Ziemsvētkos kaķēna Dvēselītes mājiņa piepildījās tik pilna ar prieku, ka tur nevarētu atrasties brīva vietiņa vēl kādam priekam vai pārsteigumam. Prieka iemeslu pat vairāk nekā vajadzētu vienam kaķēnam.
Vispirms laikrakstos rakstītais liecināja par brīnumbumbieru godam veikto darbu. Pats lielākais prieks tāds - ar ceļa somām apkrāvušies, ieradās kaķēna Dvēselītes vecāki, un, tas svarīgākais, apsolījās uz Vāverēniju atpakaļ nebraukt.
Svētku mielasta galdu klāja kaķēna istabā. Nesot no virtuves pilnos šķīvjus un bļodas, Dvēselīšu ģimene runāja, varbūt nākošgad Ziemsvētkus varēšot sagaidīt ar Vāverēnijā sapelnīto naudu uzbūvētās piebūves dzīvojamā istabā.
Kaķu Dvēselīšu ģimene pilnā sastāvā apsēdās pie svētku galda. Nepaspēja vēl nogaršot mielastu, kad atskanēja durvju zvans.
Kaķēns Dvēselīte kā jaunākais atvēra ārdurvis, aiz tām viņš ieraudzīja pastnieku runci Čaklumu.
- Lūdzu, parakstieties, ir pienācis sūtījums no Rūķēnijas, - pastnieks sniedza lapu parakstam.
Ienesis istabā paku, kaķēns pabrīnījās, - kāpēc tik liela? Vai gudrības koka sēklas, ko solījās atsūtīt Rūķītis Būķītis ir tādas milzenes? Paku nolika uz dīvāna un atsaiņoja, tur ieraudzīja nelielu kastīti, tai aukliņā piestiprināta aploksne ar uzrakstu «Lietošanas apmācība". Otrs, krietni lielāks iesaiņojums, ietīts necaurspīdīgā, zeltītā papīrā, un izskatījās grāmatai līdzīgs.
Vispirms kaķēns apskatīja mazāko sūtījumu. Kastīte ar uzrakstu «Gudrības koka sēklas", līdz malām pilna ar brūnām, zirņiem līdzīgām sēklām. Ieskatījās arī lietošanas pamācībā. Tajā numurētas desmit pamācības.
Pirmā: Gudrības koki jāsēj laikā no piektā līdz divdesmitajam maijam. Pirmais aizrādījums bija stingrs pamatojums, lai tālāk nelasīto tekstu atdotu atpakaļ aploksnei. Nākošajam gadam domātās pamācības nav ko lasīt, tikpat aizmirsīsies.
Arī kaķēna vecāki ziņkārīgi gaidīja, ko rādīs otra paka. Visi ieraudzīja tīra zelta rāmī ierāmētu baltu, greznu papīru ar ierakstu zeltītiem burtiem.
2007■ gada 23 '
22 decembrī
Kaķēns Dvēselīte skaļi lasīja:
Tas tik bija pārsteigums! Pats karalis parakstījies! Par goda rakstu kaķēna Dvēselītes vecāki priecājās vairāk nekā pats kaķēns.
Dvēselīte piegāja pie telefona. Lielais pārsteigums jādara zināms draugam. Jau paņēma klausuli, bet nolika to atpakaļ.
- Ja Daudzzinltis nesaņems Goda rakstu, viņš varbūt apvainosies, - tā nodomājis, Dvēselīte izlēma noklusēt Rūķēnijas sūtījumu. Goda rakstu piekāra pie sienas nevis savā, bet vecāku istabā. Tieši tobrīd, kad kaķēns Dvēselīte atdeva pārsteigumu sienai, pastnieks runcis Čaklums piezvanīja kaķu Daudzzinīšu mājas durvīm.
Līdzko Dvēselītes draugs izlasīja sūtījumu, tūliņ piezvanīja savam labākajam draugam. Nākamajam profesoram Daudzzinltim radās secinājums: ja tādu goda rakstu vēl nav saņēmis, tad noteikti dabūs arī kaķēns Dvēselīte.
Pacēlis telefona klausuli, kaķēns Dvēselīte izdzirda pazīstamu balsi:
- Vai tu jau saņēmi Rūķēnijas pārsteigumu?
- Kādu pārsteigumu? - Dvēselīte izlikās neko nezinām.
- Tad drīz saņemsi Rūķēnijas karaļa goda rakstu, es savējo izlasīju.
- Ak, tu par to, jā, manējais pagodinājums jau dekorē sienu.
- Kāpēc man nepiezvanīji par to?
- Biju pārliecināts: tu, kā vienmēr, tāpat jau visu zini.
- Ja es tā visu zinu, tad atļaujos aizrādīt: neaizmirsti, mums rītdien veicams svētku pasākums.
- Atceros, jau atceros. Ar labu nakti!
- Ar labu nakti!
Saruna beidzās.