Kaķēns bija paradis mosties agri, un rūķis tāpat. Šajā ziņā nekādām nesaskaņām nebija vietas.
- Pirms brokastīm paskatīsimies televizorā filmu "Šausmenīte", - kaķēns ieaicināja ciemiņu Būķīti savā istabā, jau pirms tam ieslēdzis televizoru. Abi apsēdās uz dīvāna.
Televizori ir niķīgi, reizēm rāda ko tādu, kas nepatīk lieliem priekšniekiem. Torīt ieslēdzās tikai ekrāns zilā krāsā.
- Būs īpašas izmaiņas programmā, - kaķēns skaidroja.
No zilā ekrāna nāca svinīga balss:
- Šorīt "Šausmenīti" nerādīsim, sniegsim jums šīs vasaras koncertu lakstīgalas Dziesmiņas jaunkundzes izpildījumā.
Dziesmiņas jaunkundzes dziedāšanu nevar izstāstīt, pašam jādzird. Tie abi, kuri sēdēja uz dīvāna, ik pa laikam nobirdināja pa sajūsmas asarai. Koncertam beidzoties, ieslēdzās zilais ekrāns, un jau sākumā dzirdētā balss ziņoja:
- Visu nopelnīto naudu par šo koncertu lakstīgala Dziesmiņas jaunkundze ziedoja mazo kaķēnu bērnudārza celšanai. Šovasar tādu labdarības sarīkojumu lakstīgala Dziesmiņas jaunkundze dāvina Kaķēnijas iemītniekiem jau trešo reizi. Viņai nav miljonu, viņa var dāvināt vienīgi savu dziesmu.
Ir arī citādi gadījumi, kuru dēļ rīkojām televizoru sapulci un sazinājušies nolēmām pateikt to, ko gribam darīt zināmu visiem. Valsts Domes televizors redzēja un dzirdēja, kā domnieku priekšnieki piešķīra sev prēmijas un pat nedomāja tās ziedot citiem. Paši sev prēmijas piešķirot arī cilvēki. Valsts Domes televizors un pārējie viņa darba biedri pārliecināti, ka šāda cilvēku īpašība Kaķēnijā jāizskauž. Padomājiet un atrakstiet vēstuli televīzijas redakcijai, - to pateicis televizors izslēdzās.
Kaķēna Dvēselītes mājiņā ienāca klusums, jo skatītājus aicināja padomāt. Domāšana ir nopietns darbs, kas pieprasa klusumu.
Rūķītis Būķītis aicina palīgos kaķēnu Dvēselīti
Noklausījies televīzijas paziņojumu, brīdi padomājis, Būķītis ierunājās:
- Nupat dzirdētais liek secināt: man šajā ciemošanās reizē būs darba pilnas rokas, gribu aicināt tevi palīgos.
- Es jau labprāt, tikai nezinu, vai varēšu ko palīdzēt.
- Varēsi. Vispirms man tev kas jāpastāsta. Manā somā ir labestības un godīguma koku sēklas. Kurš apēd šī koka augļus, reizēm kļūst labestīgs un godīgs.
- Bet… bet, - kaķēns stostījās, - koks aug ļoti lēni.
- Es taču nāku no pasaku valsts ar visiem tās brīnumiem kabatās.
- Un mēs itin visu Kaķēniju pārmainīsim? - kaķēns Dvēselīte neticīgi jautāja.
- Tik vienkārši nebūs, gan pats redzēsi. Pirms sākam ko darīt, man jāuzzina, kā dzīvojat Kaķēnijā.
- Es zinu tādu vietu, kur daudz var dzirdēt. Tev pie manis būs jāpaliek ilgāku laiku, vispār, manas mājiņas durvis tev atvērtas, vienalga, cik ilgi vajadzēs.
- Labi. Norunāsim tā, vienu dienu tu gatavosi ēdienu par savu naudu, otru .- es par savējo. Istabas uzkopsim tāpat, viendien tu, otrdien es. Vai esi ar mieru?
- Protams, esmu. Žigli pabrokastosim un iesim uz turieni, kur šo to par mūsu dzīvi var dzirdēt.
- Kur ir tā vieta? - Rūķītis Būķītis nenocietās nepajautājis.
- Tuvumā ir neliels laukumiņš, kurā aug koki un zaļa zāle, tur vēl atvēlēta vieta smilšu kastēm, kur spēlēties mazajiem kaķīšiem. Mazuļus uzmana vecmāmiņas. Viņas laukuma malā sēd uz gara sola un apspriež svarīgus jautājumus. Tu dabūsi kaut ko dzirdēt par mūsu valsti.
- Noklausīties citu sarunās ir nepieklājīgi, - iebilda Būķītis.
- Mēs nenoklausīsimies, - pārliecinoši sacīja kaķēns, - mēs tikai atpūtīsimies uz soliņa un nejauši dzirdēsim, ko blakus kaimiņi runā.
- Ja tu tā saki, - Būķītis padomāja, - labi, pēc brokasta iesim "nejauši dzirdēt". Pašreiz agrs rīts un paspēšu pirms gājiena tev ko īpašu parādīt.
Kaķēns Dvēselīte savā mūžā nebija tik zibenīgi pabrokastojis. Kurš tad negrib redzēt ko īpašu?
Tas, ko redzēja kaķēns Dvēselīte,patiešām bija kas īpašs
Kad virtuves galdu novāca tikpat zibenīgi kā brokastojuši, Rūķītis Būķītis iegāja viņam atvēlētajā istabā un, paņēmis kaut ko no savas lielās somas, ielika svārku kabatā.
- Iesim apciemot tavas mājas priekšas mauriņu, - rūķis izrīkoja kaķēnu. Rīkojumu paveica lielā steigā, ātrāk gribējās redzēt to "īpašo".
Rūķītis Būķītis, aizgājis līdz mauriņa vidum, kaut ko ielika zālājā.
- Tagad iesim pasēdēt uz soliņa, un tūliņ tu redzēsi to, ko tu redzēsi, - svinīgi teica Būķītis. Tikko abi paspēja apsēsties, kaķēnam acis iepletās tik platas, kā nekad netika bijušas viņa mūžā.
Tais divās vietās, kur Būķītis iepriekš pieliecās, izdīga kociņi, kuri acīm redzami auga arvien lielāki un drīz jau skatījās debesīs tādā pat augstumā kā mājas jumts. Nemaz vairāk nekā pāris minūtes nebija jāgaida, kad abi koki krāšņi uzziedēja. Vienam ziedi tādi kā rozā lotosa puķei, otram - kā zilas tulpes.
- Pie tavas mājas šie koki aug, te ir īstā zeme labestībai un godīgumam, - kamēr Būķītis to skaidroja, tikmēr lotosa ziedus nomainīja rozā āboli, bet tulpjveidīgo ziedu vietā varēja ieraudzīt dzeltenus bumbierus. Katram kokam viens auglis bija reizes trīs lielāks kā pārējie.
Kaķēns gribēja noskaidrot, kāpēc viens ābols un bumbieris tik lieli, bet nepaspēja, Rūķītis Būķītis pirmais teica:
- Redzēju tavā pieliekamā ir tukši groziņi, mudīgi atnes divus šurp.
Tas tika izdarīts ātrāk par ātru, jo kaķēns baidījās nokavēt vēl kādu brīnumu. Viņš paspēja laikā. Abiem kokiem augļi sāka nobirt.
Kaķēns, jau paķēris groziņus, gribēja nobirušos augļus salasīt. Būķītis viņa steigu apturēja:
- Pagaidi mirklīti.
Kaķēnam tobrīd brīnumu netrūka, koki, nobirdinājuši visus augļus, pēkšņi pazuda kā nebijuši. Zaļo mauriņu greznoja tikai rozā ābolu un dzeltenu bumbieru kaudzītes.
- Tagad varam ražu salasīt, - Būķītis atļāva.
Kad abas kaudzītes pārvietojās katra savā groziņā, kaķēnam atkal radās neskaidrība:
- Bet kur lielais ābols un lielais bumbieris?
- Skaties uzmanīgāk, - pamācīja Rūķītis un izņēma no svārku kabatas mazus maisiņus, vienam uzraksts "Godīguma koka sēklas", otram "Labestības koka sēklas".
Kaķēns, uzmanīgi skatoties, ievēroja zālienā divas nelielas sēklu kaudzītes.
- Tikai nesajauc, - Būķītis aizrādīja, - pirmajā kaudzītē ir godīguma koka sēklas, otrajā labestības koka. Tās tagad būs tavējās.
- Ko mēs darīsim ar tiem brīnumiem? - kaķēns gribēja zināt.
- Gan jau redzēsi.
Savāktos augļus uzticēja glabāt pilnīgā drošībā pieliekamajā kambarī.
Šo darbu izdarījuši, kaķēns Dvēselīte un Rūķītis Būķītis gāja uz to vietu, kurā cerēja kaut ko "nejauši dzirdēt".
Vai Rūķītis un kaķēns kaut ko nejauši dzirdēja?
Starp divām piecstāvu mājām, jau ilgus gadus neapdraudēts, Kaķēnijas iemītniekus iepriecināja zāļains laukums, tur auga arī koki. Pavasarī varēja papriecāties par aliču un ceriņu ziediem, rudenī sevi lepni izrādīja pīlādži, izgreznojušies sarkaniem ogu ķekariem. Laukuma vidū mazo kaķēnu rotaļu vieta, zāliena malā zaļi soli laipni piedāvāja savus pakalpojumus, kādi soliem paredzēti, sākot no viņu dzimšanas dienas.
Ienākuši šajā zaļajā stūrītī, kaķēns Dvēselīte un Rūķītis Būķītis ieraudzīja piecus mazus kaķēnus rotaļlaukumā, un patālāk sola viesmīlību izmantojas divas vecmāmiņas. Pa ceļam līdz solam kaķēns paguva Būķltim pateikt:
- Tur sēž vecmāmiņas Pelēcīte un Raibulīte. Viņas vienmēr apspriež valsts dzīves notikumus, neskaitāmas reizes atkārtojot vienu un to pašu.
- Lai vecmāmiņas brīvi izrunātos, izliksimies aizmiguši, kad ieņemsim vietu viņām blakus, - Būķītis ierosināja.
- Labdien, - abi pienācēji sveicināja vecmāmiņas.
- Labdien, labdien, - viņas atņēma sveicienu un pat ne maz drusciņ neizbrīnījās, ieraugot rūķi. No rīta radio ziņās tika dzirdējušas par Rūķēnijas iemītnieka ierašanos Kaķēnijā, turklāt viņas garajā mūžā daudz redzējušas. Jaunībā abas bija pat aculiecinieces, kā Runcības ielās pastaigājās uz brītiņu no multfilmas izbēgušais krokodils Gena.
Kad abi atnācēji ieņēma vietu sola galā, viņus pamanīja mazie kaķēni. Viņi gan brīnījās, pieskrēja pie sola, un, cits citu cenšoties apsteigt, vaicāja:
- Vai tu patiešām esi īsts rūķis?
- Esmu gan.
- Vai drīkstam tevi paglaudīt?
- Drīkstat.
- Un ko tu pie mums darīsi?
- Man veicami daži uzdevumi, kad būšu ko izdarījis, jūs par to uzzināsiet.
Brītiņu mazie kaķīši apklusa. Ja ir runa par uzdevuma paveikšanu, tad tā ir nopietna darīšana.
Kaķēns Incītis vēl pajautāja:
- Cik ilgi tu paliksi pie mums?
- Trīs nedēļas pirms Ziemsvētkiem jādodas ceļā uz savu zemi. Divas nedēļas paņems mājup gājiens, bet viena vēl atliks, lai palīdzētu Salatēvam un Sniegbaltītēm gatavoties svētkiem.
To mazie kaķīši labi saprata, un atkal atgriezās spēļu laukumā. Bija dzirdējuši visu, ko viņi gribēja zināt.
Rūķītis Būķītis atvainojās vecmāmiņām, abi esot ļoti piekusuši, gribot mazliet atpūsties. To pateicis, viņš aizvēra acis un tāpat darīja kaķēns Dvēselīte.
Vecmāmiņa Raibulīte nokrekšķinājās, lai kaimiņiene saprot - tūliņ kaut ko sacīs.
- Drīz Valsts Domē pārvēlēšanas, partijām sāksies cīniņi, kura ko labāku piesolīs vēlētājiem. Tikai mums jāpatur prātā teiciens: solīts makā nekrīt.
- Jā, - ieteicās otra vecmāmiņa, - pagājušā reizē viskaķiskākā partija piesolīja vidiem, kam tās mazās algas, pielikšot klāt un dzīve ar vienu rāvienu kļūšot labāka. Bet kas notika pēc vēlēšanām? Ministriem trīs reizes palielināja algu, bet mazatalgotajiem piesvieda pāris kaķukus. Un vai tad viens kaķuks šodien ir nauda?
Rūķītis Būķītis būtu "nejauši dzirdējis" ko vairāk, acis viņš aizvēra, bet ausis uzmanīgi klausījās. Ieradās trešā vecmāmiņa Asumiņa, saruna ievirzījās citās sliedēs.
- Tik drīz atpakaļ no bodes, - pabrīnījās vecmāmiņa Pelēcīte, - kāpēc tavs iepirkumu maisiņš plakans?
Pienācēja pavirši paskatījās uz jaunatnācējiem, tad ieņēma vietu pašā sola vidū.
- Divās dienās piena cena pamatīgi sakāpusi uz augšu. Nepietika naudas, nopirku vienīgi putraimus. Vārīšu ūdenī, bet runā ari tas kļūšot dārgāks. - Jā, vecmāmiņa Asumiņa nopūtās, - mums, kaķiem, grūti iztikt bez piena. Jaunībā, kad satikāmies, runājām par to, kas jauns modē, tagad pats modernākais jautājums: cik daudz veikalā atkal kāpušas cenas? Es teiktu - līdz pat griestiem.
Kaķēns Dvēselīte tamlīdzīgas runas dzirdēja ari savas vecmāmiņas mājā, tomēr no garlaicības paglābās drīz, viņš ne tikai izlikās iemidzis, bet patiešām dziļi aizmiga.
Rūķītis Būķītis gribēja dzirdēt vēl vairāk, bet vecmāmiņas šķirās no sola, bija pienācis laiks mazajiem pusdienot!
Būķītim vajadzēja diezgan dūšīgi sapurināt kaķēnu, lai viņu uzmodinātu. Kamēr Dvēselīte, at- miegodamies, žāvājās, laukumā ienāca apzaļumošanas ministrs āzis Augusta kungs. Krustu, šķērsu izstaigājies, viņš tuvojās solam.
- Vai! - kaķēns Dvēselīte iesaucās, - ja apzaļumošanas ministrs ieraugāms vietā, kur vēl saglabājies kāds zaļums, tad nekas labs nav sagaidāms.