Manā istabā ieskrien durvju zvana skaņa. Šoreiz zvans nestrādā negaidīti, ir sarunāta tikšanās. Atvērusi durvis redzu gaidīto ciemiņu - Kaķēnijas žurnālisti balto kaķenīti Zilactiņas jaunkundzi. Tāpat kā tiekoties pirmo reizi, viss, sākot no cepures līdz zābaciņiem, viņai ir balts.
Sasveicināmies.
Kad Zilactiņa priekšnamā atstājusi savu balto mētelīti, apsēžamies istabā, katra savā galda pusē.
- Vispirms izsaku paldies, ka neatteicāties izlasīt Runča Sapņotāja manuskriptu. Ja drīkstu to jautāt, tad gribētu zināt, vai jūs ticējāt Sapņotāja stāstījumam? - pirmā ierunājās žurnālistes jaunkundze.
- Cik sapratu, Runcis Sapņotājs ir ilggadīgs Kaķēnijas iedzīvotājs un daudz redzējis. Man nebija iemesla viņam nenoticēt.
- Patīkami to dzirdēt. Vai jums radās priekšstats par dzīvi Kaķēnijā?
- Nebija grūti iedzīvoties Kaķēnijas notikumos, es tur saskatīju kaut ko pazīstamu.
- Pateicos. Sapņotājam patiks to dzirdēt manā atstāstījumā.
- Vai mazajiem kaķīšiem Runča Sapņotāja Kaķēnijas vēstures apraksts varētu interesēt?
- To grūti pateikt. Domāju, mazie kaķīši ir dažādi, un tāpēc viņu patikšana arī ir dažāda, bet mazajiem kaķīšiem savas valsts vēsture būtu jāpazīst no visām pusēm. Vienpusīga vēstures mācīšana iemāca būt divkosīgam - runāt vienu, bet darīt citu.
- Vai ieverojāt arī ko maziem kaķīšiem derīgu?
- Es, tāpat kā Runcis Sapņotājs, domāju: mazuļi no agras bērnības jābaro ar labestību un godīgumu.
- Savādi, vairākos jautājumos jūs domājat tāpat kā Runcis Sapņotājs, - žurnāliste baltā kaķenīte Zilactiņas jaunkundze pabrīnījās.
Mēs vēl bridi pārrunājām šo un to, tad baltā kaķenīte laipni atvadījās, nosakot: "Varbūt mēs kādreiz tiksimies".