Vācijas Milzu kalnu viskailākās un tukšākās ncigāzēs dzīvoja senos laikos savā nabadzīgajā būdiņā kāds ogļdeģis vārdā Gotlībs Šeirers līdz ar savu dēlēnu Pēteri. Tas bija skaists, brašs zēns, dzīvām, brūnām acīm un sprogainiem matiem un viņš palīdzēja tēvam dūšīgi visos darbos. Bet, ja kādreiz nebija nekā sevišķa ko darīt, tad zēna vismīļākā nodarbošanās bija izstaigāt visnomaļākos kalnu apgabalus, par kuriem stāstīja, ka tur dzīvojot Kalnugars.
Bet mazais Pēteris no viņa nebaidījās, jo Pēterim bija mierīga apziņa un tīra sirds. Dažbrīd Pēteri pavadīja šais ceļojumos arī viņa draugi, un tad puisēni bieži kavēja laiku mezdami mērķī mazus skārda gabaliņus jeb akmeņus.
Šo rotaļu uzvedot, puisēni nereti atrada smiltīs mazus, apaļus sudraba gabaliņus. Bet sevišķi viņi par to nekā nedomāja, un it īpaši tālab nē, ka viņi nepazina šo naudas gabaliņu vērtību. Bet viņi gaņ ļoti nopriecājās par gaiši sudrabaino mirdzumu, ja viņiem kāds gabaliņš krita rokā.
Dažreiz viņu rotaļā piedalījās arī kāds svešs vīrs, kura augstais stāvs bija ietērpts zaļā mētelī, kālab viņi to arī vienkārši dēvēja par Zaļmēteli.
Likās, ka svešais mīļo bērnus. Stundām ilgi viņš varēja noskatīties viņu rotaļās, un dažbrīd viņš pat mācīja viņiem visādas jaunas rotaļas. Savādi bija, ka viņš allaž atrada visvairāk sudrabiņu, un tos tad izdalīja bērniem.
Puisēni drīz vien ar viņu iedraudzējās un beigās vaicāja viņam, no kurienes viņš esot. Bet svešais nekad neatbildēja. Viņi arī nekad nevarēja viņu novērot un izzināt, no kurienes viņš nāca un uz kurieni aizgāja, jo tikpat piepeši, kā viņš starp bērniem parādījās, viņš ari mēdza pazust.
Lai arī cik liels bērnu draugs viņš bija, bērni sajuta pret viņu lielu bijību, jo, izceļoties viņu vidū maziem strīdiņiem, viņš tos arvien iašķīra, un tie bērni, kuri bija vainīgi, saņēma no svešā dažu krietnu duņķi sānos jeb mugurā. Pie tam viņš gan nekad nekā nerunāja. Dažbrīd, būdams sliktā omā, viņš aiztrenca visus bērnus projām, izņemot mazo Pēteri, kuru viņš, likās, sevišķi bija iemīlējis; to viņš nekad neraidīja projām. Turpretī gan viņš to bieži ņēma pie rokas, vadīja viņu šurp un turp un radīja viņam dažbrīd arī zelta naudas gabalus, kas mirdzēja smiltī. Ar tiem Pēteris gan labprāt paspēlējās, bet'allaž viņš tos atkal aizsvieda nevērīgi projām.
Zaļmētpļa ērmīgie paradumi un pastāvīgā klusēšana beigās apnika mazajiem puisēniem un tie cits pēc cita pazuda, tikai Pēteris nāca neatlaidīgi atpakaļ uz to vietu, kur bija sastopams klusais, noslēpu- mainais vīrs.
Pēteris draudzīgi un pazemīgi allaž noņēma cepuri, tiklīdz ieraudzīja svešinieku, un, kad neviens vairs viņus abus netraucēja, tad notika kaut kas neparasts, kas nekad agrāk nebija. Zaļmētelis sā&a ar mazo sarunāties un bieži dāvināja viņam ari zelta gabalus. Lai Pēteris tos paglabājot, viņš teica, tikai lai nekad neizpļāpājot, ka viņš tos saņēmis no nezināmā svešinieka.
To Pēteris viņam ari apsolīja, jo viņš domāja, ķa tas taču nav nekas ļauns, un arī tas, ka labais cilvēks viņam dāvināja tik skaistas rotaļlietas, nevarēja būt nekāds noziegums.
Pa to laiku bija pagājusi vasara un rudens. Bija jau pienākusi ziema un kalnos bija sasnidzis tik dziļš sniegs, ka Pēteris vairs nevarēja nokļūt tais vietās, kur viņš parasti sastapa Zaļmēteli.
Tad gadījās ļoti bēdīga lieta. Pētera tēvs grūti saslima, sāpēs kunkstēdams, viņš gulēja savā būdā, un vecais gans, kurš še kalnājos ļaudis dziedināja slimības gadījumos, teica, ka esot maz cerību, vai Pētera tēvs vēl celšoties. Gotlībam Šeireram nebija iespējas aicināt ārstu, jo viņš bija priekš tam par nabagu, un tā kā slimojot viņam vairs nebija nekādas peļņas, tad drīz vien ogļdega būdiņā ieradās vislielākais trūkums.
No vasaras spēļu laikiem Pēterim gan bija mājā pilns maisiņš spožu zelta gabalu, bet savā nevainībā viņš nenojauta, ka tiem būtu kāda vērtība un ka ar tiem varētu aizdzīt visas rūpes.
Kad bija izlietots beidzamais maizes kumosiņš un apēsta pēdējā siera garoziņa, tēvs teica Pēterim, lai ņemot kazu no kūts un aizvedot viņu uz tuvāko ciemu pārdot.
Nu Pēteris aplika kazai striķi ap kaklu un veda viņu lejup. Ceļā viņš sastapa vecu vīru, kurš vaicāja, kurp tad Pēteris ar savu ragaini gribot doties.
■— Diemžēl man viņu jāpārdod, jo mans tēvs ir slims, un mums nav mājā v«airs ne kumosa maizes.
— Tas ir bēdīgi, — vecais teica, — bet tā kā man kaza pašlaik vajadzīga, tad varu viņu tev atpirkt. Še tev būЈ maksa.Pie tam viņš sniedza Pēterim spožu dukātu.
— Ak, labais vectētiņ, — Pēteris atbildēja un sniedza viņam dukātu atpakaļ. — Par to es nekā nevaru nopirkt. Tādas lietiņas der tikai ko paspēlēties, lūdzu, dodiet man labāk pār manu kazu sudrabnaudu.
Vecais krikšķināja: — Tu esi v mazs muļķītis. Še tev būs grasis un še dukāts. Tagad skrej uz ciemu un iepērcies, ko tev vajaga. Pie tam tu drīz sapratīsi, par kuru naudas gabalu var dabūt, vairāk mantu. Mudīgi meties uz priekšu! Es še tevi pagaidīšu.
Pēteris atdeva kazu pircējam un metās projām. Ciemā viņš sastapa cilvēku, kurš, par laimi, bija tik godīgs, ka izskaidroja viņam zelta gabala vērtību, un tātad viņš varēja nopirkt pilnu kurvi mantu, kas ļoti noderēja slimajam tēvam un viņam pašam.
Atpakaļnākot viņš, par brīnumu, neatrada veco vīru tai vietā, kur tas viņu bija apsolījies gaidīt, un tā viņš devās tālāk atpakaļ uz māju.
Pie-tēva būdiņas pienākot, viņam leca pretim kaza, priecīgi blēdama.
— Viņu atveda kāds svešinieks, — tēvs stāstīja, — viņš teica, ka esot to mežā atradis un atvedis šurp.
Pēterim, tas izlikās brīnišķīgi, un viņš nu pastāstīja ari savu piedzīvojumu ar veco vīru.
Par nožēlošanu ogļdegim nepalika labāki, neraugoties uz labo pārtiku, kas viņam rika piegādāta. Turpretim dienu no dienas viņa slimība pieņēmās, un viņš jau pats vēroja, ka drīz viņam būšot beigas.
Tā kā ciemā jau klīda valodas, ka Gotlībam Šeireram klājoties bēdīgi, tad daži draugi bija uznākuši Viņu apmeklēt, un starp tiem arī vīrs, kurš Pēterim ceļā bija iedevis zelta gabalu.
Ieraudzījis Pēteri uz sliekšņa stāvam, svešais tam teica: — Uzej mazliet kalnos. Tavs tēvs gan atkal atveseļosies. Un, ja tas nenotiktu, tad es tev būšu tēva vietā. — Ļoti nospiests, Pēteris kāpa kalnos. Ap viņu tapa arvien vientulīgāki, un vējš šalca eglēs. Še augšā bija vēl sniegs, kamēr apakšā, ielejā jau sāka zaļot un ziedēt.
Ejot Pēterim pastāvīgi stāvēja prātā slimais tēvs, un tas viņu tā apbēdināja, ka spožas asaras ritēja pār viņa vaigiem.
— Par ko tu raudi, — piepeši kāds vaicāja viņam blakus.
Pēteris skatījās pārsteigts visapkārt un ieraudzīja savu paziņu Zaļmēteli.
Pēteris nespēja ne vārda teikt, bet mīlīgais vīrs runāja ar viņu ļoti sirsnīgi, apgalvodams, ka viņš taču varbūt varētu Pēterim palīdzēt, un tad zēns saņēmās un izstāstīja vecajam draugam visu, kas viņu tik -ļoti apbēdināja.
Zaļmēfelis saņēma viņa roku un rādīja uz labo pusi: — Paskaties šurp.
Neaprakstāmā pārsteigumā Pēteris ieraudzīja mežrožu stādu, kuram, neraugoties uz sniegu visapkārt, jau bija izplaukušas lapās un ziedi.
— Raug', viņš zied ziemas vidū, — Zaļmētelis teica. — Atceries tikai, cik viņš bija kails rudenī, un kā viņš izplaucis un uzziedējis tādā laikā, kad neviens to nebūtu ticējis. Bet reizēm notiek brīnumi, kur neviens tos negaida." Tagad nu plūc no šī krūma svaigās lapas un ziedus un kaisi tās tava tēva gultā. Varbūt tad viņš kļūs vesels. Bet pasteidzies, jo laika nav daudz.
Pēteris tikko paspēja Zaļmētelim sirsnīgi pateikties. Steigā viņš salasīja pilnu cepuri rožu lapu un piepildīja ar viņām ari kabatas. Tad viņš skrēja, cik ātri varēja, mājup un apkaisīja ar lapām .tēva slimības gultu.
Tēvs gulēja kā allaž, ļoti vārgs, aizvērtām acīm, bet, tiklīdz uz viņu nolaidās spēcīgi smaržojošās rožu lapas, ar viņu nqtika pārmaiņa, kas Pēterim modināja priecīgu cerību. Slimnieks sāka elpot brīvāki, un viņa yaigos parādījās atkal sārtums. Jau trīs dienas pēc tam viņš varēja ar Pētera un kāda viņa drauga palīdzību pacelties no gultas.
— Kāds neizsakāms brīnums man noticis, — viņš sacīja, paceldams pateicīgu skatu pret debesīm. — īsu laiciņu atpakaļ es sajutu nāves nogurumu, un šodien man ir tā, it kā es būtu atguvis dzīvības spēkus.
— Par to mums varēs Pēteris dot paskaidrojumus, — kaimiņš ieminējās.
Pēteris nu stāstīja par rožu krūmu, kas zaļo un zied sniegā, un ka Zaļmētelis viņam uzdevis apkaist ar šī krūma lapām tēva slimības gultu.
— Un kā tad tulepazinies ar Zaļmēteli?
Pēteris apjucis klusēja. Viņš atcerējās solījumu, kuru devis savam labdarim, Zaļmēteli nenodot.
Kaimiņa ģīmis savilkās zobgalīgā smaidā. — Tad tas būs bijis tas pats vīrs, kas atdeva atpakaļ tavu kazu, — viņš zobojās.
— To es nezinu. Es nezinu, kas viņu atvedis atpakaļ, un nezinu arī tā cilvēka, kas viņu nopirka.
— Bet to tu taču pazīsti, kas tev dāvinājis tos daudzos zelta gabalus, kurus tu savā istabā glabā, — kaimiņš bruka no jauna viņam virsū.
Tagad arī tēvs kļuva uzmanīgs. — Ko, tev ir zelta nauda, un tomēr tu pieļāvi, ka man bija jācieš tik liels trūkums, — viņš teica pārmetošā balsī.
—Ak, tēt, ar tām dzeltenajām ripiņām taču var tikai spēlēties, — puisēns atbildēja, — bet es tev pastāstīšu, kur es viņas dabūju.
Un tagad viņš visu vaļsirdīgi izstāstīja, lai gan viņu mocīja sirdsapziņa, ka viņam nu vajadzēja atklāt Zaļmēteļa noslēpumu.Gotlībam Šeireram bija lielu lielie brīnumi, klausoties sava dēla stāstā. Tad viņš iesaucās: — Tagad man viss top skaidrs. Tavs slepenais labdaris nav bijis nekas cits, kā šo kalnu kungs. Kā lai viņam pateicammies, jo nu ir visām bēdām gals.
Pēteris atnesa savus zelta gabalus un atdeva tēvam. Pārskaitot tēvs priecīgā uztraukumā redzēja, ka zelta ripiņu bija daudz vairāk par simtu. *
* c
Tagad viņš kopā ar Pēteri sameklēja un sasēja saiņos visas mantas, noglabāja naudu pie sevis un aizceļoja no Milzu, kalnu apgabala projām, apmezdamies uz dzīvi citā Silēzijas apvidū. Jo, apsverot visus apstākļus, tēvam taču likās prātīgāki, atrasties
mazliet tālāki no Kalnugara mi* tekļa, lai tas kādu dienu varbūt neapdomātos un neatņemtu atpakaļ lielo bagātību, kas viņam un viņa dēlam bija dāvināta.
Bet Pēteris visu mūžu sajuta savā sirdī pret Zaļmēteli dziļu pateicību.