā šejienes iedzīvotāji. Viņi pat nezina, kas ir ēna! Paklausies, man ir čūskas spēks. Vai tev no čūskām nav bail?
— Nē! Dūkurei bija ķirzakas spēks!
— Āāā, es zinu gan . . . Briesmīgā ķirzaka. Tā, kas pazaudēja visus savus bērnus. Es pazīstu tavu dakteri Dūkuri. Mēs, dakteri, cits citu pazīstam. Labi. Es tev palīdzēšu. Aiziešu rītdien.
Vālodze bija ļoti priecīga. Viņa atgriezās nometnē un izstāstīja savējiem labo vēsti.
Salamandra ieradās nākamajā rītā.' Viņa izturējās tāpat kā Dūkure: apsēdās nostāk, un likās, ka neievēro pārējos. Pēc kāda laiciņa viņa pamāja ar roku Vālodzei. Meitene aizskrēja un nosēdās sievietei blakus.
— Tas vecais Koijots, kas viņš tāds ir? — Salamandra jautāja.
— Tas ir mans vectēvs.
— Vai viņš ir dakteris?
— Viņš pats saka, ka neesot, bet mums, pārējiem, ir aizdomas, ka viņš ir, tikai negrib atzīties.
— Es jau tā domāju. Viņš izskatās pēc veca ārsta, bet vecie ārsti, kas ir patiešām labi, nekad neatzīstas. Tas ir pārāk kutelīgs jautājums.
Pēc tam Salamandra piecēlās un gāja aplūkot slimo meiteni. Mazā Puķulasītāja bija ieslīgusi murgos. Salamandra meiteni rūpīgi aplūkoja, tomēr viņai ne- pieskārās. Tad daktere aizgāja aprunāties ar pārējām sievām.
Koijots, vecais vīrs, savā nodabā ritināja auklu, nepievērsdams nevienam uzmanību. Turpat grozījās vairāki Dzērvju vīrieši un sievietes, sarunādamies ar Lāčiem un Antilopju vīriešiem. Saulrieta Pēdām nācās pāris reižu noiet garām sievietēm, un viņš nemaz nelikās pārsteigts, dzirdēdams, ka viņas visas sarunājas Antilopju valodā. Viņš apstājās, paklausījās un tad teica Salamandrai:
— Tu laikam zini mūsu paražas. Ja tu uzstāsies tā kā mūsu dakteri, mēs varēsim palīdzēt tev ar dziesmu. Es nesaprotu šejienes cilvēkus. Viņu paražas man liekas jocīgas. Man ir aizdomas, ka vakardienas daktere mūs ir piemānījusi. Viņa rīkojās pārāk uzspēlēti.
Vakaram iestājoties, Salamandra lika Vālodzei pasaukt viņas «medicīnu» un tad uzsāka savu dziesmu.
Viņa dziedāja dobjā balsī. Antilopju cilvēki mirklī uztvēra dziesmu un piebalsoja, līgodamies un raustīdami plecus. Neviens no Dzērvju cilvēkiem necentās pievienoties. Tādu dziedāšanu viņi klausījās pirmo reizi un nesaprata, kāda tai jēga. Kad Salamandra sasita plaukstas, visi apklusa un saausījās. Vienīgi vardes un krupji upes krastā turpināja dziesmu. Tad tumsā virs klātesošo galvām atskanēja švīkstoņa un pēc tam klaboņa. Salamandra aurēja un sauca, un Vālodze centās visu atkārtot, atdarinādama dakteres spalgo balsi, neatdalot vienu vārdu no otra.
— Manu māt, es esmu šeit! Tu mani sauci, es dzirdēju tevi. Es sauļojos tālu no šīs vietas, bet es dzirdēju tevi un nācu šurp. Ko tev vajag?
— Te ir slims bērns, un es gribu, lai tu viņam palīdzi. Kur ir pārējie? Kur ir Buļļa čūska? Kur ir Strīpainā čūska? Kur ir Zaļsarkanā čūska? Ej un aicini viņas šurp! Ej! Ej!
Salamandra atkal dziedāja un Antilopes pievienojās. Dažiem no Dzērvju cilvēkiem sametās bail, un viņi tumsā aizlavījās prom. Vēlreiz Salamandra sasita plaukstas, vēlreiz visi apklusa. Troksnis virs galvām bija pārvērties īstā šķindoņā. Salamandra bēra vārdus; teikumi, vārdi — viss saplūda kopā, un Vālodze tikko paspēja visu atkārtot.
Dakteres balss nepārtraukti mainījās — te spalga, te dobja, te spiedzoša. Vālodze pūlējās, kā vien mācēja, bet šo to neuztvēra. Saulrieta Pēdas metās viņai palīgā un atkārtoja dažus no saucieniem un atbildēm. Valdīja īsts haoss.
— Kur ir Klaburčūska?
— Seit es esmu, māt. Vai tu nedzirdi mani?
— Es esmu tava Buļļa čūska, māt, es esmu šeit.
— Manu māt, pavēli šai sīkajai čūskai aizvērt muti. Viņa melo.
— Nemeloju! Nemeloju! Es satiku Kraukli lielajā kalnā, un viņš teica, ka Dzeloņcūka ir iejaukta šai lietā.
— Nemuldi! Kāda Dzeloņcūkai te daļa!
— Kuš! Es nerunāju ar tevi, es runāju ar mūsu māti.
Tad Salamandra spalgi iekliedzās un nogāzās atmuguriski. Tie nedaudzie Dzērvju cilvēki, kuri bija uzdrošinājušies palikt, šai brīdī aizmuka. Antilopes apsedza Salamandru ar segu, un tad visi devās pie miera. Saulrieta Pēdas vēl noteica:
— Lūk, to es saprotu. Tā bija īsta dakterēšana, nevis kaut kāds šurumburums.
Nakts vidū Vālodze, kura gulēja blakus Puķulasī- tājai, pamodās un redzēja, ka meitene pieceļas un klejo starp gulošajiem cilvēkiem. Vālodze gatavojās modināt meitenes māti, bet tad nodomāja: «Varbūt labāk pagaidīt un pavērot.» Viņa redzēja, ka Puķulasītāja vienā vietā pietupās un tad klusi kā ēna atgriezās un nokrita Vālodzei pie sāniem, nopūtās un tūlīt aizmiga.
Nākamajā rītā, kad tika gatavotas brokastis, Antilope skaļā balsī iesaucās:
— Zili brīnumi! Re, kur mans adatu sainis, ko uzdāvināja vecais Dzeloņcūka. Tepat manā somā! Un es domāju, ka esmu to pazaudējusi. Jocīgi gan!
Pēc brokastīm Antilope jautāja Vālodzei, kā jūtoties viņas draudzene.
— Paskaties, viņa spēlējas kopā ar pārējiem bērniem!
— Ko tu neteiksi!
Saulrieta Pēdas iesmējās: — Es taču teicu, ka tā sieviete ir īsta daktere.
Pēc brokastīm Koijots, vecais vīrs, atvēra savu briežādas maisiņu un izmakšķerēja lielu, cilindrisku sarkanā magnezīta pērli un iespieda Salamandrai plaukstā.
— Paldies, vecotēv! — viņa teica, piecēlās kājās un gāja uz upi. Viņa iebrida straumē un pazuda upes viļņos.
Bija pienācis laiks Baltās briežādas dejai, bet ciema vecie vīri strīdējās. Sajā dejā vīri sastājas rindā un tur rokās garas kārtis, uz kurām uzmauktas izbāztās briežu galvas. Abos rindas galos, soli vai pāris soļu priekšā pārējiem stāv vīrs un tur rokās lielos obsidiāna šķēpa asmeņus, kas ir tik reti un vērtīgi. Sie vīri, kuri tur šos dārgos kramus, paši nav kramu īpašnieki, tie ir parasti veci vīri.
Nu ko, vecie vīri, kas atbildīgi par dejas norisi, strīdējās par to, KURA krami būtu jārāda. Strīdi turpinājās vairākas dienas, un tas gan pārsteidza, gan arī uzjautrināja Antilopes.
Taču pēc kāda laika šie strīdi Antilopēm apnika. Vecie vīri saīguši un nīgri katrs ielīda savā mājā un atteicās nākt laukā. Radās iespaids, ka Baltās briežādas deja nenotiks, un tāpēc Pelēkais lācis teica:
— Dosimies tālāk. Ja iesim uz ziemeļrietumiem pret upes straumi, redzēsim vēl citus Dzērvju ciemus un varbūt arī dejas.
Antilopju cilvēki gāja labprāt — viņi gribēja nokļūt mājās, kamēr rudens turējās silts.
— Ziema iestājas pie mums agri. Mums jāpaspēj vēl paklaiņot, lai ievāktu sakņu un graudu krājumus. Tā kā pie mums nav zīļu koku, mēs tirgojamies ar cilvēkiem, kuri dzīvo tālāk uz dienvidiem. Mēs dodam riekstus un pretī saņemam zīles. Laiks doties uz mājām.
Viņi atvadījās no Dzērvju ļaudīm un devās prom gar upi. Viņiem piebiedrojās daži Dzērvju jaunieši.
— Sie strīdi nekad nebeidzas. Mums ir apnikuši vecie ļaudis. Mums ir radi Katiminā, paspēsim vēl noskatīties kādu deju.
Arī Antilope alka doties tālāk. Viņa bija vīlusies savā māsā, kura bija krietni mainījusies. Māsa vienmēr gaudās par apvainojumiem un atmaksu, viņa lauzīja galvu par naudu, krellēm, vērtslietām.
Taka veda gar pašu upi. Pamazām upi apņēma stāvs kanjons, kura sienas bija apaugušas ar mežiem. Antilopes jutās neomulīgi.
— Briesmīgs kakts! Nav pat ko elpot! Viss, ko debesīs var redzēt, ir sīka, zila svītra. Vai tad tiem cilvēkiem, kas te dzīvo, nav nosūnojuši mati? — viņi šķendējās cits pēc cita.
Upes krastos mitinājās patiesām daudz cilvēku. Katrā līdzenā vietā bija uzslieta dēļu būdiņa. Vietējie bija redzami laivās un uz laipām, visi nodarbojās ar lašu gūstīšanu. Citos upes posmos šņāca krāces, tomēr arī tur zvalstījās laivas. Antilopes tas viss izbrīnīja.
Ceļotāji apstājās, iekārtoja nometni un vakariņās ēda lasi.
— Rītdien mēs iesim garām vietai, ko sauc par Amuēkiāru. Tā ir tā vieta, kur Gara cilvēks nozaga lasi un atdeva to pasaulei. Tālāk nāks Katimina, ko vecie dēvē par pasaules centru, — stāstīja viens no Dzērvju jaunekļiem, kas ceļoja kopā ar viņiem.
Nākamajā rītā šis Dzērvju puisis apstaigāja Dzērvju ļaudis, kuri dzīvoja tepat netālu, un pēc tam stāstīja:
— Ir tieši tā, kā biju domājis. Baltās briežādas deja notiks Katiminā. Jau vairākas dienas isivsānen pikiā- viš atrodas svētajā mājā un gatavojas radīt pasauli.
— Paga, paga, — sauca Antilopju vīrs, kurš pats runāja činuku mēlē. — Ko šie vārdi nozīmē?
— Isivsānen — tā ir pasaule, zīļu koki, akmeņi, brieži, laši, visums. Un pikiāvis — tā ir tā radīšana.
Pikavans ir radītājs; viņš ir vecs cilvēks, kura pienākums ir radīt pasauli katru gadu no jauna. Tāpat kā viņš to darīja sākumā.
— Vai tad Koijots neradīja pasauli?
— Nezinu . . . Neesmu dzirdējis, ka Koijots būtu radījis pasauli. Pasauli radīja Gara cilvēks, un katru gadu pasaule ir jārada no jauna, citādi tā sabruks, viss saies grīstē. Izmirs brieži un laši, zīļu kokiem vairs nebūs zīļu, mēs visi nomirsim. Tāpēc vecais cilvēks, kas šai reizē ir noteicējs, gavē vairākas dienas un atkārto pie sevis buramvārdus svētajā mājā, ko sauc par venna- rāmu. Rītdien viņam ir jāiekur jauna uguns Katiminā. Tas ir ļoti atbildīgs brīdis. Visi būs klāt. Būtu žēl, ja mēs nokavētu.
Lielais bars devās ceļā un drīz sasniedza Katiminu, kanjona ciemu Svētā kalna pakājē. Viņi uzkāpa kalnā un tur atrada cilvēku, kurš radīja pasauli, — šogad tā bija veca sieviete. Desmit dienas viņa bija gatavojusies un dzīvoja viena pati rituālu mājā. Katru dienu viņa devās kalnā, apmeklēja svētās vietas, skaitīja buramvārdus un domāja. Viņas sekotāju pulks, pārsvarā jauni vīrieši un sievietes, ar katru dienu kļuva lielāks. Viņa radīja pasauli, un vakarā viņai bija jāiededz jauns ugunskurs.
Tagad viņa kāpa kalnā uz īpašu vietu, un viņai sekoja liels cilvēku pūlis. Sieviete notupās un, urbdama koku, šķīla uguni. Visi skatījās. Prauls sāka kūpēt. Dzērvju puisis pačukstēja Lāčiem:
— Kad viņa skaļi paziņos, ka tūlīt dzims liesma, jums jāaizklāj acis. Neskatieties, iekams viņa nav atļāvusi. Tas ir ļoti bīstami.
Vecā sieva izkliedza brīdinājuma saucienu, un visi aizklāja acis. Viņa kliedza vēlreiz, un visi ieraudzīja liesmu. Bija laiks kāpt lejā no kalna, lai noskatītos Baltās briežādas deju Katiminā. Vecā sieva palika kalnā. Viņai visu nakti bija jāskaita buramvārdi, un daži cilvēki apmetās viņas tuvumā, lai palīdzētu palikt nomodā. Radīt pasauli no jauna bija grūts darbs.
Nākamajā rītā Lāču bariņš devās tālāk gar upi, un vakarā viņi sasniedza Asisfutuniku, kas bija pēdējais Dzērvju ciems. Sajā ciemā Dzērvju puisim bija radi. Vakarā viņš izstāstīja saviem ceļabiedriem stāstu par divām meitenēm, kuras devās uz Mirušo zemi, lai apciemotu savus mīļotos.
Sensenos laikos Katimanā dzīvoja divi ļoti labi kramu nesēji. Abiem Mahinīvā bija pa mīļotai. Bet tad abi puiši saslima un nomira. Viņu meitenes ļoti skuma.
Pie meiteņu mājas vārga kāda ļoti veca sieviete. Kad viņai galīgi nebija spēka, meitenes viņu pārvietoja uz nestuvēm. Reiz večiņa pēkšņi ieteicās:
— Iznesiet mani ārā!
Meitenes to izdarīja, un tad večiņa teica:
— Paskatieties tur tālumā. Uz kalna kores dejo dejotāji. Viņi dejo Baltās briežādas deju. — Tad no nestuvēm, kur gulēja sieviete, pacēlās migla, migla pārlidoja pāri upei un pacēlās virs kalna. Večiņa bija bijusi par pasaules radītāju veselas desmit reizes.
Agrā rīta stundā meitenes mēdza iet pēc malkas. Viņas uzkāpa kalnā. Tur auga viņu mīļoto piemiņas koki, kuriem bija apcirpti visi zari, izņemot divus, kas pletās uz austrumiem un rietumiem. Meitenes bieži apmeklēja šo vietu, skatījās apcirptajos kokos un raudāja.
Beidzot pienāca vasara. Kādā rītā viņas atkal ieradās pie apcirptajiem kokiem. Pēkšņi kāds viņas uzrunāja. Tas bija Putns, noslēpumainais Putns, kurš dzīvoja kopā ar savu sievu Cukurkukuļa kalna virsotnē. Katru gadu viņš aizvadīja savus mazuļus uz Mirušo zemi, kur tos atstāja.
— Hei! Vai jūs atkal sērojat pēc saviem mīļotajiem? — viņš vaicāja.
— Jā, jā!
— Es varētu jūs aizvest uz turieni. Es esmu vienīgais, kas ceļo uz to vietu, kur viņi tagad atrodas.
— Aizved! Aizved! — meitenes priecīgi iesaucās.
— Bet saprotiet vienu — jūs varēsiet uz viņiem tikai paskatīties. Viņi nekad neatgriezīsies pie dzīvajiem. Gluži vienkārši man ir žēl, ka jūs te birdināt asaras, — teica Putns un pēc tam piebilda: : — Pēc desmit dienām agri no rīta esiet pie Akmens kalna! Es tajā dienā vedīšu uz Mirušo zemi savus bērnus un tad jūs varēsiet mums piebiedroties.
Meitenes atgriezās mājās un sāka skaitīt dienas. Desmitās dienas rītā, kamēr vēl valdīja tumsa, meitenes dzirdēja Putna bērnus saucam, un viņas posās ceļā. Nonākušas pie Akmens kalna, viņas apsēdās. Nebija ilgi jāgaida. Debesīs atskanēja Putna bērnu klaigas; viņi riņķoja virs meiteņu galvām.
— Sekojiet mums pa zemi! — Putna bērni sauca.
Meitenes uzkāpa kalnā. No virsotnes viņām pavērās
plašs skats uz tālēm, un izrādījās, ka Akmens kalna virsotne pāriet līdzenumā, pa kuru viņas tagad steidzās, lai tiktu līdzi lidojošajiem putniem.
Meitenes bija nostaigājušas prāvu gabalu, un tad viņas sāka kāpt lejup.
— Esam gandrīz klāt! — sauca Putna bērni no gaisa. Visapkārt auga plūškoki. Viņas nokāpa lejā pie upes, kur atradās māja. Mājas jumts izskatījās pelēks, tik daudz putnu bija satupušies uz tā.
Neviens neskatījās uz meitenēm. Viņas stāvēja pie mājas dzegām, un Putna bērni, kas bija lidojuši viņām līdzi, nolaidās uz jumta.
— Palieciet tepat. Neejiet nekur, neesiet ziņkārīgas, — teica Putns.
Bet meitenes skatījās. Visapkārt tika spēlētas visdažādākās azartspēles. Kad diena krēslojās, ļaudis iekūra milzīgu ugunskuru, un laukums ap ugunskuru tika noslaucīts tīrs.
Tad Putns stāstīja meitenēm:
— Vienīgi šeit jūs varēsiet redzēt savus mīļotos. Viņi dejos Baltās briežādas deju. Ejiet un nostājieties rindas abos galos. Jūsu mīļotie atnesīs kramus.
Meitenes aizgāja un nostājās rindas abos galos. Sākās Baltās briežādas deja. Un pēkšņi meitenes redzēja, ka viņām līdzās sēž viņu mīļotie. Puiši piecēlās kājās, rokās viņi turēja kramus.
«Es gribu tev pieskarties,» domāja viena no meitenēm un izstiepa rokas. Rokas satvēra tukšu gaisu, lai gan mīļoto viņa redzēja savā acu priekšā. Deja tuvojās beigām. Kramu nesēji vēl aizvien stāvēja rindas galos. — Kāpēc jūs nerunājat ar mums? — vaicāja meitene. — Mēs esam mērojušas tik tālu ceļu! Mēs gribējām jūs redzēt, mēs ilgojamies pēc jums!
— Tagad nav tas brīdis, — viņš atbildēja. — Rītdien, rītdien varēšu ar tevi parunāt.
Kad deja beidzās, meitenes atgriezās tai vietā, kur bija stāvējušas sākumā, un apsēdās. Pamazām kļuva gaišāks. Viņas juta izsalkumu, bet neviens nenāca viņām klāt. Uzlēca saule. Un tad meitenes redzēja,
ka bija sēdējušas pie mājas, un turpat netālu sēdēja veca sieviete. Veča viņas uzrunāja:
— Vai jūs esat tās dzīvās, tās ar kauliem, par kurām visi runā?
— Laikam gan, — meitenes atteica.
— No kurienes jūs esat?
— No Katiminas.
— Vai zināt — es arī esmu no Katiminas. Es desmit reižu biju pasaules radītāja. Tad pār Akmens kalnu es aizpeldēju kā migla, — večiņa teica.
Meitenes savukārt izstāstīja, kā Putns bija pavadījis viņas līdz šejienei.
— Kāpēc jūs esat ieradušās?
— Tie kramu nesēji bija mūsu mīļotie. Mēs gribējām ar viņiem parunāties.
— Nekas jums laikam neizdosies, — nopūtās sieviete. — Zēl, ka jūs tādu traku gabalu esat mērojušas veltīgi. Jūs drīkstat uzturēties te tikai divas naktis. Pārējiem jūsu klātbūtne nepatīk — jums ir kauli.
Večiņa vēl iztaujāja meitenes par Katiminu un tad apsolījās viņām sataisīt saini, ko paņemt līdzi. Visapkārt gāja vaļā azartspēles, bet meitenes turējās pie mājas vecās sievietes tuvumā. Kad iestājās tumsa, atkal tika sakurts milzīgs ugunskurs. Laukums ap ugunskuru tika noslaucīts tīrs.
— Ejiet un nostājieties rindas abos galos. Turp jūsu mīļotie nesīs kramus, — Putns atkal teica.
Kad deja tuvojās beigām, viens no mīļotajiem ierunājās:
— Kur jūs esat apmetušās?
— Pie večiņas zem mājas dzegām.
— Mēs aiziesim pie jums, kad būsim brīvi.
Meitenes devās atpakaļ uz māju, un drīz pēc dejas
puiši atnāca pie viņām.
— Zēl, ka jūs esat mērojušas tādu garu ceļu veltīgi. Jūs pat nedrīkstat mums pieskarties! Jums ir kauli!
Meitenes pastāstīja par apcirptajiem kokiem, pie kuriem viņas sēroja.
— To nu gan jums nevajag darīt, mēs tur nekad vairs neatgriezīsimies, mums nav kaulu. Taču mums ir jūsu žēl. Nekavējieties ilgāk šai vietā, jums ir kauli. Un neēdiet neko, pat ja jums kaut ko piedāvā. Nesērojiet, — viņi atvadoties piebilda, — mēs te esam kramu nesēji.
Nākamajā rītā Putns pavēlēja meitenēm posties ceļā. Vecā sieviete iedeva viņām sainīti un teica:
— Glabājiet šo sainīti, nepazaudējiet. Tur iekšā ir zāles, ar kurām, ierīvējot mirstošam cilvēkam lūpas, jūs dāvināsiet viņam dzīvību. Tik ilgi, kamēr jums būs šīs zāles, neviens nemirs.
Meitenes pateicās, atvadījās un devās ceļā. Putns lidoja viņām virs galvas, viņš bija atstājis savus bērnus Mirušo zemē. Viņi gāja atpakaļ pa to pašu ceļu, pa kuru bija nākuši šurp, debesīs riņķoja Putns. Garais ceļš pāri līdzenumam izbeidzās Akmens kalna virsotnē.
— Esam gandrīz mājās! — meitenes līksmoja un tad skriešus metās lejā pa stāvo nogāzi, un atgriezās Katiminā.
Ļaudis, kuri bija turējuši meitenes par mirušām un lējuši daudz asaru, bija bezgala pārsteigti, ieraudzīdami viņas savā vidū. Putns aizlidoja uz savu mājokli Cukurkukuļa kalna virsotnē.
Neilgi pēc tam ciemā kāds nomira. Meitenes atdzīvināja mirušo ar večiņas dāvinātajām zālēm. Pamazām sakuploja ļaužu skaits. Tikai pēc daudziem gadiem brīnumzāles izsīka, un beidzot kāds arī nomira.
Putns vēl ir dzīvs un joprojām ik gadu ved savus bērnus uz Mirušo zemi, kurp dodas visas dvēseles. Ik pa laikam kāds cilvēks nogalina vienu no abiem Putniem, bet pēc divām dienām tā vietā uzrodas jauns Putns. So Putnu spalvas izmanto pret dažādām slimībām, un tās tiek nēsātas kā talismans pret sērgām.
No rīta viņi atkal devās ceļā. Upe bija pavisam izsīkusi. Saplaka mežiem noklātās, stāvās kalnu grēdas. Antilopju ļaudis, kuriem nepatika šaurās ielejas, kļuva možāki.
— Nu var atkal elpot! — viņi priecājās. Tālumā pavīdēja Sastas kalns. Tas, izslējies pāri apkārtējiem kalniem, bija aizgrābjoši skaists. Pašā virsotnē staroja sniegs.
— Tagad jāpārbauda, kā mums ir ar apaviem, — teica Pelēkais. — Mēs pavadīsim vairākas dienas akmeņainā zemē. Iešana būs smaga, to pat labi apavi diez vai izturēs. Mums jāapiet apkārt Sastas kalnam un jāvirzās uz ziemeļiem. Sajā nostūrī neviens nedzīvo. Viss apgabals līdz Vilku zemei ir tukšs un neapdzīvots. Turēsimies kopā un neizklīdīsim. Mūs var pārsteigt sirojoši Mežakaķi.
Viņiem bija tāda sajūta, it kā viņi ietu pa pasaules visaugstāko vietu. Līdzenā zeme bija apaugusi ar milzu priedēm. Tas bija kluss, sauss, vientuļš apvidus, gaiss — dzidrs un retināts. Pamazām zemes virsma kļuva raupjāka — to sedza aizvēsturisku vulkānu sacietējušie lavas bluķi, melni, spīdīgi akmeņi, neviena koka, ne krūma, tikai melna, gluda akmens virsma. Šķērsojuši šo nostūri, viņi devās tālāk pāri laukiem, kuros auga salvijas krūmi. Visapkārt virmoja asā sal- vijas smarža. Pēc ilga gājiena viņi sasniedza lielu ezeru, krastos šalca niedres. Tā bija dīvaina vieta — ezera tuvumā nebija neviena meža. Ūdens bija duļķains.
Sī bija plašo apvāršņu zeme. Gaiss bija tik dzidrs, ka tālie kalni šķita pavisam tuvu. Kādu laiku vērojušas šos tālēs vilinošos kalnus, Antilopes pēkšņi iesaucās:
— Hei, tur taču mūsu mājas! Tur, uz austrumiem, aiz tiem kalniem!
Antilopes atvadījās no Lāčiem pie Kuosaletas ciema; tās steidzās tālāk pāri kalniem uz savām mājām. Lāči turpināja ceļu gar upi, kuru Vilki dēvēja par Adzummu. To pat lāgā nevarēja saukt par upi, tik gausi un smagi tā vilkās pāri salvijas laukiem.
Antilopju cilvēki gāja visu dienu un vakarā sasniedza vēl vienu no Vilku ciematiem, kuru sauca par Dal- mūmu. Turpat atradās karstais avots un liela ziemas māja. Izdzirdējis vārdu «Dalmūma», lapsēns paraustīja Koijotu, veco vīru, aiz rokas un teica:
— Vai tas nav tas pats vārds, kas tajā šamaņa dziesmā?
Pie avota Dalmūmā Es roku rāceņus. Vakaru Dalmūmā Es izroku puvekļus.
— Jā, jā, pareizi gan. Dziesma skan apmērām šādi:
dal mūū mā, hi li mu dai mi… Tā ir šamaņa dziesma. Laba dziesma, pilna ar spēku.
— Vecotēv, iemāci man šamaņa dziesmas, — lūdzās Lapsēns. — Zāļu dziesmas, spēka dziesmas! Es gribu spēku!
— Es esmu vecs kraķis, ko gan es varu tev iemācīt.. .
— Nerunā tā! Ja tu ļoti gribētu, tu varētu man iemācīt kādu dziesmu. Tu zini visu!
— Labi, labi, — Koijots nokrekšķinājās. — Bet tu esi MAZIŅŠ PUISĪTIS. Tu neko nesapratīsi . . .
Lapsēns apsēdās uz celma un saspringa uzmanībā.
Sīs dziesmas, ko Koijots, vecais vīrs, nodziedāja, ir šamaņa dziesmas:
Mežakaķi, vientuļniek,
Par tevi stāstījis vēl neesmu,
Par tavu skarbumu biezokņu brikšņos.
Riet saule, Mežakaķi, rietumu jūrā.
Tu, Čūska, man nekad neatbildēji. Kurp devies tu? 0, Čūska, man atbildi nedevusi, Vakarā, kad tevi nositu.
Kanjona otrā pusē, Koijot, Kanjona otrā pusē, Koijot, Ko tu tur dari? Kad tevi saukšu, tad nāc!
Rudens muša, pa roku rāpojošā, Rudens muša, glābiņu meklējošā, Vai tad tu nezini, Ka es tevi nospiedīšu?
Čūska, kas gozējies saulē uz akmens, Lien savā alā! Un pavēli lietum, lai līst; Sirds mana vēderā izkalst.
Krauklīt, kas sausajā kokā, Aizlido pie saules mātes — Pie Vecā zirnekļa debesīs — Un saki saulei, ka sirds mana Pamazām sasalst aiz ribām.
Es esmu Pisvisna. Es esmu Vanags. Es esmu Vanags, es raudu. Netieku vaļā no rūgtuma. Mūžam es atminos.
Es esmu Sisenis, es nekad nemirstu! Es esmu simts, saulē spīguļojošs. Es esmu grabulis dejai. Es esmu karadziesma.
Liela muša, saodusi mani, Pielidoja man, piesaulē pūstošam. Ej prom, Lielā muša, ej prom! Netraucē mani, Lielā muša. Es sapņoju.
Čaklā bite, kas lido uz pilno stropu, Tu neesi totēms šamanim, kurš meklē spēku! Es meklēju Siseni zālē, Siseni piesaulē trīsinošu.
Spāre man atnesa Ziņas no mājām. Pēcpusdienā guļu Un skatos uz kalniem.
Lapsa, naktī glūnošā, Es redzu tavas acis. Ej, pasaki mēnesim briestošajam, Ka prāts mans ir tumšs.
Es esmu Pisvisna, Vanags. Es esmu es pats. Man likās, ka esmu es pats, Bet es esmu tikai galva. Galva, kas tuksnesī raud.
Slieka, tu neesi šamaņa totēms! Es meklēju Kūniņu vīru, Kas slēpjas mājoklī savā Un skaita spēku.
Bruņurupuču sieva, Ko rāpo
Un cilā savu galvu? Tavas acis ir aklas. Uz ko gan tu skaties?
Zaļās acis, neizdibināmās, Tu biji māte man, Čūska. Kāpēc tad iedzēli man, Kad kavējos papardēs?
Koijot, mans spēks, nāc! Es saucu tevi caur vēju, Caur viesuļa šaltīm, Es, jauneklis, saucu tevi. Atbildi tam, kas man sirdi.
Man nav loka. Man nav bultu.
Bultu makstī es nesu savu galvu.
Man nav mokāsīnu, Maniem gurniem nav saites. Es stāvu bez galvas kalnā Un raudu pēc spēka.
Tu pameti mani! Es raudu. Smiltis ir karstas zem manām kājām, Saule žilbina acis. Kur esi, mans spēks?
Vecotēv,
Kas tur smiltīs līdz pusei bedīts, Un cauri tam vējš velk dīvainu dziesmu. Tie Koijota kauli, mans bērns, Kas sauc, smejas, sauc, raud.
Nabaga Koijots! Iespraudīsim puķi
Viņa ribu starpā. Palieciet sveiki, Koijota kauli!
Raudādama uz takas, Cilāju šūpuļgrozu.
— Hei, sieviete, tu nometi savu nastu!
— Nē, es to bedīju kokā.
Sēžu pie durvīm, Darinu mokasīnus, Domu nav. Saule jau pusceļā Pret klajuma malu
Es runājos ar ezeru. Es runājos ar visu, kas ezerr». Es neesmu cilvēks.
Mans vīrs ir vilkacis, Un mans mīļākais neatnāca šovakar. Es esmu galva, kas ripo no kalna. Es esmu galva, kas sauc šurp spēku. Es skrienu lejup no kalna, Es nāku no ezera. Mans spēks ir aurojošs vējš.
Es pazaudēju ceļā jo; 0, Čūska saulē! Tu būsi mans gurnu apsējs. Cūskulēn piesaulē.
Es kāpju kalnā. Meklēju krātera ezeru. Nesekojiet, es esmu nelaimīgs. Man sūrums jāizdzied ezeram. Vienatnē.
Pie tumšas lamas saulrieta Gaida Puma.
Ēnas ceļas, tvarstot nakti, Bet es negriezīšos atpakaļ.
Turpat pie Dalmūmas Lāči gandrīz pieredzēja karu starp Vilkiem un Mežakaķiem. Mežakaķi, pēc skaita apmēram divdesmit, bija ieradušies, lai pieprasītu izdot viņiem sievieti, kuru Vilki kādā sirojumā esot nolaupījuši. Sie Mežakaķi bija kareivji, bet viņu pulkā atradās arī dažas jaunas sievietes, un viņi izskatījās nokaitināti un nikni. Kurā katrā brīdī varēja iet vaļā kautiņš.
Pelēkais, kurš labi pazina ziemeļu novada paražas, ieteica, lai Lāči pārceļas kādu gabalu tālāk no ciemata; tad visiem būtu skaidrs, ka viņi ir miermīlīgi un neitrāli svešinieki. Antilope, kura bija sanervozējusies, gribēja turpināt ceļu gar upi, taču Pelēkais un Lācis stingri iebilda.
— Tad jau viņi noturēs mūs par zaķapastalām! — Lācis norūca.
Bērni neparko nebija dabūjami prom no vietas, kur varēja notikt kautiņš. Koijots, vecais vīrs, klusēja, viņš visu uztvēra mierīgi, jo savā mūžā bija daudz ko pieredzējis.
— Neviens mums nesiesies klāt, ja vien paliksim neitrāli, — teica Pelēkais. — Visi jau tagad zina, ka mēs esam miermīlīgi ļaudis. Pie tam, svaine, mēs esam spējīgi sevi aizstāvēt. Mums ir gan šķēpi, gan bultas, un es esmu pārliecināts, ka bērni prot aizstāvēties tāpat kā pieaugušie. Sai ceļojumā viņi ir auguši kā zirgi. Es esmu redzējis šādus kautiņus, kad dzīvoju starp šiem cilvēkiem. Divi vai trīs cilvēki saņems vieglus ievainojumus, bet tuvcīņa nenotiks . . . Mežakaķus atlaidīs mājā par samaksu. Protams, var arī notikt kāds nāves gadījums un tad var izcelties karš — kaut gan karošana vienmēr tiek atlikta līdz pavasarim. Ziema pārāk tuvu. Ja mēs tagad laistos lapās, tas atstātu ļoti nelāgu iespaidu. Man, piemēram, būtu kauns atkal rādīties šiem cilvēkiem acīs. Bet jūs, bērni, palieciet šodien tepat, neskrieniet pie ciema bērniem.
Nākamajā dienā viņi varēja noskatīties cīniņu. Mežakaķi bija apbruņojušies ar lokiem un bultām un tērpušies biezās aļņādas bruņās, kas atgādināja cilindru. Sis cilindrs nosedza galvu un visu rumpi, vienīgi rokām un sejai bija izgriezts atvērums. Mežakaķi nostājās rindā un sāka dziedāt karadziesmu.
Turpat bija arī dažas jaunas sievietes, kas stāvēja katra aiz sava vīra, turēdamās viņam pie vidukļa.
No ciema tuvojās Vilki, arī viņi bija tērpti bruņās. Viņi nostājās iepretī Mežakaķiem, arī viņu starpā bija sievietes. Sāka šķilties nepatīkami apvainojumi, kuriem sekoja bultas. Vairums bultu iedūrās smiltīs, bet dažas salūza, triecoties pret kareivju spēcīgajām bruņām. Abas puses no spindzošajām bultām prata brīnum veikli izvairīties.
Bultas kareivjiem glabājās mugursomās. Tiem, kuriem aiz muguras stāvēja sievas, klājās labak sievas pasniedza viņiem bultas un salasīja zeme nokritušās . . . Pieliekties stīvajā ādas cilindrā bija pagrūti . . .
Laiku pa laikam kāds no jaunekļiem, kurš gribēja palielīties ar savu veiklumu, nometa bruņas un nostājās rindas priekšā, kur spindzēja bultas. Viens no Vilkiem bija īpaši izmanīgs. Te viņš paliecās mazliet pa kreisi, te pa labi, pacēla vienu vai otru kāju — un bulta aizšāvās garām. Ienaidnieki izrādījās jautri un labsirdīgi un tikai pa vienam tēmēja uz pārgalvīgo Vilku. Tās drīzāk bija šaušanas sacensības vai izrāde, nevis karš. īstā karā viņi apšaudītu cits citu, noslēpušies aiz kokiem un krūmiem.
Cīņa turpinājās pāris stundu, abām pusēm bija daži viegli savainoti cilvēki — ar brūcēm rokās vai ciskās un izsistiem zobiem. Tad abas puses atkāpās un devās katra uz savu pusi. Vēlāk pēcpusdienā kāds vecs Meža- kaķis ieradās Lāču nometnē, un drīz pēc tam parādījās Vilku virsaitis. Bija skaidrs, ka abas puses vēlas mieru, bet, iekams to noslēdza, pēc paraduma bija jānotiek strīdam. Vilku virsaitis paskaidroja, ka nolaupītajai sievietei ir vīrietis, pie kura viņa grib palikt. Viņš teicās atsaukt sievieti, lai viņa pati izvēlētos, vai aiziet vai arī palikt pie Vilkiem.
Tik tiešām meitene nevēlējās atgriezties pie Mežakaķiem. Viņa stāstīja, ka viņas vīrietis esot labs mednieks un ka viņi viens otram patīkot. Meitene bija radiniece vienam no Mežakaķu kareivjiem, un tagad ieradās arī šis kareivis. Viņš atnāca kopā ar vairākiem kareivjiem, un viņi visi atdeva savus ieročus Pelēkajam lācim. Pēc tam atskrēja vairāki Vilki, arī tie atdeva savus ieročus Lācim. Mežakaķi nosēdās blakus Pelēkajam, bet Vilki — Lācim. Tad sākās kaulēšanās.
Beidzot viņi norunāja apmainīties dāvanām, jo abās ciltīs bija pieņemts, ka vīrietis vai viņa radi pērk sievieti un sieviete vai viņas radi savukārt pērk vīrieti. Vilku vīrietis bija jau noskatījis vecā Mežakaķa akmens pīpi no zila akmens, kāds nebija atrodams Vilku zemē. Vecais vīrs negribēja šķirties no pīpes, bet pārējie Mežakaķi viņu pierunāja. Vilkam nebija nekā, ko dot pretī. Antilope viņu paglāba — viņa izvilka no somas grozu ar Irbes rakstu, ko nesen bija beigusi pīt. Visi apkārtsēdošie apbrīnoja grozu — tik smalku pinumu viņi savā zemē nebija redzējuši.
Atvadoties Mežakaķi teica Lāčiem:
— Atnāciet vēl kādu reizi ciemos un iemāciet mūsu ļaudīm, kā pinami tādi grozi!
Nākamajā rītā jaunais Vilks, kas šaušanas sacensībās bija bijis visveiklākais un izveicīgākais, ieradās Lāča nometnē. Viņš bija enerģisks, vienkāršs puisis, kuru interesēja itin viss. Viņš uzdeva dažādus jautājumus par cilvēkiem, kas dzīvoja dienvidos, un tad nopūtās:
— Kā man gribas redzēt svešas zemes!
Vilka vārds bija Suasaktsīmitsimmū, kas nozīmēja «Es sapņoju par vilku», bet visi sauca viņu īsi — par Tsimmū.
Bērniem patika Tsimmū. Lapsēns un Tsimmū tūlīt sastrīdējās par to, kas bijuši pirmie pasaules iedzīvotāji un kā pasaule tikusi radīta. Pēdējā tēma bieži nodarbināja Lapsēna prātu. Vālodze apbrīnoja Tsimmū drošsirdību:
— Vai tev nemaz nebija bail stāvēt pašā priekšā bez bruņām?
Tsimmū pasmējās: — Zini, ja es baidītos, tad man ātri pienāktu gals. Jāiziet priekšā vēsu prātu. Ja tev ir bail, tad nevar būt ne runas par vēsu prātu. Visvairāk jāuzmanās no tām bultām, kuras lido acu augstumā. Tās, kuras lido tieši uz tavu galvu un izskatās kā melns punktiņš, ir pašas bīstamākās. Ja nepietupsies, tās ieskries acīs.
Kad Lāču bars kravāja somas un gatavojās ceļam, Tsimmū izskatījās gaužām skumjš. — Vai, kā man gribētos doties jums līdzi! — viņš vairākas reizes izdvesa.
— Nu, tad tev ir radusies iespēja, — teica Lācis,
— Nāc mums līdzi. Tu labi pazīsti šo rajonu, pa kuru tek upe. Tu mums palīdzēsi atrast mūsu taku. Tu varētu pārlaist ziemu pie mums. Ziemas pie mums ir siltas.
— Tas būtu ļoti jauki, — teica jaunais Vilks.
— Esmu vienmēr gribējis ceļot, bet baidījos iet līdzi svešiem cilvēkiem, nezinādams neko par viņu dzīvesveidu. Viņi varētu mani nogalināt!
— Mēs esam miermīlīgi ļaudis. Mēs nekarojam ar svešām ciltīm.
— Es jau nebaidos no KAROTĀJIEM, bet kādi ir jūsu dakteri?
— Ko tu īsti gribi zināt? — Lācis jautāja. — Tev taču nav jābaidās no mūsu dakteriem!
— Nē?! Pie mums ir citādi. Es uzskatu, ka dakteri nedrīkst izmantot savu spēku, lai cilvēkus padarītu slimus, taču ir dakteri, kuri tā rīkojas. Kādreiz vaina ir daktera dabā — viņš var būt ļauns un nenovīdīgs. Citreiz, ja kāds saslimst, slimnieka radi var iedomāties, ka slimības cēlonis esi tu . . . Tad viņi izsauc dakteri — savu radinieku, un šis dakteris nobur tevi, uzsūtot tev slimību. Tāpēc es negribēju iet līdzi svešiem cilvēkiem; gluži nejauši var iznākt tā, ka es aiz nezināšanas pārkāpju kādu viņu paražu vai likumu, — un tad viņi izsauks dakteri. Un man nebūs ne mazākās jausmas par to, kas mani sagaida.
Lācis smējās par Tsimmū: — Nē, mēs tādi neesam. Mūsu dakteri ir pavisam citādi, vai ne, vecotēv Koijot?
— Kā lai es zinu?! Es taču neesmu dakteris! — Koijots atcirta.
— Atkal!!! Vai tev patiešām liekas, ka mēs neko nezinām? Mēs visi zinām, ka tu esi viens no pasaules labākajiem dakteriem!
Pēc kāda brīža Koijots ierunājās:
— Reiz dienvidos bija tāpat kā te, ziemeļos. Bet tas bija sensenos laikos. Tad viss mainījās — apstākļi, cilvēki; mainījās arī dakteri.
— Kaut ko no tā vēl var sastapt mūsu zemē un cilvēkos. Kas tad ir ārsts, ko mēs dēvējam par madū? — teica Antilope.
Koijots, vecais vīrs, sāka smieties, bet Lācis šķita mazliet satraukts. — Tu pārāk daudz pļāpā, jo tu pārāk daudz zini … Tu esi slepenās biedrības biedre. Un man nepatīk slepenā biedrība!
Pelēkais tikai klausījās un neko neteica.
— Zināt, es laikam riskēšu. Jūs mani iekārdinājāt! — teica Vilks.
Antilope pasmaidīja. — Tik veiklam puisim kā tev nav ko bīties!
Lāči atstāja Dalmūmas ciemu un gāja gar upes krastu rietumu virzienā. Viņi priecājās par Vilka Tsimmū klātbūtni, kurš derēja par pavadoni. Upe pamazām izsīka strautā, kas vietām grauzās cauri šaurām aizām. Zemes virsma mainījās. Izzuda salvij- krūmu lauki un tuksneši, sākās meži. Jaunais Vilks viņus izveda pa īsāko ceļu; viņi ietaupīja vairāku dienu gājienu un nonāca atkal līdz tam pašam strautam — tikai tālāk uz rietumiem.
Vienā vakarā, kad visi bija sasēdušies ap ugunskuru, Lapsēns atgādināja Vilkam, ka tas bija solījis pastāstīt par pasaules radīšanu.
— Labi, — teica Tsimmū. — Es jums izstāstīšu vienu no radīšanas stāstiem. Ir vairākas versijas. Sis būs garš stāsts, es jūs brīdinu. Stāstīšu, kamēr visiem neuznāks miegs.
. . . Nebija pasaules,, nebija zemes. Visapkārt tikai migla, ūdensputas un mākoņi. Nebija saules, kura radītu ēnu. Vienīgais dzīvais cilvēks bija Kūniņu vīrs. Viņš, iegrimis domās un sapņos, peldēja gaisā veselu mūžību.
Vienu dienu Kūniņu vīrs tālumā pamanīja baltu putu gabalu, kuru vējš dzenāja šurpu turpu. Visu vasaru viņš vēroja šo balto plankumu, kas reizēm piepeldēja tuvāk un tad, vēja dzīts, atkal nozuda tālē.
Kūniņu vīrs centās ar domu spēku atsaukt putu gabalu atpakaļ. Vienreiz, otrreiz, trešoreiz — neskaitāmas reizes viņš pavēlēja putām atgriezties, bet tās kā nenāca, tā nenāca. Tad Kūniņu vīrs ņēmās lēkāt, dejot un dziedāt. Brītiņu atpūties, viņš atkal lēkāja, dejoja un dziedāja. Tas turpinājās ilgu laiku. Veselu mūžību. Desmitreiz desmitreiz desmitreiz desmit gadu.
Tad vienā jaukā dienā baltais putu gabals piepeldēja tik tuvu, ka Kūniņu vīrs ar varenu lēcienu uz tā uzlēca. Viņš peldēja uz šī mākonīša vēl vienu mūžību. Un tad vienā jaukā dienā viņš ievēroja, ka viņam ir radušās rokas un kājas . . . Putu gabals bija pamazām izžuvis un piekaltis pie viņa neredzamajiem locekļiem, kurus viņš agrāk nebija pamanījis. Un tad viņš redzēja, ka visu viņa ķermeni klāja sauso putu garoza, kura pamazām lobījās nost. Kūniņu vīrs domāja: «Aizvēršu acis, nez kas tad notiks?» Viņš aizvēra acis un, kad atkal tās atvēra, redzēja, ka garoza ir kļuvusi par zemi.
Garoza pamazām nolobījās un nokrita turpat pie viņa kājām, un tagad viņš stāvēja uz tās kā uz maza zemes laukumiņa, kurš peldēja miglas un putu pasaulē. Garoza salīgojās uz vienu pusi, tad — uz otru, nodrebēja un nosēdās. Tā bija trīsstūraina sala. Viens stūris vērsās pret saulrietu, otrs pret saullēktu, un trešo stūri apņēma silts dienvidu vējš.
Kūniņu vīrs padziedāja, palēkāja un tad aizvēra acis. Kad viņš atkal tās atvēra, trīsstūrainā sala bija kļuvusi lielāka. Viņš pats stāvēja salas vidū un tikko varēja saskatīt salas malas.
Kūniņu vīrs devās sirojumā un atrada zēnu. Tas bija Anikadels. Kūniņu vīrs vaicāja puikam, kas viņš tāds esot, bet zēns neatbildēja. Zēns bija pavisam mazs — tieviņš, sīciņš. Kūniņu vīrs viņu pacēla un ielika sev azotē.
Un tad viņš devās tālāk. Viņš sastapa vēl vienu zēnu. Tas atkal bija Anikadels. Viņš bija izsprucis no Kūniņa vīra siltās azotes un, Kūniņu vīram nemanot, paskrējis gabaliņu uz priekšu. Kas viņš tāds esot, Kūniņu vīrs jautāja zēnam, bet Anikadels neatbildēja. Kūniņu vīrs viņu pacēla, ielika azotē un turpināja savu ceļu.
— Hmm . . . Tagad mēs esam trīs, — viņš nomurmināja. Viņš sasniedza rietumu stūri un tad pagriezies devās dienvidu vēja virzienā. Viņš atkal ierau- dzija zēnu. Tas bija tas pats, bet Kūniņu vīrs to nezināja un jautāja:
— Vai tu proti runāt?
— Jā, — atbildēja Anikadels.
— Nu, tad pastāsti man kaut ko.
Puika stāstīja:
— Tu atradi mani pasaules vidu un ieliki sev azotē. Tad, pagājis uz priekšu, tu vēlreiz atradi mani un ieliki sev azotē. Un tagad tu sastopi mani trešo reizi, un es atkal tev šķietu svešs. Es piederu gaisam. Es esmu tas, kurš galvā rada domas. Tev liekas, ka tu esi radījis pasauli, taču es biju tavs iedvesmotājs.
Kūniņu vīrs aiz pārsteigumā gandrīz pakrita . . .
Nākamās dienas vakarā jauneklis Tsimmū turpināja stāstīt par Kuniņu vīru un to, kā viņš ir radījis pasauli . . .
— Tev jāatrod trīs cilvēki, — Anikadels teica Kūniņu vīram. — Kad būsi atradis, atsūti viņus uz pasaules centru.
Un Kūniņu vīrs čāpoja tālāk. Vienā pasaules stūrī viņš atrada Ālijumu; tā bija sieviete — Varžu sieviete, un Kūniņu vīrs pavēlēja viņai doties uz pasaules centru. Citā stūrī viņš atrada Sudrablapsu vārdā Kuana. Pēdējā stūrī Kūniņu vīrs atrada Koijotu Dzīmulu.
— Uz kurieni tu slāj? — viņš vaicāja Koijotam.
— Nezinu . . . Tāpat ceļoju, klejoju. Kaut kas mani satrauc, dzen uz priekšu.. Es domāju, ka satikšu kādu.
— Zini, ej vien tālāk — līdz pasaules centram un pagaidi mani tur.
Kūniņu vīrs aizgāja, un NEVIENS VIŅU VAIRS NETIKA REDZĒJIS. Bet Varžu sieviete, Sudrablapsa un Koijots satikās salas vidū. Pasaule vēl aizvien mazliet trīsēja un šūpojās, un tāpēc Sudrablapsa teica Koijotam:
— Nebūtu slikti, ja tu pasauli nostiprinātu. Tā trī- sēšana ir neciešama. Paņem nodrāz trīs stabus un iedzen katru vienā pasaules stūrī.
Koijots aizgāja. Taču, izņemot varavīksni, viņš neko citu neatrada. Viņš saskaldīja varavīksni un pagatavoja trīs stabus, kurus sadzina visos trīs stūros. Bet stabi ļodzījās, un Koijots aizgāja žēloties pie Sudrablapsas. Ar domu spēku Sudrablapsa uzbūra niedres un iedeva niedru kušķi Koijotam. Koijots mēģināja dzīt zemē niedres, bet tās lūza un plīsa.
Koijots atkal gāja žēloties pie Sudrablapsas. Sudrablapsa pasmīnēja un piemiedza vienu aci.
— Tu esi nejēga, Koijot. Tu neko neproti. Bet man liekas, ka pasaule norims pati un drīz vairs netrīsēs.
— Ko mēs tagad darīsim? — Koijots vaicāja.
— Ej un pameklē vēl kādu cilvēku.
— Ai, es nekur neiešu. Man gribas ēst un dzert.
— Izturēsi.
— Bet man gribas ēst. Mans vēders ir tukšs. Es jūtos vārgs.
— Vieglāk tiksi uz priekšu ar tukšu vēderu. Se tev niedres stiebrs, ja tev gribas ēst vai dzert, pasūkā to, — teica Sudrablapsa. Koijots pakošļaja stiebru un jutās krietni labāk. Viņš devās ceļā.
Ilgāku laiku viņš soļoja saulrieta virzienā un tad kaut kur priekšā aiz pakalna izdzirdēja balsis. Viņš apgāja apkārt pakalnam, bet tur neviena nebija. Tad atkal atskanēja balsis viņam aiz muguras. Viņš apskrēja ap pakalnu, bet nevienu neatrada. Un tad atkal — balsis otrpus pakalna. Koijots nesās uz turieni, cik vien ātri spēja, bet atkal tur neviena nebija. Īstenībā tie bija Lani — Mežazosu cilvēki, kurus Sudrablapsa bija sūtījis turp ar savu domu spēku, lai piemānītu Koijotu.
Koijots tā arī neatrada cilvēkus. Sudrablapsa to labi zināja, bet, kad Koijots atgriezās, Sudrablapsa teica:
— Vai tu kādu satiki?
— Jā! Es satiku cilvēkus, un viņi man prasīja, kas es tāds esmu. Es teicu, ka esmu dakteris, pie tam ļoti nešpetns, un ka es pielaboju pasauli, lai tā atkal būtu tāda kā agrāk.
— Kāda tad tā bija agrāk? — vaicāja Sudrablapsa.
— Nezinu, — atbildēja Koijots.
Sudrablapsa neteica neko. Viņš piemiedza aci un pasmīnēja.
Tsimmū nožāvājās. — Man nāk miegs. Pārējo izstāstīšu rītvakar.
Viņi atradās pakalnos. Iešana bija grūtāka nekā tais kalnos, pa kuru ielejām bija gājuši. Viņi turpināja iet gar to pašu upi, kas bija vedusi viņus cauri bieziem mežiem. Pēdējais Vilku ciems palika viņiem aiz muguras, un sākās līdzenums. Zeme bija iesarkana, rudens gāja uz otru pusi, bet laiks bija spiedīgi karsts. Ļaudis nometa savus briežādas apģērbus.
— Kam pieder šī zeme? — Tsimmū jautāja. Viņš nekad nebija bijis aiz pēdējā Vilku ciemata.
— Šī zeme nepieder nevienam, lai gan redzams, ka te ir laba medīšana, zvejošana un augsne ir auglīga.
vietu nevar salīdzināt ar tuksnesi starp Vilku un Mežakaķu zemēm. Te dzīvo vairākas ciltis, bet ļaudis ir mierīgi, viņi nemēdz kauties. Ja gadās salēkties, viņi salien savās mājās un gaida, kamēr karstās galvas atdziest.
— Kas par jauku dzīvi! — Tsimmū iesmējās. — Tā dzīvojot var ātri aptaukoties! Man apnicis trīcēt un baiļoties, ka tik atkal nav gaidāms kāds Mežakaķu sirojums!
— Vai tad Vilki nekad nesiro apkārt? — Vālodze jautāja.
— Kāpēc? Ko mēs iesāksim ar visiem tiem gūstekņiem? VIŅI pārdod savus gūstekņus ziemeļu ciltīm par vergiem. MĒS vergus neturam.
— Ko tad jūs darāt ar gūstekņiem?
— Izprecinām! Un tos, kurus neizprecinām, nogalinām, lai viņi nenogalinātu mūs. Tā nav mūsu vaina.
Pēc vakariņām Tsimmū turpināja stāstu par pasaules radīšanu.
— Ko mēs tagad darīsim? — pēc kāda laiciņa teica Koijots.
— Ej, paklejo, — atteica Sudrablapsa.
— Nē, es esmu noguris. Tu man liec pārāk smagi strādāt. Pie tam man vairs negribas iet vienam pašam. Cilvēki vienmēr ceļojuši divatā. Tā tas bija agrāk.
— Kad tad? — vaicāja Sudrablapsa.
— Nezinu, — teica Koijots.
Tad Varžu sieviete ierunājās: — Vai tev patiktu, ja es ietu tev līdzi?
— Nē-ē-ē, sieviete man nav vajadzīga. Man baigi gribas ēst.
Sudrablapsa apžēlojās un iedeva viņam niedres stiebru, ko pakošļāt, un tad Koijots devās ceļā. Šoreiz viņš gāja siltā vēja virzienā. Pēc kāda laika viņš satika cilvēku. Tā bija kāda Varžu sieviete, kuru bija sūtījis Sudrablapsa. Viņa bija nolēkusi Koijotam ceļā. Bet šī bija daudz jaunāka sieviete, un Koijots viņu nepazina. Viņš prasīja sievietei, kas viņa tāda, bet viņa neatbildēja. Koijots jautāja vēlreiz, tomēr atbildi nesaņēma. Beidzot Koijots sadusmojās. Viņš draudēja:
— Tu atbildi! Es esmu varens dakteris un ļoti dusmīgs. Ja tu neatbildēsi, noduršu tevi ar savu burvja nūjiņu! — Un viņš pavicināja niedres stiebru, kuru pa ceļam bija košļājis. Kad sieviete neatbildēja, Koijots viņu nodūra un gāja tālāk. — Tā tas tika darīts vecajos laikos, — viņš sevi uzslavēja.
Viņš gāja saullēkta virzienā. Un satika otru sievieti. Tā bija atkal tā pati Varde, bet Koijots viņu nepazina. Šoreiz sieviete uzrunāja viņu:
— Kāpēc tu ceļo? Uz kurieni dodies?
— Es esmu varens dakteris. Es esmu tas, kurš radījis pasauli, bet tā vēl nav īsti gatava, un es to pielaboju.
— Tu melo! — sieviete teica. — Tu neesi nekāds dakteris. Tu esi Koijots, pliks un nabags. Es tevi satiku pirms kāda laiciņa. Tev likās, ka tu mani esi nogalinājis. Tu neko nezini. Tu pat nezini, ka es esmu viena un tā pati sieviete!
Koijots saniknojās. Viņš mēģināja sievieti notvert, bet viņa uzlēca uz viesuļvētras mākoņa un aizjoņoja.
Tad Koijots atgriezās pasaules centrā.
— Nu, vai tu satiki kādu? — Sudrablapsa viņam jautāja.
— Jā, es satiku dažas jaunas meitenes un apprecēju viņas. Tagad pasaulē būs vairāk cilvēku. Nebūs tik vientulīgi.
Viņš nebija ievērojis Varžu sievieti, kad atnāca mājās; viņš nekad nebija piegriezis viņai īpašu vērību. Tagad Koijots viņu vēroja, un viņam likās, ka viņš Vardi pazīst. Taču pārliecināts Koijots nebija.
— Vai mēs esam kaut kur tikušies? — viņš jautāja Vardei.
— Vai mēs esam kaut kur tikušies? — viņa atjautāja.
— Nē, es tevi neesmu redzējis, — teica Koijots.
— Nē, es tevi neesmu redzējusi, — teica Varžu sieva.
Sudrablapsa, tikko valdīdama smieklus, klusēja.
Koijots sabozās. Viņam ienāca prātā, ka tie abi par viņu zobojas, un viņš norūca:
— Iešu pameklēt kaut ko ēdamu. Neviens man neko nepiedāvā. Tā niedre nav īpaši sātīga. Es taču esmu strādājis kā traks, lāpīdams pasauli!
Sudrablapsai kļuva Koijota žēl.
— Paklau, paej uz ziemeļiem, tur tu atradīsi kaut ko ēdamu. Paņem līdzi šo maisu. Es tev to noaudu, kamēr tu biji prom. Kad tu nonāksi pie klinšu sienas . . .
— Kā tu zini, ka tur ir klinšu siena, ja pats nekad tur neesi bijis?! — Koijots viņu pārtrauca.
— Labi, labi. Neej, neej. Es tikai gribēju tev palīdzēt. Man pašam ēst vēl negribas.
— Es vienkārši gribēju pārliecināties, vai tu pats saproti, ko runā, — teica Koijots. — Tas ir viss. Tagad pasaki man, kas man būs jādara, kad nokļūšu tur?
— Tu esi varens dakteris. Tu ar vārdiem spēj atsaukt maizi, ko mēs saucam par vahatu.
— Kas tā ir — maize?
— Kaut kas ēdams. Stāvi pie klints, atver savu maisu un sauc: «Vahat, NĀC!» Neēd neko turpat uz vietas, atnes visu šurp, jo gan šī sieviete, gan es būsim izsalkuši. Dalīsimies maizes kumosā. ATCERIES, tur maizi neēd!
— Ko tu simt reižu saki vienu un to pašu, — Koijots nikni atteica un aizčāpoja. Viņš nonāca pie klints, apsēdās un kādu laiciņu domāja: «Vai tik šis gājiens nav bīstams. Pirmo reizi mūžā dzirdu, ka ir tāda maize. Agrāk cilvēki maizi neēda.» Viņš padomāja vēl kādu laiciņu: «Ha! Kas tur bīstams? Es taču esmu varens dakteris, es esmu nešpetns, es nebaidos ne no kā!»
Koijots piecēlās un atvēra maisu. Viņš lūkojās augšup un nekādi nevarēja atcerēties vārdu, ko nosauca Sudrablapsa: «Kā viņš lika man sacīt? Ak tā, atceros gan. Nāc, maize, nāc, maize. . .»
— NĀC, MAIZE! — Koijots bļāva pilnā kaklā, turēdams atvērto maisu. Lejup vēlās akmeņu lavīna. Kāds liels akmens gandrīz sašķaidīja viņa pauri.
Koijots berzēdams pakausi kliboja atpakaļ uz pasaules centru. Sudrablapsa un Varžu sieviete bija aizgājuši. Koijots devās viņus meklēt.
Sudrablapsa un Varžu sieviete bija aizgājuši, lai Koijots viņus vairs netraucētu. Viņi atrada vietu, kur apmesties uz dzīvi. Vienā jaukā dienā viņi pamanīja pie apvāršņa mākoni. Mākonim bija dīvains veidols, un viņi prātoja, kas tas varētu būt. Veselu mūžību viņi vēroja mākoni, tad viņiem apnika, un viņi nolikās gulēt.
Kad viņi pamodās, mākonis bija nosedzis visu debesi. Un viņi izdzirdēja, ka mākonī kāds dzied. Tā bija jaunas sievietes balss, taču pašu sievieti viņi neredzēja.
Ā lū, ā lū, ā si, ā lū . . .
— Paklau, Lapsiņa, man likās, es sadzirdēju šādus vārdus: «Es esmu mākonis un sieviete, es esmu māte ūdenim,» — teica Varžu sieviete. — Līs! Tu liksi līt lietum! Tu esi atkal pastrādājis kādu joku!
Sudrablapsa smīnēja un neko neteica.
Drīz sāka līt. Sudrablapsa un Varžu sieviete ielīda alā gulēt. Kad viņi pamodās un iznāca ārā, lietus bija mitējies. Pār akmeņiem burzgulēja avots.
Pie avota sēdēja jauna sieviete.
— Vai tu esi tā, kura mākonī dziedāja? — viņi vaicāja.
— Ja, — sieviete atbildēja.
— Vai tu esi atnākusi, lai dzīvotu kopā ar mums?
— Nē, es esmu gaisa cilvēks. Es nevaru dzīvot kopā ar jums. Man jādodas atpakaļ uz to vietu, kurai piederu. Man palika jūs žēl. Jums slāpa, zemei slāpa. Tāpēc atsūtīja mani.
— Kas tevi sūtīja? — Sudrablapsa vaicāja.
— Tas pats, kas veido domas mūsu galvās, tas, kas rada vārdus. Bet nu man ir jāiet. Mans vārds ir Aluta, bet, kad ceļoju pa gaisu, tad mani sauc Lavīdza.
Viņa pacēlās spārnos un aizlidoja, un viņi saprata, ka tā ir Ērgļu sieviete.
Sudrablapsa un Varžu sieviete mitinājās turpat. Abi sprieda par to, kas gan būtu noticis ar Koijotu.
— Gan jau viņš kādā jaukā dienā negaidīti ieradīsies. Tad tu redzēsi! — viņi sacīja viens otram.
Tikmēr no zemes bija sākuši spraukties laukā visādi zaļi asniņi. Daži auga lielāki, un zaros parādījās ogas. Citi auga vēl lielāki un kļuva par kokiem, kuri glabāja
zīles un riekstus. Bet nepietika gaismas. Tad debess atkal apmācās un viņi izdzirda Mākoņa dziesmu.
Pēc tam lija, un vēlāk pie avota atkal sēdēja Ērgļu meitene.
— Sī pasaule nav slikta, viss aug, bet varēja būt vairāk gaismas, — viņai stāstīja Sudrablapsa un Varžu sieviete. — Sajā pustumsā ir grūti kaut ko saredzēt. Kā tad ir tur — augšā, kur tu dzīvo? Vai tur ir vairāk gaismas?
— Jā, tur ir vairāk gaismas, bet es nezinu, no kurienes tā nāk. Es atgriezīšos mājās un centīšos to uzzināt. Pēc tam atkal atlidošu pie jums.
Ērgļu meitene nerādījās ilgu laiku.
— Esmu uzzinājusi, no kurienes nāk gaisma, — viņa paziņoja. — Tas mazumiņš gaismas, kuru mēs saņemam, nāk no citas pasaules. Tur dzīvo divi cilvēki, kurus sauc par Tsuliem. Es biju aizlidojusi, bet nenokļuvu tik tuvu, lai varētu ar viņiem izrunāties. Man likās, ka tie bija vīrietis un sieviete un abi strīdējās. Viņiem ir gaismas papilnam, bet viņi negrib pamest savu dzīvesvietu, negrib doties uz šo pasauli, lai atnestu gaismu. Es saucu, bet viņi laikam nedzirdēja. Viņi būs jāatmāna šurp. — Un Ērgļu meitene aizlidoja.
Sudrablapsa ilgi nespēja iemigt, viņa galvā malās visādas domas. No rīta viņš teica Varžu sievietei:
— Es nosapņoju, kā mēs varētu piemānīt tos divus cilvēkus. Tev būs jāpalīdz. Kad Ērgļu meitene atkal atlidos, mēs palūgsim, lai viņa tevi paņem līdzi uz turieni, kur dzīvo Viesuļvētra. Tu uzlēksi uz Viesuļvētras un aizjāsi līdz Tsulu pasaulei. Kad abi Tsulu cilvēki sāks strīdēties, tu palaid Viesuļvētru vaļā un Viesuļvētra atdzīs viņus uz šo pasauli. Tas ir gaužām vienkārši.
Bet Varžu sieviete nebija ar mieru. Viņa baidījās. — Kāpēc tu pats to negribi? — viņa vaicāja.
— Tāpēc, ka man ir jāsargā mūsu dzīvesvieta.
— Es jau to varu pieskatīt, kamēr būsi projām!
Nē un nē, viņam esot jāsagaida Koijots, vienīgi viņš
būšot spējīgs ar to nejēgu tikt galā.
— Es tikšu ar viņu galā labāk nekā tu! — Varžu sieviete dusmīgi atteica. Un tā viņi strīdējās ilgi un dikti, kamēr atlidoja Ērgļu meitene. Dzirdēdama, kā viņi abi savā starpā plēšas, meitene teica:
— Labāk būs, ja es aizvestu uz turieni jūs abus divus. Jūs varēsiet pa ceļam risināt savu strīdu.
Un tā viņi abi aizlidoja kopā ar Ērgļu meiteni. Viņi nogaidīja tai vietā, kur Viesuļvētrai bija jāiet garām, un tad, ieķērušies viņā, aizvirpuļoja uz Tsulu cilvēku pasauli. Sudrablapsai un Varžu sievietei briesmīgi reiba galva. Katrs no viņiem centās iestāstīt Viesuļvētrai pareizo ceļu, līdz beidzot Viesuļvētra pāršķēlās uz pusēm.
Sudrablapsa jāja uz vienas Viesuļvētras, Varžu sieviete uz otras, un abi neganti strīdējās — kurp īsti esot īstais ceļš. Viņiem pa priekšu joņoja Tsulu cilvēki, kamēr sasniedza šo pasauli, nosvīduši, aizelsušies. Viesuļvētras, trakā skrējiena nokausētas, pieplaka pie zemes. Varžu sieviete un Sudrablapsa nolēca zemē.
Tsulu cilvēki nekad vairs nesalaba. Vēl aizvien viņi ir naidīgi viens pret otru. Vienam ir vairāk gaismas nekā otram. Viens ir saule — matiktsa tsul, bet otrs mēness — mahiktsa tsul . . .
— Kurš no viņiem ir vīrietis, un kurš ir sieviete? — Lapsēns gribēja zināt.
— Neviens nezina, — Tsimmū atbildēja. — Vismaz neviens nekad nav teicis, neviens no vecajiem. Un kāda tam nozīme? Varbūt viņi abi ir vīrieši, varbūt abas sievietes. Kas to lai zina. Tu taču esi redzējis sliekas, vai ne?
— Protams!
— Tu vari atšķirt, kurš no tām ir vīrietis un kura sieviete?
Visi nosmējās un devās pie miera.
Tagad Lāču ļaudis ceļoja uz dienvidiem. Zeme bija līdzena un apaugusi ar garu zāli. Šajā rudens laikā tā bija sausa un izdegusi; vietām mirdzēdama saulē, tā izskatījās gandrīz balta. Viņi bija uzsākuši ceļu rītausmā, bet jau pēc dažām stundām gaiss virmoja grūti panesamā karstumā. Viņi vilkās uz priekšu, cenzdamies nedomāt par mokošo svelmi un slāpēm. Rietumos pavīdēja kalnu masīvs, pretējā pusē — tāda pati kalnu siena, kas bija tīta baltā dūmakā.
Ap pusdienas laiku viņi nonāca pie dienvidu saulē izsīkušas upes. Platajā gultnē nīka nožēlojama urga. Viņi apsēdās un klusi paēda, juzdamies novārguši un nīgri. Nevienam negribējās celties un iet tālāk. Pēc kalniem un ēnainajiem mežiem ceļš pāri svelmainajam .līdzenumam ceļotājus nomāca. Visvairāk šai karstumā cieta Tsimmū, taču viņš neizdvesa neviena vaida, nevienas sūdzības.
—' Dosimies vien tālāk, — Lācis pēdīgi ierunājās. — Iesim, kamēr spēki turas, mēģināsim pirms saulrieta sasniegt kādu upi. No rīta sekosim gar tās krastu, līdz nokļūsim kalnos.
Viņi uzvēla nastas plecos un gāja tālāk. Patiešām, pirms saulrieta viņu priekšā pavērās upe. Viņi pārnakšņoja turpat un tad no rīta sāka rāpties kalnā, kas slējās virs viņu galvām. Viņi rāpās visu dienu un tikai pievakarē sasniedza virsotni.
— Tagad mēs atrodamies savā zemē, — izdvesa Lācis. — Tās vēl nav MŪSU MĀJAS, priekšā ir vairāku dienu gājiens, bet mēs neesam vairs tālu. Si novada cilvēki nav gluži mūsējie, taču daudz neatšķiras no mums. Galvenais, ka esam izkūlušies no tās krāsns! Gaiss te ir daudz svaigāks. Sl nav Vilku, Antilopju un Mežakaķu varenā augstiene, bet tie tik un tā ir kalni.
Tā bija plakankalne ar daudziem nelieliem pauguriem, ar mazām, vientuļām ielejām, ar daudziem ezeriem, kuros mitinājās pīles, zosis, pelikāni, gārņi un dzērves. Lāču ļaudis ceļoja pa šo augstieni vairākas dienas.
Lācis steidzās. Viņš gribēja tikt mājās, pirms iestājas ziema. Viņi nonāca pie liela ciema ezera krastā. Ciemā bija liela apakšzemes rituālu māja un daudzi žagaru un priežu mizu namiņi. Lācis sasveicinājās ar virsaiti. Paša Lāča ciems nebija vairs tālu, tas bija gandrīz ieslēpies kalnu ielokā. Tā bija patīkama vieta — ar ozoliem, priedēm, lauru kokiem, krūmu puduriem un dzidru ūdens strautu, kas čalodams urdza uz ezeru. Lāča ciemā bija nedaudz māju un nebija lielās telpas, kura domāta dažādiem rituāliem.
Viņi priecājās, ka atgriežas mājās pēc garajām vasaras gaitām. Pēc mirkļa Lāci pārņēma uztraukums. Viņa māja esot pārāk šaura tādam baram. To pat lāgā nevarēja saukt par māju. Īstenībā tas bija mietu un zaru saslietnis, nosegts ar biezu žagaru kārtu un mizu sloksnēm.
— Kā mēs visi pārziemosim šādā būdā?! — Lācis errojās. — Drīz sāksies lietavas. Pagaidām, kamēr ir vēl sauss, var iztikt, bet uznāks lieti, un tad būs gaužām neomulīgi.
— Mēs varētu uzcelt jaunu māju, — ierunājās Pelēkais.
— Man šī doma ienāca prātā, bet tad būtu jāiet pie virsaiša lūgt atļauju.
— Pie kāda virsaiša?
— Pie tā, kurš lielajā ciemā.
— Nu, tad ej! Ko tu vēl gaidi?
Bet Lācis minstinājās.
— Kas ir? — Pelēkais un Tsimmū vaicāja.
— Teikšu skaidri. īstais virsaitis ir Bruņurupucis, vecais vīrs, bet viņš ir tik vecs, ka neviens nepiegriež viņam vērību. Pie tam viņš gribēs visu nokārtot pa vecajai modei — rīkojot talku.
— Hei, bet tas būtu brangi! Viens divi — un māja būtu gatava! — teica Pelēkais.
— Nē, tāda talka nekam neder. Pēc paražas mums būtu jāizsūta uz visām pusēm ielūgumi, un tad paietu pāris mēnešu, kamēr visi cilvēki sapulcētos, — bet tad jau būs iestājies lietus periods.
— Bruņurupucis, vecais vīrs, nav īstais virsaitis. Viņu drīzāk var saukt par goda virsaiti. Tu pats nepazīsti savus cilvēkus! īstenais, likumīgais virsaitis ir sieviete. Savā laikā viņas tēvs bija virsaitis. Tas lielais vīrs, kas tur šiverē, ir tikai pagaidvirsaitis. Viņš ir tikai šīs sievietes tēvocis. Bruņurupucis, vecais vīrs, pat varētu būt arī īstenais virsaitis, jo viņš ir sievietes mātesbrālis! — skaidroja Antilope.
Tsimmū paspruka smiekli, un pārējie to ievēroja. — Kāpēc tu smejies? — viņi iesaucās.
— Es smejos tāpēc, ka jūs esat tieši tādi paši kā mani ļaudis, kas mūžīgi strīdas par to, kurš ir īstais virsaitis. Kādi pieci vai seši veci vīri, kas it kā varētu būt virsaiši, noliedz, ka neesot tie īstie, jo būt par virsaiti ir ķēpīgs pienākums. Jaunie viņus neuzklausot un darot visu pa savam prātam. Laikam tā tas ir visur.
Beidzot Pelēkais ierunājās:
— Vai celsim to jauno māju vai necelsim? Vai tad mums noteikti vajadzīga virsaiša palīdzība?! Es esmu ciemiņu cilts virsaitis, es pārstāvu Koijotu, veco vīru, vilku Tsimmū un šo jauno sievieti Vālodzi, un es pavēlu celt māju tūlīt!
— Lūk, tāda valoda man patīk! Zēl, ka es apprecēju nevis tevi, bet šo vecmodīgo vīru, kas pats uz savu roku neko nevar izlemt! — Antilope teica.
— Tev vēl ir laiks, lai viņu apprecētu, — Lācis norūca.
Pelēkais nosmējās: — Vārdu sakot, man ir jānovāc mans brālis Lācis, lai es dabūtu šo daiļo Antilopi!
— Nemelsiet niekus! — teica Antilope. — Ķersimies visi pie darba. Man pašai ir savs koks rakšanai, jūs, vīrieši, varat sev tādus kokus tūlīt pagatavot. Grozu, kuros nest zemi, pietiek.
Tsimmū jau bija atradis piemērotu koku un ņēmās asināt vienu galu, paturēdams to ugunī. Lapsēns un Vālodze aizdrāzās pēc kokiem uz mežu kopā ar Pelēko. Vecais vīrs Koijots aizgāja uz lielo ciemu, izmezdams, ka viņš pasūdzēšoties Bruņurupucim, vecajam vīram; īstenībā viņš gribēja izlocīties no darba, lai patērzētu ar savu veco draugu. Lācis joprojām sēdēja turpat.
— Ko tu gaidi? Aizej labāk pie klints un pasauc: «Māja, — aidā — šurp!» — Antilope viņu ķircināja.
— Liec mani mierā! Es prātoju, kurā vietā raksim, bet tu man nemitīgi uzbāzies! Māja jāceļ tur, kur labi notek visi lietus ūdeņi. Tas ir galvenais apsvērums.
— Tur tāda laba vieta . . .
Viņi ķērās pie darba. Viņi izraka apmēram divdesmit pēdu platu bedri un izlīdzināja gar malām zemi. Ap pusdienas laiku, kad vectēvs Koijots un Bruņurupucis, vecais virs, ieradās, lai izteiktu savu viedokli, viņi bija ierakušies līdz viduklim. Protams, Bruņurupucis, vecais vīrs, pukojās un pēla izvēlēto vietu, taču visi smaidīdami turpināja darbu.
Tad Lācis devās uz mežu meklēt mājai galveno stabu. Sarkankoks bija pats labākais, bet, tā kā baltie gremzdi ātri izpuva un tikai pati serde bija lietojama, tad bija nepieciešams tik milzīgs koks, ka divi vīri to knapi spēja apņemt ar rokām. Paietu vesela vasara, kamēr tādu milzi nogāztu. Koijots, vecais vīrs, ieteica citu koku, kam nebija tik garš mūžs, bet tas bija stiprs un izturīgs.
Atraduši mežā šo koku, viņi vairākas dienas to dedzināja, atgriezdami un tēsdami apsvilušās vietas, līdz varēja aizvilkt koku uz mājas vietu.
Tapa sijas un čukurs. Lācis bija izlēmis, ka dūmu caurums būs domāts tikai dūmiem, un tālab viņi izraka zemes valnī ap bedri tādu kā tuneli, kas kalpotu par mājas ieeju. Viņi noklāja jumtu ar priežu mizām un pēc tam uzbēra zemi. Uz jumta ar laiku sadīgs zāle.
Māja bija pabeigta, un tajā varēja dzīvot.
— Lieliski, — Lācis atviegloti uzelpoja. — Kuru katru brīdi var uznākt lietus. Antilope, kurš mēnesis pašlaik ir?
— Vai tad jūs spējat saskaitīt savus mēnešus?! — Tsimmū iesaucās. — Vai tad jūsu nakts mēneši neskrien ātrāk par jūsu saules mēnešiem? Mūsu gadā ir trīspadsmit, bet katru ceturto gadu mēs atmetam vienu mēnesi nost.
— Mēs darām tāpat, — Antilope klusi noteica.
— Kā tad tu zini, bet mans brālis to nezina? — vaicāja Pelēkais.
— Tāpēc, ka es par mēnešiem neinteresējos, — Lācis pats atbildēja. — Antilope ir slepenajā biedrībā. Viņi visi interesējas par tādām lietām.
— Pie mums, — sacīja Tsimmū, — nav tadas slepenās biedrības. Mēs jebkurš kaut ko sajēdzam no šīm lietām. Protams, vecie vīri zina vairāk neka jaunie. Ziemu viens no mums iedur sniegā kociņu līdzas saulrieta saulei. Ja nākamajā dienā saule riet uz dienvidiem no kociņa, tad droši zinām, ka vēl jāgaida ziemas vidus.
— Var iztikt arī bez kociņa, — teica Antilope. — Pietiek pavērot saulrietu un iegaumēt, kādā zvaigžņu pulkā saule riet.
Kādu laiciņu visi skatījās ugunī un neko neteica. Tad pēkšņi Lapsēns iesaucās:
— Cik tā pasaule ir sarežģīta! Es arī gribu iestāties slepenajā biedrībā!
Vectēvs Koijots iesmējās. — Tikai pēc iesvētībām, jaunais cilvēk. Tev drīz būs jādodas kalnos meklēt sev tinihauī — savu aizstāvi. Jāskrien, ko kājas nes, lai sasniegtu virsotni pirms saulrieta. Tur jāpavada nakts vai arī divas trīs naktis. Pārtiku nedrīkst ņemt līdzi. Kamēr neesi dabūjis sev aizstāvi, nav ko mājās rādīties. Dažs labs puisis nojūk — met akmeņus vai bēg, ja viņam cilvēks tuvojas.
— Vai tev arī tā bija?
— Protams! Tu domā, ka man gribējās atgriezties mājās bez aizstāvja kā tādam diegabiksim?
— Vai tu dabūji sev aizstāvi? — vaicāja Vālodze.
— Kā tad! Par aizstāvi dabūju sev Vilku. Uzrāpos kalnā, likos uz auss, lai nosnaustos — turpat pie neliela ezera. Vieta nebija patīkama — vientuļa, ezera ūdens — melns, melns. Te pēkšņi kāds pieskārās manai galvai. Es pamodos un redzēju, ka man līdzās stāv Vilks. Viņš atvēra muti, lai ko teiktu: «Ko tu
te snauduļo, jaunais cilvēk? Ej vien mājās pie saviem cilvēkiem, viņi tevi apraud. Bet man tevis žēl, es tev palīdzēšu. Ieklausies manā dziesmā.»
Vilks nodziedāja dziesmu un pateica: ja es gribot viņu atsaukt pie sevis, tad man atliekot tikai nodziedāt dziesmu, un viņš, to izdzirdējis, atnākšot. Un tad viņš teica, ka man jālecot'ezerā. Es miršot, bet viņš mani izglābšot. Zināt — tas ezers izskatījās baismīgs. Tai brīdī rietēja saule un ūdens liesmoja kā uguns. Bet, vienalga, es lēcu.
— Vai tad tu nomiri?! — Lapsēns iesaucās.
— Nu jā, taču!
— Kā tad tu varēji nomirt, ja šobrīd tu esi šeit?
— Vilks mani izvilka.
— Neticu, — Lapsēns atteica.
— Tu nekad nekam netici! — iesaucās Vālodze. — Vai atceries dakteri Dūkuri un dakteri Sala- j mandru? Kas notika tai reizē, kad tu meklēji īves koku?
— Kā TU to zini!
— Varbūt tu murgo pa miegam . . . Un, kad puikas guļ zem vienas trušādas segas ar meitenēm, — meite- ļ nes aiz ziņkāres noklausās.
— Tu gribi teikt, ka es nekam neticu! Vakardien tu centies ieskaidrot, ka man ir jātic tam, kam es gribu ticēt!
— Tas nav tas pats, kā neticēt tam, kas tev nepatīk.
— Ko? Ko tu teici?
— Vai nav vienalga. Vectēv Koijot, pastāsti mums par savu vecvecvectēvu un mazo Uts meitenīti! Tu taču apsolīji!
— Labi. Klausieties . . . Vectēvs Koijots šķērsoja
kalnus, lai nokļūtu kaimiņu ciemā. Pa ceļam viņš satika mazu meitenīti. Tā bija Uts. Koijots uzsauca:
— Hei, čiepiņ, uz kurienu tu ej?
Meitene neatbildēja.
— Vai tu ej uz rietumiem?
Uts neatbildēja.
— Vai tu ej uz dienvidiem?
Uts neatbildēja.
— Vai tu ej uz austrumiem? Vai uz ziemeļiem?
Uts neatbildēja. Koijots sadusmojās.
— Nedomā līst manā ļipā! — Viņš atņirdza zobus un noplivināja savu asti Utij gar degunu. Tā bija noplukuši, necila aste, taču Uts meitene pamāja ar galvu un uzlēca uz tās, un Koijots devās tālāk, līdz aizmirsa viņu.
Pēc neilga laiciņa Koijots juta, ka aste ieniezas. Viņš apstājās pie koka un parīvēja asti gar raupjo mizu. Bet niezēja jo trakāk. Koijots noplēsa mizas sloksni, apsēdās un ņēmās kasīt asti, bet — nolāpīts! — niezēja jo trakāk. Koijots pielēca kājās, ar negantu niknumu satvēra akmeni, izklāja savu asti uz celma un sāka to dauzīt ar akmeni. — He! Tā tā lieta iet! Kā senajos laikos! — Aste nokrita zemē, un Koijots devās tālāk.
Pēc neilga laiciņa Koijots juta, ka ieniezas viena kāja. Viņš uzlika kāju uz celma un sāka to dauzīt ar akmeni. Viņš nodauzīja kāju un devās tālāk, lēkdams uz vienas kājas.
Pēc neilga laiciņa Koijots juta, ka ieniezas otra kāja. Viņš pieliecās, pacēla akmeni, uztupās uz celma un sāka dauzīt niezošo kāju. Viņš stāvēja un pūta, zaudēja līdzsvaru un novēlās no celma. Koijots vilkās tālāk uz priekškājām, taču drīz vien juta, ka ieniezas kreisā roka. Nolāpīts! Viņš satvēra akmeni un dauzīja niezošo priekškāju, kamēr to nocirta, un tad vilkās tālāk uz ziemeļiem.
Un tomēr — niezēja! Koijots aiz dusmām gandrīz vai pārsprāga — niezēja visa pinkainā galva. Ar pēdējiem spēkiem viņš satvēra akmeni vienīgajā ķetnā un ņēmās iznīdēt niezi ar tādu spēku, ka galva drīz vien sašķobījās un atdalījusies sāka ripot lejā pa stāvo nogāzi, kas atradās līdzās.
Kalna pakājē rotaļājās ciema bērni. Ieraudzījuši, ka šurp ripo smīnošs pauris, viņi muka uz mājām, skaļi brēkdami:
— Briesmonis! Briesmonis!
— Jāiet kādam skatīties, — virsaitis domīgi noteica, un divi drošsirdīgi vīri bija ar mieru iet. Viņi drīz atgriezās un stāstīja virsaitim, ka tā esot neredzēta briesmoņa galva, kas, saceldama putekļu mākoņus, veļas pa zemi. Virsaitis pavēlēja galvu notvert ar tīklu vai grozu. Drošsirdīgie vīri nogaidīja, kad galva bija ieripojusi grozā, un tad aizstiepa to uz ciemu un, ienesuši rituālu namā, nolika pie galvenā staba dienvidu pusē. Ap grozu sapulcējās ciema ļaudis. Pēkšņi galva izlēca no groza un sāka neganti klaigāt:
— Nesiet man savas krelles! Nesiet man savu naudu!
Ļaudis skrēja uz mājām un stiepa galvai savas krelles un naudu, ko sakrāva kaudzē pie galvenā staba. Tad galva dobjā balsī pavēlēja visiem atstāt rituālu namu, teikdama, ka tai esot šādas tādas darīšanas ārpus ciema un lai neviens neiedomājas tikmēr spert kāju namā. Galva izripoja no rituālu nama, izripoja no ciema un aizripoja līdz tai vietai, kur Koijots
to bija atsvabinājis no sava rumpja. Te k'mIvii pielipa pie kakla, un dīvainais rumpja stumbenis vilkās uz priekšu ar vienu priekškāju, kamēr aizvilkas līdz otrajai priekškājai. Rāpodams ar abām priekškājām, Koijots vilkās pie nodauzītās pakaļkājas. Nu jau pavisam jautrā omā Koijots veikli aizlēca līdz otrai pakaļkājai un, atguvis visus locekļus, kā jaunpiedzimis aizdrāzās un savāca savu noplukušo asti un pec tam pa kaklu pa galvu joņoja uz rituālu namu, lai pievāktu bagātību, ko ļaudis bija viņam sanesuši.
Zilais sīlis tupēja uz sijas un ķērca:
— Tā jau es domāju! Tā jau es domāju! Vēl viens meistara Koijota triks!
Koijots piemiedza vienu aci un smīnēdams teica:
— Hei, veči, iedodiet man kādu grozu!
— Turpat jau stāv, vai neredzi?
— Kur? Kur?
— Tur — ārā.
Koijots izskrēja ārā, un pa to laiku ciema ļaudis aizstiepa sanestās mantas.
Koijots atkal klimta pa ciemiem ubagodams . . .
Visi smējās.
— Zināt, ko? — piebilda vectēvs Koijots. — īstās beigas ir šādas: šoluat boluat joluat buhuluat . . . šoooo . . . No rietumiem, no dienvidiem, no ziemeļiem, no austrumiem — pīles laižas pāri ezeram un pašķir rītausmu. Vecajos laikos stāstus stāstīja citu pēc cita līdz rītam.
— Kad tad viņi gulēja?! — iesaucās Vālodze.
— Tad, kad viņi nestāstīja stāstus, gudriniec, — smējās Lapsēns.
['S'/r^j
kV7
Toruden lielajā ezera ciemā bija paredzēta puišu iesvētīšana. Jau labu laiku tā bija palaista garām — vismaz četrus gadus, un viena daļa jauno vīriešu, kas nebija iesvētīti, bija gandrīz pieauguši. Bija pēdējais laiks virsaitim un viņa četriem palīgiem izsūtīt uz mazākajiem ciemiem ielūgumus un aicināt ļaudis piedalīties iesvētībās.
Līdz ar to Lāču ģimene devās uz ciemu, kas saucās Lielais kalns pie ūdens, un, kad viņi tur ieradās, virsaitis apsveica viņus ar runu pārspīlēti augstā balsī, kā tas bija pieņemts. Tad viņa balss nolaidās līdz parastajam tonim un viņš teica:
— Vai zini, Lāci, vakardien ieradās tavs brālēns ar savu sievu un meitu. Viņi ir apmetušies tepat netālu un droši vien gaida, kad jūs piebiedrosities viņiem. Saradies daudz tautas, būs labas iesvētības.
Dodoties pie brālēna, Lācis stāstīja Pelēkajam:
— Sī vīra māte ir manas mātes māsa, tāpēc es viņu saucu par brāli. Līdz ar to viņa sieva ir mūsu «apceļamā radiniece». Vai jums ziemeļos ir tāda paraža?
— Tu domā — tā paraža, kad, pēc ilgiem laikiem satiekoties, mums pienākas viņu apcelt un viņai jāapceļ mūs? Jā, jā, es domāju, ka šī paraža ir zināma visās ciltīs.
Lāča un Pelēkā svaine bija kupla — pat resna — un izskatīga sieviete. Viņa sēdēja pie ugunskura un vira zīļu putru, mezdama tajā karstus akmeņus. Viņa apbēra atnācējus ar zobgalīgām piezīmēm, visulaik smiedamās, un tie centās atmaksāt viņai, kā vien spēja. Tas viss norisa pēc paražas, un visiem bija skaidrs, ka viņa pēc dabas ir jautrs un dzīvespriecīgs cilvēks. Viņa apkampa Lapsēnu, kurš taujāja pēc savas māsīcas Ralpitau. Ralpitau, Baltā pērle, bija viņas meitiņas vārds.
— Kaut kur tepat ir . . . Sameklē viņu un pasaki, lai nāk šurp.
Kad Lapsēns bija aizgājis, lielā sieva nopūtās un sacīja:
— Es nezinu, ko iesākt ar to savu skuķi. Viņa galīgi ierāvusies sevī, klimst viena pati nezin kur un velk sērīgas dziesmas. Pārējie bērni viņai nav ne prātā. Man maļas galvā visādas domas: vai nav slima, vai nav kāds viņu saindējis, varbūt viņai ēna pazudusi . . . Vai nemeklēt beigu beigās ārstu?
Lapsēns drīz atgriezās kopā ar savu māsīcu Balto pērli. Viņi bija viena vecuma. Meitene bija kautrīgas dabas. Visi apsēdās, paēda pusdienas un pēc tam taisījās ciemos. Visapkārt dega ugunskuri, ļaudis bija saradušies no tuvām un tālām malām.
Nākamajā rītā bija iesvētīšana. Cilvēki pulcējās un, sasēdušies grupās, mala visādas valodas, bet paši iesvētāmie drūzmējās pie rituālu nama; viena daļa draiskojās, lai mazinātu savu uztraukumu. Pēkšņi viņi visi pamanīja, ka sievietes un meitenes ir nozudušas, un puiši centās cits citam pierādīt, ka nenervozē. No desmit iesvētāmajiem Lapsēns bija visjaunākais. Daži no puišiem bija paprāva auguma. Klaigādami un ķerdami cits citu, viņi laiku pa laikam ar satrauktām sejām meta acis uz meža pusi. Kaut kas tur kustējās, pazibot starp kokiem. Pieaugušie vīri stāvēja attālāk un visu vēroja.
Tad no rituāla nama atskanēja lielo bungu rībieni — bum-bum-bum-bum-bum . . . Piepeši no meža izskrēja Kuksū. Viņam bija liela, spalvaina galva ar izstieptu, dzeltenu knābi. Viņš rokā turēja garu kārti, kurai galā bija ķeksis, — ar tādu kārti vilka no koku lapotnēm sausos zarus, kurus izmantoja malkā.
Viens no puišiem kliedza:
— Re, kur šis nāk! Bēgam!
Zēni metās uz ezera pusi, taču no niedrāja izlīda vēl viens Kuksū. Zēni aizdrāzās citā virzienā, bet no krūmiem iznāca trešais Kuksū un aizsprostoja viņiem ceļu. Četru Kuksū ielenkumā puiši tika dzīti uz rituālu namu. Daži no puišiem vēlreiz centās mukt, bet visi Kuksū ar garajām kārtīm aizšķērsoja viņiem ceļu. Viss bars pazuda rituālu namā.
Lācis, Tsimmū un Pelēkais sēdēja pakalnā. — Varbūt mums nevajadzētu te uzturēties, mēs esam svešinieki, — teica Pelēkais.
— Nē, nē, paliksim tepat. Visi taču zina, ka tu esi mans brālis, kaut arī neesi uzaudzis šeit, bet citos apstākļos. Un es visiem pateicu, ka uzņemšu Tsimmū kā savu dēlu, tātad nevajag uztraukties.
Viņi ieraudzīja, ka uz rituālu nama jumta kāpa augšā kāds vīrs. Viņam rokās bija dīvains priekšmets — tas bija pagatavots no diviem dēļiem un klāts ar sarkanām un melnām svītrām. Lielākais koka gabals bija ievērts garā auklā un īsākais piesiets tā, lai ta smailais gals tikko pieskartos liela koka augšējam — noapaļotajam galam.
— Tas ir Pērkona vīrs, — teica Lācis. Nonācis pie dūmu cauruma, vīrs sāka virpināt dēļus sev ap galvu. Ātrāk un ātrāk tie griezās, radīdami dīvainu, caururbjošu skaņu, kas atgādināja milzīga bišu spieta dūkoņu. Likās, ka skaņa nāca no visurienes un ta pašā laikā no nekurienes, — it kā tā karātos gaisā. Reizēm mazais koka gabals noklakšķēja pret lielo koku — klak-klak-klak-klak-klak . . .
— Ārprāts, tas ir gan atbaidošs troksnis! — iesaucās Tsimmū. — Vai iesvētāmie puiši zina, kā tas rodas?
— Iespējams — kāds no viņiem zina. Es labi atceros savu iesvētīšanu. Lai gan es zināju, kas rada šo skaņu, tai brīdī, kad gulēju uz vēdera kopā ar pārējiem puišiem, par to vispār nedomāju. No trokšņa palika tā jocīgi ap sirdi, — stāstīja Lācis.
Tad vēlreiz atskanēja lielo bungu rībieni. Rībienu starplaikā varēja sadzirdēt galvenā jomtas, iesvētību vadītāja, balsi. Viņš uzrunāja puišus. Runa nebija pārāk gara, un drīz pēc tam no rituālu nama iznāca iesvē- āmie, tādi kā nobijušies, pavisam pakļāvīgi. No bravūras nebija vairs ne vēsts. Viņiem līdzās soļoja pieaugušie vīri, ķircinādami puišus. Lielākoties pavadītāji bija puišu mātesbrāļi. Lapsēns turējās pie Bruņurupuča, vecā vīra, rokas. Bars izklīda, un no mājām iznāca sievietes un meitenes, un viss atkal ritēja gluži ikdienišķā gaitā. Lapsēns satika Vālodzi, un, aizga- juši līdz ezera krastam, viņi nosēdās zemē.
— Vai bija briesmīgi? Vai tu maz drīksti to stāstīt9 Varbūt tev ir aizliegts? — Vālodze vaicāja.
— Neko tādu neteica. Es domāju — tas nav nekāds noslēpums. Tu esi mana māsīca — ,v iāsa, ar tevi par to var parunāt. Nebija nekā briesmīga, pāri mums nedarīja. Daži no puišiem raudāja aiz bailēm. Vienubrīd gan kļuva mazliet baisi, jo mums bija jātur rokā degoša ogle. Daži no vecākajiem puišiem pretojās ar dūrēm, un vīriem nācās ar varītēm iespiest ogles viņu plaukstās. Daži sauca pēc mammas, bet tas, protams, nelīdzēja. Sos te vīri uzmeta vairākkārt gaisā, un es sapratu, ka asaras un kaukšana nelīdzēs. Galu galā tā ogle nemaz tik briesmīgi karsta nebija. Droši vien mans ģīmis saviebās, bet asaru nebija. Ogle bija ^aujā tikai mirkli, tad vīri to aizmeta. Pēc tam mums lika nogulties uz vēdera un šaustīja mūs ar loku stiegrām — tīrais nieks. Beigās jomta mūs svinīgi sveica, piekodināja būt labiem u i nepārkāpt likumus
— Kādus likumus?
— Nu, medību likumus. Ka, piemēram, nav atļauts ieiet pie slimas sievietes pirms medībām un tamlīdzīgi.
— Vai par zvejošanu nepieminēja?
— Nē. Laikam viss attiecās uz briežu medībām, par trušiem un putniem nebija runas. Tu taču esi redzējusi, kā mana māte gatavo slazdus trušiem, un tu redzēji, kā daktere Dūkure zvejo.
— Jā, bet viņa bija daktere un pati pieņēma sev likumus.
— Bet vai atceries tās briežu medības, kurās gājām kopā ar tuksneša Antilopēm? Piedalījās ari mana māte un Antilopju sievietes.
— Tā bija sveša zeme, droši vien ar citiem likumiem.
— Kā tas var būt, ka viņu likumi par labo un ļ°uno ir citādi?
— Nu. bet visur, kur mēs pabijam pagājušā vasara, varējam redzet, ka svešiem ļaudīm ir citi stāsti un citi likumi. Kas vienā vietā labs, otrā slikts.
— Hm!
— Tā tas ir!
— Es nezinu, pavaicāšu savam tēvam.
— Labāk pajautā Antilopei! — teica Vālodze. — Viņa zina vairāk nekā tēvocis Lācis. Viņa ir slepenās biedrības biedre, bet tēvocis Lācis ir tāds pats muļķis kā tu!
— Es NEESMU muļķis!
— Tu esi, bet kālab tu uztraucies? Tu man patīc tāds, kāds tu esi. Tu būsi labs mednieks, tu celsi stipras mājas, tu būsi labs kareivis un drošsirdīgs vīrs.
— Bet es negribu būt kareivis, man tas šķiet muļķīgi. Es gribu būt labs mednieks. Zvēru gaļu var ēst, bet cilvēkus, kurus karā nogalina, taču neēd!
— Ir vietas; kur tos ēd! — teica Vālodze.
— Tu joko?! — Lapsēns iesaucās.
— Esmu dzirdējusi . . . Parunā ar Tsimmū. Viņš man teica: kādreiz ēdot to cilvēku sirdis, kurus karā nogalina.
— Tas jau pavisam kas cits — ēst tikai sirdi! — Lapsēns iesmējās. — Apēdīsi sirdi, būsi tikpat drošsirdīgs kā tas, kuru esi nogalinājis.
— Tu runā niekus un negribi atzīties, ka esi nejēga. Tu būsi veikls kareivis un mednieks ar tukšu pauri.
— Un Tsimmū tev ir tas labais! VIŅŠ ir labs mednieks. viņš ēd savu ienaidnieku sirdis, turklāt viņam ir ļoti gaiša galva!
— Ak, aizveries! — Vālodze atmeta ar roku. — Labāk pastāsti man, kas tur vēl notika tajā rituālu namā.
— Ieradās vairāki jomtas un ar asiem kramiem iegrieza mums mugurā divas vai trīs švīkas. Man grieza Bruņurupucis, vecais vīrs. Tad runāja virsaitis un viņa palīgs, un ar to viss beidzās. Tagad esmu pilntiesīgs vīrietis — saprati?
— Manās acīs tu vēl aizvien esi mazs, jocīgs puisēns, mans brālēns.
— Man laikam bus tevi jāiekausta, Vālodze, lai iedzītu tevī cieņu!
— Pirmkārt, tu esi par lēnu, lai mani noķertu. Otrkārt, tev ir jāparāda kādas saprāta pazīmes!
— Tev tas Tsimmū prātā, vai ne? Vai viņš ir tevi iekaustījis?
— Tu esi ķerts!
— Tev viņš patīk, vai ne, Vālodzīt?
— Protams. Tev jau ar viņš patīk.
— Ne jau tā. Tu met acis uz viņu.
— Traks, galīgi traks! Man viņš vienkārši patīk, pat ļoti. Es negribu vīru, es gribu būt ārste. Vīrs tādā gadījumā ir traucēklis, — smējās Vālodze un meta Lapsēnam ar zāles sauju.
— Tu pati nezini, ko gribi, — Lapsēns pikti atteica.
Lāču ļaudis uzkavējās ciemā vairākas dienas pēc iesvētīšanas. Lapsēnam, Vālodzei un Tsimmū bija prāvs pulciņš draugu, kas izveidojies no visām ģimenēm, kuras bija atceļojušas, lai redzētu rituālu. Vālodze ļoti iemīļoja Balto pērli un uztraucās par meitenes bālumu.
— Vai tu jau ilgi slimo? — viņa vaicāja.
— Es neesmu slima, — atbildēja Baltā pērle. — Tās ir mātes muļķīgās iedomas. Es vienīgi esmu klusa. Viņa ir laba māte, laba sieviete, bet pārāk skaļa. Man nepatīk troksnis.
— Tu tik skaisti dziedi, Baltā pērle.
— Es tev varētu iemācīt dziesmas par mīlestību.
— Nē, nē . . . Man nepatīk vīrieši.
— Nepatīk?! Kā tad tā?? Vīrieši ir brīnišķīgi!
— Ņem manu tiesu. Man viņi visi šķiet nejegas.
Vakarā jaunie ļaudis sasēdās aplī un dziedaja dziesmas, kurās apcēla cits citu. Viņi dziedāja derību dziesmas, medību dziesmas, pastarpām arī dziesmas par mīlestību. Kad viņi lūdza Tsimmū nodziedāt kādas ziemeļu zemes mīlestības dziesmas, viņš atbildēja:
— Es jau visu laiku jums tās dziedu, tā sauktas raižu dziesmas.
Vīrietis, kuru nomāc kāda rūpe vai raize, atstāj savu māju un aizklejo vientuļās vietās — kalnos, mežos, pie nomaļiem ezeriem, viņu dzen raizes, un viņš dzied. Sādā garā viņš dabū sev tinihauī, aizstāvi, un reizēm pat … to, ko sauc par damaagoml — zāles, kuras der ārstam.
Lapsēns nomurmināja, ka viņam nepatīkot raižu dziesmas, un vēl piebilda:
— Kāpēc vīrietim nav dziesmu, ar kurām pievilināt sievieti? Mums ir dziesmas, kas pievilina briežus, bet es nezinu nevienu dziesmu, ar kuru es varētu atrast meiteni.
— Ak, tu jocīgais! — smējās Vālodze. — Tev ir jādomā par briežiem, nevis par meitenēm. Meitene atradīs TEVI.
— Vai tā ir tiesa, māt?
Antilope skanīgi iesmējās: — Puslīdz tiesa, dēls. Tā jau es savaņģoju tavu tēvu. Reiz viņš bija atnācis uz mūsu ciemu, un, kad es ieraudzīju, nolēmu dabūt viņu savā īpašumā.
— NEKAS TAMLĪDZĪGS! — Lācis skaļi ieaurojās.
— Mieru, mieru, jaunāko brāl! — Pelēkais uzsauca.
— Nesauc mani par jaunāko brāli!
— Labi, labi . . . Vecāko brāl . . . Hm!
— Es neesmu arī tavs vecākais brālis! Es esmu tikpat jauns kā tu! — Lācis nevarēja rimties.
— Labi, brāl, kas tikpat vecs vai jauns kā es, paklausies, izstāsti mums, kāpēc tu esi tik satraukts.
— Es viņu medīju. ES medīju šo sievieti. Es biju izdomājis visādus ieganstus, lai nokļūtu viņas ciemā.
— Kāpēc?
— Jā-ā-ā . . . Nezinu. Reizēm pats brīnos.
Visi sāka smieties. Lācis piecēlās kājās, savieba seju un teicās paskatīties, vai lietus nav pārstājis.
Kilelī, viens no puišiem, kas bija atnācis kopā ar Baltās pērles ģimeni, bija lielisks teiku un stāstu teicējs. Viņš zināja stāstus par milžiem un pārdabiskām būtnēm — par cilvēkiem, kuriem ir tikai viena ķermeņa puse.
— Pastāsti mums kaut ko! — visi lūdzās.
— Labi, — teica Kilelī. — Es jums pastāstīšu par Tsisnama ārprātu . . .
. . . Cauna un Zebiekste, divi izcili mednieki, dzīvoja un medīja kopā, bet jau ilgāku laiku viņiem neveicās; šķita, ka bija uzkritusi nelaime.
Netālu kaimiņos dzīvoja Mežakaķi, kuri rīkoja kādai no savām meitenēm pubertātes deju. Reiz naktī meitene redzēja spilgtu sapni par Caunu . . . Cauna, par to dabūjis zināt, dusmīgi nošņācās:
— Sabojāta mana mednieka laime!
Pubertātes deja ilgst desmit naktis no viet s, un šai laikā meitene aizvada dienas vienatnē, mazā zaru slietenī atstatu no ciema. Desmitajā dienā, kad visi gatavojās dejai, Cauna ielavījās pie meitenes un lika tai aizbēgt kopā ar viņu.
Vakara pusē vecais vīrs Mežakaķis teica sava: sievai:
— Ej, ved šurp to skuķi. Laiks uzsākt deju.
Māte atgriezusies milzīgā uztraukumā paziņoja tēvam, ka meitenes nav, ka viņa izstaigājusi biezokni pa labi un pa kreisi, bet neesot varējusi ne atrast, ne sasaukt.
Viss Mežakaķu ciems skriešus devās meklēt meiteni. Pagāja vesels mēnesis, tika izložņātas malu maliņas. Meitenes jaunākais brālis meklēja visizmisī- gāk. Beidzot visi bija spiesti mest mieru. Viņi atgriezās mājās, nosmērēja sejas ar piķi un raudāja. Bet jaunākais brālis nepārnāca, viņš vēl aizvien meklēja savu māsu. Viņš raudāja tik žēlabaini, un skumjas bija tik ārdošas, ka viņš galīgi zaudēja prātu.
Jaunākais brālis kļuva par Tsisnamu — viņa zobi izauga gari kā ilkņi, bārda savērpās lēkšķerēs līdz nabai, un viņam gribējās cilvēka gaļu. Viņš iesprauda matos divas putnu spalvas un laidās dejā. Izkratījies un izālējies Tsisnams devās mājup. Ciema smiltīs rotaļājās mazs bērns. Tsisnams to paķēra un apēda un pēc tam lēkāja un rukšķēja, līdz lēcienā metās virsū bērnu baram, kuri muka spiegdami un kliegdami. Kāds no pieaugušajiem kliedza:
— Viņš baidās no ūdens!
Ļaudis iesmēla grozos ūdeni, iešļāca to Tsisnamam sejā, un viņš atkāpās. Bet viņš drīz atgriezās un paslēpies nogaidīja. No mājām iznāca cilvēki. Viņš bruka virsū un aprija šos nabadziņus. Un dejoja atkal.
Mežakaķi nezināja, ko iesākt. Viens bija skaidrs — viņi nevarēja tur palikt uz dzīvi. Pametuši savas mājas, viņi aizbēga līdz Niedru ezeram un apmetās ezera vidū uz salas.
Cauna bija aizvedis Mežakaķu meiteni uz savu māju. Viņš iedeva viņai trušādas segu un norādīja vietu, kur viņai jāguļ. No rīta meitene pamodās un nevarēja vien saprast, kur atrodas.
Cauna salasīja priežu skujas, novārīja tās un nomazgāja meiteni no galvas līdz kājām. Turpat tupēja Zebiekste, kas vēroja Caunu, un brīnījās: — Kur tu ķēri to skuķi??
Cauna neko neteica. Viņš pasniedza meitenei briežādas, ar kurām apsegties, un tad paziņoja, ka abi ar Zebieksti ies medībās, piekodināja meitenei palikt uz vietas un gaidīt viņus mājās. Atvadoties viņš pakāra pie sijas savu Dzeloņcūkas astes ķemmi un teica: ja ķemme nokritīs, tad meitene zinās, ka viņš ir miris.
Cauna aizgāja un nogalināja briedi, nezinādams ka šim pašam briedim seko spēka pilna Briesmīgā ķirzaka — tā, kas pazaudēja savus bērnus. Noskatījusies, kā Cauna nošauj viņas medījumu, ķirzaka rēca:
— Kā tu uzdrošinies, plukata tāds, zagt manu tiesu?! Nu es ar tevi izrēķināšos! — Viņa izlīda no brikšņiem, kuros bija tupējusi un tuvojās Caunam, viltīgi ņurdēdama:
— Liels briedis, vai ne? Izcepsim? Sadalīsim?
Caunam mati slējās stāvus, viņš bija nobijies ne pa
jokam un atbildēja:
— Nekas, nekas, ņem visu, jā tev tīk.
Ķirzaka nodīrāja briedi un izcepa.
Ēzdama un šņakādama kumosus, viņa raka bedri, ik pēc brīža uzmezdama skatienu Caunam.
Cauna nojauta, ka Briesmīgā ķirzaka grasījās aicināt viņu uz cīņu, un tālab ielīda krūmājā, lai atsauktu savu «medicīnu». Viņa kājas un rokas pārvērtās par sarkankoka saknēm. Viņš apsēja sev ap vidukli garu cīpslu un otru galu nostiprināja Sastas kalnā. Un tad Cauna atgriezās pie Briesmīgās ķirzakas.
Ķirzaka pa to laiku bija notiesājusi briedi. Viņa pie- svempās kājās un aicināja Caunu cīkstēties. Viņas nodoms bija iegrūst Caunu bedrē, taču ik reizes, kā viņa meta Caunu, cīpsla nostiepās un Cauna atlēca atpakaļ. Pēdējā reizē cīpsla pārtrūka; Briesmīgā ķirzaka iesvieda Caunu bedrē un uzkrāva degošu malku. Taču sarkankoka saknes bija zaļas; tās pačurkstēja, bet lāgā nedega. Ķirzaka pusceptu Caunu izvilka no bedres, pārsvieda pāri plecam un devās uz Caunas māju.
Kad ķemme nokrita no sijas, Zebiekste un Mežakaķu skuķis saprata, ka Cauna ir miris. Meitene nojauta, ka tuvojas Ķirzaka. Viņa iedeva medniekam Zebiekstem nazi un lika viņam nostāties pie galvenā staba. Vina pati ieņēma vietu pie kāpnēm.
Drīz ieradās Ķirzaka. Viņa iesvieda puscepto Caunu pa dūmu caurumu mājā un sāka plosīties pa jumtu, pūlēdamās māju sagraut. Taču izrādījās, ka tas viņai nebija pa spēkam, un viņa metās mājā iekšā, kur viņu gaidīja Mežakaķu skuķis. Meitene sagrāba Ķirzaku ap vidu un piespieda pie galvenā staba. Zebiekste veikli pārgrieza ar nazi neģēlei kāju muskuļus, un Ķirzaka saļima uz grīdas. Zebiekste nocirta tai vienu kāju — PUM! Ķirzakas ļaudis, tālumā izdzirdējuši šo skaņu, saprata, ka ir kaut kas atgadījies.
Zebiekste nocirta otru kāju — PUM!
Zebiekste nocirta vienu roku — PUM!
Zebiekste nocirta otru roku — PUM!
Ķirzakas ļaudis devās ceļā, lai atriebtos.
Tsisnams sāka dzīvot savu piederīgo ļaužu ziemas mājā, kuru tie bija pametuši, bēgdami no viņa. Tsisnams ķēra blusas un savēra tās smilgā. Pēcāk viņš sūkāja blusas mutē un, lūpas šmakstinādams, tīksmi košļāja: tšu-tšu-tšu-tšu . . . Pirmais «PUM!» un otrais «PUM!» neatstāja uz viņu nekādu iespaidu, taču trešais «PUM!» bija tik skaļš, ka Tsisnams no tiesas satrūkās. Viņš izskrēja no mājas un, paostījis gaisu, juta atkal kāri pēc cilvēka gaļas.
Ķirzaku ļaudis steidzās atriebt Ķirzakas nāvi, bet Mežakaķu meitene jau bija ar to rēķinājusies. Pirms neilga laika viņai bija piedzimis bērns. Pazīdījusi mazuli, viņa to rūpīgi noslēpa un pie reizes padzina Zebieksti no mājas, teikdama, ka viņa tiks galā viena pati. Viņa paslēpās zem atkritumiem. Drīz pēc tam ieradās Ķirzakas un, neatraduši nevienu, lielās dusmās sagrāva māju.
Mežakaķu meitene pārvērtās putnā un ar bērnu pie krūts izlidoja no postažas. Ķirzakas dzinās viņai pakaļ pa zemi. Meitene izrāvās priekšā un nolaidās, lai pazīdītu bērnu. Tuvojoties Briesmīgajai ķirzakai, viņa pārvērtās par dadža pūku, un vējš viņu nesa prom uz viņas bijušajām mājām. Pārvērtusies atkal par Mežakaķi, viņa laidās lejā pa dūmu caurumu un mājās uz kāpnēm satika Tsisnamu, kurš rāpās ārā.
— Bēdz! Tūlīt ķers un slaktēs! — meitene kliedza.
— Bēdz! Tūlīt ķers un slaktēs! — Tsisnams mēdījās un sāka aiz smiekliem kratīties. Mežakaķe paspruka viņam garām, un tad jau Ķirzakas bija klāt.
Pirmā jau rāpās iekšā pa dūmu caurumu, kad — šņāks! — Tsisnams to sagrāba un aprija.
— Tsisnams! Tsisnams! Glābiet savas ādas! — kliedza Ķirzakas cits caur citu un muka uz visām pusēm. Tsisnams paspēja noķert un notiesāt visas Ķirzakas un tad ar smagu vēderu vilkās atpakaļ uz māju.
Pa to laiku Tsisnama māsa bija paguvusi savākt un piepildīt ar ūdeni visus traukus, kādus vien varēja sameklēt. Tad viņa sakrāva sev blakus malku un apsēdās kopā ar bērnu sagaidīt Tsisnamu. Brālis noklun- kuroja pa kāpnēm, ievilkās kaktā un glūnēja uz meiteni.
— Es esmu tava māsa! — Mežakaķe teica. — Vai tu mani nepazīsti?
— Es esmu tava māsa! Vai tu mani nepazīsti? — Tsisnams atņirdza.
— Es esmu tā, kuras dēļ tu aiz sērām zaudēji prātu, vai tad tu mani nepazīsti??
Taču Tsisnams visu atkārtoja un izturējās gluži vienaldzīgi pret māsas izmisīgajiem vārdiem. Māsa pielika bērnu pie krūts un sāka to zīdīt.
— Es gribu to bērnu apēst, — Tsisnams kāri izdvesa.
— Tas ir tavas māsas bērns, un tu nedrīksti viņu apēst. Es esmu tava pazudusī māsa. Vai tiešām tu mani neatceries, brālīt? Es esmu tā, kuru Cauna nozaga. Tu no bēdām esi zaudējis prātu!
Tsisnams cieši nopētīja māsu, un viņam gandrīz vai atausa gaisma. Tad viņš mēģināja nogrābt bērnu, bet māsa, kas sēdēja starp ūdens groziem, iešļāca viņam sejā ūdeni, un Tsisnams ievilkās atkal kaktā.
Malkas kaudze bija sarukusi, un Mežakaķu meitenei izdevās pierunāt brāli iet ārā paķerstīt Ķirzakas. Kamēr brālis medija, māsa lielā ātrumā savāca atkal prāvu malkas kaudzi. Atnācis mājās, brālis centās vairākkārt sagrābt mazuli, un māsa palika visu nakti nomodā, šļakstinādama brālim ūdeni sejā. No rīta neiz- gulējusies un nīgra, māsa izlēma, ka jātiek no Tsis- nama vaļā, un viņa devās ceļā pie savas ģimenes, atstādama mazuli ūdensgrozā brāļa uzraudzībā!
Mežakaķi dzīvoja uz salas ezera vidū. Meitene aizņēmās no vecākiem laivu un brīdināja, lai viņi sagatavojas uz pašu ļaunāko.
Tsisnams sēdēja un vēroja mazo, nepārtraukti rīdams siekalas. Beidzot viņš nenocietās, pieliecās pie groza un sāka laizīt bērnam kāju pirkstiņus. Viņš būtu ievilcis mutē un sācis košļāt bērna kājiņu, taču mazulim kutēja, un tas sāka spārdīties, iešļakstinādams Tsisnamam sejā ūdeni. Tsisnams atrāvās. Viņš necieta ne piles ūdens. Viņš vairākkārt centās nogaršot savas māsas bērna kājiņu, taču veltīgi.
Māsa, drīz atgriezusies, sabāra Tsisnamu: — Kāpēc tu šeit dirni? Salā dzīvo daudz cilvēku, tev būs pulka, ko ēst. Man ir laiva, es varu tevi aizvest. — Māsai izdevās pierunāt Tsisnamu.
Viņa lika Tsisnamam iekāpt lielā grozā un sāka steidzīgi šūt ciet vāku. Brālis gan centās galvu izbāzt pa spraugu, bet māsa teica, ka tādā gadījumā viņu noteikti ieraudzīšot un visi aizmukšot. Brālis smilkstēja — vismaz lai dižās spalvas paliekot ārā . . . Nē, tā nevarot. Un ūsas? Arī ne. Un ar to viss bija paveikts — vāks aizšūts. Māsa īrās pāri ezeram un māja savējiem, kas stāvēja uz salas un skatījās. Mežakaķi sakāpa laivās un devās pretī.
— Vai mēs jau esam tuvu? — no groza atskanēja Tsisnama balss.
— Nav vairs tālu . . .
Mežakaķu meitenes un viņas ģimenes laivas satikās pusceļā.
— Cik vēl ilgi jānīkst šai grozā? — Tsisnams īdēja.
— Tūlīt, tū-ū-l-ī-ī-t … — Un meitene ievēla grozu ūdenī. Radi vēl virsū uzmeta akmeņus.
Mežakaķi atgriezās savās vecajās mājās. Viņi gatavojās varenam mielastam, un Mežakaķu meitene izsūtīja uz visām pusēm ielūgumus. Viņa vēlējās sastapt Zebieksti. Ieradās daudz cilvēku. To vidū meitene pazina Zebieksti. Caunas mājā viņi atrada Caunas pusceptās atliekas un izraka tās no zemes. Zebiekste nopēra mironi ar salvijas zaru, un Cauna atdzīvojās.
Ezera dibenā dziedāja Tsisnams. Viņš izplūca no matiem putnu spalvas. Viņš izrāva no mutes ilkņus. Viņš izplēsa savu bārdu. Izkūņojies no groza, viņš izpeldēja krastā. Viņš atkal bija cilvēks.
Māsa, viņu ieraudzījusi, teica:
— Nu jāiet paskatīties, vai mans brālis nav apēdis manu bērnu!
Tsisnams nebilda neviena vārda. Viņš nokāra galvu aiz kauna . . .
Antilope runājās ar savu brāli! — Man būtu patiess prieks, ja Baltā pērle piebiedrotos mūsu pulkam. Viņas ar Vālodzi ir tik ļoti sadraudzējušās, varētu pie mums kārtīgi izciemoties.
— Tā nav peļama doma, — atteica brālis. — Pārmaiņas viņai nāktu tikai par labu. Viņa nav slima, viņa ir augošs bērns, un nebūtu slikti, ja skuķis uz kādu laiciņu tiktu prom no savas mātes. Māte uztraucas par katru sīkumu un ir ieņēmusi galvā domu, ka Balto pērli kāds ir saindējis. Māte pat atsauca zāļu vīru. Atnāca ērms ar triku maisu, atstiepa grabuļus, žāvētus zirnekļus, žāvētas ķirzakas — un no tā visa nebija nekāda labuma. Tā bija niekošanās!
— Kapec tu pats nearsteji meitu? — vaicaja Antilope. — Tu taču esi ārsts.
— Es NEESMU ārsts. Kur tu ķēri tādu domu? Pats savu bērnu nemaz nedrīkst dakterēt. Pie tam Baltā pērle nav slima.
— Vai māte atļaus Baltajai pērlei paceļot?
— Kāpēc gan ne? Es domāju, ka varēšu viņu pārliecināt. Es iestāstīšu viņai, ka tavs svainis Pelēkais lācis ir ziemeļzemes ārsts.
Antilope smējās: — Varbūt tavos vārdos slēpjas arī patiesība, brāl. Nebūtu pārsteigta, ja uzzinātu, ka viņš patiešām ir ārsts. Viņš ir īpatnējs cilvēks, savrupnieks, un man ir tāda sajūta, ka viņu visu laiku pavada skumjas.
— Kā tad tā? Viņš daudz joko un smej.
— Jā, bet tas ir ārēji. Mani viņš apceļ pieklājības pēc, jo esmu viņa svaine. Savu brāli viņš apceļ prieka pēc, taču neesmu vēl redzējusi, ka viņš ar kādu citu tā dzītu jokus. Dīvaini, ka viņš nekad nepiemin savu sievu . . . Varbūt viņam nav bijusi sieva? Varbūt viņa sieva nebija cilvēks? — Antilope noteica un maigi iesmējās. — Labi. Aiziešu pie mistera Pelēkā, iestāstīšu, ka viņš būs zāļu vīrs.
Tsimmū bija cieši sadraudzējies ar austrumnieku Kilelī, lielo pasaku teicēju.
— Kad tu dosies atpakaļ uz savu zemi ziemeļos, es labprāt ietu tev līdzi, — teica Kilelī.
— Nāc vien! Pavadīsi ziemu pie mums. Es gan palūgšu atļauju Antilopei; ja mēs atrastos manā zemē, man tas nebūtu viņai jāprasa … Es domāju: viens vīrs vairāk vai mazāk — tas neko nemaina, ja vienā ziemasmājā var mitināties piecdesmit vai sešdesmit cilvēku.
Antilopei nebija nekādu iebildumu, un viņa atteica, ka neesot vēl satikusi cilvēku, kuram nebūtu vietas draugu draugiem.
Laiks bija apmācies, un vējš pūta no ziemeļiem.
— Smaržo pēc lietus, — teica Lācis. — Jāsakravā somas un jādodas mājup.
Ceļotāji devās prom. Viņi soļoja gar ezera krastu ziemeļu virzienā. Priekšgalā raiti kātoja abi vecie vīri — Koijots un Bruņurupucis.
— Tie divi veči gan ir apbrīnojami — iet kā jauni buki. Kā tu domā, Lapsēn, — vai mēs viņu gados būsim tikpat ņipri? — Tsimmū iegrūda Lapsēnam dunku sānos.
— Cik vecs ir vecais vīrs Bruņurupucis? — Lapsēns vaicāja savam tēvam.
— Kas to lai zina?! Viņš jau vecs bija tad, kad es biju mazs knauķis.
— Vai Koijots, vecais vīrs, ir vecāks par viņu?
— Nezinu.
— Kāpēc? Viņš tak ir mūsējais.
— Kā to ņem. Ne jau nu gluži. Vai tad tu esi aizmirsis, ka mēs viņu atradām būdiņā — tālā, tālā kalnu ielejā?
— Vai, jā! Tas liekas tik sen.
— Neviens nemācēs pateikt, kur ir Koijota, vecā vīra, dzimtā puse. Mēs zinām, ka viņš ir bijis visur un ka visur viņu pazīst, bet neviens nezina, no kurienes viņš ir atnācis un cik viņš ir vecs. Varbūt viņš ir miris vairākas reizes un vairākkārt augšāmcēlies. Ir pat tāda iespēja, ka vecais vīrs, kas tur tik ņipri soļo, ir tas pats Koijots, kurš bijis iejaukts pasaules radīšanā.
Un tā viņi soļoja — tras . . : tras . . . tras … pa šauru stigu, kas līkumoja gar ezera krastu uz ziemeļiem. Pļapadami, tērzēdami un dziedadami viņi gaja uz mājām.
Laiks turējās labs. Grozu pinēji un tīklu, slazdu taisītāji rosījās ārpus savām mājām. Lai gan saule bija blāva, grozu pinēji drīz pārcēlās uz ēnaināku vietu, lai šķiedras tik ātri neizžūtu.
Tikuši mājās, visi nodevās darbam. Lapsēns un Tsimmū paveica mazāk nekā pārējie, jo lielākoties viņi aizrautīgi strīdējās, it sevišķi par to, kā radusies pasaule.
— Neviens nav radījis pasauli. Pasaule tika atrasta un pielāgota cilvēku vajadzībām. Pirmie cilvēki bija Koijots un Sudrablapsa, un Annikadels, un Kūniņu vīrs, un Marumda, un Kuksū . . . Viņiem visiem bija domu spēks. Viņi uzlaboja pasauli, vai ne, vectēv Koijot? — sacīja Tsimmū.
— Nezinu, — Koijots smīnēdams atbildēja. — Katram cilvēkam savs stāsts un uzskati. Paprasi kādam vecam, zinošam vīram, piemēram, Bruņurupucim, vecajam vīram. Viņš ir jomta.
— Jā, jomta ir tas, kurš rituālos skaita buramvār- dus un lūgšanas. Kļūt par jomtu var tikai pēc ļoti ilga laika. Sim vecajam vīram derētu nodot savas zināšanas kādam jaunākam. Varbūt Bruņurupucis tevi pieņems par mācekli, Lapsēn? — teica Lācis.
— Ko tu pļāpā! — iesaucās Antilope. — Sī jomtu būšana ir pupumizas! Kam vajadzīgi šie sausie buramvārdi? Ko tie nozīmē? Pats jomta to nezina. Sensenos laikos kādā slepenā valodā tām bija jēga un saturs, bet kurš tagad prot tos iztulkot? Blēņas!
— Tu taču esi slepenās biedrības biedre. Vai tad tu nezini šo vārdu nozīmi? — Lācis aizvainotā balsi atcirta.
— Klausies, mīļais, ja tā ir slepenā biedrība, ko tad tu man uzdod tādu jautājumu?
— Tēvs, mana māte ir tāda pati kā Vālodze, kura prot izlocīties, — iesaucās Lapsēns.
— Sieva, tu pati labi zini — ja jomta pareizi nenoskaitīs lūgšanu pirms tabakas svētīšanas, tad vasaru nebūs tabakas. Es pats tam esmu bijis liecinieks, — teica Lācis.
— Kā tad TU zināji, ka lūgšana nav bijusi pareiza, ja tu pats neesi jomta? — Antilope strīdējās.
— Tāpēc, ka tajā vasarā nepadevās tabakas raža!
Gan Antilope, gan Vālodze jautri iesmējās. Lācis
piecēlās kājās.
— Vēja grābsies! Nāc, Lapsēn, iesim pēc niedrēm! — viņš norūca.
Tsimmū un Kilelī darbojās ap briežādu. Viņi bija uzklājuši ādu uz gara baļķa un kasīja nost spalvu ar melniem obsidiāna kramiem. Garām gāja Vālodze un Baltā pērle un apstājās, lai viņus pavērotu.
— Aizteci, Baltā pērle, pie tēvoča Lāča un palūdz, lai viņš tev iedod pāris nažu. Palīdzēsim puišiem, — teica Vālodze.
Meitenes notupās līdzās un ķērās pie darba. Drīz piebiedrojās Lapsēns. Apsēdies blakus Baltajai pērlei, viņš sāka plūkt brieža spalvas ar savām gliemenes pincetēm, kuras glabāja matu mezglā un ar kurām plūca ārā savu dīgstošo bārdu. Neviens nerunāja. Dienas tveicē visi jutās gurdeni. Viens no puišiem kaut ko nomurmināja par slāpēm, un Vālodze pielēca kājās un aizskrēja pēc ūdensgroza. Viņa aplēja Tsimmū muguru ar vēso, atspirdzinošo ūdeni un palaida grozu apkārt.
Kad saule norietēja, viņi nolika darbarīkus, un Tsimmū iedeva Kilelī briežādu, teikdams:
— Še, brāl, nozied iekšpusi ar smadzenēm, turpināsim darbu no rīta.
Kaut kur attālāk kāds dziedāja. Tā bija Baltā pērle. Viņa dziedāja mīlestības dziesmu, dziesmu, kurai ir jāpievilina vīrietis. Vakara krēslā dzidri skanēja vārdi:
Nāc, jaunais briedi, Dodies pie mīļās, Pie mīļās, kas sauc! Pēc tevis es raudu.
Ziema ritēja savu gaitu, un Vālodze uztraucās par Balto pērli, kura bija tik klusa un ierāvusies sevī. Vālodze gribēja panākt to, ka Lapsēns izrādītu interesi par kluso būtni, taču Lapsēns bija gluži pārsteigts.
— Vai tu, Vālodze, esi traka? Baltā pērle ir mana māsīca un nekad nevarētu būt mana sieva. Tas ir pret visiem likumiem. Bez šaubām, man viņa patīk, mēs kopā esam uzauguši, taču es nedrīkstu pieķerties viņai ciešāk. Taču es gribēju tev teikt, ka, manuprāt, viņa ir iepatikusies tam austrumniekam Kilelī.
Vālodze smējās: — Tu neesi pārāk gudrs, Lapsēn. Kilelī vairāk skatās uz mani nekā uz Balto pērli.
— Esmu bijis muļķis! Nu, vai tad tev viņš patīk?
— Nē, neviens vīrietis nespēj mani aizkustināt. Tu to labi zini.
— Tsimmū arī?
— Cik reižu man jāatkārto, ka Tsimmū man ir ļoti mīļš. Es cienu viņa gudrību, atjautību, drosmi. . . Pie tam viņam ir labs tinihaul. . .
— Jā, labs aizstāvis, bet tevi jau interesē tikai viens — damaagomī — viņa medicīna.
Vālodze paraustīja plecus. — Iespējams, ka tev ir taisnība. Kā jau teicu, vīrieši man bijuši nebijuši. — Es tev neticu, — Lapsēns norūca.
Pienāca pavasaris, un kādā saulainā dienā Lācis izlēma, ka jādodas ceļā uz ziemeļiem. Lapsēns un Vālodze gavilēja. Ļaudis ķērās pie dažādiem darbiem: viņi tīrīja māju, lika somās zīļu miltu un žāvētas gaļas saiņus, izpurināja un satina trušādas segas un savāca vienuviet i vecos, i jaunos grozus, kurus bija nopinuši draugiem un radiem.
Jau pirmajā vakarā viņi sasniedza to pašu jauko vietu zem garajām priedēm, kur bija apmetušies iepriekšējā reizē, kas tagad šķita tik aizvēsturiska. Lapsēns aizskrēja trušu medībās, ar skaļu urrā aizraudams sev līdzi pārējos jauniešus. Pelēkais, Koijots, vecais vīrs, Lācis un Antilope meklēja malku, lai varētu pagatavot šim lielajam baram ēdienu.
Pēc vakariņām Lācis uzrunāja vilkus, koijotus, kla- burčūskas, pūces, priedes, ūdeni avotā, zāli, zemi un ūdensmērītājus . . .
— Mēs esam miermīlīgi ceļinieki. Mēs neesam ļauni, mēs ticam, ka jūs mūs apsargāsiet.
Lapsēns, Vālodze un Baltā pērle gulēja zem vienas trušādas segas, zem otras — Tsimmū un Kilelī. Koijots, vecais vīrs, un Pelēkais bija tā norūdījušies, ka pat nedomāja apsegties. Lapsēns kavējās atmiņās par savu pirmo ceļojumu un ik pa brīdim iesmējās: — Vai zini, Vālodze, es biju tik zaļš un dumjš, ka ticēju —
mēness ejot gulēt reizē ar mani, lai gan īstenībā viņš kāpj debesīs.
Vālodze allaž iemiga pati pēdējā. Tonakt viņa redzēja, ka Kilelī klusām pieceļas un nozūd meža biezoknī. Vālodzi pārņēma ziņkārība, jo viņa nojauta, ka Kilelī nav aizgājis uz mežu medībās. — Tu lodā pa mežu kā vislabākais mednieks, bet es tevi nevaru notvert, lai gan esmu uzaugusi meža vidū. Bet ko tu tur tagad meklē, ja saki, ka neesi zāļu vīrs? Tu, Kilelī, esi dīvains. Tu esi nelaimīgs. Bet tā nav mana darīšana, — meitene čukstēja. Viņa nespēja iemigt, jo pati bieži devās naktī uz mežu. Viņa piecēlās kājās, aplika sev ap kaklu perlamutra krelles un izgāja mēnesnīcā. Kādu laiku viņa klīda it kā bez mērķa: te pēkšņi Vālodzei šķita, ka netālu kāds klusi dzied. Viņa ieraudzīja Kilelī.
«Jā, tu esi dīvains. Kāpēc tu dziedi, ja neesi mednieks?» Vālodze domāja un iesmējās. Veikliem soļiem viņa atgriezās nometnē un likās uz auss.
Pamazām austrumu pusē ausa gaisma un pacēlās virs mežu galiem kā virmojošs plīvurs. Gulētāji bija pamodušies, taču vēl staipījās un žāvājās, saukdami šurp savas ēnas. Kilelī bija piecēlies pirmais un iekūra ugunskuru. Viņš sēdēja pie tās un sildīja rokas.
— Hei! Austrumnieki Tev laikam spēks plūst pāri malām, ka nesauc šurp savu ēnu tāpat kā mēs, pārējie ļautiņi! — Lapsēns uzsauca.
Kilelī iesmējās: — Ēna man ir tepat blakus.
— Viņš tik ļoti baidās pazaudēt savu ēnu, ka pavada visu nakti, dziedot tai dziesmas, — Vālodze zobojās. Kilelī neko neteica, vienīgi caur pieri paglūnēja uz meiteni. Tad viņš pavērsa skatienu uz sprēgājošām liesmām un teica:
— Kas man atliek sveša zeme? Ja man butu burvju krelles, kas mani pasargātu . . .
Vālodze izlikās šos vārdus nedzirdam un aicināja Balto pērli uz avotu mazgāties. Tsimmū locījās smieklos zem segas, kuru bija pārvilcis pāri galvai.
— Kas tev! — Lapsēns iegrūda dunku viņam sānos. — Visiem šorīt kaut kāds noslēpums.
— Nekā sevišķa jau nav, Lapsēn, vienīgi šis Kilelī, lai gan ir austrumnieks, tomēr uzvedas tāpat kā mēs, ziemeļnieki. Šorīt te viss rit tāpat kā manās mājās. Visi klaigā. Teikšu tev godīgi: priecājos, ka dodamies atkal uz ziemeļiem pie mežoņiem. Jūsu zemē dzīve ir patīkama, droša, kārtīga, ar labām dejām, stiprām lūgsnām. Jums ir svētās tabakas stāds. Taču nekas nekad nenotiek. Neviens netrako. Vai nu visi trakie ir miruši, vai arī iekrituši slazdos!
— Hei! — Lācis uzsauca puišiem. — Celieties augšā un nāciet brokastīs. Vai domājat, ka abi esat virsaiši, kas var gvelzt tukšu?
Atkal ceļā — tras . . . tras . . . tras . . . Vēlā pēcpusdienas stundā viņi nonāca Vanagu ciemā.
— Vanagu virsaiti! Vanagu virsaiti!
— Ē-ēēē! Ko vajag! Vai tu akls, ka neredzi durvis?!
— Ts-sss! Tā nerunā! — Vecākais brālis apsauca savu brāli. — Varbūt tie ir draugi . . . Nāciet iekšā, nāciet iekšā, durvis ir austrumu pusē. Nāciet pa lielajām durvīm, ne pa mazajām . . . Vai! Tie tak mūsu draugi! Un pats Koijots, vecais vīrs! Re, kur mazais puisītis, kurš gribēja rotaļāties ar mūsu virsaiti! Tagad viņš ir jauns kareivis. Un kas tas par meitēnu, kas nule ierāpoja pa virsaiša durvīm? Vai tas pats bumbulītis, kas pagājušoreiz ceļoja mammai uz muguras? Veco virsaiti! Veco virsaiti! Hei, viņi atveduši tev sievu!
Vanagu ļaudis smējās, bet Zvirbuļu vanags bija nikns. Viņš izlidoja pa durvīm, dziedādams savu kara- dziesmu: — Ja ja henna . . .
Nākamajā rītā Lāči pirms došanās ceļā izdalīja dāvanas — mazus, skaistus grozus, rotātus ar raibām spalvām.
Vanagu virsaitis pasauca Kilelī pie sevis. — Man patika, kā tu vakardien spēlēji mūsu spēles. Man patika tavas dziesmas. Se tev krelles. Tajās ir spēks. Noslēp tās savā matu mezglā. Nerādi nevienam. Krelles tev palīdzēs, ja nokļūsi likstā. Tu labi spēlēji, tev bija labas dziesmas.
Viņi gāja caur kādu ieleju.
— Māt, vai atceries, kā mēs gājām pa šejieni? Toreiz apstājāmies Vanagu ciemā un izcēlās strīdiņš starp tevi, Koijotu un mani?
— Tas jau nebija šeit, tas bija tālākā novadā. Tev ir aizmirsies vai arī tu kaut ko jauc. Vectēvs Koijots vēl nebija kopā ar mums, kad mēs ciemojāmies Vanagu ciemā. Bet man šķiet — es nojaušu, par ko tu runā. Strīdiņš sākās pēc tam, kad vectēvs Koijots bija izstāstījis mums stāstu par seno laiku Vanagu virsaiti.
— Vai tu, Antilop, gribi teikt, ka Lapsēns vēl gluži maziņš mēdza strīdēties? — Vālodze vaicāja.
— Jā, viņš tāds ir piedzimis.
Kilelī gribēja zināt, kas tas bija par strīdu.
— Strīds bija par to, kā cilvēki vienlaikus spēj būt un arī nebūt cilvēki. Kad vectēvs Koijots teica, ka stāsts ir galā, tad Lapsēns iebilda, ka stāsts nav galā:
tavs vecvectēvs nodzēsa arī ugunsgrēku, apturēja plūdus un atnesa jaunu uguni no Dienvidu pasaules. Un tad viņš dabūja rokā sauli, lai būtu gaisma. Bet pasaulē vēl nav cilvēku! Un tad ES teicu Lapsēnam, — stāstīja Antilope, — vai tad Vanagi nav cilvēki? Vai tad Dūjas nav cilvēki? Un Žurka, Krams un pārējie? Bet Lapsēns nebija mierā ar šādu atbildi. Viņš apgalvoja, ka viņi ir cilvēki, bet tai pašā laikā nav cilvēki.
Tsimmū paskatījās uz Kilelī. — Par ko tu smej?
— Vai zini — šis pats jautājums ir nodarbinājis arī manu prātu.
— Un ko TU domā par to, Tsimmū? — vaicāja Baltā pērle.
— Es neko nedomāju. Es esmu VILKS.
— Tā nav atbilde! — spiedza Vālodze.
— Ē, dod šurp to skuķēnu, viņa taču ir smaga! — Un Lapsēns uzcēla Irbi plecos.
Tras . . . tras . . . tras . . . viņi gāja caur ieleju.
— Smejieties vien, — teica Lapsēns. — Drīz nonāksim Kramu ciemā un tad redzēsim, ko jūs teiksiet — vai viņi ir cilvēki vai nav?
— Vai tu gribi sacīt, ka mēs ejam uz ciemu, kura iemītnieki ir pārdabiskas būtnes? — Kilelī vaicāja.
— Ko tad TU sajēdz no šīm lietām? — Vālodze uzmeta puisim mazliet nicīgu skatu.
— Mazāk kā tu! — viņš atteica.
Visi smējās.
Lāču ļaudis bija iekļuvuši skarbākā apvidū. Pēc grūta gājiena viņi nonāca vientuļā kalnu ielejā.
— Kramu virsaiti! Kramu virsaiti!
Klakšķēdami, tinkšķēdami Krami kūleņoja ārā no
savām mājām, lai sasveicinātos ar atnācējiem.
— Mūsu draugi! Mūsu ciemiņi!
Kamēr Lāči ar visām paunām kāpa iekšā pa dūmu caurumu, Kilelī, atšķīries no pūļa, nozuda. Vienīgā, kas ievēroja viņa aiziešanu, bija Vālodze.
Pēc neilga laika rituālu namā norībēja bungas. Bum-bum-bum-bum-bum-bum . . . Ļaudis gatavojās spēlēm, draiskojās, čaloja un ģērbās fantastiskos tērpos.
— Nu, Antilopes kundze! Tevi es pazīstu, bet kur ir tavs mazulis? Kur ir Lapsēns? Āāāā — re, kur grozās, tur tas pieaugušais vīrs, mednieks! Vai tad vectēvs Koijots ir jūsu kompānijā? Nav redzēts veselu mūžību, nospriedām, ka viņa vairs nav!
— Ho, ho, ho! Mūs, Koijotus, nevar nožmiegt, mēs dzīvojam mūžīgi! — teica Koijots, vecais vīrs, nākdams garām.
Lāči grozījās starp Kramiem, uzlaikoja tērpus un spalvu galvassegas.
— Hei, Kram, ko grūsties? Tu mani sagraizīsi gabalos ar savām asajām malām!
Sākās spēle, viņi šūpojās ritmā — Lāči vienā pusē, Krami otrā. Tumsā gailēja, acis, acis vēroja pretiniekus. Atskanēja viena dziesma pēc otras, un tad ritms mainījās. — HA! — iekliedzās abas puses un viena otrai rādīja spēļu kauliņus. — Metiet šurp! Metiet šurp!
— Labi dziedātāji! Abās pusēs ir labi dziedātāji, — kāds vecs Krams ar sajūsmu iesaucās. — Man pat grūti izšķirties, kuri labāk dzied.
Spēle turpinājās. Te vienubrīd likās, ka viena no pusēm gūs virsroku, taču viss pēkšņi mainījās un spēle turpinājās. Tad kāds klusām ienāca rituālu namā. Vienīgi Vālodze pamanīja ienācēju. Tas ieslīdēja Kramu vidū un sāka šūpoties un dziedāt.
— Ai, Kilelī, austrumniek, ko tu mekle pretinieku pusē?! Tikai tāpēc, ka es tevi atraidu?
Spēle ievilkās. Visi bija noguruši un klusībā domāja par padošanos. Kāds vecs Krams piecēlās kājās un pavirzījās uz kāpņu pusi un ielika kāju ugunī.
— Hei, veco virsaiti! Ko tu dari?
— Dosimies pie miera, draugi! Stunda vēla, esmu noguris.
Kā pēc mājiena ļaudis meta spēlei mieru un meklēja guļasvietas. Smiedamies un jokodami viņi mēnesnīcas gaismā izklāja segas.
— Tā ir mana sega.
— Tev nav vajadzīga sega, tev ir blakusgulētājs!
— Ejiet gulēt, jaunie cilvēki!
— Iekursim nelielu ugunskuru.
— Es gan negulētu blakus Kramam. Viņš mani sagraizītu gabalu gabalos.
— Ko mels niekus! Tas bija sensenos laikos!
— Klusāk, jaunie cilvēki! Ļaujiet man aizmigt!
Ēnās spurdza smiekli.
Vālodze gulēja viena pati. Viņai nepatika ņudzeklis. Pa mēnesnīcu atslīdēja ēna un nostājās viņai blakus.
— Nu, austrumniek … ko gribi?
— Nezinu, — atskanēja tik tikko dzirdama atbilde, un ēna aizslīdēja, saplūzdama ar tumšo mežmalu. Nometnē iestājās klusums.
Antilope piecēlās sēdus un ieklausījās nakts skaņās. Lācis krāca. — Kur Tsimmū? . . . Droši vien kopā ar kādu Kramu meiteni.
Vālodze vēroja mēnesi un čukstēja:
— Es nekad neiešu pie tevis, austrumniek. Staigā savu vientuļo ceļu! — Meitene piecēlās kājās un, paņēmusi segu, nogūlās blakus Lapsēnam un Baltajai pērlei.
Atkal ceļā. Kas par baru! Cik sens likās tas laiks, kad ciemos pie Dzērvēm bija devušies tikai Lācis, Antilope un Lapsēns. Tai reizē Irbīte bija pavisam klusa un kā dārgs tīstoklītis gulēja šūpuļgrozā, bet tagad viņa ir jau maza meitenīte, kura reizēm tuntuļoja pie rokas, reizēm sēdēja šūpuļgrozā Antilopei uz muguras un dūdoja. Kad vecais Koijots pierāpoja pie meitēna un knibināja viņas kāju pirkstiņus, meitene spiegdama smējās un spārdījās kājelēm.
Viņi kāpa lēzenos kalnos, gāja pa mežonīgām, neapdzīvotām vietām, tuvodamies tam vientulīgajam apvidum, kur bija atraduši Koijotu, veco vīru, guļam mazā būdiņā bez durvīm.
Beigās lēni soļoja Antilope un mazā Irbīte, Koijots, vecais vīrs, un Lācis, kas nesa uz pleciem smagu nastu. Lācis bija it kā vadoņa lomā. Lai gan viņam pietrūka daži virsaitim nepieciešamie dotumi — piemēram, viņš bija vājš runasvīrs, tomēr viņam bija savas labās īpašības. Viņš bija mierīgs, nosvērts, apdomīgs un juta atbildību par ceļiniekiem. Viņi ceļoja pa svešu zemi, un Lācis allaž pārbaudīja, vai kāds no gājējiem nav noklīdis.
Baltā pērle bija ļoti pieķērusies Antilopei un centās uzturēties viņas tuvumā. Vālodze savukārt vienmēr noklīda sāņus. Viņa mīlēja pati uz savu roku meklēt dēkas, par ko Antilope un Lācis ļoti uztraucās. Taču meitene bija neparasti patstāvīga, un nekas nespēja viņu atturēt no šiem klejojumiem.
Abas meitenes stiepa pasmagas nastas, taču puišiem tās bija krietni smagākas. Ja ceļš veda kalnā, puiši laidās rikšos. Visiem tālu priekšā gāja Pelēkais, visdūšīgākais soļotājs, kurš bija jau gabalā, kamēr puiši vēl kravāja savas somas.
Pelēkais bija sasniedzis augsta kalna virsotni un vērās ielejā. Kad puiši nostājās viņam blakus, viņš norādīja uz mazu, apaļu mājiņu, kas atradās ielejas vidū. Pa ieleju tecēja upīte, visapkārt auga pelēkie sikomorkoki un alkšņi. Gluži kā vientuļnieks starp dzeltenajiem mežiņiem netālu no mājas auga sarkankoks. Taču visdīvainākais — pa mājeles dūmvadu grīstē vijās DŪMI.
— Varbūt es kļūdos, bet man šī vieta atgādina apkārtni, kur atradām Koijotu, veco vīru. Mēs viņu iztraucējām no miega, un viņš iesākumā bija visai īgns, — stāstīja Lapsēns.
Neilgi pēc tam ieradās meitenes un pēdīgi Koijots, vecais vīrs, Lācis un Antilope. Viņus pārņēma satraukums — kāds bija ievācies vectēva Koijota mājā. Neuztraucās vienīgi Koijots. Viņš stāvēja, rokas sakrustojis, un tad pēkšņi iesmējās.
— Man liekas, es zinu, kas tur ir ieperinājies, — viņš teica un pēc tam klusēja.
Viņi devās turp. Ap māju nejuta nevienas dzīvības pazīmes, izņemot dūmu strūklu. Koijots atvēra muti un sauca. Sauca otrreiz, trešoreiz. Beidzot atskanēja ņurdīga balss: — Vai tu akls, vai? Durvis ir jumtā.
Koijots, vecais vīrs, sāka smieties: — Tā taču ir mana vecākā brāļa, Dienvidu pasaules Koijota, balss. Viņš ir tāds parupjš, bet sirds viņam laba.
Lācis, Antilope un pārējie bija itin pārsteigti, taču rāpās nopakaļ Koijotam un, nezinādami, kas tos sagaidīs, kāpa pa trepēm mājā iekšā. Visi nostājās gar sienām, un kādu brīdi apmulsumā klusēja.
— Jo Sumē — esi sveicināts, vecāko brāl no
Dienvidu pasaules, manā mājā! Kā dzīvo ļautiņi tavā pusē? Vai visi veseli? — Koijots, vecais vīrs, uzrunāja savu brāli.
— Jo Sumē Pie mums viss ir kārtībā. Ļautiņi dzīvo rāmi un godīgi. Seko mūsu plānam. Jau ilgāku laiku man nav bijis nekādas vajadzības viņus iznīcināt. Tālab devos ciemos pie tevis. Gribēju palūkot, vai jaunākajam brālim nav jāpalīdz.
— Paldies, vecāko brāl, paldies! Biju aizgājis palūkot, kā dzīvo ļaudis, jo sapratu, ka pietiek man mirkli iesnausties, un cilvēki tūdaļ krāpjas un dara blēņas. Esmu priecīgs, ka satikāmies. Jo Sumē\
Koijots no Ziemeļu pasaules paņēma mazo briežādas maisiņu, kas karājās viņam kaklā, un sameklēja tajā pīpes kātu. Viņš satvēra kāta galu pirkstos un vilka, vilka, vilka, kamēr izvilka pīpi — divas pēdas garu. Tajā bija iegrebti ezeru, koku, upju, zvēru un cilvēku attēli. Koijots, vecais vīrs no Ziemeļiem, uzpīpēja.
Koijots no Dienvidu pasaules izvilka no sava briežādas maisiņa savu pīpi un arī uzpīpēja. Tad abi Koijoti piecēlās kājās un četras reizes, ievērodami senu paražu, apgāja viens otram apkārt. Tad abi samainījās ar pīpēm un teica:
— Jo Sumēl Mums pūtīs labs ceļavējš; mums neuz- bruks ienaidnieki; mēs nesaslimsim; mēs satiksim savus vecos draugus un iegūsim jaunus. Tā tas būs! — Vēlreiz viņi apgāja viens otram apkārt četras reizes — šoreiz tikai pretējā virzienā — un atkal samainījās ar pīpēm.
Lāču bars pavadīja atlikušo dienas daļu, labodami savus apavus un kārtodami ceļasomas, un ik pa brīdim stāstīja cits citam stāstus. Siem ļaudīm nekad neapnika atkal un atkal klausīties vienus un tos pašus stāstus. Ј)aži no viņiem, piemēram, Kilelī, prata stāstīt veikli un saistoši. Citi, piemēram, Baltā pērle, kautrējās, pārteicās un sapinās pati savos vārdos.
Izrādījās, ka atšķirt Dienvidu pasaules Koijotu no Ziemeļu pasaules Koijota bija ļoti grūti, taču Lapsēns pamanīja, ka Dienvidu Koijotam astes galā ir spalvu kumšķis.
— Brīnums, kā es pats to nebiju pamanījis! — sacīja Koijots, vecais vīrs, aptaustījis savu asti.
Koijots, vecais vīrs, zināja teikt, ka šais vientulīgajos kalnos kaut kur ir Zebiekstes māja. Gadījās, ka kārtējā strīdā Vālodze Kilelī izaicināja:
— Tu nevari un nevari atrast tinihauī — spēku. Nu ir radusies iespēja — ej un sameklē Zebiekstes māju! Ja uziesi, varbūt Zebiekste kļūs par tavu spēku!
Kilelī pazuda, neteicis neviena vārda. Vālodze vainoja sevi, klusībā nožēlodama asos vārdus, ar kuriem bija dzēlusi puisi. Bet Tsimmū meiteni mierināja:
— Neuztraucies. Gilaks viņu nepaķers. Un, ja viņš grib kaut ko sasniegt, tad viņam ir jāriskē.
— Vai TU, Tsimmū, riskētu?
— Nē! Es neesmu ārsts, bet mednieks. Un, kas attiecas uz medībām, man jau ir savs tinihauī, un tas ir Vilks.
Tātad Kilelī pameta pārējos un aizgāja paklejot. Sādu rīcību sauc par intsimalao. Kilelī gadījumā tomēr tas nebija īsts intsimalao, bet kaut kas ļoti līdzīgs. Sādā stāvoklī cilvēks ir gandrīz vai traks.
Viņš klejo bez jēgas, raižu, vientulības, skumju dzīts. Cilvēks nesaprot, kas viņam lēcies. Kilelī bija nokļuvis šādā stāvoklī. Viņš šķērsoja vairākus pakalnus, iedams paralēli Lāčiem. Viņš zināja, ka pat vēlā vakara stundā spēs atrast viņu nometni. Si nebija pirmā reize, kad viņš viens pats devās nepazīstamā, neapdzīvotā vidē. Viņam nebija bail, un viņš bija apņēmies pierādīt Vālodzei, ka var stāvēt aci pret aci ar Zebieksti. Un tagad, steidzīgiem soļiem mērīdams ceļu, Kilelī atdūrās pret māju — vientuļā un nemīlīgā vietā, ko ielenca tumšu akmeņu grēda.
Kilelī iegāja mājā. Tur neviena nebija. Pa dūmu caurumu ieslīdēja saules stari, ar tiem mijās zilas dūmu virtenes. Ik pa laikam nosprakšķēja uguns, taču citādi māja bija klusa.
«Šis noteikti ir Zebiekstes miteklis,» domāja Kilelī. Iekšā nākdams, puisis nebija sadzirdējis tradicionālo joku: «Vai akls, vai? Durvis ziemeļu* pusē!» Puisis noskurinājās. Viņu bija pārņēmusi baiļu sajūta, un viņš centās apvaldīt sirdi, kas dauzījās krūtīs. Neuzdrošinājies izložņāt kaktus, Kilelī nometa savu nastu pie ugunskura un apsēdās uz tās. Viņam pat uznāca dusmas, ka Vālodzes dēļ bija spēris tik pārgalvīgu soli.
— Kāds nupat ienāca, — ierunājās Galvenais stabs, — taču tas nav mūsu tēvs.
— Kad tēvs pārradīsies, viņš izaicinās šo jauno cilvēku uz sacensībām un nošaus viņu. Tad mums būs svaiga gaļa! — piebilda Galvenā sija.
— Jā, sen neesam baudījušas ceptu gaļu, — sprēgāja Ugunsmēlītes.
— Man žēl šī jaunekļa. Laikam jau drošsirdīgs, ja sper soli svešā mājā, lai pieņemtu izaicinājumu. Man
vienmēr patikuši bezbailīgi vīri, — svilpoja Durvju aploda.
— Man ar! — piebalsoja Kāpnes. — Un arī mūsu tēvam! Bet mūsu tēvs nav slikts. Viņš var arī pažēlot tādu jaunu vīrieti, kas devies meklēt spēku.
— Galu galā kam pieder šī māja? — Kilelī iedrošinājās jautāt. — Vai šī ir Zebiekstes māja?
Galvenais stabs, Kāpnes, Ugunsmēlītes, Galvenā sija, Garā sija un Durvju aploda sāka skaļi smieties:
— Zebiekstes māja? Ha! Ha! Ha! Ko šis saka?! Zebiekste! Tas mazais ruksis, tas knēvelis! Kas tad no tāda baidīsies?!
Kilelī sapīka no kauna. — Bet KURAM tad pieder šī māja?
Iestājās klusums. Neviens neatbildēja. Uguns ik pa brīdim sprakšķēja, pa saules stariem kāpa zili dūmi, griezdamies slinkos virpuļos. Kilelī pārņēma smacējošas bailes, un viņam gribējās jau laisties lapās, kad pēkšņi aiz sienas viņš sadzirdēja dīvainu troksni. Hoš, hoš, hoš, hoš, hoš . . . Kilelī pazina šo skaņu — pirmo reizi viņš to bija dzirdējis bērnībā, kādā pasakā par vecajiem laikiem. Tas bija Codžo-Džo, viena no pārdabiskākajām būtnēm, kas bija sastopama viņa pašu ļaužu teikās un nostāstos. Codžo-Džo bija tikai ķermeņa viena puse.
Kilelī apsviedās apkārt, taču neko neredzēja. Un tad atkal aiz mājas sienām bija dzirdams: hoš, hoš, hoš, hoš . . . Skaņa tuvojās. Tā lavījās mājā caur durvju šķirbu. Kilelī paķēra savu somu un metās uz durvīm, bet viņam nostājās priekšā tas pats Codžo- Džo.
— Kur tad tu tā steidzies? Vai tā uzvedas cie-' miņš? Esmu vīlies: domāju, ka tu esi atnācis, lai ar mani spēkotos! — sacīja Codžo-Džo.
— Jā, es atnācu, lai ar tevi spēkotos! — kliedza Kilelī. — Es nevēlos spēlēt paslēpes!
— Lūk, tāda nostāja man patīk. Tas piederas tādam staltam jauneklim kā tev. Labi, spēkosimies! Bet es tevi brīdinu: es nejokoju tā kā bērni, es šauju pa īstam. Vai esi gatavs? Tā kā tu esi ciemiņš, tev ir tiesības šaut pirmajam.
Kilelī paņēma loku un bultu. Viņš vilka stiegru lēnām, tēmēdams uz Codžo-Džo sirdi. Viņš bultu atlaida. Bulta lidoja taisni uz priekšu un, aizsvilpusi pa gaisu, ieurbās mājas sienā! Tur nekā nebija! Pārdabiskā būtne pēdējā mirklī bija iemiesojusies sava ķermeņa otrajā pusē.
— Ak, tu nekrietnais! — Kilelī novaidējās. — Nelietis un krāpnieks! Nu man ir beigas. Kaut nebūtu skrējis tā muļķa skuķa dēļ!
Codžo-Džo paņēma loku un nošāva puisi ar pirmo bultu. Kilelī krita uz priekšu un ievēlās ugunī.
— Tas bija reti drošsirdīgs jauneklis, — teica Uguns.
«Vai tik viņš nemeklēja sev pārdabisku spēku — sarga garu?» prātoja Durvis.
— Galveno stab, vecāko brāl, kā tu domā? Vai mūsu tēvs rīkojās pareizi? — Kāpnes vaicāja.
Kādu brīdi Codžo-Džo stāvēja pie puiša līķa un klusēja. Tad viņš pacēla Kilelī, nopēra viņu ar sava loka stiegru, un puisis atdzīvojās. Codžo-Džo nosēdināja viņu uz ceļasomas un teica:
— Tev bija vajadzīga mācība, tu esi liels auša. Labi, esmu ar mieru būt tavs sargs un uzraugs. Tu tagad dosies veco laiku ārstu zemē. Viņu būs daudz, un viņi būs nikni, tālab piesargies! Es tev palīdzēšu. Ja tev uzbruks nelaime, nodziedi manu dziesmu, un es steigšos pie tevis. Es nebaidos no šiem ziemeļniekiem, man patīk ar viņiem spēkoties.
Pēkšņi Kilelī pamodās. Viņš gulēja kalna galā, un tobrīd rietēja saule. Ne tuvu, ne tālu nebija manāma neviena māja.
Kilelī piecēlās, uzsvieda plecos somu un steidzās panākt Lāčus.
Lapsēns un Vālodze sēdēja ezera krastā.
— Lapsēn, kas noticis ar tavu asti? — Vālodze vaicāja.
— Kā-ā-ā, kas tad ir? — Lapsēns aizvainotā balsī nomurmināja.
— Tā ir tik . . . tik noplukuši. Tā saraujas aizvien mazāka un mazāka — kopš tavas iesvētīšanas dienas.
— Ai, nemuldi! — Lapsēns dusmīgi atteica, piecēlās kājās un centās pavilkt asti uz priekšu, lai to apskatītu. Viņš griezās un griezās, ķerdams bēgošo asti, līdz pakrita. Vālodze skaļi iesmējās.
— Nesmejies vis, jaunkundzīt. Es negribēju tev neko teikt, taču . . . Tev pašai . . . tev tie spārni ir tādi padiluši. Es jau sen to esmu ievērojis!
— Ak tā, mazo puisīt? Atļauj man tev paskaidrot, ka mēs tos vairs nesaucam par spārniem. Tas ir vecmodīgi. Tās ir ROKAS. Rokas, nevis spārni. Vai saproti? ROKAS. Saki: r-o-k-a-s.
— Negribu. NEGRIBU. Es negribu būt Vīrs. Es gribu būt Lapsa.
— Kas tie par brīnumiem! Vai Hahā lēkme?! Tu atgriezies bērnībā?
Lapsēns smējās: — Bet, nopietni runājot, kāpēc mēs tik ātri esam izauguši? Vēl vakardien, kad sākās mūsu stāsts, es devos apskatīt pasauli kopā ar savu tēvu, kurš bija īsts Lācis, un ar māti . . .
Vālodze viņu pārtrauca: — Nē, draudziņ, tu kļūdies. Viņš vēl nebija īsts Lācis, viņš bija cilvēklācis. Tagad viņš ir vīrs kā lācis. Nē, es gribēju teikt . . .
— Nerunā vairs, tu man jauc galvu.
— Nē, paklausies, Lapsēn, es tev visu izskaidrošu! Pie visa vainīgs ir vīrs, kas stāsta mūsu stāstus. Viņš ir sagrozījis laika ratu, un laiks skrien pārāk ātri. Stāsts viņam bija jāstāsta miljoniem gadu. Viņš ir vecs, viņš visu ir sajaucis. Viņam derētu aizbraukt uz laukiem atpūsties.
Lapsēns noskuma. — Atliek vienīgi sākt no paša sākuma. Bet kāpēc tu saki — miljons gadu?
— Ar to es domāju veselu mūžību. Tāpat kā Tsimmū stāstā par pasaules radīšanu. Molosī molosī molosī tellim — desmitreiz desmitreiz desmitreiz desmit gadu; Piduvī — Kūniņu vīram, nācās peldēt nebūtībā — gaisā un miglā — un gaidīt miljons gadu, iekams mākonītis atpeldēja tik tuvu, ka viņš varēja uz tā uzlēkt.
— Jā, — teica Lapsēns. — Tā ir vesela mūžība, bet tā taču nevar turpināties mūžīgi. Kaut kur ir robeža!
— Kāpēc? — vaicāja Vālodze.
Lapsēns kādu brīdi domāja un tad teica:
— Nezinu. Bet kas tad ir laiks?
— Nu — desmitreiz desmitreiz desmitreiz desmit gadi. Kas tad tas cits var būt?
— Man liekas, ka laiks ir novecošana.
— Labi, labi. Bet daži cilvēki noveco ātrāk nekā citi. Tu taču pats to zini. Tāpat kā daži cilvēki iet ātrāk nekā citi. Viss ir atkarīgs no tā, kas to visu vēro.
— Tu esi traks! Tas ir atkarīgs no tā, kas iet, nevis no tā, kurš vēro to, kas iet!
— Nē, tā nu gan nav tiesa. Redzi tur to vīru? Tāds iespaids, ka viņš rāpo, vai ne; bet, ja tu pieiesi viņam tuvāk, tad redzēsi, ka viņš soļo itin raiti. Un tas attiecas arī uz to vīru, kas stāsta šo stāstu. Reizēm viņš panāk tuvāk, reizēm atiet nostāk. Tātad mēs kustamies vai nu ātrāk, vai arī lēnāk.
— Nejauc man galvu, Vālodze! Es vairs nezinu, vai stāvu uz kājām vai uz galvas. Tāpat kā toreiz, kad pirmoreiz satiku tavu tēvu un tevi mežā!
— Paklausies, Lapsēn, es nebiju tā, kas izdomāja, ka šo stāstu stāsta kāds vīrs. To teici tu. Var taču gadīties, ka šāda vīra nemaz nav.
— Protams, ka nav. Es viņu esmu izgudrojis.
— Tas nav pierādījums. Koijots radīja cilvēkus, un viņi eksistēja neatkarīgi no tā, vai viņam tas patīk vai ne. Varbūt tu izgudroji vīru, kurš stāsta šo stāstu, un viņš tagad eksistē. Zē 1, bet tagad tu netiksi no viņa vaļā.
— Tikšu. Es viņu iznīcināšu tāpat kā Koijots iznīcināja savus cilvēkus.
— Vai zini, kas tad būs? Tu pats vairs neeksistēsi, jo viņš ir tas, kurš stāsta mūsu stāstu.
— Ha! Ha! Ha! — Lapsēns rēca, saķēris galvu. Viņš pielēca kājās, satvēra Vālodzi aiz rokas, un viņi skrēja atpakaļ uz ugunskura vietu.
* * *
[1] mīksti ādas apavi, kādus valkāja Amerikas indiāņi.
[2] Ļoti cieši nopīts .grozs, kura indiāņi, ielikuši sakarsušus akmeņus, vārīja ēdienu.