Tā jau nav, ka vienīgā dzīvnieku valsts ir Kaķēnija. Nepavisam nē! Pasaulē visdažādākās vietās atrodams milzīgs daudzums visādu dzīvnieku valstu. Un kā domājat, kas ir pats svarīgākais? Tā ir zaļā valstība, augi izkaisīti visur. Pat cilvēki nevar izdzīvot bez augiem. Tā nu tas ir, jāprot cienīt un saglabāt visu zaļo. Kā redzams, pasaulē, lai cik lielīga tā nebūtu, viss ir sasaistīts ar vienu - ar izdzīvošanas virvīti.
Un tad vēl pasaku valstība, bet pats pārākais par visu ir debesu valstība un Dievs, katram dzīvajam un visai dabai.
Šoreiz stāsts būs par pasaku valsti Rūķēniju. Vai tad pasakas var iztikt bez rūķiem? Savā valstī rūķiem laiku pa laikam jāvelk lozes, kuram gadās pilnā, tam jāiet pasaulē darīt labos darbus. Toreiz pilnā loze patrāpījās Rūķītim Būķītim. Viņam tika uzdots ierasties Kaķēnijā. Būķītis šim uzdevumam gatavojās divas dienas, turklāt lielā steigā. Vispirms rūķu galvaspilsētā Rūķībā nopirka lielu mugursomu ar daudziem nodalījumiem, vienā ielika maisiņu ar labestības koka sēklām, otrā tikpat daudz godīguma koka sēklas, bet trešajā iebēra kādu kilogramu no valsts kases piešķirtās zelta naudas. Rūķēnijā lietoja tikai zelta naudu. Un kāpēc? Tālab, jo rūķiem nācās pabūt dažādās valstīs, un zelts ir derīgs visur. Nonākuši svešā zemē, rūķi negribēja, pat neprata dzīvot uz citas valsts rēķina. Lielajā Būķīša mugursomā palika vieta arī siltākam apģērbam un šādiem tādiem ikdienā vajadzīgiem sīkumiem.
Tā sagatavojies, pilnā ekipējumā, Rūķītis Būķītis kādā pirmdienas rītā devās ceļojumā. Gājienā aizritēja divas nedēļas. Tā nebija nekāda izpriecas pastaiga, soma smaga, ceļš tāls, bet rūķi bija tā pieraduši, lai tur vai plīst vai lūzt, uzdotais pienākums jāizdara līdz galam.
Otrās nedēļas beigās Rūķīša Būķīša gājienu apstādināja Kaķēnijas valsts robeža. Ja ir kāda valsts, tad tai visapkārt jābūt robežai, saprotams, neizpaliek arī kaimiņi. Draudzīgākas attiecības Kaķēnijai ar mazākām kaimiņvalstīm Zirdzēniju un Vāverēniju, vajadzēja ievērot arī pieklājības normas ar lielāko kaimiņu Lāčēniju.
Kaķēnijas priekšnieki centās cieši turēt ķepās draudzības saites ar ļoti tālu valsti Lauvēniju. Tur galvenie iemītnieki, saprotams, lauvas, ja ir runa par lauvām, jābūt arī karalim. Pašreiz valdnieka krēslā sēž karalis Lauvis Otrais. Viņš, būdams karalis, pārvalda ne tikai savu zemi, bet mēģina ari citas valstis regulēt pēc sava prāta. Tas pilnīgi saprotams, jo no senseniem laikiem zināms, ka visu dzīvnieku virskaralis ir Lauva.
Jocīga valsts ir Vāverēnija, jo vāveres mācējušas iekārtot savu dzīvi tā, lai viņu zemē var atrast darbu un pelnīt naudu citi dzīvnieki no visas pasaules malu malām. Ko tik visu nevar satikt Vāverēnijā - pat melnās panteras, dažas ziloņu ģimenes, zebras, žirafes, strausus un vēl daudzus citus.
īpaša saistība Vāverēnijai ar Kaķēnijas vienkāršajiem kaķiem, viņi tur sabraukuši lielā skaitā pelnīt naudu, daži solās braukt atpakaļ uz Kaķēniju, kad būs sakrājuši vajadzīgo summu.
Tagad jāuzzina, ko Rūķītis Būķītis vispirms ieraudzīja, apstājoties uz Kaķēnijas valsts robežas? Liels uzraksts skaistiem, zeltītiem burtiem, neļāva garāmgājējam neizlasīt vārdu "Kaķēnija".
Rūķītis Būķītis nolika zemē mugursomu un brītiņu skatījās, kā strīpainā uzvalkā ģērbies runcis, pakāpies uz saliekamām kāpnēm, ar zamšādu spodrināja "Kaķēnijas" jau tāpat spīdošos burtus. Laikam darbs nebija nekāds vieglais, jo strīpainā uzvalkā ģērbtais vienā gabalā lielā kabatla- katā slaucīja sviedrus.
Rūķītis Būķītis pateica:
- Labvakar, - lai izskatītos pieklājīgāk, vēl pavaicāja, - ko tu šeit dari?
- Vai es? - runcis atņurdēja, - spodrinu Kaķēnijas nosaukumu, lai citas valstis mūs labāk ieraudzītu, lai zinātu, ka mēs vispār esam.
- Ahā! - rūķītis atteica, nodomājot, būs interesanti uzzināt, kā dzīvo tādā nospodrinātā valstī.
Paņēmis savu somu, Būķītis pārkāpa robežai un ar to pašu nokļuva Kaķēnijas valstī. Tur, paskatījies uz lielo uzrakstu iekšpusē, viņš pārsteigumā nokrita sēdus.
Iekšpuses uzraksts izskatījās tāds kā sarūsējis, redzams, spodrināmo zamšādu vai nu ilgu laiku, vai vispār nav redzējis.
Rūķītis otrreiz pārgāja robežu, lai ārpusē aprunātos ar strīpainā uzvalkā ģērbto runci.
"Runča kungs, vai uzrakstu vispirms nevajadzēja nospodrināt no iekšpuses?"
Strīpainais ne visai laipni atbildēja, liekot manīt, tāds jautājums kavē darbu:
"Kā izskatāmies no iekšpuses, priekšniekiem nav tik svarīgi - spīdam vai ne, galvenais ir ārpuse."
Rūķītis neko vairāk nejautāja, tikai nodomāja: te laikam būs daudz kas nesaprotams.
Vajadzēja pāriet robežu trešo reizi, lai turpinātu gājienu līdz Kaķēnijas galvas pilsētai Runcībai.
Rūķītis Būķītis gāja, gāja un gāja. Bija pagalam piekusis, soma šķita aizvien smagāka. Pa ceļam viņš satika daudzus skaistus dārzus, bet jo lepnāka māja tajos, jo augstāka sēta visapkārt. Gribot negribot rūķītim ienāca prātā, vai tikai aiz dažas augstās sētas nav kas slēpjams no citu acīm? Redzēja arī zāļainus laukumiņus un glītus soliņus tajos, bet uzraksts brīdināja "Privātīpašums". Rūķītis nolēma: neies jau apsēsties ceļmalā, un tā galu galā viņš ieraudzīja Runcības nomali, un vispirms viņu sveicināja maza mājiņa, kurai priekšpusē zaļš, kārtīgi kopts zāļains laukumiņš un zāles krāsai piemērojies soliņš. Nekāda brīdinoša uzraksta. Būķītis apsēdās uz sola, nolika blakus smago somu, Jau krēsloja. Jāpadomā par viesnīcu, uz ielas nepaliks, to nodrošināja līdzņemtā zelta nauda. Viņš bija dzirdējis - Kaķēnijā par zeltu varot dabūt, ko vien vēloties. Kamēr atpūtās, Rūķītis Būķītis apcerēja nelielo mājiņu: ja dārzs uzkopts, jābūt arī saimniekam. Pamestas mājas pa gabalu redzamas ar nesakoptību. Brītiņu vēl pasēdēšu, nodomāja Būķītis, tad pieklauvēšu pie mājiņas durvīm, jāpasaka saimniekam paldies par iespēju atpūsties uz viņa soliņa.