Dienu pieteica saulains rīts, ne tikai pa koku lapām skraidīja saules zaķīši, tie caur vaļējiem logiem ienākuši mājā zibinājās ari uz istabu sienām. Šādos rītos saule cenšas visus izdzīt ārā no istabas. Tādi izdzītie bija ari kaķēns Dvēselīte un Rūķītis Būķītis. Abi sēdēja uz zaļā soliņa mauriņa malā.
- Mēs divas dienas neesam neko darījuši, - pārmetuma pilnā balsī ierunājās kaķēns Dvēselīte, - varbūt šodien nekas negaidīts mūs neapciemos. Jāķeras pie darba.
- Es arī par to domāju. Vai tev ir zināma droša vieta, kur brīnumkoks uzdīgs? - nobažījies ieteicās Būķītis.
- Jā, tepat tuvumā ir neliels mazo kaķēnu bērnudārzs, es jau vakar piezvanīju audzinātajai, lai mazie kaķēni šodien gaida ciemiņus.
- Ko mēs vēl kavējamies? - Būķītim vienmēr svārku kabatā glabājās dažas brīnumkoka sēklas.
Sacīts, darīts, drīz abi kokaudzētāji ieņēma goda vietu pie lielā galda mazo kaķēnu spēļu laukumā. Audzinātājas Pareiziņas kundzes vadībā pagalmā iznāca visi divdesmit mazie kaķīši. Vispirms audzinātāja iepazīstināja mazos ar ciemiņu Rūķīti Būķīti. Tas jau vien bija lielum lielais brīnums, pašu acīm redzēt dzīvu rūķi, izskatās pavisam savādāk, nekā lūkojoties bilžu grāmatā.
Sapratis, ka ir jau diezgan apskatīts, Būķītis teicās tūlīt iesēt divus brīnumkokus, un kā solīja, tā arī izdarīja.
Nu mazie kaķīši ieraudzīja īstu brīnumu, kuram gandrīz noticēt nevarēja. Viņu acu priekšā stundas laikā izauga divi koki, uzziedēja, sabirdināja zemē augļus un savu izdarījuši, pazuda kā nebijuši.
- Man jums jāpaskaidro, - mazajiem sacīja Būķītis, - zālītē sabirušie ir labestības un godīguma koku augļi. Vai jūs gribat būt godīgi un labestīgi?
Visi divdesmit kaķīši atbildēja ar jāvārdiņu un tūliņ pēc Būķīša uzaicinājuma sākās lielā ābolu un bumbieru ēšana.
Mājupceļā kaķēns Dvēselīte jautāja Būķītim:
- Un tagad visi šie mazie kaķīši izaugs godīgi un labestīgi?
- Ar mazajiem ir tā: viņi apsolās, bet itin bieži drīz savu solījumu aizmirst.
Kaķēns Dvēselīte neatbildēja, tikai dziļi nopūtās. Visu ceļa gabalu līdz mājām abi gājēji neko nerunāja.
Pāris stundas vēlāk, virtuvē gatavojot pusdienas, kaķēns atcerējās vakardienas nepatīkamo tikšanos ar Kobru un teica Būķītim:
- Varbūt šodien mums nekas slikts negadīsies.
Tikko kaķēns to bija pasacījis, virtuvē bez pieklauvēšanas aizelsies iesteidzās Dvēselītes draugs kaķēns Daudzzinītis. Tas bija īpašs skolēns, viņa tēvs lielākajā Runcības universitātē lasīja lekcijas par pasaules notikumiem, kā jau profesoram piedienas, viņa acis greznoja brilles - ļoti resnos, melnos rāmjos. Tieši tādas brilles nēsāja arī kaķēna Dvēselītes draugs un klasesbiedrs vienā personā - kaķēns Daudzzinītis.
Dvēselītes draugs un klases biedrs vienā personā, ar ķepu pastūma brilles augstāk, ātrajā skrējienā tās bija noslīdējušas zemāk un draudēja pat nokrist.
-Noticis ārkārtējs gadījums, - ciemiņa ātri izrunātie vārdi steigā grūstīja cits citu.
- Es ceru, tas ir patīkams ārkārtējs gadījums, - ieminējās kaķēns Dvēselīte.
- Gluži otrādi, ļoti nepatīkams, un mums tūliņ jārīkojas.
- Nepatīkams un jārīkojas! - Dvēselīte apsēdās uz baltās taburetes, līdz tam viņš, stāvot pie izlietnes, mazgāja burkānus.
Kaķēns Daudzzinītis svinīgi teica:
- Tagad klausieties…
ko dzirdēja kaķēna virtuve, un draugu rīkošanās
- Tagad klausieties, - kaķēna Dvēselītes draugs vēlreiz atkārtoja šos vārdus un, lai izskatītos ļoti svarīgi, veltīja ilgu skatienu Būķītim un pēc tam savam klasesbiedram. - Vakar es pavēlāk nolēmu pastaigāties. Gāju garām Valsts Domes namam un domāju, - šajā vietā Daudzzinītis mirkli pieklusa, lai klātesošie ievērotu, ka viņš domā. Pēc dažu sekunžu klusēšanas lielais domātājs turpināja tīt vaļā sava stāstījuma kamolīti. - Es domāju, vakara stundās Domes nams klusumā krāj spēkus svarīgajam darbam, kuru domniekiem ar balsošanu uzticējusi Kaķēnijas tauta. Vai neesat televizora ekrānos dzirdējuši visu Domes partiju teicienu: Mūs ievēlēja Kaķēnijas tauta. Un ar to jāsaprot - viss domnieku darītais ir tautas griba, - šo runu Daudzzinītis bija dzirdējis tēva sarunās ar saviem draugiem. Stāstījuma laikā kaķēns Daudzzinītis pilnīgi iejutās profesora lomā un nemaz nepamanīja, ka abi klausītāji, sēžot uz baltajām taburetēm, aizsnaudušies, - es secināju: tik vēlu
Domes namā nekas nenotiek, bet… bet notika! - Pēdējo vārdu Daudzzinītis pateica pietiekami skaļi, lai abi snaudēji uzmostos. Uzmanību piesaistīja arī vārds "notika".
- Jā, notika kas neticams, bet, ja es redzēju, tad jāteic - pats sev vienmēr ticu. No Domes nama iznesa televizoru un iestūķēja automašīnā. Dzirdēju, ko nesēji pārsprieda: televizoru vedīšot uz mežu, tas neesot nekāds savējais, izpļāpājot, ko redzējis un dzirdējis un rīkojot kādas tur sapulces. Mežā, bez elektrības, viņam mute būšot ciet. Visu, ko es noklausījos, dzirdēja arī automašīna. Un ko domājat… mašīnas motors atteicās strādāt. Diviem dūšīgiem runčiem, nesējiem, laikam bija uzdots darbu izdarīt līdz galam. Viņi kaimiņmājā aizņēmās pavisam vienkāršu pārvietošanās līdzekli - visparastāko ķerru. Televizora ceļojums uz mežu aizņēma vismaz divas stundas. Es paslepšus šim gājienam sekoju un zinu vietu, kur televizors tagad nīkst.
Ir dzirdēts tāds teiciens: sienām arī ir ausis. Nākošā profesora kaķēna Daudzzinīša garo runu kaķēna Dvēselītes virtuves sienas klausījās uzmanīgāk nekā Būķītis un Dvēselīte.
- Vai mēs esam televizora draugi? - kaķēns Daudzzinītis vaicāja.
- Esam, - atbildēja tie divi, kuriem snaudiens vairs neuzmācās, jo gadījies tik svarīgs notikums - kāds jāglābj.
- Ko darīsim? - Daudzinītis jutās atbildīgs par to, kas notiks tālāk.
- Palūgsim kaķēna Dvēselītes šķūnīša ķerrai palīdzību un pārvedīsim televizoru mājās, - Būķītis zināja, kas darāms.
Bijušais Domes televizors ieņēma vietu uz galdiņa kaķēna Dvēselītes vecāku istabā.
Abi draugi pārrunāja: nu Domes nama televizors būšot pavisam parasts.
Būķītis domāja citādi:
- Tā kā Domes televizors saglabāja godīgumu, tas vienmēr paliks neparasts.
Abi kaķēni aplaudēja, tikai paši nesaprata, kam šie aplausi domāti.