Netālu no Zivjupes kādā ciemā mierīgi un laimīgi dzīvoja kāds vīrs ar savu sievu un mazo dēlu Antonu. Vīram bija laba peļņa, un sieva prata saimniekot un bija krietna, un visiem trim klājās labi. Bet kādā nebaltā dienā sieva nomira, un mazajam Antonam sākās grūti un bēdīgi laiki.
Jo, tā kā tēvs taču viens nespēja saimniecību apkopt, viņš ņēma pie sevis savas nelaiķa Sievas radinieci, viņas māsasmeitu Sabīni, lai tā vadītu viņa saimniecību, bet šī nevarēja ieredzēt skaisto puisēnu.
Viņš nevarēja tai nekā pa prātam izdarīt, un kurp vien viņš pagriezās vai nostājās—allaž viņš dabūja duņķus sānos un knipjus pa galvu.
Ļauna būdama, viņa bez tam apmeloja tēvam puisēnu, stāstīja, ka tas esot slinks un melīgs, un pat panāca, ka tēvs ar laiku no sava mīluļa pavisam atsvešinājās. Nonāca pat tik tālu, ka tēvs, no darba mājās pārnācis, puisēnu gandrīz katru dienu sita, jo ļaunā Sabīne katru dienu dziedāja tēvam ausīs, kādas nekrietnības un palaidnības Antons atkal izdarījis.
Tādā kārtā notika, ka Antons drīz vien vairs nevarēja dzīvot sava tēva mājā, un, kad vien viņš varēja, viņš aizbēga no mājas kaut kur klajumā, lai tikai paglābtos no tantes un viņas mēlnesības.
Tā pagāja vasara. Bet, kad pienāca ziema un visi kalni bija pieputināti ar sniegu, tad apkārtklejošana pa laukiem un mežiem izbeidzās, un Antonam sāka klāties bēdīgāk kā nekad. Vienīgais prieks viņam vēl bija barot putniņus uz ciema lielceļa ar maizes drusciņām, kuras viņš atlicināja no sava nabadzīgā azaida.
Beidzot sniegs atkal sāka kust un strautiņi burbuļot. Šai laikā Sa-
PAGE \* MERGEFORMAT AI
bīhe vienreiz pārnesa mājā lielu Irdaku, ar kuru viņa gribēja pacienāt nākamā dienā gaidāmo viesi. Lai zivs ilgāku laiku uzturētos dzīva, viņa to ielaida lielā ūdenskublā un pati aizgāja pie darba.
Antons nevarēja vien noskatīties skaistajā zivī, bet beigās viņam palika žēl nabaga kustonSa, kas paradis dzīvot brīvajos ūdeņos, un kuram nu bija jāvārgst šaurajā traukā.
"Es viņam dāvināšu mazliet vairāk brīvības, lai tas varētu drošāki kustēties," Antons domāja. Viņš tālab izņēma zivi no ūdens, aiznesa uz upīti, kas tecēja otrā pusē mājai garām un ielika viņu ūdenī. Tikko līdaka nojauta, ka bija savā īstajā miteklī, viņa sāka spēcīgi kustināt asti un priecīgi peldēja šurp un turp.
To redzot, Antonam sirds aiz prieka pukstēja, bet tomēr viņš ļoti nobijās, kad zivs kā bulta piepeši aizšāvās projām un nozuda straumē.
Tūliņ arī atskanēja Sabīnes spiedzošā balss. — Tu vazaņķis, ,tu nekrietnais puika, kur mana līdaka, ko tu ar viņu izdarīji! — viņa kliedza, gluži sarkana pietvīkusi, un lieliem sofiem skrēja šurp.
— Es tikai gribēju, lai līdaciņai būtu mazliet ērtāki, —.viņš atbildēja, —- es domāju…
Bet tālāk viņš netika. Jau visi pieci Sabīnes pirksti bija redzami uz Antona labā un kreisā vaiga, un, kad vakarā pārnāca tēvs un Sabīne sāka viņam gausties par "nekrietnā puikas nedzirdētiem nedarbiem," tas ņēma rokā stibu… un tagad var katrs pats iedomāties tālāko.
Bet, lai cik stipri Antonam sāpēja sitieni, viņš tomēr neraudāja un nekliedza. Ļaunā Sabīne to uzskatīja par vislielāko stūrgalvību un kļuva vēl niknāka. Tā pienāca vasara.
Bet daudz laba viņa neatnesa. Antona tēvs gulēja mājā slims un cieta stipras sāpes. Arī viņam tagad vairs nebija labas dienas, jo no tā laika, kamēr viņš vairs nekā nepelnīja, Sabīne arī viņam agri un vēlu skandināja ausīs pārmetumus, ka viņai vairs nepatīkot mocīties sliņķa labā, kurš vairāk nekā neprotot darīt, kā tikai gultā gulēt.
Nekrietnā apiešanās un sāpes, kas tēvam tagad bija jācieš, Antonam ļoti ķērās pie sirds. Lai tēvs arī daudzkārt bija pret viņu bijis ciets un pat netaisns, tomēr viņš tēvu sirsnīgi mīlēja, un viņa vissirsnīgākā vēlēšanās bija, kaut jel tēvs paliktu drīz vesels.
Kādu dienu Sabīne uzkliedza Antonam: — Taisies, ka tieci ārā tīrumā un lasi vārpas, mājā vairs nav» maizes. Bet nedomā lūst atpakaļ mājā, kamēr neesi salasījis pilnu sieku vārpu. To teikdama, viņa tam nosvieda pie kājām lielu maisu.
Antons aizgāja uz tīrumu un meklēja pa nopļautajiem labības stiebriem vārpas, uh locījās tik mudīgi, ka viņam drfz sāka sāpēt mugura. Tomēr bija jau ptenakusi pusdiena un viņam bija tik maz vārpu, ka tās knapi tikko apklāja maisa dibenu, jo tai apgabals? bija daudz trūcīgu cilvēku un tie jau bija visu nolasījuši, kas še bija dabūjams.
Kad saule jau rietēja, Antonam maiss vēl nebija ne-pusē. Viņš to nemaz nedrīkstēja mājā nešt, jo zināja, — ļaunā Sabīne viņu atstās tikai pusdzīvu tādēļ, ka viņš nav salasījis vairāk vārpu.Galīgi nokusis, viņš nosēdās grāvmali, un, iedomādamies savu,un sava tēva sūro likteni, sāka rūgti raudāt.'.
Piepeši viņa priekšā parādījās mednieks ar pelēku bārdu un vaicāja, kādēļ viņš esot tik ļoti noskumis un raudot.
Antons saņēma dūšu un izstāstīja, cik grūti viņam klājoties, un ka ļaunās Sabīnes dēļ viņam un viņa tēvam jādzīvojot mājā kā ellē.
— Kad viņa tevi tik briesmīgi»moka, tad tu viņai gan laikam gribētu novēlēt kaut ko ļoti sliktu, — mednieks atbildēja.
— Ai nē, kungs! Labāk kaut ko ļoti labu. Es gribētu, lai viņa vienreiz visu dienu būtu tik priecīga,
ka viņa no prieka un laimes nezinātu, kur dēties, lai viņa pati vienreiz izbaudītu, kā jūtas priecīgi un apmierināti cilvēki!
Par šādu atbildi mednieks neviļus pasmaidīja. Tad viņš ielika pirkstu mutē, atskanēja skaļš svilpiens, un acumirklī debesis bija pilnas dažādu putnu, kas tūliņ nolaidās tīrumā un sayiem knābjiem sāka lasīt vārpas un kraut tās Antona priekšā lielā kaudzē.
Mednieks rādīja vārpas un sacīja: — Piepildi ar tām maisu un ej mājā.
Antons tūliņ grāba abām rokām un maiss vienā mirklī bija līdz malām pilns. t Viņš nu gribēja sirsnīgi pateikties par lielo palīdzību, bet nekas neiznāca, jo mednieks bija pazudis.
Tad viņš devās ar savu dārgumu mājup, un ejot viņu pavadīja viss lielais putnu bars; tie svilpoja un dziedāja, ka tīri prieks bija klausīties.
Sabīne viņu saņēma rupjiem vārdiem, dusmām un niknumu. Jo Antona pārnākšana viņu kaitināja un uzbudināja. Viņa bija pārliecināta, ka Antons nekādā ziņā nevarēs sameklēt tik daudz vārpu, kā viņa tam bija noteikusi, Un ka viņš tālab aiz bailēm no viņas aizbēgs plašajā pasaulē un viņa reiz tiks no Antona vaļā.Otrā dienā viņa bija vēl ķildīgāka un nelaipnāka.
Azaida vfetā viņa deva Antonam pļauku pa galvu un uzbrēca: — Marš, laukā no mājas, man nav šodien nekā, ko tavam tēvam pusdienā vārīt. Ej uz dīķi un ķer zivis. Bet nedomā tu man nākt mājā tukšām rokām, citādi es dancināšu ugunsknaibles pa tavu muguru.
Nospiestu sirdi Antons iznāca no mājas. "Ai," viņš domāja, "kad es tikai mazliet varētu noķert, lai manam tēvam būtu ko ēst un viņš paliktu atkal vesels. Es paciestu atkal vai katru dienu viņa sitienus, ja tikai viņaitLpa- • liktu labāki."
Viņš nosēdās dīķmalā un meta tīkliņu ūdenī, bet aiztecēja stunda pēc stundas, tomēr neviena zivs nelīda viņa tīkliņā.
Tad viņš sāka rūgti raudāt.
Piepeši atkal viņam blakus nostājās mednieks un vaicāja, kādēļ viņš raudot.
Antons atviegloja savu sirdi. Tante Sabīne paliekot arvien ļaunāka. Viņa mokot tēvu un mērdējot badā, un, ja Antons tagad nepārnesīšot zivis, tad tam klāšoties plāni.
Tad mednieks atkal pasvilpa un lika Antonam vēlreiz nolaist tīkliņu ūdenī. Tūliņ piepeldēja liela līdaka un atdzina daudz mazu līdaciņu un asaru, tā ka tīkliņš drīz vien bija pilns un puisēnam to vajadzēja vairākas reizes laist ūdenī.
BBr Vai tu šo zivi nepazīsti? — mednieks jautāja.
— Nē, kā lai to pazīstu? -Tad zini, tā ir tā pati zivs, kuru tu vienreiz izņēmi no kubla un ielaidi upītē.
To ieteicis, mednieks pazuda. Paskatījies vēl kādu laiciņu, kā līdaka lēni peldēja pa dīķi šurp un turp, Antons steidzās mājā, priecādamies, ka tēvam nu vairākas dienas būs krietnas pusdienas.
ka visi viņas nodomi pret Antonu palikuši bez sekmēm. Tālab viņa nolēma tikt no viņa citādā ceļā vaļā, un drīz vien viņa bija kaut ko izdomājusi, kas, pēc viņas domām, Antonu nešaubāmi ievedīs
Ļaunā Sabīne nu pārliecinājās,
postā. Viņa tam pavēlēja kāpt kalnos, saukt "Rāceņskaiti" un lūgt no viņa Sakņuvlriņu, ar kura spēku un iespaidu tad tēvs nešaubāmi atkal izveseļošoties.
Kad Antonam jau bija rokā durvju kloķis, viņa tam vēl nokliedza pakaļ: — Un, ja tev ari cauru dienu būtu jāsauc Rāceņskaitis, tad tikai dari tā, jo bez Sakņuvīriņa tu man pār mājas slieksni vairs nekāpsi.
Bet savā sirdī Sabīne prātoja, ja Antons sauks Kalnugaru viņa palamā, tad tas sadusmosies un zēnu nobeigs. Palamu "Rāceņskaitis" ļaudis bija devuši Kalnugaram jau sensenos laikos, kad viņš kādreiz bija * nozadzis un apslēpis savā apakšzemes pilī skaisto princesi Emmu. Gudrā Emma bija aizsūtījusi Kalnugaru uz lauku saskaitīt, cik tur vēl rāceņu, bet tamēr pati, pārvērzdama ar Kalnugara dāvināto burvju zizli vienu rāceni par skaistu un ātru zirgu, no viņa aizbēgusi.
Nenojauzdams kādas briesmas viņam varbūt draud, Antons devās ceļā, un tikko viņš bija nonācis augšā, kalnu apgabalā, viņš sauca no visa spēka: "Rāceņskaiti, Rāceņskaiti!"
Tad viņš dzirdēja kādu aiz sevis runājam:— Ai, mazais Anton, vai tu tas esi? Kurp tu nu tā iesi?
Antonam apgriežoties^ viņš redzēja, ka tur stāv tas pats mednieks, kuru viņš jau labi pazina. — Labdien, kungs, — Antons priecīgi sveicināja, ^jūs vaicājat, kurp es iešu. Es gribu iet pie Rāceņskaita un lūgt viņam-Sakņuvīriņu. Mana tante saka, ja mums būtu mājā Sakņuvīriņš, tad mans tēvs drīz vien atkal atdabūtu savus spēkus.
— Tā, to viņa saka?
—Jā kungs, un vai tas taisnība, ka Sakņuvīriņš aizdzenot visas slimības?— Kas var zināt, — bet vai f tad tev nemaz nav bailes no ļaunā Kalnugara?
Mazais Antons skaļi iesmējās. — Es domāju, ka viņš man nekā nedarīs, un viņš varbūt nemaz tik ļauns nav, kā ļaudis runā. Un, ja viņš man tomēr iedotu pāris duņķus sānos jeb plēstu mani aiz auss, tad tā jau nebūtu visai liela nelaime. Kad mans tēvs vēl bija vesels, es diezgan bieži dabūju sajust viņa dūri un neesmu no tā nebūt nomiris.
Pār mednieka vaigu pārlidoja smaids kā gaišs stars. — Man gan tā liekas, ka tu esi drošs zēns, un viens no tiem, kam sirds īstā vietā. Es
ari neticu, ka Kalnugars darīs tev
ļaunu. Tikai es par to Šaubos, vai tu viņu maz satiksi. Bet tas neko daudz nenozīmē. Mēs, mednieki, kuriem pastāvīgi jādzīvo mežos,..ari pazīstam meža noslēpumus, un tā kā tev vajaga Sakņuvīriņa, tad,
raug' Še, ņem. Man pašam viens ir. Aiznes viņu savam tēvam un saki, lai viņš to nēsā pie saites ap kaklu. Tad viņš izveseļosies. Un tagad diedz mājā, tu jautrais, jaunais kumeļš.
To teicis, mednieks aizgāja tik ātri un tik lieliem soļiem, ka Antons nepaspēja viņam pateikties. Bet, tam pakaļ noskatīdamies, viņš, par brīnumu, ievēroja, ka mednieka stāvs kļuva arvien lielāks un lielāks, līdz kamēr tas aizsniedza mākoņus un tad piepeši iznīka.
Antonam tas izlikās tik brīnišķīgi, ka tam gandrīz sametās bailes. "Nu tad," viņš domāja, "tikai ātrāki projām no šejienes!" Ņēma kājas pār pleciem un nepilnas stundas laikā bija jau mājā.
Sabīne, kas bija redzējusi viņu skrienam, sagaidīja to, abas rokas sānos iespiedusi, pie durvīm. — Tu esi kā nezāle, kas nekad neiznīkst, — viņa ķērca un tūliņ sāka viņu dauzīt. Antons nu atvēra plaukstu un rādīja viņai Sakņuvīriņu, un tikko Sabīne to bija ieraudzījusi, tā sāka skaļi smieties un kā neprātīga skraidīja šurp un turp.
Antons nesajēdza, kas īsti notiek, un kā lai izskaidro dusmīgās Sabīnes ērmīgb izturēšanos. Viņš pats tagad sāka skatīties Sakņuvīriņā, un patiesi! — tas izskatījās ļotijocīgs. Tā bija sakne, kas stipri līdzinājās kuprainam vīriņam garām rokām un kājām. Galva un stāvs bija pārmērīgi gari, seja kā ērma purns, un pakausī tam karājās kaut kas lejup kā gara, plāna bize.
Antons tomēr nevarēja izprast, kā Sabīne par to tik nevaldāmi varēja smieties. Lai vīriņu vēl labāk parādītu, viņš turēja to'Sabīnei vēlreiz tuvu pie acīm. Tad-ļaunā sieviete sāka no smiekliem tīri vai locīties, un beigās viņas smiekli izklausījās kā skaļa zviegšana, kamēr tajā pašā laikā viņai pār ģīmi ritēja gaišas asaras. Pēdīgi viņa, rokas sānos turēdama, tīri vai prātu zaudējusi no smiekliem, nokrita uz slimā tēva gultas.
Nu Antonam ienāca prātā, ka viņš medniekam vienreiz bija sacījis, viņš novēlētu ķildīgai Sabīnei vienu tādu dienu, kad viņa būtu nevaldāmi jautra, un kad ņu viņš visu to labi pārdomāja, kā bija iepazinies ar savādo mednieku, tad viņam uzausa nojauta, ka šis mednieks laikam gan bija pats Kalnugars.
Bet tagad Antonam bija svarīgākas darīšanas, nekā domāt par pagājušo. Viņš sameklēja saitiņu, piesēja tajā Sakņuvīriņu un gribēja to tēvam pakārt kaklā. Tai acumirklī, kad viņš tuvojās slimnieka gultai, Sabīne uzlēca kā ārprātīga kājās, sāka lēkāt no vienas kājas uz otru, sita rokas aiz smiekliem, krita-drīz gar'zemi, lēca atkal stāvus un pēdīgi izskrēja, skaļi uzgavilēdama, no mājas laukā.
Tikko Antons bija aplicis tēvam Sakņuvīriņu ap-kaklu, kad tēvs jau jutās vesels kā zivs ūdenī. Kad Antons pastāstīja vēl tēvam, kā viņš saticies ar Kalnugaru, tēvs drīz atzina, cik ļoti viņš darījis puisēnam pāri, un, lūgdamies, lai Antons viņam piedod visu nodarīto netaisnību; viņš to maigi apkampa.
— Nekad vairs, — viņš beigās iesaucās, — šī ļaunā sieviete lai nenāk manā mājā, no tā lai Dievs sargā!
Un viņa patiesi vairs neatnāca, viņa arī nevarēja vairs nākt, jo smiedamās tā bija dabūjusi gaļu. Viņu atrada vakarā stīvu un aukstu mežmalā aiz kāda liela akmfeņa guļot. Bet arī mirušās seja izskatījās kā nevaldāmos smieklos savilkta maska.
Bet Antorts-dzīvoja ar savu tēvu priecīgi un laimīgi mazajā, skaistajā mājiņā. Viņam klājās ļoti labi, jo viņš bija strādīgs, pazemīgs un priecīgs. On, kad viņam daiidz gadus vēlāk pašam bija seši maži'.puisēni, viņš-tiem vismīļāk stāstīja par savu satikšanos ar brīnišķīgo mednieku.